"Rīga ir balzams manai dvēselei!" Biznesa lēdijas Irinas Mirošņikas Latvijas sajūtas
Uzņēmējas Irinas Mirošņikas vārds bieži manāms Ukrainas presē, viņa iekļauta 100 ietekmīgāko Ukrainas sieviešu sarakstā, atzīta par Gada cilvēku Ukrainā nominācijā Gada rūpnieks... Bet pēdējos gados Irina dzīvo Latvijā.
Irina Mirošņika ir Ukrainā dibinātās kompānijas IMMER Group prezidente, un viņas uzņēmums ieņem stabilu vietu Eiropas elastīgā iepakojuma ražotāju top 15. Uzņēmums produkciju eksportē uz 35 valstīm pasaulē, un Irina varēja izvēlēties jebkuru no tām, kur uzcelt savu jauno ražotni, taču viņa priekšroku deva Latvijai – apskatot daudzas valstis un pilsētas, viņa teica jā Ventspilij, kur 2017. gada februārī atklāta rūpnīca IMMER Digital.
Tajā Irina Mirošņika investējusi piecus miljonus eiro un sarūpējusi vairāk nekā 60 darba vietas. Bet gadu agrāk Rīgā sāka darboties IMMER Design Studio, kur mūsdienīgu un stilīgu iesaiņojumu rada jaunie Latvijas dizaineri.
Kāpēc tieši Latvija?
Irina Mirošņika Rīgā ne tikai atvērusi savu biroju, bet arī dzīvo. „Rīga ir manas atveldzēšanās vieta. Protams, arī šeit ir daudz darba, bet, pateicoties pilsētas īpašai atmosfērai – mieram, draudzīgumam, dzīvespriekam –, izdodas ātri atgūt spēkus,” saka veiksmīgā uzņēmēja.
Viņa stāsta, ka mīl pastaigāties gar jūru, patīk pastaigas pa Vecrīgu, bet brīvdienās dievina izbraukt ārpus galvaspilsētas un izbaudīt senatnīgās Latvijas pilis un muižas.
„Bet Ķemeru Nacionālais parks ar savu enerģētiku vispār unikāla vieta. Vēl bieži organizējam izbraucienus pa upēm un ezeriem ar SUP dēļiem. Un, protams, Rīgā ir lieliski restorāni, daudzveidīga kultūras dzīve, izcilas teātru izrādes, izstādes, pasaules zvaigžņu koncerti... Rīga vienmēr un visos laikos bijusi un ir kultūras centrs ar ļoti augstiem kvalitātes standartiem,” uzskata Irina Mirošņika, tā paskaidrojot, kāpēc izvēlējusies dzīvot Latvijā.
Mājas vietā dzīvoklis
Sev atbilstošu mitekli Irina atradusi ar otro piegājienu. Vispirms viņa dzīvojusi privātmājā Mārupē, taču pārcēlusies uz Rīgu.
„Māju izvēlējos, jo plānoju, ka Latvijā dzīvošu kopā ar visu ģimeni – ar mammu un bērniem. Taču visai ātri secināju, ka ir pārāk grūti un laikietilpīgi katru dienu sēdēt korķos, lai aizbrauktu uz biroju, kā arī uzkopt plašo māju un zemi ap to.
Nācās pārdot, turklāt ar zaudējumiem,” paskaidro uzņēmēja, īsti par to neskumstot, jo Irinas dzīves filozofija ir: „Jebkurš neapmierinājums bremzē attīstību. Kāpēc bezgalīgi vilkt garumā situāciju, kurā jūties neērti, kas atņem spēkus un laiku? Mēs nezinām, cik mums šajā dzīvē atvēlēts. Tāpēc vajag nekavējoties aiziet, atbrīvoties no tā, kas vairs nerada prieku, un sākt visu no tīras lapas.”
Mārupes mājas vietā Mirošņika noskatīja plašu dzīvokli Rīgas centra ēkas augšējā stāvā – ar lielu terasi un skatu uz pilsētas jumtiem. „Kad šeit ienācu, uzreiz sapratu – tas ir mans! Dzīvoklī, izņemot koka sijas un baltas sienas, nekā cita nebija. Lieliski – nodomāju –, tieši mans variants! Iekārtosim visu no nulles,” stāsta Irina.
Viņa neizmantoja dizaineru padomus, bet visu darīja pati. „Nemīlu neko lieku. Baltas sienas, liels daudzums brīvas telpas, minimums detaļu – ar tādu pieeju gala iznākumā ir maksimums plašuma, gaisa un brīvības! Ar gaumi man viss ir kārtībā, tāpēc visu iekārtojumu izdomāju pati. Kaut ko atradu vietējos veikalos, kaut ko atvedu no mājām Mārupē. Man patīk atgriezties šajā dzīvoklī – iedzert tasīti kafijas, brīvajā laikā palasīt, atpūsties ar meitām,” gandarīta ir Irina Mirošņika.
Patīk ciemiņi
Runājot par meitām (pēc vīra nāves Irina bērnus audzina viena), uzņēmēja lepojas, ka viņas ļoti garšīgi gatavo. „Tāpēc pirmo šajā dzīvoklī iekārtoju virtuvi. Pasūtīju to Rīgā, un, starp citu, ļoti skaista, funkcionāla un kvalitatīva,” uzsver saimniece.
Pati gan viņa negatavo, jo ir pietiekami daudz citu aizraušanos – teātris, kalnu slēpošana, šaušana... Bet ar kulināriju kaut kā nav sanācis. „Universitātes piektajā kursā pēc labākajām kulinārijas grāmatām pagatavoju visus ēdienus. Vienkārši intereses pēc. Un vairs mani virtuve un ēdiens neinteresē. Es vispār varu vairākas dienas praktiski neko neēst.
Ja esmu ar kaut ko aizrauta, aizmirstu par pamatvajadzībām. Ticu, ka cilvēks var pārtikt no idejas, saules un gaisa,” joko Irina un paskaidro: „Pati negatavoju tāpēc, ka mani šajā ziņā izlutināja. Vispirms lieliski ēst gatavoja vīrs, kurš mani pat nelaida pie plīts. Kāpēc traucēt vīrietim gūt prieku? Bet tagad ar kulinārajiem smalkumiem pārsteidz meitas, kad atbrauc ciemos.”
Bet ciemiņus Irina mīl. Viņa uzskata, ka viņai esot paveicies ar cilvēkiem – tuvāko lokā nav ne agresijas, ne divkošu. „Tie ir cilvēki ar ļoti augstiem morālajiem standartiem. Patīk komunicēt, iepazīties ar mentalitāti, atrast kopīgu valodu.
Protams, Latvijā ir labāk – te ir daudz krievu, bet latvieši ir citādi. Jūs esat eiropieši, un tas man imponē. Tiesa, jūs neesat pieraduši runāt atklāti par savām problēmām, cenšaties tās atrisināt klusi. Taču birojā šo jautājumu ātri atrisinājām – ja klusēsi vai pažēlosies tikai kolēģim, situācija nemainīsies un neatrisināsies. Bet, ja par to pastāstīsi kopējai apspriešanai, tad arī būs rezultāts!
Es iestājos par atklātību, par māku runāt tā, kā ir, pat ja pirmajā brīdī tas būs nepatīkami. Tikai tā komanda jūtas sevī pārliecinošāk. Nekādu intrigu – visas kārtis uz galda, un visi kopā izliekam pasjansu. Ir tāds dzīves likums – kompānijas un ģimenes, kurās nav pieņemts informēt par problēmām, nolemtas neveiksmēm. Diemžēl. Tas attiecas gan uz privāto dzīvi, gan uz visu sabiedrību kopumā,” uzsver veiksmīgā uzņēmēja Irina Mirošņika.
