"Šī brīvība darīja mani laimīgu" - svētceļniece Žanete par savu 800 km garo Santjago ceļu
Pireneju kalni elpo mūžību. Brīžiem akmeņainas, stāvas takas, brīžiem šķietami bezgalīgs līdzenums, vīnogulāju lauki, šarmanti lauku ciematiņi, klinšaini pakalni. Govju pilnas pļavas mijas ar aitu pilnām pļavām, kas izskatās kā balti mākoņi zaļās debesīs. Virs galvas ierastās zilās. Saules pielietas. Arī tā var sākties ceļš pie sevis, un, lai arī cik grūts, tas ir skaists.
Svētā Jēkaba ceļš jeb camino de Santiago ir rūpīgi izstrādāts maršrutu tīkls – kopā ducis ceļu, kuru sākumpunkti ir ne tikai Spānijā, bet arī citviet Eiropā. Mērķis visiem ir viens – Santjago de Kompostelas pilsētas katedrāle, kurā apglabāti Svētā Jēkaba pīšļi. Svētceļotāju jeb piligrimu, kuri mēro šos ceļus – to garums ir pat vairāk nekā 1000 kilometru, ir daudz, un arvien vairāk ir to, kam šis gājiens vajadzīgs nevis kā ticības apliecinājums vai grēku izpirkšana, bet kā posms garīgās izziņas ceļā pie sevis. Žanete Linē pirmoreiz uz Spāniju devās pagājušā gada vasarā – piecas dienas ilgā izmēģinājuma gājienā, lai saprastu, vai viņai to vajag. Šogad Žanete ceļā pavadīja 27 dienas, kopā noejot 800 kilometru. Pēdējās no tām, jau gluži vai spīta dzīta, viņa aizgāja arī uz Fisteru – vietu Atlantijas okeāna krastā, kuras nosaukums tulkojumā ir Pasaules mala.
"Buen camino" – laimīgu ceļu!
Pirmajā dienā noieti 27 kilometri augšup pa kalniem. Ceļu sākām Francijā, vakarpusē bijām Spānijā. Diena tiešām grūta, visi pēc gājiena pagalam saguruši, dažs skaļi sev uzdod jautājumus: ko es te daru, kāpēc man to vajag? Jaušams, ka vietējie, kuri uzņem pirmās dienas varoņus, jau zina, ka tā būs, tāpēc piedāvā bagātīgas vakariņas. Par ēdienu un pudeli vīna katram jāšķiras no desmit eiro. Ēdiens atjauno spēku, vīns uzjunda dvēseli, un pat vispiekusušākie vairs nebubina, ka paši nesaprot, kāpēc izdomājuši iet Svētā Jēkaba ceļu, bet tīko turpināt baudīt vīnu. Tas arī netiek liegts, turklāt neprasot par to maksāt papildus. Tikai labāk lūgumu atnest vēl vienu pudeli izteikt spāņu valodā, jo angļu valodu te prot retais un tā nav cieņā. Šo viltībiņu visi apgūst jau pirmajā vakarā un turpmāk iemācās vēl daudz noderīgu vārdu un frāžu, jo tad spāņu sejās smaids atplaukst vēl sirsnīgāks un attieksme ir pavisam cita. No nākamās dienas rīta par ierastāko sveicienu kļūst Buen camino jeb laimīgu ceļu, ko spāņi velta visiem piligrimiem. Tas ir arī mūsu savstarpējais sveiciens.
Pirmajā rītā pie vietas, kurā esi nakšņojis, jāpaceļ kāds akmens un jāieliek somā, lai to nestu līdz pat Svētajam krustam, kuru piligrimi sasniedz dažas dienas pirms nonākšanas galapunktā. No mazākiem un lielākiem akmeņiem pie krusta izveidojies vesels Svētais kalns, no kura strāvo īpaša enerģija. Droši vien tāpēc, ka akmeņi ir kā simbols domām par to, no kā cilvēks grib atbrīvoties, no tā sadarītā, kas uzskatāms par grēku. Tad akmens no sirds nokrīt un paliek pie Svētā krusta... Un jātic, ka uz visiem laikiem. Es kalnā noliku mazu akmentiņu, bet kāds jauns, augumā sīks puisis no somas izņēma pamatīgu akmeni – laikam gribēja atbrīvoties no kaut kā liela, jo katrs taču jūt, cik sver viņa apgrūtinājums, sasāpējusī problēma, ne tas labākais dzīvē sadarītais.
Kalna fonā nofotografēju savu ceļabiedru – dēlu Ervīnu. Fotogrāfijā izgaismojusies viņa aura. Pirmā reakcija – kā tas var būt? Tad pārdomas, ka nekādas mistikas te nav, vienīgi mirklis, kad esi pietuvojies tai pasaulei, kura citkārt tev nav redzama, bet kurā gribi ielūkoties. Labi zinot, ka tikai retajam šī spēja ir Dieva dota, bet pārējiem tās attīstīšana prasa milzu darbu ar sevi. Tas laikam bija viens no iemesliem, kāpēc devos šajā ceļā. Doma to noiet manī radās pirms astoņiem gadiem, kad izlasīju Paulu Koelju grāmatu Burvja piezīmes, kurā viņš apraksta savu Svētā Jēkaba ceļa iešanas pieredzi. Ar sirdi jutu, ka arī man vajag to noiet, un sirds nemelo. Prāts šādos brīžos stāv maliņā, tam gar to nav nekādas daļas. Un ar laiku nobrieda visi apstākļi, lai šī doma realizētos.
Izbaudot vienatni
Piederu pie tiem, kas meklē sevi, iespēju robežās dara to, ko liek iekšējā sajūta. Veģetārisms, meditācijas manā dzīvē ienāca, kad vēl ne tuvu nebija modes lieta. Fiziskais ķermenis pats pamazām atteicās no dzīvnieku valsts produktiem, garīgais pieprasīja savu – pieklusināt prātu. Esmu atradusi iespēju pusi gada strādāt, bet pārējo laiku veltīt sev – to dod darbs britu salā Gērnsijā. Uz salas ne ar vienu īpaši nekontaktējos, vienu darba sezonu pat nodzīvoju uz jahtas un par šo iespēju jahtas īpašniekiem biju ļoti pateicīga. Man ar sevi nav garlaicīgi, izbaudu vienatni – arī tas ir mans ceļš. Sevi par to nešaustu, jo esmu pārliecināta, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi.
Ceļošana uz zemēm, kuras mani interesēja no garīgās puses, – Indija, Taizeme, Kambodža, jau bija sāktā ceļa turpinājums. Būtībā tās iepazinu viena, caur savu izpratnes un redzējuma prizmu; ceļabiedrs bija vairāk kā balsts drošībai. Man nebija bail trīs mēnešus ilgajā ceļojumā Indiju no ziemeļiem līdz dienvidiem šķērsot bez noteikta plāna, pārvietoties ar vietējo transportu, dažas naktis pavadot guļamtīklā džungļos, kur aizmigt nācās ne visai draudzīgu skaņu fonā, ieiet ēstuvē tālā Indijas nostūrī, kur bija tikai vietējie vīrieši, un iedzert tēju. Arī vietējo ēdienu ēdu bez bailēm, jo es taču biju turp braukusi, lai izjustu šo zemi tādu, kāda tā ir īstenībā.
Līdzko cilvēks pieklusina prātu, atbrīvojas no bailēm, viņš ir mierīgs gan ārēji, gan iekšēji. Tieši baiļu vibrācijas pievilina dzīvniekus, citu cilvēku agresiju, kā arī izraisa veltu satraukumu iekšējos orgānos, tie ir apjukumā – mēs jau šo ēdienu varam sagremot, tam nav ne vainas, bet no galvas nāk signāls, ka tas ir bīstams – tad varbūt uzreiz jālaiž laukā? Šādos ceļojums, kuru vērtība ir neizmērojama, dodos nosacītā vienatnē – pilnīgi paļaujoties uz Dieva jeb Augstākā Saprāta atbalstu. Turklāt vienmēr gadās iepazīties ar citiem vientuļajiem ceļotājiem, un tad kāds posms tiek mērots arī divatā, trijatā vai pat nelielā bariņā.
Asaras un grūtsirdība palika pie krusta
Daudzi, sākot Svētā Jēkaba ceļu, iedomājas kādu lielu vēlēšanos, uzdod kādu ļoti svarīgu jautājumu, uz kuru nevar atrast atbildi. Nosacījums, lai tā piepildītos vai atnāktu atbilde, ir tikai viens – šis ceļš jānoiet. Arī Paulu Koelju šo ceļu gāja ar mērķi saprast – viņam mūžs jāpiepilda ar rakstīšanu vai tomēr jāmeklē cita nodarbe, kā sevi apliecināt. Nogājis viņš saprata, ka rakstīs.
Man, sākot ceļu, šādu dzinējspēku nebija, es to gāju, lai pietuvotos sev. Tā arī noticis – izjūtu lielāku sirdsmieru, neuztraucos par sīkumiem, esmu atradusi atbildes uz jautājumiem, kāpēc dažādās situācijās ar mani gadījies tieši tā, nevis citādi. Tāpēc iešanu bariņos neatbalstu, jo tad nevar izvairīties no sarunām, kas allaž noved pie cepšanās par kaut ko – vai par pārāk karstu laiku, vai pārāk daudz apēsta ēdiena. Vakaros, kad kārtējais posms noiets, baudot ēdienu un vīnu, gan labprāt uzklausīju citu gājēju pieredzi un iespaidus. Mans dēls Ervīns, kuram ir astoņpadsmit, ceļā devās ar mērķi saprast, ko īsti grib mācīties tālāk, tomēr atbildi neguva. Toties ieguva daudz draugu no visas pasaules. Un te tad arī iespējamā atbilde uz jautājumu, kāpēc Ervīns nesaņēma atbildi. Tāpēc, ka viņš gāja bariņā.
Gājiena laikā domās dažkārt iegrimu tik dziļi, ka tās pat aizēnoja sajūsmu par bezgala skaisto apkārtni. Brīžiem kļuva tik skumji, ka gribējās apstāties un vienkārši lūgt Dievu, bet turpināju iet, pīdamās domās, līdz pacēlu acis un ieraudzīju, ka priekšā ir tāda kā siena no cilvēku noliktiem uzpītiem vai koka krustiņiem. Savāda sajūta – fiziski to neredzēju, tikai sajutu.
Tā man gadījās divas reizes. Otrajā vispār bija traki – ceļš akmeņains, gar tā malu dzeloņdrātis, neviena cita līdzās nav. Kļuva tik smagi, tik žēl sevis, ka sāku raudāt – visa mana dzīve nav tāda, kā vajag, kāpēc vispār piedzimu! Raudādama uzkāpu kalnā, un manā priekšā bija liels krusts. Tad spēju izdvest tikai – uh!, un visas asaras un grūtsirdība palika pie krusta. Turpināju ceļu, kā no jauna piedzimusi, kalnus un līdzenumus atkal redzēju skaistus.
Ceļā satiktie
Koelju grāmatas Burvja piezīmes un filmas Ceļš iespaidā garā gājiena sākumā ar sevi nācās mazliet pacīnīties. Daļai jauniešu Svētā Jēkaba ceļš ir tikai aizrautīgs piedzīvojums, sports. Man tas pirmajās dienās šķita nepieņemami, pie sevis viņus pat mazliet nosodīju, jo naivi biju iedomājusies, ka to iet tikai cilvēki, kas meklē ceļu pie Dieva, grib pabūt vienatnē ar sevi, lai rastu vai vismaz pietuvotos atbildēm uz eksistenciāliem jautājumiem. Viņi klausījās mūziku, daži pat ziņas, kas manā izpratnē bija nesavienojami. Tomēr ceļš mani ātri nomierināja, es atkal kļuvu par sevī vērstu vērotāju.
Starp gājējiem daudz ir pašu spāņu, kuri, protams, nekur nesteidzas, Svētā Jēkaba ceļu nesturmē vienā piegājienā, bet kādu tā posmu ierodas noiet brīvdienās. Var satikt arī gana daudz franču, vāciešu, itāļu, beļģu, austrāliešu, pagadās arī kāds amerikānis, krievs, bet angļu tikpat kā nav. Kādu vakaru no naktsmītnes izgāju ārā mierīgi pasēdēt un paskatīties zvaigznēs. Pēkšņi izdzirdu krievu valodu – kāda krievu sieviete baroja kaķus. Izrādījās, viņa ceļo kopā ar savu suni, nenakšņoja piligrimu naktsmītnēs, kur katra gulta rezervēta, bet guļammaisā zem klajas debess, jo viņai taču bija suns – draugs, kuru naktī nedrīkst atstāt ārpus mājas vienu.
Sieviete jau piecpadsmit gadu dzīvo Spānijas dienvidos, bet uz valsts ziemeļiem, kur sākas šis maršruts, nākusi kājām – tie jau bija 800 kilometru. Pa ceļam apmaldījusies. Lūkojusies pēc kādas apmešanās vietas, ēstuves – tuvumā nevienas. Strauji tuvojoties tumsai, viņa kādās mājās apjautājusies, vai saimnieki atļautu pārnakšņot dārzā. “Kādā dārzā, nāciet iekšā!” viesmīlīgi aicinājis spānis. Ēst taču arī noteikti griboties – lai sēžoties pie galda! Arī brokastis galdā celtas, līdzko negaidītā viešņa pamodusies, un, ceļā dodoties, svētība no sirds novēlēta.
Sieviete atzina, ka tieši šo ceļa posmu viņa sajutusi kā īstu svētceļojumu, jo tajā nekas nav bijis izplānots, neviena naktsmītnes vieta jau iepriekš paredzēta. Vilšanos piedzīvojusi tikai reizi, kad vakarpusē pamanījusi sieviešu klosteri un priecīga klauvējusi pie tā durvīm – māsas taču uzņems, atļaus pārnakšņot. Mūķene aiztaisījusi durvis viņas deguna galā un pat klostera dārzā nav vēlējusi nakti pārlaist. Tad sieviete, lai apvaicātos par iespēju dabūt naktsmājas citur, iegājusi vietējā policijas iecirknī. Policisti viņu tālāk nav laiduši, sarūpējuši guļvietu gan viņai, gan sunim un vēl ar vīnu pacienājuši.
Šādi atgadījumi kārtējo reizi liek domāt, kuri ir īstie Dieva kalpi, kuriem vairāk Dievs sirdī. Tieši maldu ceļi – vai cilvēks apmaldījies sevī vai ceļā – liek nonākt pie vajadzīgajām atziņām, atrast atbildes uz mokošajiem jautājumiem. Tāpēc pat smieklīgi uz šādu ceļotāju – sevis meklētāju – fona izskatījās tie, kam Svētā Jēkaba ceļš bija kārtējais tūrisma objekts. Savā ziņā amizanti bija itāļi, no kuriem lielākā daļa ceļu mēroja ar velosipēdiem, turklāt bija raudzījušies, lai tā krāsa saskanētu ar tērpu. Tādiem tad arī bija domāts kādā kafejnīcā pie sienas piesprausts dumugrauds: Jēzus Jeruzalemē neiebrauca ar riteni...
Kādā naktsmītnē man gadījās satikt arī... spoku. Tā bija ļoti veca ēka, dēļi čīkstēja, caur tiem varēja redzēt, kas notiek gan stāvu zemāk, gan augstāk. Istabā bijām cilvēki astoņi, visi aizgājām gulēt. Pēkšņi pamodos no tā, ka kāds man sit pa kāju. Domāju – varbūt Ervīnam kaut ko vajag. Apskatos – nē, neviena man līdzās nav, un guļu tālāk, mazums kas licies. Pēc brīža kāds atkal sit pa kāju, un aizmigt vairs nevaru. Bet viesis nerimstas, fiziski jūtu, kā tas uzsit arī uz pleca. Kļuva pavisam neomulīgi – pārmetu krustu un noskaitīju lūgšanu. Tad viesis pazuda. Droši vien tā bija kāda uz Zemes iesprūdusī dvēselīte, kas netika tālāk un meklēja palīdzību pie svētceļotājiem, lai par viņu aizlūdz. Tikai visi citi gulēja kā sisti. Un, kaut arī es lūgšanu noskaitīju ar domu, kaut tu liktu man mieru, dvēselītei, vismaz uz brīdi, ar to pietika.
Ķermenis turpina iet
Tāpat kā vairākums gājēju, arī es iekritu lamatās. Pēc pirmās nedēļas sevi pieteica lielās ciešanas: no iešanas sāka sāpēt kājas, no smagās somas stiepšanas – mugura. Vakarā soma šķita kā ķieģeļiem piekrauta. Tad sākās histērija – viss, vairs nav spēka, jādodas atpakaļ! Kur nu vēl saule, kas jau pirms pusdienlaika cepināja aizgūdamās. Vietējiem sākas siesta, bet mēs ejam. Paskatījies uz mums pa logu, viens otrs vietējais to pat aiztaisīja – ko uz mocekļiem lūkoties! Tāpēc turpmāk ceļā devos agri no rīta, galvā liku cepuri, sēju lakatu, kājās bija speciālas kalnos kāpēju zeķes un sandales – bija pilnīgi vienalga, kā izskatos, ka tikai labi jūtos, lai apavi neuzberž tulznas. Un arī neuzberzu – nevienu.
Tomēr bija brīži, kad vairs nezināju – noiešu līdz galam vai ne, un tad lūdzu Dievu, lai dod man spēku. Pamazām ķermenis ar slodzi aprada, sāpes atkāpās, un es ar nūju palīdzību iemanījos to uzstellēt – lai tik iet uz priekšu. Līdz ķermenis jau tiešām kustējās automātiski – brīžiem attapos, ka esmu it kā iesnaudusies, bet ķermenis turpināja gājienu. It kā smieklīgi, bet šādi brīži lika labāk iepazīt savu fizisko ķermeni, saprast, ka cilvēks tiešām var izdzīvot visdažādākajos apstākļos, jo miesa sevī slēpj mums pat nenojaušamas rezerves un gudrību.
Vēl ļoti svarīgi bija iemācīties nedomāt – ne par grūtumu, ne ko citu, bet iet. Tomēr ceļa malā redzamie piemineklīši, piemiņas zīmes dažkārt lika padomāt, ka mēdz būt dažādi, ka ķermenis vienā brīdī var neizturēt... Mierināja vienīgi tas, ka uz ceļa nebūt nebiju vecākā, vecākajam, kuru satiku, bija pāri septiņdesmit. Turklāt visiem bija nodrošināta iespēja pašam somu nenest, par pieciem eiro varēja sarunāt, lai to nogādā nākamajā naktsmītnē.
Atbrīvojies no pieķeršanās, būsi laimīgs
Iegājuši Santjago de Kompostelā un tikuši baznīcas laukumā, cilvēki vienkārši nosēdās uz bruģa – ceļš bija noiets. Vai kāds tobrīd domāja par Jēzus Kristus mācekli Jēkabu, kurš Spānijā, tolaik islāma valstī, sludināja Kristus ticību un vēlāk tika apbedīts Santjago de Kompostelas katedrālē, stipri šaubos. Es noteikti ne. Sejā laimīgs smaids, sirdī prieks par sevi, un viss. Katedrālē, protams, iegāju, pastāvēju pie altāra, zem kura apglabāts šķirsts ar Jēkaba pīšļiem.
Katedrāle vienmēr ir pilna cilvēkiem, daļa pat sēž uz grīdas. Ja kāds vai kādi vēlas, ziedojumam var savākt 300 eiro, un tad seši mūki caur katedrāli izlaiž milzu kvēpināmo trauku – gandrīz cilvēka augumā. Daži pasmējās – katoļu baznīcā nekas nenotiek par velti, bet bija vērts – skats ir iespaidīgs. Tā kā piligrimu ceļš mani Dievam noteikti pietuvināja, noziedot dažus eiro nepavisam nebija žēl. Mana vecmāmiņa bija, mamma ir katoļticīga, un arī es labprāt ieeju baznīcā, bet ne katru svētdienu un noteikti ne katoļu. Man svarīgāka ir sajūta, ka Dievs ir manī, un pārliecība, ka, lai pie kādas ticības piederētu, Dievs ir tikai viens un visur.
Ejot tiku domājusi arī par pieķeršanos vietai, lietām un cilvēkiem un tik fantastisko brīvības sajūtu, kas pārņem, kad no pieķeršanās esi atbrīvojies. Spilgti atcerējos filmu Tabors aiziet debesīs un beidzot sapratu čigānus – viņi taču visu laiku dzīvo ar šo sajūtu, visa viņu dzīve ir viens vienīgs ceļš – viņu ceļš. Un tā ir milzu bagātība, jo dod brīvību. Tāpēc tos, kas to sapratuši, grūti piesaistīt vienai vietai, ceļš sauc atkal un atkal. Cilvēkam, kurš visu laiku dzīvo krātiņā – vienalga, zelta vai parastā, trīc par savu mantu, to tiešām nesaprast.
Domāju, ka tieši brīvība, mūžīgais ceļš zem kājām čigāniem deva viņu gudrību, viedumu – būtībā viņi ir svētceļotāji mūža garumā. Turklāt arī Dievs māca cilvēkus nepieķerties vietām, lietām un cilvēkiem, jo mums šajā pasaulē nepieder nekas – cik pliki tajā ienācām, tik pliki no tās aiziesim. Tieši noietā ceļa, kā laika, kurā sarunājamies ar sevi, nozīmi uzsvēra arī katoļu mācītājs kādā baznīcā, kurā gājiena laikā biju iegājusi. Pamanījis savas draudzes vidū piligrimus, viņš vērsās pie mums, uzsverot: svarīgākais nav aiziet līdz Santjago de Kompostelai, svarīgākais ir ceļš, kuru jūs ejat. Brīvība, ko tas dod, mani darīja tik laimīgu, ka brīžiem domāju – kaut šis ceļš nekad nebeigtos, es esmu gatava iet visu mūžu.
Iemetu sandales okeānā
Ļoti pateicīga noietajam ceļam esmu par to, ka tas mani atbrīvoja no jebkāda veida citu nosodījuma. Arī no aizvainojuma pret tiem, kas kādreiz nodarījuši pāri. Vienkārši sapratu, ka šie cilvēki ne pie kā nav vainīgi, ka notika tas, kam bija jānotiek, lai katrs no mums kaut ko mācītos, un līdz ar to jūtos liela ieguvēja. Kad nonāc pie šādas apskaidrības, jūties kā novilcis netīras drēbes un nopeldējies dzidrā ezerā – vari gluži vai lidot. Šī sajūta tad arī deva spēku no Santjago de Kompostelas doties vēl piecas dienas ilgā ceļā līdz Fisterai – Pasaules malai.
Tā atkal bija līdz šim nepiedzīvota sajūta – tu ej, ej, un pēkšņi acu priekšā paveras okeāns. Kopā ar citiem piligrimiem apcerīgi sagaidījām saules rietu, kas bija neaprakstāmi skaists, un vēl jo skaistāku to darīja sajūta, ka esi nonācis pašā Pasaules malā un jau nākamajā rītā sāksi ceļu mājup, lai sāktu jaunu dzīvi. Vienīgi ar autobusiem atbraukušie tūristi traucēja, viņi skatījās un brīnījās, kā cilvēki šādā vietā var tik mierīgi sēdēt un mēmi vērties okeāna plašumā. Daļa piligrimu pēc tam veica rituālu – sadedzināja drēbes, kurās gājuši visu ceļu, tādējādi simboliski atdodot ugunij visu, kas vairs nav vajadzīgs, no kā esi vēlējies atbrīvoties.
Brīdi pavēros uz savām sandalēm – varbūt man tās sadedzināt, bet no šā nodoma atteicos, tās taču bija izturējušas visu ceļu, tad kā lai tik vienkārši no tām atbrīvojos. Bet – pēdējā dienā viena sandale saplīsa. Lai kaut kā noietu atlikušos kilometrus, centos to sašūt, un tad man kā pa pieri ieblieza – ko es daru, tā taču ir zīme, ka pienācis laiks no sandalēm atbrīvoties, bet es atkal biju atdūrusies pret pieķeršanos. Momentāni atcerējos indiešu ticējumu, ka viss sliktais, kas ir cilvēkā, sakrājas apavos, jo viss iziet caur pēdām. Tāpēc Indijā tempļa ārpusē droši var atstāt pat visdārgākos apavus, jo neviens negrib sev paņemt cita karmu. Bet ugunskura, kur sandales sadedzināt vairs nebija. Ja neņēma uguns stihija, tad lai ņem ūdens, un, noskrējusi pa nogāzi lejā, iemetu sandales okeānā. Uz atgriešanos! Man vēl ir vienpadsmit nenoietu ceļu, un ceļš pie sevis ir mūžīgs.
Olga Majore, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: no Žanetes Linē privātā arhīva
