Izcilais baletdejotājs Māris Liepa: spožs un slavas vainagots, taču Rīgai diemžēl nevajadzīgs

Nenoliedzami, Māris Liepa bija sava darba fanātiķis, viņš teju vienmēr izpaudās ar pārsteidzošu pašatdevi un fenomenālu disciplīnu. Kad Māris divus gadus mācījās Maskavas Horeogrāfijas skolā, viņš reizēm atrasts pusnaktī baleta zālē pavisam viens – gandrīz bez samaņas un spēka. Viņš slīpējis savu meistarību līdz maksimumam, līdz pilnīgam spēku izsīkumam, un šādu apbrīnojamu mērķtiecību saglabājis visu turpmāko mūžu. Liepa varējis visu dienu mēģināt teātrī, bet naktī filmēties, pēc tam aizbraukt uz vairākām dienām viesizrādēs, atgriezties, nodejot izrādi un tad atkal filmēties. Tik noslogotu darba ritmu spējis izturēt tikai retais. Ja bija gaidāma izrāde ar kādu lielu un diezgan smagu balerīnu, viņš pirms tam speciāli trenējies ar svaru stieni, lai labāk sagatavotos. Katra izrāde viņam bijusi pabeigta un pārdomāta no sākuma līdz beigām, izstrādāta līdz pēdējam sīkumam. Ja vajadzējis, viņš mēģinājumos atkārtojis vienu un to pašu dejas fragmentu, kamēr sasniedzis vēlamo rezultātu.

Turklāt Liepa nebija iežņaugts konkrētā ampluā – viņš varēja nospēlēt itin visu, ko vien piedāvāja: prinčus, karavīrus, dzejniekus, večus, lelles, tirānus. Un to visu viņš paveica perfekti. Kolēģi atzīst, ka Māris bijis apbrīnojami artistisks – katrā savā lomā, katrā skatuves iznācienā, un nebija svarīgi, tā bija izrāde vai tikai neliels koncertnumurs. Nevar nepiebilst, ka viņš bija ļoti uzstājīgs cilvēks, un šī uzstājība nereti pārauga spītībā. Ja viņš ko vēlējās, neviena priekšā nepiekāpās. Liepa bija apveltīts ar pārsteidzošu gribasspēku, viņu reizēm dēvēja pat par Dzelzs Māri. Šķita, viņš ir nesalaužams. Daudziem par pārsteigumu, dzīves nogalē viņš tomēr pēkšņi salūza. Izcilais baleta mākslinieks nomira 53 gadu vecumā.

Publikas dievināts, konkurentu apskausts

Māris Liepa piedzima 1936. gada 27. jūlijā Rīgā. Viņš ģimenē bija otrais bērns, māsa Edīte bija sešus gadus vecāka. Vēlāk Māris savās atmiņās rakstīja, ka viņa ģimenē ļoti mīlējuši mūziku, teātri un glezniecību. Vecāki strādājuši dažādus darbus, bijuši kalpotāji, tomēr māksla ik dienas bijusi dzīvu sarunu un neviltotas intereses objekts. Tēvs dziedājis operas korī, strādājis teātrī par skatuves meistaru, bet māte cītīgi apmeklējusi baleta izrādes. Ģimenes draugu un paziņu vidū bijis ne mazums mākslinieku.

Savas spējas Māris vispirms izmēģinājis operas zēnu korī, bet vēlāk aizvests uz nodarbībām baleta klasē. Sākumā dejošana puikam nemaz nav patikusi, tuvāks šķitis sports, it īpaši futbols, riteņbraukšana, slēpošana un peldēšana. Tomēr māte pierunājusi dēlu nepamest nodarbības baletskolā. Tā kā klasē viņš bijis pats jaunākais, vecākie puiši reizēm viņu pat apcēluši, arī vēlāk labi pazīstamie baletdejotāji Haralds Ritenbergs un Artūrs Ēķis.

Gadījušies arī kuriozi, piemēram, viņi Mārim iestāstījuši, ka visiem, kas vēlas kļūt par lieliem māksliniekiem, jāpierod pie ciešanām. Ja Māris tik tiešām gribot kļūt par izcilu dejotāju, viņam jānes savs krusts. Un krusta vietā viņam iedots stabs ar ceļa zīmi, kuru bija jāstiepj pa pilsētu. Māris stiepis, kamēr piekusis, tad noskaities un pārlidinājis zīmi pāri kādai sētai. Tūlīt pat atskanējis bļāviens – kādam bija trāpījis.

Jaunā Liepas centību un talantu drīz vien pamanīja Maskavas Horeogrāfijas skolas pedagogi Nikolajs Tarasovs un Jeļena Sergijevska. Māri uzslavēja un uzaicināja mācīties Maskavā. Diemžēl teātris nespēja izkārtot viņam stipendiju, tāpēc vecāki pārdeva Jūrmalas vasarnīcu, lai dēlam Maskavā būtu, no kā dzīvot.

Pēc pāris gadiem jaunietis ar izcilību pabeidza baletskolu Maskavā un bija ambīciju pilns veidot savu karjeru Lielajā teātrī. Taču LPSR Kultūras ministrija pieprasīja, lai Liepa atgriežas Rīgā, pamatojot, ka tik izcilu kadru nepieciešams paturēt pašu mājās. Taču Māri vilka uz Maskavu, kur bija jūtama pasaules baleta plašā elpa, un viņš savu panāca. Pēc kāda laika viņš kļuva par Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Muzikālā teātra solistu, bet vēlāk tika uzaicināts uz Lielo teātri.

Māra agrākais draugs, Rīgas kolēģis Artūrs Ēķis pēc gadiem atzina, ka Maskavā Liepam nemaz tik viegli nav klājies, kā no malas šķitis. Sešdesmitajos gados Lielajā teātrī viņš bijis lieks un nevajadzīgs konkurents no Baltijas. Tā turpinājies vairākus gadus. Publika viņu dievinājusi, bet kolēģi apskauduši un mēģinājuši noēst.

Ēķis stāstīja: “Tas viss Māri nemitīgi dresēja, viņš iemācījās meistarīgi vājās vietas noslēpt un spožās izcelt. Bet bieži tomēr bija kāršu namiņa celšanas efekts, kad viss rūpīgi uzbūvētais vienā mirklī nojuka. Viņš zināja, kam klanīties, kam dāvināt puķes un šokolādes kastes, kam vēl kādas uzmanības zīmes veltīt. Bet gadījās brīži, kad viņam tas gluži vienkārši noriebās, apnika, un viņš uzspļāva visai diplomātijai un tieši acīs pateica, ko par to vai citu cilvēku īstenībā domā. Iespļāva visai diplomātijai un vergošanai ģīmī. Un tad atkal sāka šo namiņu būvēt no jauna. Un kā viņš to pateica… Ar kādu spēku, riebumu, nievu un sašutumu. Pateica visu, kas bija sakrājies. Skatuve jau vienalga palika, lomas, bet kaut ko sadzīviski vajadzīgu palaida vējā un nākamajā rītā varbūt rūgti nožēloja.”¹

Uz neiespējamā robežas

Lai vai kā, kolēģi tomēr bija spiesti atzīt, ka Liepas prasme tik patiesi dzīvot katrā izrādē un pilnībā iemiesoties savā varonī ir kaut kas fenomenāls. Viņa daiļrades virsotne nenoliedzami bija Krass Arama Hačaturjana baletā Spartaks.

Liepa dejoja uz neiespējamā robežas, visu acu priekšā radot kaut ko neaptveramu. Šī loma ļoti vareni un vērienīgi sakopoja visus viņa spēkus. Liepa dejoja ar draudīgu varenību, augstprātīgu skaistumu un apgarotas varaskāres fanātisku mērķtiecību. Sava varoņa sarežģīto būtību viņš atsedza žilbinoši skaistā un vienlaikus stingri askētiskā, precīzi plastiskā formā. Tieši Krass viņam palīdzēja nostiprināt elitāra dejotāja veidolu, pacēla viņu pāri citiem.

Tiesa gan, Liepa teātrī daudziem bija neērts cilvēks – gan daudzšķautnainā talanta, gan savas nesavaldības un neprognozējamības dēļ. Viņam bija asa mēle, un pat savām partnerēm viņš nepiedeva nevienu kļūmi, ļoti bieži teica tādas lietas, ko labāk nevajadzētu sacīt. Viņš nestaigāja neviena pavadā un absolūti neievēroja etiķeti, bet tādas lietas teātrī nepiedeva. Turklāt jebkura kritika Mārī izsauca asu pretreakciju, un ārēji viņš to nekad nepieņēma.                 

Tajā pašā laikā, kā atzina draugi, Liepa bijis viegli ievainojams, šaubu pilns un bieži vien arī naivs un sentimentāls. Viņš bijis pārāk tiešs un patiesīgs savos spriedumos, un tas, protams, daudziem nav bijis pa prātam.

Viņš priekšroku devis godīgai cīņai, bet skauģi viņu situši no mugurpuses. Tika pat darīts pāri Liepas bērniem, lai aizskartu viņu. Māris to pārdzīvojis un noslēdzies sevī, uzticot savus rūgtos pārdzīvojumus dienasgrāmatai un paretam – tuviem draugiem. Kaut arī daudziem viņš šķitis spožs un slavas vainagots dejotājs, kas dzīvo laimīgu un pārticīgu dzīvi, tuvākos kolēģus nav pametusi sajūta, ka viņš ir bezdievīgi vientuļš, ka viņam nav neviena, kam atklāt dvēseli. Viņš bijis gluži kā vientuļais vilks.

Tieši tāpēc Māris tik ļoti gribējis būt kādam vajadzīgs. Piemēram, reiz no kāda sava ārzemju brauciena viņš atvedis veselu kaudzi pūkainu frotē halātu, kurus uzdāvinājis Lielā teātra baleta solistiem. Vienkārši tāpat, lai iepriecinātu. Liepa pratis labi pelnīt un viegli tērēt. Viņam piemitis rets talants – prasme rīkot svētkus. Ar lielu vērienu viņš svinējis savas dzimšanas dienas, un daudzi uzskatījuši par lielu pagodinājumu saņemt slavenā dejotāja ielūgumu.

Māris Liepa dzīvoja ar pilnu jaudu un milzīgu atdevi. Baletdejotāja Zita Ersa atzina, ka viņš vairāk devis citiem nekā citi viņam. “Ak vai, pie viņa svētku galdiem draugus nevarēja ne saskaitīt, bet, kad problēmas radās pašam Mārim, draugi – kur izputēja, klusiņām nozuda, reti kurš centās viņam palīdzēt. Nereti atceros viņa četrdesmitgades dzimšanas dienas svinības Atēnās. Galds – skatuve – tika klāts visai trupai, visam apkalpojošam personālam, visiem draugiem, visiem priekšniekiem. Katram Māris atrada pa labam vārdam, smaidam, zobgalībai. Viņš kā neviens prata sacerēt svētkus citiem, viņam bija plaša dvēsele.”¹

Nevaldāms un elegants

Baletdejotāja Jekaterina Maksimova atklāja, ka Māris ar savu valdzinājumu pratis pakļaut gandrīz jebkuru. “Gan sievietes, gan vīrieši kā vasks kusa viņa rokās. Māris kā neviens prata noskaņot cilvēkus sev labvēlīgi, lai tie par viņu sajūsminātos. Taču pēdējos gados viņā arvien vairāk sāka parādīties premjera niķi. Reizēm pirms sava skatuves iznāciena viņš sarīkoja veselu izrādi: mētājās ar kostīmiem, uz visiem kliedza, lamājās. Domāju, ka tas viss notika ne tikai uz nervu pamata – galu galā katrs aktieris ar kaut ko sevi uzskrūvē. Droši vien Mārim bija nepieciešams šāds dopings izrādes sākumā – lai uzpildītu sevi, uzvilktu un tad vajadzīgā spriegumā izlidotu uz skatuves.”¹

Arī baletmeistars Dmitrijs Brjancevs atceras, ka, filmējoties telebaletā Galateja, Māris kādā brīdī izgājis no rāmjiem. “Liepa kļuva pilnīgi nepazīstams: viņš trokšņoja, lamājās, skraidīja pa paviljonu, izmētāja visu, kas vien gadījās pa rokai, bļāva, ka te nav ne īstā grīda, ne īstā gaisma, ne īstais fons, ne īstais paviljons. Tādā nevaldāmā stāvoklī viņš droši vien spētu iziet cauri vismaz divām Kremļa sienām uzreiz!”

Liepam piemitis suģestējošs dinamisms. Paziņas atceras, ka viņš bieži uzradies kā milzīgs enerģiju izstarojošs mākonis, kura pienākums bijis saviļņot un iekustināt visu, kas vien atradies telpā. Viņš parasti parādījies negaidīti un efektīgi – ar šiku un eleganci. Savdabīgs stāsts par Liepu ir viņa audzēknim Maskavas Horeogrāfijas skolā Borisam Akimovam, kurš ļoti spilgti atcerējās pirmo iepazīšanos ar slaveno baletdejotāju.

“Kad Māris Eduardovičs pirmoreiz ienāca mūsu klasē, mēs pilnīgi pamirām un skatījāmies uz viņu, acis nenolaižot. Viņš uzkrītoši atšķīrās no citiem mūsu pedagogiem: gan ar ārējo izskatu, ar uzvešanās manieri, vieglo Baltijas akcentu. Pie tam viņš bija jauns (tikai 27 gadi!), kamēr ar mums strādāja galvenokārt cilvēki solīdā vecumā, pat veci. Un Liepa izskatījās kā īsts ārzemnieks, kurš tikko ieradies no kādas tālas, nepazīstamas un neiedomājami skaistas valsts. Viss viņā liecināja par Rietumu kultūru.

Viņš bija rūpīgi skuvies un tikpat rūpīgi sasukājies. Nevainojams matu šķīruma celiņš. Eleganta žakete, moderna kaklasaite, mazliet nevērīgi atpogātā krekla apkakle piedeva viņa tēlam neatkārtojamu šarmu. Mūsu uzmanību uzreiz saistīja viņa rūtotās skotu zeķes un smalkās zamša kurpes. Kā tagad mēdz sacīt, Liepā mēs sastapām pilnīgi jaunu baleta pedagoga imidžu, kurš jau iesūcis sevī Rietumu dzīves aromātu un kā viens no pirmajiem mūsu dejotājiem visorganiskāk apguvis šo stilu. Arī turpmākajās stundās viņš izbrīnīja mūs ar jauniem uzvalkiem, daudzkrāsainām kaklasaitēm, kurpēm; visu viņš acīmredzot mainīja katru dienu.

Arī viņa pasniegšanas metode ievērojami atšķīrās no tolaik oficiāli pieņemtās. Netradicionāls uz skatuves, arī kā pedagogs Liepa bija netradicionāls. Visas kombinācijas viņš mums parādīja pats, un cik artistiski to darīja! Tā bija vesela izrāde, kuru mēs katrreiz skatījāmies aizturētu elpu.”¹

Draugi zināja teikt, ka Māris kā neviens cits pratis izvēlēties un nēsāt apģērbu. Tikko kā universālveikalā nopirkta žakete uz viņa auguma izskatījusies kā Parīzes augstās modes salonā pašūts smokings. Viņš pratis visam piešķirt savu neatvairāmo stilu. Jebkura lieta, kas kādam izskatījusies vulgāra, Mārim mugurā kļuvusi šika. Interesanti, ka viņš pirmais Maskavā atsāka nēsāt kažoku, pēc tam to darīja arī citi. Liepa bija kļuvis par tādu kā modes etalonu, daudzi viņu atdarināja. Kad viņš izbalināja matus izrādei Spartaks, arī citi devās pie friziera balināt matus.

Kinorežisors Valērijs Rubinčiks savās atmiņās rakstīja, ka viņam Māris Liepa šķitis vai visslavenākais cilvēks Padomju Savienībā. Ja kaut kur pulcējušies galvaspilsētas vai Savienības slavenākie ļaudis – vai tā būtu Aktieru nama teatrālā viesistaba, Zilā uguntiņa vai kāda cita mākslas darbinieku tikšanās –, Liepa vienmēr bijis tās vidū: stalts, elegants, skaists. Turklāt viņam paticis ne tikai labi ģērbties, bet arī izdaiļot savu dzīvesvietu. Viņš bija iegādājās dārgas mēbeles, senas ikonas, porcelānu un citus unikālus mākslas darbus. Viņa gaume bijusi nevainojama.

Romāns ar Brežņeva meitu

Ne bez piedzīvojumiem un straujām virāžām ritējusi Liepas personīgā dzīve. Par viņa pirmo dzīvesbiedri kļuva slavenā balerīna Maija Pļisecka, tomēr kopdzīve nebija ilga. Vēlāk Liepa apprecējās ar skaisto krievu aktrisi Margaritu Žigunovu, un viņiem piedzima divi talantīgi bērni – Andris un Ilze. Arī viņi kļuva par baletdejotājiem. 1980. gadā Liepa izšķīrās un apprecējās ar divdesmit gadus jaunāko baletdejotāju Ņinu Semizorovu. Arī šī laulība izjuka, un pēdējo mūža posmu viņš bija kopā ar teātra kostīmu mākslinieci Jevgeņiju Šulci. Šajās attiecībās piedzima meita Marija.

Stāstot par Māra Liepas ārpusdarba attiecībām, nevar nepieminēt viņa vairākus gadus ilgo romānu ar PSRS vadītāja Leonīda Brežņeva meitu Gaļinu. Tas bija laiks, kad Māris bija precējies ar aktrisi Margaritu Žigunovu un dzīvoja, kā no malas šķita, saskanīgā laulībā. Laikabiedri zināja stāstīt, ka savos ziedu laikos Gaļina nepavisam nav līdzinājusies kaprīzai un untumainai būtnei, tieši otrādi, bijusi diezgan vienkārša, atklāta un draudzīga, saviesīga un komunikabla – ar vēlmi būt uzmanības centrā.

Viņai patikusi bohēma un radoši cilvēki. Gaļina tiekusies pēc kompānijas ar mūziķiem, aktieriem, dejotājiem, rakstniekiem un dzejniekiem. Pirms tam Brežņeva meita, gluži kā tāda padomju princese, bija pieradusi ļoti viegli iegūt vīriešu uzmanību, taču ar Liepu viss izvērsies otrādi. Tā bija viņa, kas pacietīgi lenca dejotāju, apmeklējot teju visas viņa izrādes un bagātīgi apdāvinot Māri ar deficīta precēm. Pateicoties Gaļinas pūlēm, Liepa ar ģimeni pat ticis pie liela un prestiža dzīvokļa Maskavas centrā. Vēlāk Brežņeva meitas draugi stāstīja, ka Gaļina bijusi neprātīgi iemīlējusies Mārī, taču par dejotāju to nevarot teikt – viņam tā bijusi tikai aizraušanās.

Liepam glaimojusi PSKP CK ģenerālsekretāra meitas uzmanība, turklāt tā bijusi droša politiska aizmugure, kas pasargājusi no intrigām Lielajā teātrī. Māris pat vedis Gaļinu uz Rīgu, lai iepazīstinātu ar saviem vecākiem, un Brežņeva meita ļoti cerējusi, ka sekos bildinājums, taču Liepa vilcinājies – viņš nav vēlējies atstāt bērnus.

Gaļinas meita Viktorija vēlāk kādā intervijā neslēpa, ka māte smagi pārdzīvojusi neizdevušās attiecības ar Liepu. “Tieši šo piecu gadu laikā, cik  ilga abu romāns, viņa sāka iedzert. Sākumā tikai nedaudz, bet vēlāk arvien vairāk. Es gan negribu teikt, ka Māris būtu pieradinājis mammu pie dzeršanas, taču skaidrs, ka nelaimīga mīlestība viņu pamudināja ķerties pie pudeles. Mamma ļoti pārdzīvoja šķiršanos, tā bija katastrofa.”

Gaļina Brežņeva tik tiešām nodzērās un nomira psihiatriskajā slimnīcā.

Nevajadzīgs un atstumts

Astoņdesmito gadu vidū pēkšņi aktualizējās jautājums par Liepas turpmāko karjeru. Viņam bija izveidojies pamatīgs konflikts ar Lielā teātra galveno baletmeistaru Juriju Grigoroviču, un tas ievērojami sarežģīja Māra palikšanu teātrī. Tāpat netika atrisināts jautājums par repetitora un pedagoga darbu, tika kategoriski pieprasīts atlūgums. 1989. gada martā Māri Liepu neielaida Lielajā teātrī – apsargs pieprasīja dejotājam atdot caurlaidi.

Mārim bija izauguši divi talantīgi bērni. Kad viņi parādījās Lielajā teātrī, Liepam lika manīt – ja viņš grib, lai bērniem ir normāla karjera, viņam pašam teātris jāpamet. Un viņš aizgāja, nevēlēdamies bojāt savu bērnu dzīvi. Diemžēl Liepa neprata to īsti pieņemt. Viņš bija lepns un godkārīgs, viņam bija grūti dzīvot ārpus Lielā teātra sienām.

Kad dejotājam atņēma tiesības strādāt Lielajā teātrī, tas viņam izsita pamatu zem kājām. Viens otrs pat brīnījās – kā tad tā? Māris taču ir cilvēks ar milzīgu mērķtiecību, viņš vienmēr pratis pārvarēt visus šķēršļus un pacelties pāri savām vājībām. Kā viņš varēja salūzt? Vēlāk draugi secināja, ka šis trieciens viņam acīmredzot bijis pārāk nežēlīgs; dzīve ārpus Lielā teātra sienām bija zaudējusi jēgu.

Beidzis dejot, Māris tā arī neatrada sev vietu citur, lai gan mierīgi varēja gan iestudēt, gan mācīt, gan rakstīt, gan filmēties kino. Viņš jutās ļoti noguris un lēnām sevi sadedzināja, jo neredzējis izeju. Kā uzskata paziņas, Māris nevis nomira, bet aizgāja bojā. Liepas iekšienē visu laiku mutuļojis vulkāns, neiedomājami kvēlojoša lava. Neatrodot izeju, ugunīgā enerģija aprijusi viņu pašu.

Un vēl kāds notikums. Kad 1985. gada 25. novembrī nomira Latvijas Nacionālās operas galvenais baletmeistars Aleksandrs Lembergs, bija iecerēts, ka viņa vietā nāks Māris Liepa. Taču arī šeit radās sarežģījumi, process tika nobremzēts. Agrākais LPSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs kādā intervijā izteicās, ka vainīgi bijuši Maskavas atbildīgie ierēdņi, jo, lūk, viņi nav laiduši Māri uz Rīgu. Daudzi kolēģi tam īsti nepiekrīt, jo Maskavā, tieši otrādi, gribējuši tikt no Liepas vaļā, tāpēc labprāt būtu sūtījuši viņu uz Rīgu.

Atliek vien secināt, ka arī Latvijā bija savas intrigas, kas neļāva izcilajam dejotājam kļūt par Rīgas galveno baletmeistaru. Māris sajutās nevajadzīgs un atstumts, un tas bija pats briesmīgākais, kas ar viņu varēja notikt. Tas bija netaisni – Liepa daudz ko varēja darīt Latvijas baleta labā, jo ar saviem vērtīgajiem sakariem, starptautisko pieredzi un lielo vērienu būtu spējis aizvest dejotājus uz visprestižākajām pasaules skatuvēm.

Savas dzīves nogalē viņš savā dienasgrāmatā ar lielu rūgtumu rakstīja: “Turpinās grūtsirdība. Šausmīgs klusums, mokošs, dienu no dienas. Bezperspektivitāte laikam dzīvē ir visbriesmīgākais. Atceros Bulgakova stāstu par cilvēku, kas aiz bezcerības pieradinājies pie narkotikām. Jā! Tas ir šausmīgi, bet kā, kas, ar ko palīdzētu? Kādēļ gaidīt, dzīvot, būt? Tāpēc arī slepkavoju sevi, lai viss manī kļūtu nedzīvs. Tad teikšu liktenim – jā, es atkāpjos. Un aizeju. Bet pagaidām es gribu, es varu, un tas ir briesmīgi – varēt un būt bez iespējas. Kas to izlasīs, kas to pateiks cilvēkiem? Un dienām ilgi sēžu mājās bez darba un slepkavoju sevi cerībā uz skaistu, vieglu nāvi. Tas ir vienīgais, par ko sapņoju.”

Māris Liepa nomira 1989. gada 26. martā. Kad viņu apglabāja Maskavas Vagaņkovas kapsētā, izcēlās pat nosodījuma runas, ka izcilais latviešu baletdejotājs nav ticis apbedīts savā dzimtenē. Kā noprotams, izvēli izdarīja viņa bērni. Ja reiz Māris Liepa Rīgai nav bijis vajadzīgs dzīvs, tad miris ne tik.

--------------------------------------------------------------

Atsauces

¹ Izdevniecība Gamajuna. Sastādītājs Eriks Tivums. Māris Liepa. Publiski un intīmi.