Ja mīlam, tad pa īstam! Valdis un Sarmīte Melderi pēc 15 gadiem atkal pielaiko savus kāzu tērpus

“Mūsu kāzu diena bija disasters!” sarunu uzsāk Sarmīte. Viņai bija ļoti svarīgi laulāties baznīcā, tāpēc iepriekšējā vasarā Valdis sāka apmeklēt katehēzes kursus. Ierastās 2–3 mēnešu mācības ievilkās, jo Valdim esot bijis ļoti daudz jautājumu. “Pēc pieciem mēnešiem teicu – ja nodarbībā vēl atvērsi muti, es tevi piekaušu! Kad mācības beidzot noslēdzās, man bija pilnīgi vienalga, kurā gadalaikā laulāties.”

Laulību ceremonija notika Biķeru baznīcā 4. janvārī. Valdis ļoti labi atceras, ka ārā valdīja 25 grādu sals, bet baznīcā bija tikai +6 grādi. “Noīrēju divus gāzes sildītājus, iepriekšējā dienā aizvedu tos uz baznīcu, un, par laimi, mūsu kāzu rītā gaiss iekštelpās jau bija uzsilis līdz pieņemamai temperatūrai.”

Kamēr viesi, neko nenojaušot, pulcējās baznīcā, Sarmītei nācās tikt galā ar transporta sarežģījumiem. “No rīta saņēmu zvanu, ka limuzīnu, kuram bija paredzēts nogādāt mani un vecākus baznīcā, nevar iedarbināt. Kā alternatīva tika piedāvāts melns mersedess, kurā it kā esot braucis pats Kirkorovs. Lūdzu, lai tam pieliek klāt vismaz baltu banti. Tūlīt pēc izbraukšanas saņēmu ziņu, ka limuzīnu tomēr ir izdevies pielaist, bet tam ir jāizbrauc cauri auto mazgātavai. Biju pārskaitusies! Tā, manevrējot pa pilsētu, nokļuvu baznīcā ar 45 minūšu nokavēšanos.”

Pēc ceremonijas plānotā šampanieša dzeršana limuzīnā arī neizdevās, jo izrādījās, ka aizsalušas pudeles. Pāris turpināja svinības ar intīmu pasēdēšanu tolaik leģendārajā restorānā Sarkans, tai sekoja neliela ballīte ar viesiem, kuras laikā tika īstenotas klasiskās tradīcijas – pirmā deja un tortes griešana. Vakara izskaņā abi ar vedējiem devās uz Mālpils viesu nama pirti, kur arī gāja jautri. “Gultas tur nebija, tāpēc gulējām uz biljarda galda. Lai telpā saglabātu siltumu, durvīm priekšā aizkrāmējām somas, kas no rīta bija pie tām piesalušas.”

Valdis ar Sarmīti ir pazīstami kopš skolas laikiem. “Es mācījos 9. klasē, Sarmīte – 12. klasē. Mēs ar draugu gājām viņai sist kanti,” atceras Valdis. “Sarmīte bija pilnīgi traka, nevar nemaz stāstīt, ko mēs kopā sadarījām! Sapratu, ka man beidzot būs kāds, ar ko kopā dejot bārā uz galda un noraut jumtu. Taču pēc kāzām izrādījās, ka Sarmītes jaunības trakums ir pierimis un viņa labprāt pievērstos mierīgai mājas dzīvei. Ja viņa nebūtu sākusi braukt ar moci, nezinu, kur mēs tagad būtu,” jokojas Valdis. “Vīns un motocikli ir divi mūsu attiecību galvenie balsti. Vēl ir trešais, ļoti būtisks. Un ceturtais – bērni, kuru dēļ ik pa laikam iegriežamies mājās.”

Sarmīte atklāj, ka kopdzīves sākums bija diezgan grūts. “Mums nebija nekādu kopēju labumu. Pannas, katlus un citus sadzīvei nepieciešamos priekšmetus aizņēmāmies no maniem vecākiem. Tolaik teicām, ka kādreiz mums būs pilnīgi viss! Tagad tas “pilnīgi viss” mums arī ir...”

Laika gaitā abu attiecības ir mainījušās un augušas, kļūstot ar katru gadu aizvien pamatīgākas. “Tagad viss ir ļotāk. Zinu, ka tāda vārda nav, bet tieši tāds raksturojums man nāk prātā,” stāsta Sarmīte. “Tas nenozīmē, ka mēs nestrīdamies. Ja strīdamies, tad pa īstam! Ja mīlam, tad pa īstam! Es nekad neesmu varējusi ciest remdenu dzīvi.”

Abi ir azartiski motobraucēji, tāpēc tikai loģiski, ka īpašākie un romantiskākie mirkļi saistās tieši ar moto izbraukumiem. Valdim visspilgtāk atmiņā palicis pirmais kopīgais brauciens pa zemes ceļu vietā, kur tagad ir uzbūvēta Kokneses šoseja. “Bija karsta vasaras diena. Es biju aizņēmies motociklu no Jāņa Vaišļas, un Sarmīte brauca ar savu 1982. gada hondiņu, kuru iegādājāmies par 200 latiem.

Pēkšņi sāka gāzt lietus, parādījās zibens, pērkons un vējš. Likās, ka Sarmīte tūlīt iemetīs moci grāvī un ies mājās, bet izrādījās, ka viņa, braucot pa dubļaino ceļu, tikai smejas ķiverē. Viscaur slapji atradām brīnišķīgu krogu ceļa malā, kurā mums iedeva istabiņu un siltas vakariņas. Izžāvējām drēbes un nākamajā dienā braucām tālāk. Tas bija pirmais reālais pārbaudījums attiecībās.

Tieši trakākajos brīžos saproti, ka viss notiek pa īstam. Šobrīd plānojam braucienu pāri Amerikai, un cilvēki mūs baida, ka tas esot bīstami. Es uzskatu, ka viss, ko mēs dzīvē atceramies, vienmēr ir bijis ar sarežģījumiem. Tas, kas ir pagājis viegli, no atmiņas izgaist. Tad kāda tam jēga? Es ceru, ka mums nekad nebūs miera. Lai visu laiku ir tonusiņš visās jomās!”