Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Iveta Gabaliņa: "Cilvēki dažkārt brīnās, kā viena fotogrāfija var maksāt pāri tūkstotim"

Stila jaunumi
2018. gada 2. jūlijā 06:44 2018. gada 2. jūlijā 06:44
  Inita Saulīte-Zandere | Pastaiga
Fotogrāfei Ivetai Gabaliņai (agrāk – Vaivodei) šogad jau piepildījušies divi svarīgi dzīves projekti – februārī Berga bazārā tika atklāta Latvijā vienīgā laikmetīgās fotogrāfijas izstāžu telpa ISSP Galerija, bet martā piedzima Ulla.

Savulaik modele un fotogrāfijas žanrā autodidakte, pazīstama, pateicoties MAREUNROL’S, Zofa un citām modes fotogrāfijām, zīmola Mádara reklāmām, Iveta pēdējos gados vairāk nodarbojas ar dokumentālo foto, un viņas darbu izstādes regulāri notiek visur pasaulē.

Kādā brīdī mākslinieka ego ir jāapvalda, viņa uzskata un šobrīd izvēlas palikt ārpus starmešu gaismām, būt ģimenē un palīdzēt citiem.

Tev šodien ir dzimšanas diena... Pamanīju to gan tikai šorīt feisbukā. Apsveicu!

Kad mēs sarunājām laiku, pati neievēroju datumu. Ar šo jauno cilvēku viss ir tā savērpies, ka savi svētki šķiet neaktuāli. Jā, man šodien paliek 39. Nākamgad būs jārīko svētki.

Cipars nebaida?

Nē. Skatos uz savām draudzenēm plus mīnus četrdesmit, kādas viņas bija pirms 20 gadiem, tādas ir arī tagad, un viss viņām notiek.

Un šis mazais brīnums arī liek justies jaunākai, nevar atslābt.

Tev šogad sanākuši tādi divi pamatīgi projekti...

Galerijas atklāšanā man vēl bija milzīgs vēders, satiku Solvitu Kresi, un viņa teica: redz kā, kad viņa veidoja Laikmetīgās mākslas centru, arī bijusi stāvoklī, gaidīja dēlu. Ezoteriskajā pasaulē tas skaitoties ļoti labi, ja tu veido jaunu projektu un vienlaikus esi vēl kādas jaunas dzīvības radībās. Tas nozīmē, ka augstākie spēki ir devuši savu svētību un labvēlību šim pasākumam. Mēs uz to arī ceram.

Starp citu, viņa ir ieņemta Zviedrijā. Kad pagājušajā gadā ceļojām, viesojāmies pie vīra draugiem Ullas un Matsa, dzīvojām skaistā vietā pie ūdens, viss reljefains, tāda kā Pepijas Garzeķes māja, gadu gaitā būvēta klāt kā tāds lego. Smējāmies, ja tur viss notiks, tad būs Ulla. Matss teica, ka tur tikai meitas dzimst, viņam pašam ir trīs. Tā tikām pie mazas Ulliņas...

Foto: Oļegs Zernovs

Un kā radās galerija?

Galerijas ideja jau sen virmoja. Rīgā esot bijuši pāris mēģinājumi uztaisīt fotogaleriju, bet visi rezultējušies ar to, ka vairs nav. Skaidrs, ka galerija nav nekāds ienesīgais projekts, ko būs viegli uzturēt, bet tā loģiski, secīgi pie tās nonācām.

Jau 12 gadu pastāv ISSP (Starptautiskā Fotogrāfijas vasaras skola jeb International Summer School of Photography. – Red.).

Sākums bija tāds, ka četrām draudzenēm – Jūlijai Berkovičai, Baibai Teterei, Ievai Šternai un Martai Veinbergai radās pilnīgi dulla ideja izveidot vasaras skolu fotogrāfiem. Viņas nebija fotogrāfes, bet bija aizbraukušas uz līdzīgu pasākumu ārzemēs, un viņām tas ļoti iepatikās.

Pirmā bija Ludzā, diezgan spartiskos apstākļos, toties pavārs bija Mārtiņš Sirmais. Es piedalījos kā studente, tā bija fantastiska pieredze. Trešajā gadā Jūlija mani jau uzaicināja par pasniedzēju un jautāja, vai vēlos pievienoties arī ISSP un kāds varētu būt mans ieguldījums. Vasaras skola – tas ir ļoti labi, bet tā vairāk orientēta uz starptautisku mērķauditoriju, un tā ir tikai drusku vairāk nekā nedēļa, cilvēki ļoti iedegas, acis mirdz, viss forši, bet nav turpinājuma. Teicu Jūlijai, ka vajadzētu veidot gada programmu Latvijas jaunajiem fotogrāfiem, sarunāšu pasniedzējus. Tā mēs sākām ISSP ziemas skolu.

Pirmais kurss bija ārkārtīgi veiksmīgs, visiem nenormāli patika, studenti teica, ka grib vēl vienu gadu, tad izlēmām, ok, viens gads tiešām ir par īsu, uztaisījām divu gadu programmu. Būtībā tā nodrošināja to, ka organizācija varēja sākt pilnvērtīgi darboties. Tā pamazām attīstījāmies, viens, otrs projekts, arī starptautiskie, nu jau ārzemēs mūs ļoti labi zina un tiešām uzskata, ka šī ir viena no labākajām vasaras skolām Eiropā noteikti.

Pie mums brauc vislabākie pasniedzēji, kādus vien var vēlēties. Studentiem nācās pat noteikt limitu, ka vairāk par trim gadiem nedrīkst piedalīties. Katru gadu attīstām programmas. Tas tiešām fotogrāfiem ir liels notikums. Tagad ir arī rezidence.

Tas viss ir ļoti labi, bet sapratām, ka trūkst telpas, kurp cilvēkiem atnākt fiziski. Ja tu darbojies vairāk vai mazāk virtuālā vidē, ir grūti veicināt atpazīstamību. Vieta un vide tomēr nozīmē ļoti daudz. Otrs – mēs daudz strādājam ar izglītības projektiem, bet jaunajiem fotogrāfiem pēc tam ir ļoti ierobežotas iespējas darbus izstādīt.

Galerijas tapšana kalpoja par loģisku turpinājumu, lai organizāciju paplašinātu un tā iegūtu pamatīgāku statusu. Lai cilvēki zina, ka ir šāda vieta, kur var atnākt, tur vienmēr būs fotogrāfija, lekcijas, mākslinieku sarunas, skola, kursi. Šogad beidzot tas viss salikās kā puzles gabaliņi. Kādu pusgadu meklējām telpas, bijām noskatījuši Berga bazārā...

Smalki...

Budžets mums ierobežots, domājām, labi, ja varēsim atļauties puspagraba telpas centrā. Noskatītā bija neliela telpiņa galerijai augšā ar lielu puspagrabu, kur varētu rīkot kursus. Beigās Berga bazārs piedāvāja mums šīs telpas, kas ir drusku dārgākas, bet paceļami.

Foto: Oļegs Zernovs

Protams, tas ir liels risks. Bet ar kaut ko ir jāsāk un jādara. Ja baidīsies no visiem riskiem un no tā, ka kaut kas var nesanākt, tu arī nevirzīsies. Kad uzsākām ziemas skolu, arī bija bažas, vai pavilksim to finansiāli. Varējām. Arī tas pierāda, ka ir jādara, risinājumi atnāk. Kaut kādā veidā viss nostabilizējas. Arī finansējums kaut kā atrodas. Pat ja sākumā liekas, nez kā būs. Dievs iedod to, ko tev vajag. Viņš neiedod vairāk, bet tieši tik, lai tu varētu strādāt un veidot savus projektus.

Mums ir ļoti lieli plāni. Mēģināsim iet ārpus Latvijas, jo skaidrs, ka Latvijā tirgus nav, tāpēc mums jāmēģina popularizēt mūsu fotogrāfiju starptautiski. Darba daudz.

Bet es būtībā esmu optimiste. Kaut kā līdz šim viss ir nostrādājis. Nav pamata neticēt, ka arī šoreiz sanāks.

Aste gan mazliet ir iespiesta...

Drusku ir. Bērns uz laiciņu nosēdina mājās, bet esmu apņēmības pilna, ka varēšu paralēli darboties. Tāpat jau ar kolēģiem sazinos, mums ir sapulces mājās. Man šķiet, ka man vispār dzīvē visu laiku galvenais uzdevums ir nolīdzsvarot dažādās jomas, atrast veselīgu līdzsvaru starp sevi, ģimeni, darbu, jebko...

Tev ir kādas autoritātes?

Agrāk, kad studēju fotogrāfiju, man bija daudzas autoritātes. Latvijā Inta Ruka, man ļoti, ļoti patīk viņas darbi. Andrejs Grants. Bet, jo vecāks kļūsti, jo vairāk sāc uzlūkot viņus kā kolēģus, vairs neskaties tādām apbrīnas pilnām acīm kā sākumā. Jo vairāk zini, jo vairāk sāc iedvesmu gūt citur.

Tā var būt grāmata, kino – jebkas cits var iedot daudz lielāku iedvesmu nekā pati fotogrāfija. Šķiet, Romāns Korovins teica, ka govs taču nevar ēst pienu, lai dotu pienu. Jāēd zāle vai kas cits. Es spēju novērtēt, man patīk daudzi darbi, bet iedvesma nāk no pilnīgi citām jomām.

Arī par autoritātēm. Man ir vieglāk apbrīnot, piemēram, Pīnu Baušu viņas dejas izpausmēs, nevis kādu fotogrāfu, speciālistu jomā, kur man ir skaidrs, kā to izdarīt. Ok, zinu, tas prasa lielu darbu, apbrīnoju ideju, tas ir fantastiski, bet tajā nav tā mistikas elementa.

Sviedri materializējas

Par ko tu gribēji kļūt bērnībā?

Vienu brīdi man likās, ka es būšu detektīve. Ļoti fascinēja. Mums mājās bija grāmata par kriminoloģijas vēsturi, ārkārtīgi interesanta, man tā patika, šķita tik aizraujoši! Pusaudža gados biju iecienījusi arī visādus kriminālromānus.

Drusku jaunākā vecumā man šķita, ka es būšu mežsarga sieva vai kas tamlīdzīgs, ka dzīvošu mežā un man tur būs sava pasaule, kaut kas ar bioloģiju vai dabu saistīts.

Tu esi lauku meitene?

Puskoka lēcēja. Uzaugu vietā, ko tagad dēvē par Piņķiem, agrāk to sauca par Salienu. Tā nav gluži pilsēta, bet nav arī lauki. Nebija govju, aitu un kazu, traktoru romantikas, bet blakus bija ezers, mežs, daba. Pagalma rotaļas ar kaimiņu bērniem, kāpšana kokos, štābiņi mežā, nakts peldes... Diezgan romantiski un skaisti. Vasarās gan dzīvoju laukos, tur izbaudīju gan slaukšanu no rītiem, gan garo dobju kaplēšanu un Kolorādo vaboļu lasīšanu.

Nē, man nekad nebija domas, ka es varētu būt māksliniece.

Ģimenē arī nebija mākslinieku?

Nekādas saistības ar mākslu. Tēvs inženieris, māte juriste. Acīmredzot ne vienmēr interesei par mākslu un humanitārām lietām jānāk no ģimenes. Man vajadzēja pašai burties cauri visām skolām.

Bet kāpēc vispār fotogrāfija? Kā tu pie tās nonāci – vai arī tā pie tevis atnāca?

Tā ir bijusi nejaušību un likumsakarību virkne. Fotografēt daudziem vismaz sākumā šķiet ļoti vienkārši un līdz ar to ļoti vilinoši. Daudzi jaunieši iziet cauri tam posmam. Nāk atmiņā filma Pazudis tulkojumā, kur galvenais varonis saka Skārletas Johansones varonei, ka visas meitenes iziet cauri posmam, kad viņas mīl zirgus un kad viņām patīk fotografēt. Kaut kas tāds notika arī ar mani, tikai es tajā visā iesprūdu.

Foto: Oļegs Zernovs

Tas savukārt saistīts ar tiem daudzajiem cilvēkiem, kas man bija apkārt, gan tiem, kas nodarbojās ar fotogrāfiju nopietnāk nekā es, kā Mārtiņš Grauds vai Beatrise Gore, gan maniem draugiem, kas nodarbojās ar modi, veidoja tērpus. Un es tā plūstoši sāku bildēt viņu kolekcijas, man tas arī diezgan labi sanāca. Ja kaut kas sanāk labi, tas pamudina turpināt iesākto.

Paiet laiks, un attopies, ka tu jau lielākoties ar to nodarbojies un, kas interesantākais, joprojām ir interesanti, tas neapnīk. Saproti, ka fotogrāfija var būt tik daudzveidīga un dažāda. Jo vairāk mācies, jo vairāk vari atklāt.

Fotogrāfija savā ziņā ir ļoti caurspīdīgs medijs, vari ar to pētīt pasauli, jebkuru tēmu, savā ziņā līdzīgi kā žurnālistikā. Iespējams, tāpēc es arī aizgāju dokumentālās fotogrāfijas virzienā, jo sapratu, ka tā ir iespēja izzināt jebko, kas tevi dzīvē satrauc vai ko tu gribētu izzināt vairāk. Fotogrāfija ir labs veids, kā atvērt ļoti daudzas durvis. Tā ir šā medija priekšrocība.

Sanāca, ka tu jau fotografēji un tikai pēc tam mācījies?

Jā, sāku kā tipisks autodidakts. Tad kādos 25 gados aizgāju pie Andreja Granta, jo sapratu, ka neko nesaprotu. Jā, es bildēju, jā, smuki, bet vai tam ir vērtība vai nav, man nebija skaidrs. Aizgāju pie Granta ar savām modes bildēm, viņš paskatījās, pateica, ka vispār viņš tik vecus neuzņem, bet nu labi... Gadu nomācījos pie viņa. Tas atvēra citu redzējumu uz mediju.

Nolēmu, ka jābrauc mācīties. Nonācu Bornmutas Mākslas institūtā Anglijā, un tur mani mistiskā kārtā paņēma uzreiz otrajā kursā. Tolaik diezgan nopietni biju pārliecināta, ka gribu būt komercfotogrāfe, un tas bija komercfotogrāfijas kurss. Bet notika kaut kas neparasts, pēc diviem gadiem sapratu, ka esmu zaudējusi interesi par komercfotogrāfiju, bet man kļūst interesanta dokumentālā.

Tas bija pilnīgi pretēji tam mērķim, kāpēc es vispār aizbraucu turp mācīties. Paldies pasniedzējiem, kuri iedvesmoja izzināt fotogrāfiju arī ārpus tās jomas! Viņi manī atraisīja interesi. Stundām laika pavadīju bibliotēkā, skatoties grāmatas, arī tas ietekmēja. Atgriežoties sāku paralēli modes fotogrāfijai un reklāmai veidot savus projektus, autorfotogrāfiju. Pirmā nopietnā sērija, ko pati uztveru kā puslīdz pabeigtu, apzinātu darbu, kur ir gan vizuālais, gan daudzmaz pamatota koncepcija, bija saistīta ar operu. Bija arī izstāde mākslas galerijā, tas bija pirmais solis mākslas fotogrāfijas virzienā.

Kādu laiku sabiju te un sapratu, ka man vajag maģistrantūru fotogrāfijā. Tad aizbraucu studēt uz Helsinkiem. Tā man ir arī salīdzinoši nesen iegūts Helsinku Mākslas un dizaina universitātes maģistra grāds fotogrāfijā.

Skatījos pasenu tavu interviju, un tur tu tā kā kautrējies, taisnojies, ka taisi modes foto, komerciālo, ne tikai mākslu.

Nē, nekad neesmu īpaši kautrējusies. Tieši otrādi, man tas vienmēr ir šķitis liels pluss, jo ir maz cilvēku, kas spēj darboties abos laukos. Man šīs jomas vienmēr ir papildinājušas viena otru.

Kad ir pasūtījuma darbi, vienmēr esmu mēģinājusi ieviest kādu koncepciju, ideju, domāt par to, ka tas nav tikai skaists attēls, bet ietver arī vēstījumu. Tas man bijis ļoti svarīgi. Man patīk, ka komercfotogrāfijā ir brīvība ieviest idejas un tās var būt rotaļīgas, vieglākas.

Autorfotogrāfijā tevi interesē smagās, nopietnās tēmas?

Tur jābūt ļoti precīzam. Tajā ziņā, ka vizuālajam izpildījumam ir jābūt ļoti atbilstošam koncepcijai vai idejai, kuru mēģini paust. Tur nevari tik daudz spēlēties ar vizualitāti, galvenais uzsvars ir uz ideju.

Autorfotogrāfija ir ilgstošāka un paliekošāka. Tā prasa daudz ilgāku laiku – gadu, divus, trīs vai četrus, turpretim modes fotogrāfija vai komercfotogrāfija ir tāds ļoti dzirkstošs piedzīvojums, mirklis, ko tu izbaudi, tas tiek nopublicēts un tad pazūd kaut kur arhīvos, izņemot retus gadījumus.

Man, piemēram, šobrīd ir interesanti skatīties vecās modes fotogrāfijas no žurnāla Rīgas Modes, kur parādās tā laika dimensija un stils. Ar kolēģiem domājam, ka varētu uztaisīt tādu kā pierakstu bloku ar šīm bildēm, tādā veidā tās atkal atdzīvināt, vilkt ārā no arhīviem. Ne velti arhīvu fotogrāfija vispār tagad ļoti nāk modē. Tas ļauj ieraudzīt fotogrāfiju citām acīm un citādāk interpretēt.

Bet lielākoties komercfotogrāfija pazūd. Interesanti skatīties savus arhīvus: ā, es arī kaut ko tādu esmu bildējusi! Tik ļoti aizmirsies. Un pat tādas bildes, kas tajā brīdī likās nekas īpašs, tagad, pēc desmit gadiem, šķiet riktīgi labas.

Kā īsti notiek dzīve autorfotogrāfijas pasaulē?

Gadiem vāc un savāc tādu ārkārtīgi kondensētu materiālu. Ja pie kaut kā strādā ļoti ilgi, ir daudz plašākas izvēles iespējas veidot sēriju nekā tad, ja pastrādā pie kaut kā mēnesi vai divus. Protams, ir arī tādi ļoti konceptuāli projekti, kur gadu domā ideju un realizācijai vajag tikai dažus mēnešus. Bet tik un tā tie sviedri materializējas. Varbūt tos tā uzreiz neredz, bet zinātājs saprot, kāds ir tas process, cik liels darbs jāiegulda, lai dabūtu konkrētu sēriju.

Autorfotogrāfijā darbus pārsvarā uzlūko un vērtē nevis kā atsevišķas fotogrāfijas, bet sērijās, – stilistiskās iezīmes, tematika, krāsas vai tml. Un tad kaut kādā brīdī darbs sāk dzīvot savu dzīvi. Sākas izstāžu dzīve, tas ceļo pa pasauli, žurnāliem.

Piemēram, mana Latgales sērija, kas tapa entos gadus, vienu brīdi bija ļoti pieprasīta visos iespējamos kontinentos, pabija gan Austrālijā, gan Latīņamerikā, un tā joprojām ceļo apkārt pa pasauli. Pagājušonedēļ sapakoju gan Klēpi, gan Zobenslilijas, tās aizceļoja uz Ameriku, uz Hjūstonu, kur būs diezgan liela izstāde. Kaut man tā sērija jau šķiet sena, sen strādāju pie citiem darbiem, bet tā turpina dzīvot savu dzīvi un ik pa laikam tiek kaut kur izstādīta. Pēc Hjūstonas, iespējams, vēl paceļos pa Ameriku.

Foto: Oļegs Zernovs

Pag, bet kā tas notiek? Tev ir kāds menedžeris, kas to organizē?

Mēs dzīvojam globālā tīmekļa pasaulē, man nekas īpaši ar Latgales sēriju nav bijis jādara. Sākumā tā piedalījās daudzos festivālos, tika publicēta daudzos fotogrāfijai veltītos medijos, līdz ar to kuratori, festivālu organizatori redz un uzaicina, izstāda sava pasākuma ietvaros. Ik pa laikam atnāk kāds ēpasts, ka gribētu nopublicēt vai izstādīt... Fotogrāfijas vide pasaulē jau arī tāds mazs dīķis vien ir, kur plus mīnus visi cits citu pazīst, ir lielākas zvaigznes, mazākas, bet visi tajā vienā tīmeklītī darbojamies.

Mēs dzīvojam labā laikā – vari dzīvot šeit, nav obligāti jābūt Ņujorkā, Londonā vai Tokijā. Lai gan tas, protams, nāktu tikai par labu, jo personīgie kontakti vienmēr ir ārkārtīgi nozīmīgi. Bet arī šādi var darboties, būt it kā maliņā, bet piedalīties dažādās izstādēs.

Darbs ar ledu un laiku

Fotogrāfija ir dārgs prieks...

Fotogrāfija ir ļoti dārgs prieks. Filmiņas, attīstīšana, skenēšana, drukāšana – tie ir tūkstoši. Lai vienu sēriju kvalitatīvi tikai nodrukātu un ierāmētu, aiziet četri pieci tūkstoši. Tāpēc fotogrāfija nemaksā lēti. Cilvēki dažkārt brīnās, kā fotogrāfija var maksāt pāri tūkstotim, bet, ja parēķina pašizmaksu, lai izveidotu sēriju, summa diemžēl savācas diezgan apjomīga.

Tad fotoaparāts nemaz nav tas dārgākais...

Aparāts, īpaši, ja bildē uz filmas, nebūt nav dārgākais. Es diezgan daudz bildēju uz filmas. Kaut gan pēdējā manā darbā gandrīz vispār nav iesaistīts fotoaparāts.

Kā tā?

Fotogrammas – tas ir kas pilnīgi cits. Tur neizmanto kameru, bet gaismas jutīgu papīru, uz kura liek objektus, tā veidojot ēnu nospiedumus.

Kāpēc tu to sāki darīt? Parastais veids kļuva garlaicīgs?

Nē, tas bija saistīts ar idejām, ko vēlos realizēt un kas pieprasa šādu tehnisko risinājumu.

Un kas ir aktuālā ideja?

Pagājušais gads man pagāja ziemeļu zīmē. Sākumā biju rezidencē pašā tālākajā Norvēģijas galā, gandrīz pie Murmanskas. Divus mēnešus vistumšākajā laikā, kad tur bija polārā nakts. Un rudenī devos uz Svalbāru (Pazīstama arī kā Špicbergena. – Red.), tas ir salu arhipelāgs Arktikā, kas pieder Norvēģijai, bet ar īpašu starptautisko statusu.

Tur bija trīs nedēļu rezidence, kuras laikā mēs ar milzīgu burinieku ceļojām pa arhipelāgu. Tēmas, protams, ir cilvēks, daba, attiecības, klimata izmaiņas. Kā mēs ietekmējam vidi, kurā dzīvojam. Tur es bildēju tās ļoti skarbās, skaistās ainavas, kur cilvēka kāja gan ir spērusi savus soļus, bet nav atstājusi tādas paliekošas pēdas. Un tad es atvedu uz Rīgu ledāja gabalu...

Reālu ledus gabalu? Kā tev tas izdevās?

Izrādās, nav tik traki, var iepakot vilniņā. Nav jau milzīgs, tāda zīdaiņa izmērā.

Un ieliki ledusskapī?

Jā, tas joprojām stāv ledusskapī, un es to lēnām kausēju uz tām ainavām. Process ir diezgan lēns. Kopēšu tik ilgi, kamēr tas būs izkusis. Fotogramma ir mērvienībā viens pret vienu. Tātad, ja klucis tiek fiziski uzlikts uz papīra un izgaismots, kāds tas ir, tāds ir, un ar katru reizi tas kļūst aizvien mazāks.

Tas parāda vienlaikus laika dimensiju – ainavas, uz kurām lieku ledus gabalu, taču reizē ir arī tas pats ledājs, no kā tas ir ņemts. Un vienlaikus materializējas cilvēka absurdā vēlme kaut ko izlabot vai pavērst laiku pretējā virzienā. Kas, protams, ir naivi un neiespējami. Sanāk tāda meditatīva sērija – ainavas un ledus klucis, kas lēnām kūst, kamēr pazūd.

Vienīgi es biju domājusi, ka process notiks ļoti ātri, bet ledus – tā kā tas ir vecais ledus, aizvēsturisks, nezin cik miljonus gadu vecs, ārkārtīgi blīvs – ļoti lēni kūst. Tāpēc man process ir ievilcies. Vēl kādu mēnesi droši vien vajadzēs, lai to izkausētu. Pārāk ilgi arī nevaru tajā laboratorijā uzkavēties.

Pag, tu to ledu mājās kausē?

Nē, eju pie Andreja Granta uz studiju.

Mājās vispār nestrādā?

Laboratorija mājās no vides viedokļa nebūtu labi. Tur tomēr ir ķīmija, kas nav videi draudzīga. Labāk to darīt kontrolētā vidē. Protams, būtu romantiski vannas istabā ierīkot melnbalto laboratoriju.

Starp citu, man bija viens students, kurš bija sev vannas istabā ierīkojis krāsu laboratoriju. Princips ir līdzīgs, tikai ķīmija cita, papīrs cits un nav pat sarkanās gaismas, viss jādara tumsā. Viņš pagājušajā gadā izstādīja savus darbus, ļoti labas krāsainās bildes, ar roku kopētas mājas apstākļos. Neticami! Unikāls gadījums.

Laboratorijā ļoti izjūti, ka laiks ir tāds interesants jēdziens. Ieej pa dienu un iznāc naktī, un nesaproti, kur tas laiks ir palicis. Katrs process – gaismo papīru, tad liec attīstītājā, tad skalo, tad fiksāža, atkal skalošana – prasa kaut kādas minūtes. Tātad būtībā tu nemitīgi skaiti minūtes, bet laiks nejūtami pazūd. Tā mani pēdējie darbi ir saistīti ar ledu un laiku.

Savukārt, kad biju Norvēģijas kontinentā, man šķita interesanti, kā mēs uztveram laiku attiecībā pret gaismu un tumsu. Tā kā tur bija polārā nakts, es biju pilnīgi zaudējusi orientāciju. Absolūti nesapratu, cik ir pulkstenis. Pamosties, ir mērena krēsliņa, tad ir drusku zilā stunda – un ap divpadsmitiem atkal ir pilnīga nakts, pilnīga tumsa. Tajos divos mēnešos gan kļuva arvien gaišāks un gaišāks, un pēdējā nedēļā mums pat izdevās redzēt sauli. Tas bija tiešām liels notikums. Ja vairākus mēnešus neesi sauli redzējis, tad, uzzinot, ka tuvējā ciematā tā noteiktā laikā uzspīdēs, kaut burtiski uz divām minūtēm, brauc turp. Arī vietējie brauc. Tāds mazs puļķītis no kalna gala parādās un atkal pazūd. Tāda sajūta, ka esi brīnumu redzējis.

Kā vietējie sadzīvo ar saules trūkumu?

Viņiem ir tāds termins weather-sick – laika slimi. Viņi cieš no tā. Tas nav vienkārši. Bet daudzi cilvēki mīl šo tumšo laiku. Tad viņi var ierušināties mājās, sadegt daudz sveču, lasa grāmatas, taisa vakariņas.

Tā komūna ir ļoti draudzīga un komunikabla. Viņi izstaro viens pret otru cilvēcisko siltumu, tā kompensējot to tumšo laiku. Savādāk jau nevar izturēt, tikai ar tuvo cilvēku palīdzību.

Saistītās ziņas

Modes dizainere Žanete Auziņa: "Ja latvieši apvienotos, mēs kopā varētu radīt jaunu "Zaru""
Jaunā fotogrāfe Elizabete Džeina Rubene: "Šajā laikmetā jābūt ar krampi"
"Madaras" dizainere Liene Drāzniece: "Nav iespējams būt perfektai"

Ziemeļos gan palīdz arī tas, ka ir sniegs un ir ziemeļblāzma, kas mazliet kompensē tumsu. Tāpat cilvēki brauc ar sniega močiem, slēpo, dodas vairāku dienu makšķerēšanas pārgājienos, kur paliek teltīs. Tur ir savs šarms.

Ziemeļus izvēlējies apzināti?

Jā, man tiešām gribējās. Ziemeļi mani vilināja. Tāds brīnums, kas ir jāredz. Klimata pārmaiņu dēļ nevar zināt, cik ir atlicis to redzēt. Tur aina ļoti krasi mainās. Mēs te runājam, ka laiks ir jocīgs, ka nevar saprast, ko sagaidīt, bet tur tas ir absolūti neprognozējams, nepārtraukti mainās, un tas diezgan pamatīgi ietekmē cilvēku dzīvi. Tāpēc mani ļoti izbrīna cilvēki, kuri saka, ka netic tādām lietām. Aizbraucot uz ziemeļiem, sajūti to, ko globālā sasilšana sadara.

Vismaz slieku kasti vajag

Sadzīve tev sanāk tā organiski? Vai traucē radošajam?

Noteikti traucē. Tāpēc es pēdējā gadā sāku apzināti braukt uz rezidencēm, jo būt sievietei, mammai, sievai, – tas prasa ļoti daudz. Sapratu, ka rezidences ir fantastiska iespēja. Tu esi prom, nošķirts un tiešām vari koncentrēties uz kaut ko vienu un strādāt ļoti produktīvi. Protams, ikdienā es labāk izvēlos būt mamma un sieva, nevis aukstasinīga māksliniece, kas veido savu karjeru. Man ģimenes dzīve ir būtiskāka par karjeru. To esmu sapratusi.

Kādā brīdī vienkārši pienāk laiks, kad saproti, kas tevi dara laimīgāku. Atskaites punkts bija tāds: tajā laikā, kad man bija ļoti labi ar radošo karjeru – izstādes gandrīz katru nedēļu citā valstī, bija daudz jāceļo, viss gāja kā virpulī – , privātajā dzīvē nebija viss sakārtojies. Tobrīd sapratu, ka privātā sfēra man ir svarīgāka.

Vislabāk, protams, kad ir harmonija, līdzsvars starp vienu un otru. Bet, ja gribas būt ļoti veiksmīgam māksliniekam, tad gan ir jāupurē absolūti viss. Nevar būt nekādu kompromisu. Sievietēm, kuras tiešām ir kaut ko sasniegušas pasaules līmenī, nav ģimenes. Nu, tā ir. Gan viena, gan otra joma prasa milzīgu radošo enerģiju. Kādā brīdī ir jāizvēlas, kas tev ir būtiskāk.

Tāpēc es priecājos par galerijas iespēju. Mākslinieka eksistence ir tik ļoti egoistiska, uz sevi vērsta. Es kādā brīdī sapratu, ka esmu ļoti nogurusi no tās savas uzbūvētās personas. Tas arī bija saistīts ar manu vēlmi mainīt uzvārdu. Mazliet atdalīties no tā tēla, ko biju uzbūvējusi.

No Ivetas Vaivodes?

Jā. Paiet tā kā drusku nost. Mani tagad daudz vairāk interesē tas, kā es varu palīdzēt citiem. Ļoti svētīgs man šķiet pasniegšanas darbs. Tas dod milzīgu gandarījumu, kad redzi – kādam sanāk, kāds pēkšņi ir labāks par tevi! Ja vēl izdotos ar galeriju palīdzēt autorfotogrāfiem kļūt atpazīstamākiem, tas būtu fantastiski. Daudz vairāk mēs gūstam dodot. Tas tiešām strādā. Gandarījums, ko iegūsti dodot, ir daudz lielāks nekā tad, kad tu koncentrējies uz sevi. Man tas šķiet loģisks solis – pāriet no ego uz došanu citiem. Strādāt ne tik ļoti starmešu gaismā, bet aizkulisēs.

Tāpēc tu pavisam nomainīji uzvārdu?

Jā, esmu Gabaliņa. Daudzi gan joprojām manu jauno uzvārdu ignorē. Redz, cik spēcīga ietekme bijusi vecajam. Nav nemaz tik vienkārši no tā atbrīvoties.

Mode tev pašai ir svarīga, tevi interesē?

Man nav vienalga, ko velku mugurā, galīgi ne. Jā, es diezgan bieži izvēlos Latvijā radītu modi. Ir kaut kas no MAREUNROL’S, bet ne tikai. Man patīk, ja modei ir arī pievienotā vērtība. Tajā nozīmē, ka es pērku ne tikai apģērba gabalu, bet arī cilvēka darbu. Man ir svarīgi, ka tādā veidā atbalstu viņa biznesu un mazliet pat Latvijas ekonomiku. Vismaz sevi mēģinu apmānīt ar to, ka, jā, tas maksā mazliet dārgāk, bet tam ir iemesls.

Vispār man ir diezgan sāpīgi dzīvot šajā pasaulē, jo nepārtraukti domāju par to, cik daudz atkritumu mēs ražojam, cik daudz plastikāta izmantojam, cik daudz tiek patērēti resursi, ražojot apģērbu vai jebko citu...

Tiešām nepārtraukti par to domā?

Mani tiešām tas satrauc un neliek man mieru, es dzīvoju nepārtrauktā vainas apziņā.

Zero Waste dzīvesstils?

Diemžēl nav, bet tuvojos tam. Gribu sev vismaz slieku kasti mājās.

Atvaino, ko?

Ir tādas slieku kastes, ļoti populāras Somijā. Tur liek pārtikas atkritumus, kompostu, un viņas, tos pārstrādājot, veido humusu. Tā vari drusku samazināt atkritumu daudzumu mājās. Tāpēc es arī apģērbu cenšos nepirkt daudz, bet, kad pērku, tad vismaz mēģinu sevi mierināt ar domu: nu, labi, es nepērku H&M un citos veikalos, kur tas nav tik caurspīdīgi.

Jā, manas attiecības ar modi sanāk diezgan pragmatiskas un atbildīgas. Nepietiek ar to, ka drēbe labi izskatās un ir kvalitatīva, svarīgs ir arī stāsts, kas to ir radījis, vai tiešām man tā ir nepieciešama. Tāpēc man ir diezgan šaura garderobe.

Reizēm šuju kleitas pie šuvējas dizaineres. Man tas šķiet brīnišķīgs process, jo tad es zinu, ka tā kleita ir šūta tieši man un ka tur ir tā cilvēka enerģija, ko viņš ir patērējis, domājot par mani.

Tas man savukārt liek domāt par japāņu raku keramikas tradīciju. Tur mājās ir mazs ceplis. Kad ciemiņš pirmo reizi nāk ciemos, viņam uztaisa trauku – tasīti, bļodiņu, tējas trauku. Trauku tikai šim cilvēkam. To nedod viņam līdzi, tas paliek mājās, kur uztaisīts. Katru reizi, kad šis cilvēks nāk ciemos, viņš dzer no sava trauka. Kamēr tas trauks ir šajās mājās, tikmēr viņš vienmēr ir gaidīts.

Man šī šķiet līdzīga analoģija – kad gāju šūt kleitu, tas, protams, ir salīdzinoši dārgi un pilnīgi neracionāli un, iespējams, veikalā nopirkta kleita izskatītos labāk, bet man patīk apzināties, ka tur ir iekšā visas tās sarunas, kas notikušas procesa laikā, domājot par to, kā šī kleita varētu izskatīties. Tas ir veids, kā es vispār veidoju attiecības ar lietām.

Eko?

Arī tas viss uz mani attiecas. Jā, es esmu eko šmeko. Jā, es pasūtu vietējo zemnieku produkciju uz mājām. Cenšos iet uz veikalu ar savu maisiņu. Man ir arī elektromašīna. Esam vieni no retajiem.

Vieni no pirmajiem.

No pirmajiem gluži ne. Skatījos statistiku, Latvijā ir jau pāri par trim simtiem šo mašīnu.

Un kā?

Man ļoti patīk. Tas gan prasa pašdisciplīnu. Jāatceras katru vakaru to uzlādēt. Okei, nevari aizbraukt uz Liepāju, vismaz ar manu nevar, bet tādai ikdienas lietošanai pa centru – ideāli! Man nav jāmaksā par stāvvietām, varu braukt pa autobusu joslām. Ir zināmas priekšrocības. Arī tas, ka nesmird. Ekonomiskāk. Un vēl man patīk, ka es neatbalstu naftas biznesu. Šis aspekts man arī ir būtisks. Arī tad, ja varbūt ekonomiski šis nav pats izdevīgākais risinājums, ētiski man tas šķiet svarīgi. Neesmu ideāla, man nav zero waste, bet vismaz kaut kādās savas dzīves sfērās varu kaut ko mainīt.

Citi šobrīd lasa

Katrīnei Saulietei nelāgs pārsteigums - meita notērējusi 200 eiro par interneta spēlītēm 9
Atpūtas laikā Ēģiptē miris divus gadus vecs Igaunijas pilsonis 7
Vakcinācijas biroja darbiniekiem būtiski samazinās algas 13

"Жена видела, как я угасал": Дмитрий Дюжев начал превращаться в старика

Последняя стадия рака, двойной брак с эстонцем: непростая судьба звезды "Чародеев"