Kā aizbēgt no Lāsmiņas lomas? Saruna ar Diānu Zandi - agrāk aktrisi, tagad psihoterapeiti un 5 bērnu māti

Saki, ka balles kleita un gumijas zābaki ir tavējie...?

Es esmu riktīgs strādātājs, vienlaikus no darba izspiežot arī prieku. Ar kājām varbūt pat dubļos, bet ar galvu zvaigznēs. Jaunībā plūdu pāri malām, un manī joprojām ir daudz dzīvelīguma; viss, kam ķeros klāt, aug un briest. Manis ir daudz, un tas var būt grūti apkārtējiem. Biju vientuļš bērns, kurš spiests atrast nodarbošanos pats. Neesmu to sevī iznīdējusi, tas palīdz. Tāpat kā būšana dabā, fantazēšana un stundām ilga adīšana. Varu būt darbīga un vienlaikus mierīga. Varu būt uzmanības centrā, un varu arī pilnīgi pazust pūlī.

Tie nebija vecāki, kas tevī izkopa spēju priecāties?

Esmu pateicīga vecākiem par intelektu, par spēju pārslēgties, par sīkstumu. Ka viņi būtu daudz mācījuši... Tēvs nomira, kad man bija desmit gadu. Drīzāk esmu mācījusies, vērojot cilvēkus. Uzskatu, ka arī no citu kļūdām var mācīties.
                                                                                                                   Esi mācījusies?

Un kā vēl! Skatos un domāju – šis ceļš ir riskants, labāk ne. Tas jāpatur prātā, jo arī man piemīt līdzīga tendence. Mēs skatāmies uz vecākiem un domājam – o, tagad es izturos tāpat kā mamma (tēvs)! Tad izvēlos, vai to gribu vai negribu. Tas neliecina neko sliktu par vecākiem, tikai to, ka gribu apzināti veidot sevi.

Izdreijāt personību?

Tā ir izkopšana. Esmu temperamenta pētniece, man ir pilnīgi skaidrs, ka iedzimtās neirobioloģiskās iezīmes cilvēka attīstību un personību nosaka ļoti! Skatoties uz saviem pieciem gandrīz jau pieaugušajiem bērniem, redzu, ka kodols viņos bija jau gada un divu vecumā. Tas nav izteikti mainījies, bet ir izcelts vai notušēts, pavirzīts uz vienu vai otru pusi – tā ir vecāku ietekme, audzināšana, arī pašu bērnu izvēles. Man pašai pieaugot bija brīdis, kad totāli plūdu un vārīju lielas ziepes.

Pusaudzes gados?

Nē, veidojot pirmās partnerattiecības. Nobriestot apzināti sāku piestrādāt pie tā, ko gribu sevī izcelt, bet ko varbūt samazināt, panīdēt kā nelabvēlību pret sevi vai citiem. Pirmās partnerattiecības veidoju pilnīgi spontāni. Mēdz teikt, ka attiecībās visam jānotiek dabiski. Dabiski mēs pieļaujam kļūdas. Tur nu es biju – dabiska un impulsīva, metoties iekšā pazīstamajā – jo mēs atrodam cilvēkus, kas palīdz turpināt pazīstamo dzīvesveidu. Tas terapeitiem skaidri zināms – sievietes pirmais vīrs ir spēlmanis, arī otrajam ir atkarība, trešajam it kā nav, bet viņš ir darbaholiķis. Sieviete tādus piemeklē, jo tas garantē dzīvi, kādu viņa pazīst.

Zināmu komfortu?

Jā – nepatīkamajā. Es pieaugot to sapratu. Kad iepazīstamies, darām mīlestības darbu – cenšamies otru labāk dzirdēt, labāk iepazīt, drusciņ pietušēt to, kas otram nepatīk, mazliet vairāk dot... Kad esi iemīlējies, tas nav grūti. Mēs partnerībā vārām zupu. Ko tajā ieliekam, to arī ēdīsim. Ja esi zupā iespļāvis, mēģini to lokalizēt vai apzinies, ka pašam tas būs jāapēd. Ja pāris, dzīvojot kopā trīs vai trīsdesmit gadus, pie šīs formulas atgrieztos – drusciņ vairāk ieklausītos, censtos saprast otra pozitīvos nolūkus un vajadzības un drusciņ pievaldītu mēli... Darīt otram labu ir forši– arī pašam ir patīkami.

Jo mums patīk dalīties?

Jā. Un zupa kļūst garšīgāka. Ja vēl otrs ir uz līdzīga viļņa... Cilvēki saka – jā, bet tas nebūs dabiski. Atbildu – satikās divas ābola pusītes un dabiski sapuva. Jaunībā varbūt dziļi redzēju un biju pārāk nobriedusi – labi atpazinu cilvēkus, kuriem sāp –, bet attiecību jomā biju diezgan liela muļķe

Cilvēki tev uzticējās?

Man bija pieredze ar cilvēku sāpēm. Pratu pieslēgties emocijām, ātri uztvēru. Savukārt personiskajā dzīvē tik ļoti gribēju justies labi, ka jau pirmajā reizē, kad sajutos brīnišķīgi, nodomāju, ka tā ir mana...

... lielā mīla?

Jā, un pareizā izvēle. Varbūt tā nemaz nebija tik kļūdaina, bet es īsti nemācēju tajā airēt.

Tu varbūt savā veidā glābies?

Diezgan bieži sievietes saka, ka izveidoja attiecības, jo tās solīja komfortu, mieru, labumu, cerību. Ja varētu, es, protams, daudz ko no tā, kas bijis manā dzīvē, neizvēlētos, bet... tā ir mana dzīve. Ir bijis tik daudz pieredžu, gan sāpīgu, gan priecīgu. Nedrīkstu teikt, ka man bijusi draņķīga dzīve; nevaru Dievam ģīmī spļaut. Man ir tik daudz dāvanu.

Tu arī reizēm domā – ja izrautu šo posmu, nebūtu nākamo?

Tā ir aksioma. Nereti cilvēki saka: ja toreiz notiktu tas, tagad būtu tā. Cerībā, ka, pateicoties tam vienam apstāklim, pārējie sakristu ideālā variantā. Bet varbūt tad būtu vēl vairāk problēmu – mēs to nezinām! Varbūt būtu citas grūtības, citi sāpinājumi, citas uzvaras. Varu būt mīļam dieviņam pateicīga, ka viņš devis man spēju mācīties no savas pieredzes. Nevis to noliegt vai attaisnot, bet saprast, ko izdarīju greizi, ko varu darīt labāk. Tāpēc katram manam bērnam ir cita mamma.

Tev agri dzima bērni?

Jā, pirmais divdesmit gados. Divdesmit sešu gadu vecumā man bija jau trīs. Nevienam no maniem vecākajiem bērniem tādā vecumā vēl nebija pat pirmā.

Skatoties, cik ziedoša esi, neizskatās, ka tu būtu notērējusies agrajās grūtniecībās, smagumā. Tāda arī nejūties?

Es nezinu, kā ir citādāk, tāpēc nevaru gausties. Esmu vienmēr bijusi bērnu barā. Nezinu, kā ir būt viena bērna mammai. Nezinu, kā ir vārīt putru vienam bērnam. Nezinu, kā ir, ka tu noliec mantu un turpat to arī paņem. Varu tikai iztēloties. Neesmu piedzīvojusi ilgstošu periodu, kad nevienam ģimenē nesāp sirds. Mana dzīves upe noteikti nav lēna, tās ir riktīgas krāces, un es pa tām airējos. Protams, ir arī mierīgie posmi. Man ir palīdzējis kontrasts – gumijnieki un balles kleita. Šobrīd bērni ir krietni izauguši, tas tiešām ir mainījies. Piebildīšu, ka man ārkārtīgi svarīga ir vientulība. Ir vajadzīgs laiks sev vienai.

Kā to var realizēt ar pieciem bērniem?!

Pirmām kārtām – miegā (smejas).

Darbi ir nepadarāmi.

Jāizvēlas svarīgais. Ar abiem jaunākajiem bērniem pāris gadu miegs bija ekstra. Mazākā meitiņa jau kā zīdainis bija ļoti grūti nomierināma un naktīs bieži modās līdz pat diviem, trim gadiem. Tad miegs bija nesasniedzama laime, bet man bija vīrs, kurš cēlās naktī augšā. Tagad es ļoti daudz strādāju, bet nekad uz miega rēķina. Man vajag vietu uz pasaules, kur norakties, kur neviena nav un var klusēt.

Tev vienmēr blakus ir Juris – tu viņu aizsūti pļaut?

Nē, mēs esam pāris, un tas ir citādi. Varam viens otram pietuvoties, kad tas vienam vai otram, vai abiem vajadzīgs, bet varam arī būt pilnīgi brīvi. Interesanti, ka savā zemītē mums patīk darboties vienam otra tuvumā. Pat nerunājam, vienkārši esam. Kad viens no otra esam tālu, šķiet, ir izstrādājies kāds algoritms, kas savelk mūs kopā. Ja viņš ir šeit un es no Rīgas zvanu, Juris saka: “Es tikko domāju, ka tev vajadzētu...” Mums ir savs ritms.

Tu to nesauc par iracionālu saiti?

Tas ir parasts pieradums. Lai man piedod, bet pārsvarā viss ir daudz vienkāršāk. Suns vakarā sāk gaidīt saimnieku nevis tāpēc, ka jūt, ka nu tik viņš nāks mājās, bet tāpēc, ka saimnieka smarža pamazām izgaist. Un suns pazīst to piesātinājuma līmeni, pie kura saimnieks parasti atgriežas. Tur nav nekā mistiska. Pāri izveido savu ritmu, rituālus, izstrādājas veids, kā viņi mijiedarbojas. Bieži vien viņi to pat nenojauš, bet abi dejo vienu deju. Ja tā ir veiksmīga, tad dejo laimīgi. Tā var būt arī neveiksmīga, tad viņi dejo nelaimīgi. Bet dejo! Jo ir viens otram pieskaņojušies. Arī mēs ar Juri esam pieskaņojušies. Ļoti svarīgi ir tas, ka spējam otram dot telpu.

Vai vari vīru palaist vienu ceļojumā, uz balli?

Es katru gadu kaut kur braucu viena pati. Doktorantūras laikā tie bija komandējumi, lielās konferences, arī uz mācībām, kur mani neviens netrenc, bet pašai gribas. Arī ļoti tālos ceļojumos esmu braukusi viena.

Tev uznāk tāda vēlēšanās?

Man vajag. Tā nav vēlēšanās. Esmu diezgan labā kontaktā ar sevi un varu ballītes vidū pateikt: “Viss, man jāiet gulēt!” Vai arī – skatāmies foršu filmu, es pagriežos un pēc minūtes esmu aizmigusi. Es ieklausos sevī. Ķermenim ir šausmīga slodze, man tas jāciena, ļaujot atpūsties.

Ja nu gribas ballēties līdz rītam?

Vispār... ne-e (smejas). Man nevajag. Es esmu vientuļa – man patīk būt vientuļai. Mēdz gan būt arī bēdīgi, bet...

Tu bēdīgumu apzinies kā savas personības daļu?

Vientuļniece ne vienmēr ir bēdīga. Ja dažreiz esmu bēdīga, tad tāpēc, ka īsti ne pie kā nepiederu.

Pie kāda kolektīva, kopienas, grāmatlasītāju klubiņa Mālpilī...

Jā! Reiz pat iestājos draudzē. Ar domu, ka vēlos iesaistīties.

Lutera?

Jā. Un nevarēju. Jo man ir ļoti grūti, jūtos neērti. Nezinu, kā cilvēki mani uztvers. Tā ir mana iekšējā daba. Maziņa biju baigais bučmūlītis, visiem patiku, visi gribēja draudzēties. Es pati jau arī. Tad pamazām tas gāja mazumā. Mani patiesībā tā audzināja – nelien! Un es pakāpeniski pārstāju cilvēkiem bāzties virsū. Visur esmu bijusi pati par sevi. Domāju, te liela nozīme bija Lāsmiņai. Pirmos desmit gados pēc filmas gandrīz visur, kur parādījos, jutos kā Laimes lācis, kuru izrāda. Iemācījos neredzēt cilvēkus, jo man bija grūti, ka uz mani blenž; bija neērti. Nesapratu, kur likt rokas.

Uzliki skafandru?

Jā, un viņus neredzēju. Pat tagad uz ielas varu paiet garām. Varbūt sen vairs neviens neblenž, bet īsti nezinu, kā cilvēkiem pieiet. Ja kāds uzrunā par Limuzīnu, samulstu. Es negribu tā justies. Šī pieredze man iemācījusi būt pašai par sevi. Bet man tik ļoti gribas kaut kur iesaistīties! Feisbukā iegāju Sapņu dārzs grupā, ierakstīju komentāru par hortenzijām, nevarēju noturēties. Bet tas arī bija viss. Tiem cilvēkiem vienmēr būs vairāk skaidrības par to, kas es esmu, nekā man par jebkuru. Daudz lielāks ir risks, ka viņi uz mani skatīsies – ā, tā ir tā!

Negribu uzvesties kā narcistiska persona – redz, kā es ciešu no Lāsmiņas lomas... Bet realitātē tā mēdz gadīties!

Streičs no tevis izdabūja meitenīgumu.

Man jau tas bija. Tāds susļiks. Spēlējot Lāsmiņu, biju jaunāka nekā mana jaunākā meita tagad, viņai ir septiņpadsmit. Tāpat kā nezinu, kāda ir dzīve bez pieciem bērniem, nezinu arī, kā ir dzīvot bez pieredzes, kad agrīnā vecumā ļoti mazā valstī ... iekļūsti virpulī, kurš ļoti ilgi nelaida vaļā. Pirms mēneša kāda žurnāliste palūdza nosaukt desmit Latvijas pērles. Ilgi domāju, vai nosaukt Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, un tomēr pateicu, ka tas bija būtisks gan Latvijai, gan man. Tikai tā pērle ir... ar sāpīti.

Vai esi jutusi, ka par tevi domā – redz, bija spridzīga meitene (jo visi jau iedomājas, ka tu esi Lāsmiņa), bet aizgāja no teātra, norakās, laikam sāpīga pieredze?

Ā... Nezinu, ko par mani domā. Strādājot ar kognitīvi biheiviorālo terapiju, saprotu, ka būtībā mūsu pieredze ir svarīga tikai mums pašiem. Nedzīvo Latvija ar citu cilvēku ciešanām – parādījās uz dzeltenā žurnāla vāka, uz nākamā būs cits. Mēs maz interesējam citus cilvēkus. Man ir svarīgi, ka interesēju dažus.

Ja tā teiktu, tā nebūtu taisnība?

Nē. Fakultātē biju labākā studente ar Lilitas Bērziņas stipendiju. Jā, Dievs mani bija nobučojis, bet, par spīti talantam, man sirds nestāvēja tur klāt. Es redzēju, ko teātris prasa no cilvēka, būtībā tas ekspluatē aktieru un režisoru sāpes un ciešanas.

Personīgās ciešanas?

Jā. Saka – paēdis mākslinieks nevar radīt. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka cilvēkam nav jābūt badā un viena cilvēka laime nav tā vērta, lai pārējie skatītos uz viņa mākslas darbiem. Var būt gan paēdis, gan labs aktieris.

Tu taču no teātra neaizgāji finansiālu apsvērumu dēļ?

Nu... Man patīk kino un televīzija – atnākt, izdarīt un prom. Nevis – atnākt, darīt, tad gvelzt, dzert, gvelzt, dzert, kacināt sevi, dzert, gvelzt... Ņemties, intrigoties, kura aktrise, kurš aktieris, kurš režisors, kas man jāizdara, lai es to lomu dabūtu. Man vienkārši šis sacensības moments ir – pļrkt...

Tāds teātrī pastāv?

Patiesībā tāds pastāv visur. Klajāk vai slēptāk.

Tu netici godīgai konkurencei?

Ai, nē, ļoti ticu! Tomēr – ja uz vienu lomu ir pieci pretendenti, arī tad, ja uzvarētājs ir godīgi izvēlēts, sāpes, ka tā neesmu es, paliek (smejas).

Aizgāji nekurienē?

Nevar teikt, ka demonstratīvi aizgāju. Es tā īsti nepiesaistījos. Esmu paskarba, kādreiz par daudz. Šobrīd mazāk, bet tolaik varēju pateikt tiešāk, arī sāpīgas lietas. Mani izbrīna, ka cilvēks dara stulbības un pārējie to ļauj, piespēlē. Nesaka – ei, nedari, tas nav forši! Esam tā mācīti – nelien, nesaki, nepaud viedokli. Un tas nav padomju laiku dēļ. Cilvēks saka: “Kas mainīsies, ja es pateikšu?” Nezinu. Es mainīšos. Karalis ir kails – to Andersena pasakā pateica bērns, jo nebaidījās. Es arī saucu lietas īstajā vārdā – ka negribu būt teātrī.

Bet ar trim bērniem...

Tur bija juceklis. Gaidot ceturto, vēl piedalījos projektos. Reāli nomainīju profesiju, gaidot piekto bērnu. Manā dzīvē ir dažas Dieva dāvanas, viena no tām – pieci bērni. Iespējams, citādi es nebūtu aizgājusi uz psihologiem. Tas bija ļoti lēns lēmums, kas brieda kopš 1993. gada, kad sāku iet personīgajā psihoterapijā.

Pēc abām pirmajām laulībām?

Jā. Interese bija slēpta, nenoformulēta. Tad universitātē izveidoja programmu – nepilna laika klātiene pieaugušajiem ar vienu augstāko izglītību. Man bija skaidrs – jāiet. Sapratu, ka ar neformālo izglītību ir par maz.

Juris ir gribējis būt mācītājs – varbūt viņš tevi saprata, jo pats domājis pievērsties darbam ar dvēseli.

Arī viņš gāja terapijā, un šobrīd bez piecām minūtēm ir psiholoģijas maģistrs.

Viņa ceļš bija grūtāks. Es uzņēmu kursu un vienā paņēmienā izmaucu cauri no bakalaura līdz doktoram. Juris ņem pauzes. Viņš vairāk ir mana aizmugure, nekā es biju viņa. Juris sevi ļoti daudz veltīja bērniem. Protams, lai cik daudz es strādātu, kotletes izcepšu un kādreiz ar sīkajiem patusēšu. Tomēr manas mācības atņēma ļoti daudz laika bērniem.

Viņi nedod mājienu, ka uz sirds ir zināms rūgtums?

Noteikti katram manam bērnam tāds ir. Kā mums visiem attiecībā uz saviem vecākiem. Forši, ja varam to izrunāt. Problēma, ka vecāki visbiežāk nevēlas par to runāt.

Paslauka zem tepiķa?

Jā! Un tad rūgtums bērnos aug. Viņi jau negrib vecākus vainot, bet saprast – kas ar tevi notika? Es visiem bērniem esmu palūgusi piedošanu. Dažreiz pat uzņemos atbildību par to, kas varbūt nav manis izraisīts. Katrā ziņā pasaku: “Piedod par to, ko esmu nodarījusi. Es darīju labāko, ko varēju.”

Laikam tieši to arī bērnam vajag dzirdēt. Tas ir cieņas jautājums, arī empātijas, jo viņš grib justies... sajusts.

Jā, ka arī viņam ir jūtas. Un viņam ir bijušas vajadzības, kuras es neesmu apmierinājusi. Turklāt ne vienmēr tāpēc, ka nevarēju, bet arī tāpēc, ka negribēju – izvēlējos mācīties. Regulāri pieņemu lēmumu par labu tam, kas interesē mani, nevis bērnus. Ir aplami domāt, ka dzīvē var daudz sasniegt, vienlaikus esot gādīgā mammuļa, kas katru vakaru lasa bērniem pasakas. Nu, nevar! Vecāki man devuši tādu enerģiju, ka varu izdarīt tiešām daudz, varbūt vairāk nekā citi. Bet tas vienalga ir uz kaut kā rēķina. Kā jau teicu – man ļoti svarīga ir vientulība, atgūšanās. Diezgan bieži ir tā – iznāku no lekcijām, kur esmu bijusi astoņas stundas ciešā kontaktā un atdevusi visu. Ja Juris ir atbraucis pretī, iekāpju mašīnā un... gribu rāpot, lai man no mutes tek slienas. Gribu raudāt un gaudot. Tas laikam ir teātra gēns.

Izlikt sevi?

Jā! Piemēram, sestdien man bija jāvada pasākums, bet mēs gaidījām piedzimstam mazmeitiņu un zinājām tikai to, ka viss ārkārtīgi ievelkas. Stress baiss, jo meita nebija Latvijā. Saprotu, ka bērnam jāpiedzimst 24 stundu laikā, bet tas sen ir garām. Domāju – ko darīt? Principā darbs jāatsaka, jo strādāt neesmu spējīga.

Aizgāju uz aptieku un teicu: “Man vajag vienu tableti ksanaksa.” Tas ir trauksmes noņēmējs, savā mūžā esmu izdzērusi desmit. Dabūju, iedzēru ceturto daļu. Paldies dieviņam, pa ceļam uzzinājām, ka mazais ir piedzimis. Vai šādā situācijā ir normāli doties strādāt? Ir normāli, jo meitai es neko nevaru līdzēt, bet tur esmu apsolījusi. To iemāca teātris – lai kas arī gadītos, ir jābūt. Citiem nav nekādas daļas, kādas man bēdas. Tas ir grūtais teātrī, un tas ir grūtais arī terapeitam.

Tevi kāds klients ir aizkustinājis līdz asarām?

Protams.

Arī tā, ka atceries savu pieredzi?

Jā, kognitīvi biheiviorālā terapija pieļauj, ka terapeits drīkst dalīties. Un man ir bijuši pāris gadījumi, kad dalīšanās ir būtiski mainījusi terapijas virzienu. Bet tas ir baigi grūti – nevis atklāties, bet izlemt, kad ir īstais brīdis to darīt.

Jo tas var izskatīties neprofesionāli?

Dažos terapijas virzienos tas ir neprofesionāli. Bet arī kognitīvi biheiviorālajā terapijā tas ir risks, jo nevar garantēt, ka tas trāpīs.

Var gadīties pretējs efekts?

Neparedzamais.

Jūs esat jauni vecvecāki. Cik jums ir mazbērniņu?

Vecākie bērni sāka pēc kārtas. Vecākajai meitai ir divas meitiņas, lielākajai rudenī būs astoņi gadi, mazākajai – četri. Dēla meitiņai ir gads un četri mēneši. Sestdien trešajai meitai piedzima pirmā meitiņa. Četras meitiņas peciņas.

Kāda vecmāmiņa tu esi?

Minimāli funkcionējoša (smejas).

Kā viņas tevi sauc – par omi?

Vecākā meita pateica, ka būšu ome. Man vienalga, lai sauc kaut par naktspodu. Lielās mazmeitiņas saka – ome Diāna, jo otra ir ome Daina. Ļoti maz esmu ar viņām kopā, bieži par to domāju. Paaudžu loģiskajā nomaiņā bērni ir izauguši un aizgājuši, bet man, kad piedzima vecākās mazmeitas, vēl bija tik intensīva dzīve ar abiem jaunākajiem bērniem... Kādi mazbērni? Piedevām es mācījos doktorantūrā – nu, nebija laika!

Bet, kad esmu kopā ar viņām, pilnīgi atdodos tam mirklim. Ceru, ka viņām paliks ... šīs mirkļu pērles. Neesmu vecmāmiņa, kas izvadās uz pulciņiem un no rīta ceps pankūciņas, bet, piemēram, ar Kati, vecāko, mēs dzeram tēju. Tas ir mūsu rituāls. Es vācu tējas tasītes noteiktā formā – ar peciņu. Kad Kate atbrauc, prasa: “Vai mēs tēju dzersim?” Izvēlas tasīti, mēs vārām melno tēju, dzeram ar pienu un runājamies – kā viņai ar mīlestību iet, kā vieglatlētikā, ko redzējusi, izlasījusi. Reizēm viņas ar Grētiņu palīdz cept rabarbermaizi. Tā mēs pačubināmies.

Tu saki, ka šeit, zem ozoliem, ir spēka vieta. Tomēr tici enerģijām?

Tā ir izvēle, kā izturēties pret pasauli. Nevajag izslēgt ne sajūtas, ne domāšanu. Mums ir gan intuīcija, gan pieredze, gan emocijas. Balstoties tikai uz kaut ko vienu, ātri būsim grāvī. Ir iespējams uzņemt spēku, bet tāpēc nav jābrauc uz Pokaiņiem. Enerģiju var gūt jebkur. Es apsēžos, atslābinos, paņemu no zemītes. Vai pati no sevis. Arī uz ielas, tramvajā – apstājos, un šai brīdī esmu.

Uguns krusta vietu kāds rīkstnieks parādīja?

Jā, meklējām akas vietu un tomēr paņēmām rīkstnieku. Viņš smuki pateica: “Mēs jau visi varam just, jautājums – vai esi to trenējis.” Šad tad esmu nākusi pie šīm liepām un ozoliem. Arī vīrs riktīgi parunājas ar ozolu, un tas ir forši. Tā aizraušanās ar ezoteriku... Cilvēki meklē kaut ko citu, jo jau zināmais radījis vilšanos.

Pat zinātne nedod visas atbildes…

Arī ezoterika nedod. Tas ir veids, kā paskatīties uz dzīvi, bet nav garantēta veida, kā pareizi piedzīvot pasauli. Droši vien ķeza ir tā, ka gribam pasauli izvilkt caur adatas aci, un tad būs tā vienīgā patiesība. Taču tā nav. Ja tev pieder tikai āmurs, visa pasaule izskatās pēc naglām. Es negribētu, lai man būtu tikai āmurs, gribu daudz dažādu instrumentu. Un dažreiz lai ir brīvas rokas.

Kopš bērnības esmu bijusi starp māksliniekiem, lieliem vārdiem. Redzēju, ka tie cilvēki ir tādi paši kā pārējie. Pateicoties vecākiem, man nav baiļu no autoritātēm. Spēja redzēt cilvēku, nevis viņa statusu, ir liela vērtība. Tas dod zināmu drosmi dzīvot.

Ir kaut kas, ko nevari sev piedot?

Ir kaut kas, ko atceroties vienmēr ir grūti. Varbūt piedodu ar prātu, bet tas joprojām pasmeldz. Ir arī lietas, par kurām kaunos, ka esmu to darījusi. Pārsvarā tas ir nodarītais kādam cilvēkam. Bet tajā brīdī darīju, kā mācēju, jo citu ceļu nezināju. Vienlaikus esmu laimīga, ka spēju atzīt kļūdas un no tā nesabraukt. Man nav jāslēpjas.

Domāju – ko atstāšu pēc sevis? Vienalga, cik laika man atlicis. Spožs tēls, tērpi, izrādīšanās man nav svarīgi. Drīzāk atstāšu vietu, kuru esmu centusies izveidot. Varbūt cilvēciskas vērtības, kuras mēģinu nodot bērniem.

Varbūt lielāka vērtība par dārzā iekoptām dobēm ir tas, ko tev izdevies sakopt cilvēkos?

Neuzdrošinos tā teikt, jo pārsvarā cilvēks to dara pats. Esmu tikai iespēja, kuru viņš izmanto. Man ir dziļa cieņa pret visiem, kuri iet terapijā, jo tā ir uzdrošināšanās. Un ārkārtīga pietāte pret tiem, kuri pieaicina mani būt viņu dzīvē tik tuvu, tik personiski klāt. Ja kāds var teikt – tas mainīja manu dzīvi... Tāda bija mana pirmā terapija. Joprojām atceros savu terapeitu. Ir daži teikumi...

Kurus atceries?

Jā, un kuri mainīja manu dzīvi, jo ņēmu to vērā. Šos teikumus atceros, kad... gribas tā, pa vieglo. Mana atmiņa ir interesanti organizēta – mans autobraucējas stāžs ir 16 gadi, es jēdzīgi braucu, bet joprojām neprotu mašīnā saslēgt kaut kādus štruntus. Vīrs ir rādījis desmitiem reižu, bet es neatceros. Taču, tiklīdz pavīd kaut kas man svarīgs, es to momentāni izkasīšu, novērošu un tas paliks manā failā. Kā Šerloks Holmss, kurš pievērš uzmanību tikai tam, kas viņam ir svarīgi. Viņa prāts ir kā bēniņi, kur viss ir sakārtots tā, lai uzreiz atrastu vajadzīgo.

Viņš zina, kurš pakāpiens kāpnēs čīkst, bet nezina, ka Zeme ir apaļa.

Jā, viņš saka – ko tas var dot man un manam darbam?

Arī Juris būs psihoterapeits ar savu praksi?

Jādomā, maģistrus viņš beigs nākamgad, un, cerams, drīzumā būs nokārtojis arī kognitīvi biheiviorālā terapeita eksāmenus. Nezinu, kāds būs viņa ceļš. Šad tad kopā vadām lekcijas. Daudz runājam par psiholoģiju, pētījumiem. Viņš ir ļoti daudz lasījis, dzirdējis, pļaujot uzliek austiņas un klausās lekcijas angļu valodā. Man ar viņu ir interesanti. Tāda ir mūsu dzīve – mūsu dzīve dobēs, mūsu dzīve istabā, mūsu dzīve ceļā...