"Pagājuši jau 8 mēneši, bet bērns joprojām prasa atļauju, vai drīkst dzert ūdeni..." Elīna un Sandris Bataragi atklāti par audžuģimenes ikdienu

Vai atceraties brīdi, kad parādījās doma kļūt par audžuvecākiem?

Elīna: – No bērnības atceros LTV sižetu par bērnunamu, kad nodomāju – tā nedrīkst būt! Arī mana vecmamma bija bārene. Kad man bija gadi septiņi, viņa stāstīja, ka sešu gadu vecumā sākusi strādāt fermā. Mēģināju iztēloties – ja man tagad tā būtu... Redzēju, kā šis apstāklis ietekmē viņas bērnus, kā viņas bērni audzināja mūs...

Tas traumē vairākas paaudzes?

Elīna: – Protams! Tas ir apburtais loks – vecāki, kas atsakās no bērniem, nerodas tāpat vien.

Sandri, kad satiki Elīnu, smuku, blondu meiteni, varēji iedomāties, ka nāksies būt audžutēvam?

Sandris: – Arī man nepatīk bērnunami. Pēdējos gados daudz uzzinājām par Zviedrijas pieredzi, jo tur dzīvo Elīnas māsa. Zviedrijā bērnunamu nav. Ja bērns četrpadsmit, piecpadsmit gadu vecumā sastrīdas ar vecākiem, viņš var padzīvot audžuģimenē – lai vecāki atpūšas, sakārto galvu, arī bērns var atpūsties. Un tad tu uzzini, kas notiek ar bērniem Latvijā...

Elīna: – Īsto bildi ieraudzījām tikai tad, kad kļuvām par audžuvecākiem. Līdz tam dzīvoju milzīgās ilūzijās. Kad sāku rakstīt blogu, sāku arī komunicēt ar audžuvecākiem, kuri šajā jomā darbojas jau pārdesmit gadu. Kad uzzini faktus, par kuriem sabiedrībā nerunājam, gribas rāpot pa sienām. Agrāk brīnījos – nu, kāpēc daži audžuvecāki ir tik negatīvi noskaņoti?

Kas ir trakākais, ko ieraudzījāt?

Elīna: – Vienaldzība. Valsts iestāžu un pašvaldību, institūciju darbinieki tik sausi izvērtē bērnus, turklāt zemteksts reizēm ir nievājošs. Tad kāpēc tu šajā jomā strādā? Tev viņi jāaizstāv, bet tevī ir naids un nepatika. Tas ir absurds.

Sandris: – Uz bērnunamiem skatās kā uz nodrošināšanu ar darba vietām. Bērnunami atrodas nomaļās vietās, kur cilvēkiem nepieciešams darbs. Un par to nekautrējas teikt skaļi. Arī ierēdņi skatās galvenokārt caur tādu prizmu, bet bērniem tiek bojāta dzīve.

Elīna: – Cinisms ir neticams! Pat ja tev bērni nepatīk un tu tikai aukstasinīgi izvērtē, ka tev vajag algu – kā tev nav kauna to teikt?

Sandris: – Arī valstiski pareizāk būtu izaudzināt cilvēkus, kas pēc tam pelna normālu algu, maksā nodokļus, nevis radīt uz pabalstiem dzīvojošus indivīdus.

Viņi savā ziņā ir upuri?

Elīna: – Protams! Esmu vērojusi bērnunamos augušos – tu vari daudzmaz sakārtot savu dzīvi, bet no pagātnes vaļā netiksi nekad. Viņi, iespējams, pat dabūs labu darbu, izveidos ģimeni, audzinās bērnus, ja palaimēsies – mācēs viņus mīlēt. Bet lielākā daļa nemāk...

Kad piedzima Hanna, doma par audžubērniem jūs nepameta?

Sandris: – Doma bija vispirms izaudzināt bioloģiskos bērnus. Tad sākām prātot – kamēr audzinām savu, varam vēl kādu uzņemt. Izglābt. Teorētiski likās, ka tas neko daudz neprasīs.

Elīna: – Man arī šķita, ka varam izglābt, bet patiesībā varam tikai dot iespēju izglābties. Pirms Hannas strādāju basketbola klubā, ar visu komandu braucām uz Līkumiem. Lieldienās ar bērniem krāsojām olas, Ziemassvētkos cepām piparkūkas... Pēc katras tikšanās sirds lūza, tos bērnus atceros joprojām. Pēc tam Sandrim stāstīju: “Zini, tur ir tāds puisītis...”

Sandris: – Viņa visu laiku runāja par tiem bērniem.

Elīna: – Man bija cerība, bet Sandris teica: “Kamēr nebūs savu bērnu, nekādā gadījumā!” Tad tā doma izplēnēja. Taču viss notiek savā laikā, tobrīd es nebūtu tam gatava.

Cik tev bija gadu, kad piedzima Hanna?

Elīna: – Divdesmit septiņi. Darbā ziņu žurnālistikā atgriezties negribēju, atteicos arī no citiem projektiem. Ilgi domāju, ko darīt turpmāk, tad nospriedu – es taču esmu mājās, tātad varu audzināt bērnus! Mājās gribēju būt, lai nevajadzētu sūtīt Hannu bērnudārzā, kamēr viņa nebūs tam gatava. Raidījums "Saknes debesīs" par sistēmas bērniem mūs tā aizķēra, ka nodomājām – ko mēs gaidām?

Sandri, vai tevī kaut  kas mainījās? Lēnām tas pulkstenis tikšķēja?

Sandris: – Lēnām. Uzzinājām, ka audžuģimeņu kursi notiek arī reģionos. Viena grupa bija Jēkabpilī. Izgājām tos, un tad viss notika diezgan ātri.

Pirmo jūs paņēmāt...

Elīna: – Viktoru. Viņš mūsu ģimenē ienāca pagājušā gada jūnijā. Sākumā plānojām ņemt brālīti un māsiņu vai divas māsiņas, jo divu bērniņu audzināšanu mēs varētu uzņemties, tad nolēmām tomēr sākt ar vienu...

Sandris: – Vienu bērnu ir ļoti grūti atrast, parasti viņi ir ar citiem brāļiem un māsām.

Elīna: – Mūsu nosacījums bija, ka gribam meitenīti vecumā no četriem līdz desmit gadiem. Bet atnāca Viktors.

Sandris: – Hannai patīk komunicēt ar lielākiem bērniem. Viņa visu laiku prasīja māsiņu.

Runājāt ar Hannu par šo soli?

Elīna: – Mēs nerunājām par māsiņu vai brālīti, bet par to, ka palīdzēsim bērniņam.

Sandris: – Stāstījām, ka ir bērni, kuriem nav mammas un tēta.

Un tad jums piedāvāja Viktoru – tā var teikt?

Sandris: – Tā arī notiek – bērnus piedāvā. Viktoru mums raksturoja kā pilnībā veselu bērnu, bet izrādījās, ka ir samērā garš veselības problēmu saraksts. Nekā traka gan nebija, ar visu esam tikuši galā.

Izejot obligāto psihologa testu, it kā tiek noteikts, kāds bērns konkrētai ģimenei ir piemērotāks. Vai tas atbilst patiesībai? Vai tomēr nav tā, ka piedāvā problemātiskākos, neērtākos?

Elīna: – Audžuvecāku kursos ir speciālisti, kuri raksta ziņojumu, kādus bērnus ieteicams ģimenē ievietot. Piemēram, ne vairāk par vienu, nekādā gadījumā ne mazu vai – tieši otrādi. Taču šajās rekomendācijās neviens neklausās. Reizēm bērni tiek nodoti tādām ģimenēm, par kurām rodas liels jautājums – kāpēc?! Ir ģimenes, ar kurām ir viegli manipulēt, liekot tām rīkoties, kā izdevīgāk.

Mazizglītoti vai trūcīgāki cilvēki?

Elīna: – Varbūt tādi, kuri tik ļoti neiedziļinās, kuriem bail iebilst. Ar mums tas būtu problemātiski (smejas).

Sandris: – Cilvēkiem tas reizēm ir vienkārši darbs – re, kur pieci bērni, kuri kaut kur jāliek...

Elīna: – Bet to nevar teikt par visiem!

Darbojas cilvēka faktors?

Sandris: – Izteikti! Ideāli būtu, ja apmācīt speciālistus uzņemtos Labklājības ministrija.

Elīna: – Lai bāriņtiesas tomēr darbotos pēc kādām vadlīnijām. Pazīstu ģimeni, kura plānoja uzņemt mazu bērnu. Pēc komunikācijas ar bāriņtiesas pārstāvi viņi bērnu ņemt vairs negribēja. Pastāstīju šai ģimenei par medaļas otru pusi, un šobrīd viņi ir laimīgi vecāki, kuri diezgan mērķtiecīgi iet uz adopciju.

Bāriņtiesu cilvēki ir dažādi – gan tādi, kas strādā no sirds, gan tādi, kuri visu gremdē. Bijušas vairākas situācijas, ka cilvēki aiziet uz bāriņtiesu un pēc tam atraksta “Laikam ne...” Saku: “Ejiet uz citu bāriņtiesu, mainiet deklarēto dzīvesvietu...” Tad situācija atrisinās.

Bet tas nav normāli!

Elīna: – Nav gan. Tie, kuriem būtu jādarbojas šo bērnu interesēs, liek šķēršļus. Nesaprotu tikai vienu – stulbuma dēļ vai mērķtiecīgi.

Arī tavā blogā ManasDebesis.lv parādās jautājums – kurš ir ieinteresēts, lai sistēma klemmē un nedarbojas...

Elīna: – Man šķiet, šajā sistēmā neviens nav iemaldījies nejauši. Es to redzu tā – piemēram, ir varmācīgi cilvēki, kuri mērķtiecīgi iet uz darbu, kur var šo varmācību izpaust.

Un bērniem nav tiesību. Ja darbinieki teiks: “Viņš melo!”, tātad arī melo, jo “ko var gribēt no tādiem gēniem...” Protams, ir arī sirds cilvēki, bet tos ēd ārā. Viņi ir bezpalīdzīgi, viņiem nervi netur. Tad gribas padoties.

Sistēmai ir pašsaglabāšanās instinkts – visi iesaistītie kā tādā Baltijas ceļā ir sadevušies rokās, un vaļā neviens nelaižas. Tā ir kā mafija, kas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik sāpīgi. Protams, redzu arī labās pārmaiņas, diemžēl tās norit ļoti lēni, taču mums nav laika – pēc gadiem pieciem bērni būs jau tik traumēti, ka atpakaļceļa nebūs. Mēs te sapņaini spriedelējam, bet nesaucam lietas īstajos vārdos.

Jūsu audžumeitai ir daudz dažādu diagnožu. Šis jautājums ir ļoti svarīgs cilvēkiem, kuri domā – izšķirties par labu audžubērnam vai ne.

Elīna: – Sabiedrība jāizglīto, jāveido reklāmas kampaņas, ka, piemēram, garīgā atpalicība nav diagnoze, kas nekad neļaus cilvēkam dzīvot normālu dzīvi. Protams, tai ir dažādas pakāpes, bet ir lieliski bērni arī ar Dauna sindromu, kuri spēj pielāgoties dzīvei. Daudzās valstīs viņi dzīvo tāpat kā citi, spēj nopelnīt ar savu talantu.

Pie mums viņi ir invalīdi uz mūžu?

Elīna: – Ar to ir jāstrādā. Ja vecāki izlems, ka viņu bērns ir normāls sabiedrības loceklis, viņš par tādu arī kļūs. Neraugoties uz mūsu audžumeitas neskaitāmajām diagnozēm, cilvēki ir ļoti atsaucīgi, laipni, iecietīgi. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu audžumeita būs patstāvīgs cilvēks. Mums, protams, ar to būs jāpastrādā, bet vissmagākais darbs būs viņai pašai – jāatgūst nokavētais.

Sandris: – Ja viņa būtu palikusi bērnunamā, visdrīzāk jau pēc pāris gadiem būtu ratiņkrēslā.

Elīna: – Viņas kājas nepanestu svaru, viņa nelietotu brilles, un redze, kas meitai ir ļoti kritiskā stāvoklī, kļūtu vēl sliktāka. Ikdienā viņai tur brilles netika dotas; ārsts bērnam ar ļoti sliktu redzi bija noteicis, ka tās jālieto tikai mācoties. Visticamāk, tādēļ, lai viņa tās nesabojātu.

Sandris: – Ortozes stāvēja plauktiņā, viņai nepatika tās nēsāt.

Elīna: – Tās nevarēja uzvilkt, jo nederēja. Bērns neprata turēt zobu birsti, skatīties spogulī un ķemmēt matus. Vai arī – uzliek brilles un visu dienu dzīvo ar atlocītu ausi. Tas ir ļoti sāpīgi. Prasu: “Tev nesāp?” Viņa atbild, ka sāp. “Tad kāpēc neko nedari?” Jo nav pierasts par sevi rūpēties.

Tie bērni aug līdzīgi Ķekavas vistām – bezpersoniskos sprostiņos?

Elīna: – Jā, turklāt tādi ir ne tikai sistēmas bērni, bet arī darbinieki. Tie nav tikai ļauni cilvēki, kas atnākuši paņirgāties, bet arī tie, kas nākuši ar labām domām, kuras ir iznīcinātas, un neviens tās neatmodina.

Šiem cilvēkiem jāiedveš motivācija – vai apzinies, cik lielu darbu tu dari, kā maini cilvēka dzīvi? Ar bērniem ir grūti. Ar visiem. Ar problemātiskiem – vēl grūtāk. Ar traumētiem un sāpinātiem bērniem – desmitkārt. Un kur cilvēkam ņemt tos resursus? Viņš tikai strādā un strādā.

Kļūstot arvien trulāks?

Elīna: – Tā ir. Man patika kādas audžumammas teiktais – sistēma ir vardarbība arī pret darbiniekiem, ne tikai bērniem.

Bieži vien cilvēkam tiešām nav izvēles.

Elīna: – Jā, viņš tur strādā, jo dzīvo blakus. Ir ļoti svarīgi, lai bērnunamu darbiniekiem nebūtu jāuztraucas, kā viņi baros savus bērnus, ja šie aizies uz ģimenēm. Visām valsts institūcijām būtu jādarbojas par labu šiem bērniem, ticot, ka būs Latvija bez bērnunamiem. Manuprāt, galvenā problēma ir tur, ka mūsu valstī bērni nav vērtība. Mēs cenšamies daudz strādāt, skriet, iet, atstāt bērnus kaut kur...

Sandris: – Bērnudārzā, pulciņos, pie auklītēm...

Elīna: – Baidāmies sēsties lidmašīnā – ja nu bērns sāks kliegt? Lai gan tas ir tikai normāli, cilvēki skatās nosodoši un veikalā atļaujas aizrādīt. Tā ir kopēja problēma. Mums jāmaina attieksme, jāpieņem, ka bērni raud, niķojas, apgāž, sit, sasmērējas. Mums nav jāaudzina sterili bērni, kas smukās drēbītēs smuki staigā uz pulciņiem un nekad nenosmulējas.

Vai valsts finansiālais atbalsts audžuģimenei ir pietiekams?

Elīna: – Tas ir jautājums par to, ko kurš uzskata par pietiekamu. Es negaidu, ka valsts uzturēs mani. Man ir svarīgi, lai valsts nosedz bērna izdevumus.

Un valsts to dara pietiekamā apjomā?

Elīna: – Manuprāt, jā.

Ja gribi bērnu aizvest ceļojumā, tā ir tava iegriba?

Elīna: – Viss ir mūsu iegribas, arī tas, kādu apģērbu viņš valkā un kādu ēdienu ēd. Es ne par ko nevaru sūdzēties, mūsu bērni ir labi apģērbti, lietojam galvenokārt ekoloģisku pārtiku, ceļojam vairākas reizes gadā. Audžumeitai ir gana daudz veselības problēmu, reizēm jāgaida rindā pie speciālistiem. Ja vajag steidzīgāk, samaksājam, bet gadā kopumā tas nav nekas pārmērīgs.

Uzskati, ka par finansiālo pusi ģimenēm, lemjot par bērna uzņemšanu, vispār nevajadzētu uztraukties?

Elīna: – Ir ģimenes, kas audzina sešus bērnus, bet vecāki nepelna. Ja šo bērnu dēļ cilvēki atsakās no apmaksāta darba un no šīs naudas jāizdzīvo pašam un jāsakrāj pensijai... Man sociālās garantijas nav tik svarīgas, būs savi projekti, ienākumi un sociālās garantijas. Ja runājam par cilvēkiem, kuri 50–60 gadu vecumā uzņemas rūpes par šiem bērniem, bet pēc tam viņiem pasaka – piedodiet, sajoziet jostas... Tas, protams, ir negodīgi.

Sandris: – Man liekas, ka, pēc Latvijas vidējā dzīves līmeņa, valsts atbalsts ir proporcionāls.

Elīna: – Dažas pašvaldības audžuģimenēm maksā pat ļoti daudz. Pat nesaprotu, kāpēc neviens par to nerunā. Varbūt mums ir zemas prasības, bet nedomāju, ka situācija ir slikta.

Ko esi studējusi?

Elīna: – Esmu bakalaurs žurnālistikā, tagad studēju tālmācībā par sociālo audzinātāju.

Teorētiski apgūsti to, ko praktiski dari ikdienā?

Elīna: – Sapratu, ka steidzami jāmācās, nepietiek ar audžuvecāku kursiem, literatūru. Reizēm zvanu gan psihologiem, kuri strādā ar šādiem bērniem, gan audžumammām, kurām ir liela pieredze, bet ne vienmēr viņi spēj atbildēt uz maniem jautājumiem, jo situācija ar audžumeitu ir ļoti specifiska.

Un tad mums jātaustās kā tumsā pa mežu. Man paveicies, ka ap mani ir cilvēki, kuriem ir milzu pieredze ar bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, ar tiem, kas ilgstoši atradušies institūcijās. Zvanu adoptētājiem, bijušajiem sistēmas bērniem un runāju ar viņiem.

Kad ņēmāt audžumeitiņu, sapratāt, ka būs sarežģītāk nekā ar Viktoru?

Elīna: – Protams, tas acīmredzami ir sarežģītāk. Kaut vai tāpēc, ka viņa sistēmā atradusies daudz ilgāk, kas atstāj ļoti smagus nospiedumus. Tajā brīdī neapzinājos, cik smagus. Mēs ņēmām bērnu ar īpašām vajadzībām, bet nesapratām, cik smagu vardarbību viņa piedzīvojusi institūcijā.

Tas mani šokēja visvairāk – ka bērns kaut ko tādu var piedzīvot. Viņa četru gadu vecumā tika izņemta no ģimenes, kura nemācēja vai nevarēja, un paņemta institūcijā, kas teica – mēs varam, mēs zinām! Bet es redzu, kas viņai nodarīts.

Cik ilgi audžumeita ir pie jums?

Elīna: – Astoņus mēnešus. Un man joprojām liekas, ka tas viņas attīstībai devis ļoti maz.

Bet jūs redzat progresu?

Elīna: – Protams! Viņai ir ļoti daudz lielisku īpašību. Kā bērns viņa ir ļoti mīļa un zinātkāra. Tas, ka tik zinātkārs bērns neko daudz nav apguvis, ir absurds!

Neviens nav atbildējis uz viņas jautājumiem?

Elīna: – Nav!

Labi, ka bērns nav aizvēries.

Elīna: – Tas ir apbrīnojami! Tomēr viņa ir pilnīgi salauzta. Konfliktējot ar mazajiem, viņa vienkārši sēž. Viktors var kost, bet viņa pat roku nepakustinās. Labākajā gadījumā sāks raudāt...

Nav pašaizsardzības?

Elīna: – Ne mazākās! Kad pamanu, ka Hanna vai Viktors pret viņu slikti izturas, gribas kliegt nevis uz mazajiem bērniem, bet uz viņu: “Nu taču! Mosties, dari kaut ko!” Šobrīd viņa jau var pateikt: “Tu man tā nedrīksti darīt!” Ir pagājuši astoņi mēneši, bet viņa joprojām man prasa, vai drīkst padzerties ūdeni.

Sandris: – No rīta – vai drīkst aiziet uz tualeti.

Pilnīgi pretēji Viktoram, kurš pats saimnieko pie ledusskapja...

Elīna: – Jā, ar audžumeitu par to runājam astoņus mēnešus: “Ko tu darīsi, kad gribēsies dzert?” “Es varu ieliet krūzē.” “Jā, vari.” “Bet kur ir krūze?” “Kā tev šķiet, kur tā ir?” “Ā, re, kur!” Reizēm tiešām trūkst pacietības. Nu, kā var tā izdresēt bērnu?!

Jums bija svarīgs viņas liktenis līdz bērnunamam?

Elīna: – Tas ir svarīgi, bet bāriņtiesā informācijas ir samērā maz. Vairāk dzirdējām no audžumeitas pašas. Viņas bērnības atmiņas ir ļoti spilgtas.

Interesanti, ka viņai nav atmiņu par bērnunamu. Viņai tur ir mīļa draudzene, par kuru viņa retumis mēdz pajautāt, un ir skaidrs, ka viņa nekad tur negribētu atgriezties. Kad braucam uz Kapseļu ielas bērnunamu, viņas acis ieplešas: “Uz manu?!” “Nē, citu.” “Ā, labi.”

Sandris: – Viņa prasa: “Vai mēs tur nepaliksim?”

Elīna: – Tas, kāpēc viņai nav atmiņu par bērnunamu, mani nodarbināja. Parunājot ar bijušajiem sistēmas bērniem, saprotu – sāpīgāko posmu izdzēšana ir normāla psiholoģiska reakcija, lai saglabātu psihisko veselību.

Iznāk, ka viņai mājās klājās labāk?

Elīna: – Grūti spriest, nevar jau salīdzināt. Arī tur bijis ļoti daudz problēmu, viņa par tām runā, tikai nesaprot, ka tās bija problēmas. Viņa stāsta – bija mīļš tētis, mīļa mamma, bet nevērtē vecākus kā labus vai sliktus.

Mēs no sevis, protams, neko nepieliekam, sakām: “Cik labi, ka tev bija lieliski vecāki!” Tas bērnam ir ļoti svarīgi. Man šķiet, viņa joprojām nesaprot, kāpēc aizvesta no ģimenes un nonākusi bērnunamā; kāpēc ir pie mums. Mēs par to nerunājam, jo risinām ļoti primitīvas lietas. Gaidām, kad viņa tam būs gatava.

Viņas galvā nav pretrunu, ka tur bija mamma un tētis un arī jūs esat mamma un tētis?

Elīna: – Viņa saka: “Mana vecā mamma un vecais tētis”, un mēs esam jaunā mamma un jaunais tētis.

Sandris: – Un jaunā meita.

Elīna: – Stāstām, ka vecā meitene jāatstāj un jāvelk ārā jaunā, visvairāk – brīžos, kad viņa ieslēdz upuri – neko nevar, nekas nesanāk.

Sandris: – Viņa nevarēja ne uzkāpt kalnā, ne no tā nokāpt.

Elīna: – Jā, tik elementāras darbības. Ziemā bija pasākums kalna pakājē, vajadzēja tikt lejā, viņa stāvēja kalna galā un raudāja, bija histērija, vilku viņu lejā. Tad – augšā. Nākamajā dienā viņa jau dziedādama kāpa pati. Sākums bija ļoti smags, viņa burtiski gulēja mums virsū.

Viņa pieņēma jūs uzreiz?

Elīna: – Viņa pieņēma visus.

Sandris: – Tas bija veids, kā viņa bija iemanījusies dabūt končiņas.

Elīna: – Viņa veido ļoti ciešu fizisko kontaktu.

Sandris: – Turklāt viņai bija ļoti slikta redze, un...

Elīna: – ... viņa burtiski nāca sejā. Tas bija milzīgs diskomforts. Turklāt viņa nešķiroja – varēja veikalā pieiet pie jebkura sveša cilvēka, paņemt aiz rokas: “Ko tu dari? Kas tev grozā?” Tā bija mēnešiem ilga cīņa – ka nav jākāpj cilvēkiem virsū, nav jāsēžas klēpī. Nemitīgais kontakts, kas viņai bija nepieciešams, reizēm mani beidza nost. Bija brīži, kad Sandrim pāri istabai angļu valodā kliedzu: “Pārķer viņu, lai netiek pie manis!”

Vai plānojat adopciju?

Elīna: – Tāda nebija mūsu sākotnējā doma. Vēlējāmies, lai bērni nav bērnunamā. Bet ar Viktoru ir izveidojies ļoti ciešs kontakts. Šobrīd viņš ir mūsu aizbildnībā, bet mums nav ļauts viņu adoptēt. Viktoram ir bioloģiskā vecmamma, kura nav spējīga par viņu parūpēties, un divas vecākas māsas, kuras negrib viņu aizlaist no ģimenes. Pašas objektīvu iemeslu dēļ Viktoru paņemt nevar.

Iznāk, ka jums ir atļauts viņu paaudzināt...?

Elīna: – Nē, esam viņa vecāki, bet viņš ir saglabājis savu iepriekšējo identitāti. Godīgi sakot, ceru pie adopcijas jautājuma kādreiz atgriezties, viņš mums ir tuvs. Ar audžumeitu kontakts vēl tikai veidojas. Ir ļoti grūti... iemīlēt bērnu, kurš nepārtraukti tevi pārbauda, kaut neapzināti.

Mani nervi ir saspringti katru dienu, tas no manis prasa ārkārtīgi daudz. Ap viņu bijuši vienaldzīgi cilvēki, ja līdz četru gadu vecumam nepamanīja veselības problēmas – ne ģimenes ārsts, ne kaimiņi, ne radinieki. Arī bērnunamā tās netika risinātas.

Tu aizkustinoši rakstīji, cik skaista viņa kļuvusi. Visi bērni caur mīlestību kļūst skaisti.

Elīna: – Bērnam acis mirdz, viņš smaida, smejas, ir aktīvs, bijis svaigā gaisā, sakopts – un viņš kļūst skaists. Vienalga, ar kādu degunu vai ausīm.

Sandris: – Kāds bija Viktoriņš – pelēks, bāliem vaigiem, tukšu skatienu, bez emocijām – kur noliec, tur sēž, ieliec gultā, guļ...

Tagad to nevarētu pateikt.

Elīna: – Viņš neraudāja, kad raudāt būtu dabiski, piemēram, sasitoties, bet varēja sēdēt un raudāt stundas trīs. Tas ir ilgākais, bija arī pa pusstundai, stundai.

Pieaugušajiem mēdz teikt: “Labi, izraudi savu sāpi, kļūs vieglāk.” Traki, ja divgadīgam bērnam kaut kas tāds jāizraud.

Elīna: – Un tas ir iegūts tikai četru mēnešu laikā!

Sandris: – Tu jau nezini, kas bija pirms tam. Viņš daudz laika pavadīja arī slimnīcā.

Elīna: – Sejas nemitīgi mainījās. Nebija neviena, kam pieķerties.

Sandris: – Turklāt viņam ļoti ilgi bija bail no sievietēm.

Elīna: – Tas bija interesanti, viņu biedēja sievietes no 40 uz augšu. Vēl trakāk, ja viņas bija divas. Reiz pie manis atnāca divas draudzenes, viņš, tās ieraudzījis, sāka izmisumā skriet prom!

Arī Hannai aizvadītais gads bija neparasts.

Elīna: – Viņa ļoti strauji pieauga. Daudz domājām, kā izdarīt tā, lai, neskatoties uz ienācējiem ģimenē, viņa justos stabili un droši. Pirmajā nedēļā pārcentos ar uzmanības pievēršanu Viktoram, Hanna kļuva greizsirdīga. To uzreiz mainījām. Nemitīgi atkārtoju, cik ļoti viņu mīlu un ka viņa vienmēr būs mana mīļā meitiņa.

Ir ļoti svarīgi, ka mēs laiku pavadām tikai ar viņu; es ar Hannu varu divatā kaut kur aiziet. Vai tikai Sandris. Lai viņa justu, ka nekas nav mainījies. Ļoti svarīgi, lai viņa nedusmotos uz pārējiem bērniem. Viktoru viņa pieņem absolūti.

Sandris: – Viņš ir brālis cālis.

Elīna: – Viktors nav uz viņu greizsirdīgs, arī Hanna uz viņu ne.

Sandris: – Ar audžumeitu – viļņveidīgi.

Elīna: – Šķiet, audžumeitai ir grūti pieņemt jaunos noteikumus, jo bērnunamā viņa bija viena no mīlulītēm. Šeit viņa vairs nav pirmā, ir mazie, kuri reizēm drīkst vairāk. Audžumeita vēlas kļūt par princesi un ir uz mazajiem greizsirdīga, jo arī viņa grib lēkt klēpī, nerēķinoties ar savu svaru, ēst ar netīru muti un tā tālāk.

Kā jums šķiet – kādām īpašībām jāpiemīt, lai spētu uzņemties audžuvecāka pienākumus?

Elīna: – Vissvarīgākais ir būt godīgam pret sevi un apkārtējiem.

Sandris: – Arī pret bērnu.

Elīna: – Esi godīgs, atzīsti, ja tev kaut kas neizdodas; tad atradīsi iespēju, kā panākt, lai izdodas. Es varu izdusmoties, izsmieties un tikt tam pāri. Bet jābūt arī pieredzei, iekšējam rūdījumam. Esmu novērojusi, ka lielākā daļa cilvēku, kas iesaistīti audžuvecāku kustībā, paši sevī kaut ko ārstē.

Jūs arī?

Elīna: – Nesen sapratu, ka – jā. Mēs caur bērniem cenšamies izārstēt savus ievainojumus.

To drīkst atzīt, un no tā nav jākaunas?

Elīna: – Domāju, itin nemaz, jo mūsu sabiedrībā vispār ir maz netraumētu cilvēku. Mēs visi meklējam veidus, kā izārstēties.

Šis ir ļoti labs veids...

Elīna: – Jā! Tāpat jau lien ārā viss, kas bijis. Audžubērni tiešām ir bērni kā bērni, ar savām traumām un problēmām, citam vairāk, citam mazāk. Bet, ja tu pats neesi sakārtots, tad ir auzas. Tad tas nāk ārā.

Sandris: – Grūti ir jebkurā gadījumā.

Elīna: – Domāju, tas arī ir attieksmes jautājums. Uz vienu un to pašu jautājumu var skatīties dažādi. Turklāt – kas nu kuram ir grūti. Man, piemēram, pieņemt, ka audžumeita nemitīgi ir upura lomā.

Sandris: – Elīna ir ļoti patstāvīga un neatkarīga.

Elīna: – Jā, es varu visu, arī akmeņus uz muguras nest (smejas). Tāpēc man ar to ir ļoti grūti. Bet tās ir manas problēmas, ne viņas.

Pat bioloģiskie bērni ne vienmēr ir mums līdzīgi.

Elīna: – Tā ir. Aktīvie vecāki reizēm nevar izturēt savus lēnos bērnus.

Sandris: – Un lēnie vecāki – aktīvos. Tas ir darbs ar sevi.

Elīna: – Mums tā nav. Mums visi bērni ir ārkārtīgi aktīvi! Tāpat kā mēs.