"Mums ir medusmēnesis!" Riharda un Sondras skaistais attiecību stāsts
Viņi ir nesen atgriezušies no kāzu ceļojuma, un vismaz viens no viņiem skaidri zina, kāpēc to sauc par medusmēnesi. Mūziķis un komponists Rihards Zaļupe ar menedžeri Sondru Zaļupi (Lāci) ir kopā jau sešus gadus. Dzīva, pulsējoša satraukuma pilna ir ne tikai viņu mūzika, bet arī attiecības.
Jūs kopā saveda profesionālās gaitas?
Sondra: – Rihards mani pamanīja agrāk. Strādāju pasākumu aģentūrā Meduza, toreiz sadarbojāmies ar Lindu Leen un pildījām menedžmenta funkcijas. Birojā meitenes runāja – Zaļupīts, Zaļupīts... Paskatījos internetā, viņš tikko bija ieguvis Lielo Mūzikas balvu, nodomāju – simpātisks džeks, ja aicinātu, varētu aiziet uz randiņu. Pirmo reizi aci pret aci viņu satiku Lindas Leen Valentīndienas koncertā Dailes teātra kafejnīcā, Rihards bija aiz muguras, man pilnīgi trīcēja kājas, kad viņš zemā balsī teica – labvakar!
Tu jau biji Sondrai uzlicis aci?
– Ievērojis biju. Likās – kaut kas varētu izveidoties.
Kam jābūt, lai ievērotu, ja ar cilvēku neesi pat runājis?
Rihards: – Klikšķim jābūt! Gāju uz viņu biroju runāt par pasākumiem, un tur pie administrācijas galda sēdēja Sondra, tolaik – ar gariem, tumši sarkaniem matiem. Man bija kaut kas jāizdrukā, Sondra palīdzēja, es nodomāju – Meduza man patīk!
Tu blondīni nebūtu pamanījis?
– Droši vien ne.
Sondra: – Tā, meitenes, iegaumējiet – sarkani mati! Tā pa īstam satikāmies kādā darbdienas vakarā Pienā. Gaidīju, kad viņš man pienāks klāt...
– Es, galvenais, tajā vakarā vispār negribēju nekur doties! Draugs, perkusionists Ivars Kalniņš, teica – nu, ejam, ejam, būs foršais tusiņš!
Sondra: – Arī mani pierunāja draudzene...
Dzīvot kopā sākāt diezgan ātri?
– Kādu gadu palikām viens pie otra.
Rihards: – Mēs nesākām baigi forsēt – tā lēnām, mierīgi. Es tajā laikā biju pārņemts...
: – ...pats ar sevi?
Rihards: – Nu, tas ir skaidrs! Esmu dzirdējis, ka mūziķi uzskata, – arī es tajā laikā domāju tāpat –, ka attiecības var traucēt radošo darbību. Daudzi mākslinieki nav precējušies, domā – nedod Dievs! Baidās savā pasaulītē kādu ielaist – ja nu pēkšņi kaut kas mainīsies, neskanēs... Arī man iekšā varbūt bija kaut kas līdzīgs. Tāpēc sākām lēnām, un tagad visu esam gruntīgi nostabilizējuši. Biežāk ir pretējs variants – sāk ar wow!, bet pēc tam – pļukt.
Kādi bija šie seši gadi – attiecību būvēšana pa ķieģelītim, otra iepazīšana, cīnīšanās ar problēmām?
Sondra: – Mums ir paveicies, ka esam līdzīgi, ar vienādām interesēm un hobijiem. Turklāt – varbūt kādam tas ir mazsvarīgi, bet mums, redz, svarīgi! – mums garšo vieni un tie paši ēdieni, patīk vienas un tās pašas filmas. Visu šo laiku mūs kopā turējusi abpusēja sapratne, cieņa, draudzība. Protams, visam ir pamatā ir mīlestība, bet ar to vien neiztiksi. Ir ļoti daudz mazo komponentu, kas palīdz sadzīvot. Un, ja mums visā saskan, kāpēc lai kaut kas noietu greizi?
Tu ar laiku uzņēmies rūpes par Riharda radošo dzīvi?
– Jā, manā dzīvē ienāca akadēmiskā mūzika, parādījās apvienība Xylem Trio, kurā muzicē Rihards un brāļi Petrauski. Viņš man teica – varbūt pamēģini...
Rihards: – Es pat atceros, kad to piedāvāju – Ķīpsalas Fabrikā.
Biji to sevī izsvēris, savilcis visus par un pret? Jo tā var arī sabojāt attiecības...
– Jā, tas bija risks.
Rihards: – Mani Latvijā bieži pārsteidz attieksme, ka menedžeris nav nekas, viņam var kāpt uz galvas. Mūsu gadījumā tā neiet cauri. Ir bijis tā, ka kaut kas nesakrīt, un esam strīdējušies, bet pārsvarā par darbu. Man šausmīgi nepatīk iedziļināties naudas lietās, bet, ja mēs dzīvojam kopā, es simtprocentīgi zināšu, kas tajā padarīšanā notiek.
Tu nekā nevari zināt, kas ir Sondras datorā...
(smejas): – Par to mēs šajā reizē nerunāsim...
Mājās tu, Sondra, uzņemies rēķinu maksāšanu?
Sondra: – Nē, mums ir sadalīts. Kaut gan Rihardam šī tēma mazliet klibo – vienmēr jāatgādina, ka vajadzētu samaksāt par telefonu, viņam to regulāri atslēdz. Es, protams, to visu varētu uzņemties, jo šeit taču ir mākslinieks, bet, manuprāt, to nevajag darīt. Pirmkārt, vīrieši ļoti ātri pierod pie tā, ko sievietes viņu vietā dara, otrkārt, mēs esam līdzvērtīgi partneri, tas vienmēr ir bijis mūsu attiecību pamatā.
Māju tīrāt abi?
– Jā, cenšamies. Ja man ir vairāk laika, protams, es to izdaru, nevis gaidu, kad varēsim tīrīt abi kopā.
Rihards: – Sondra netīra tikai vienu istabu.
– Jā, darbistabu. Tā ir viņa valstība. Izsūcu putekļus ap viņa izmētātajām lapām, bet neaiztieku, jo zinu – ja tā būtu mana istaba, es negribētu, lai otrs cilvēks... Izjauc manu kārtību.
