Olga Dreģe: "Mīlestība bijusi arī pazemīga, pielūdzoša, sāpīga. Turklāt - vairākas"

Ļoti gribētos zināt, kā cilvēks jūtas pirms savas astoņdesmitās dzimšanas dienas...

Jāatzīst, šis man ir diezgan nervozs periods. Negaidot mūžībā aizgāja jubilejas koncerta režisors Valdis Liepiņš. Gribēju lūgt pārņemt režiju Kārlim Auškāpam – arī Dievs aizsauca aizsaulē. Nolēmu atteikties no jubilejas koncertiem, bet biļetes jau esot laistas pārdošanā un tauta pērk, tas nebūtu godīgi pret skatītāju. Tagad pie jubilejas programmas strādājam kopā ar režisori Aivu Ādamsoni, Aiju Dzērvi un Ēriku Hānbergu. Pirms jubilejas paredzēts Īrijas brauciens ar Vecmeitām un tad – vairākas izrādes Tobāgo! Ir ļoti daudz skriešanu. Tā jau man visu dzīvi...

Reti kurš jūsu vienaudzis var teikt: “Man vispār nav laika...”

Man tiešām ir darbu sastrēgums, daudz koncertu, tikšanos. Latvijas televīzijas režisorei Mārītei Balodei 1. martam bija uzticēts veidot filmu par manu radošo mūžu, viņa ar kameru sekoja katram manam solim gan baznīcā, gan izrādē, gan ceļā… Tas ir īpašs stress. Vasara paskrēja bez atvaļinājuma. Tāpat kā visa dzīve. Paldies Dievam, esmu labā formā, vēl varu turēt šo slodzi.

Pagājušovasar apritēja 60 gadi, kopš pabeidzām vidusskolu, bija salidojums. Arī Dailes teātra 3. studija sanāca kopā pie Karinas Pētersones. Rundāles pilī bija tikšanās ar simtgadniekiem. Kādai burvīgai kundzei no Tukuma apritēja jau 105 gadi, viņu sauc tāpat kā manu vecmāmiņu – Jūlija. Kandavā viņa nosēdēja visu Tobāgo! izrādi, tas bija ļoti aizkustinoši. Kā teica Andris Bērziņš: “Ko mēs brīnāmies, ka Kaukāzā dzīvo pāri 100 gadiem, arī mums ilgdzīvotāju ir tik daudz!” Vairāk par simtu. Arī mans novadnieks, madonietis, vīndaris!

Kolosāls onkulis.

Tiešām kolosāls! Arī ar viņu es tikos. Visiem sarūpējām dāvaniņas, bija skaisti. Vēl zīmīgs notikums pagājušajā gadā bija akcijā Apskauj Latviju, kurā Iekšlietu ministrija uzaicināja mani piedalīties ozolu stādīšanā, arī tas bija aizkustinošs piedzīvojums – Nīcā, Liepājā, Jūrkalnē, Tārgalē.

Tas mani emocionāli saviļņoja, atgādinot par tēvzemes svētumu un nozīmi. Kaut arī savā vecumā saprotu, ka nekas nav mūžīgs, man patīk atziņa, ka garīgā dzīve lielākā mērā ir atlaišana nekā pieķeršanās. Uz to būtu jātiecas – lai spētu mierīgi atstāt pasaulei to, ko esam iepazinuši.

Bez sāpēm un agonijas?

Sāpes vienmēr ir svētīgas, bet – jā, bez agonijas, ar saprātu. Lai varētu visu piedzīvoto svētīt un atstāt. Lai kāds cits to sadzird tāpat. Katru mēnesi lasu grāmatiņu Mieram tuvu. Cik skaisti Aija Balode uzrakstījusi: “Man pietiek, man jau ir daudz, man vairāk nevajag. Dievs, māci man novērtēt, pateikties, negribēt vairāk. Māci dot, ja lūdz, māci dot arī, ja nelūdz. Paiet malā un dot vietu otram, dot otram vārdu. Lai man sāp nevis tas, kā man trūkst, bet tas, kā trūkst otram. Jo man jau ir daudz, man pietiek. Māci līdzi ciest, bet arī līdzi smieties. Iedrošināt, uzmundrināt – hei, tev arī pietiek!”

Vai var vēl skaistāk pateikt? Mieram tuvu ir mana rokasgrāmata katrai dienai. Man prasīja par jubilejas pasākumu, lomām, teicu – vairs nešķiroju, ko esmu padarījusi, par ko mani mīl vai ciena, kam vajadzīga mana drosme, mana enerģija... Es kā tāds alpīnists cērtu pakāpienus pa vienam vien – pa Smiļģa vertikāli. No Smiļģa horizonta esmu sākusi un tad, kad būšu augšā, izgaisīšu – vienalga, kad tas pēdējais pakāpiens būs un cik augstu būšu tikusi sapratnē par dzīvi, par to, kas man bijis dots.

Tas ir jāiemācās! Turklāt sievietei un vēl aktrisei.
Jubilejas pasākuma pirmajā daļā būs daudz dziesmu un prieka, Hānbergs ar savu humoru, Knīpas un knauķi, kur dzied mans mazdēls, koris Balsis, kur dziedājuši mani bērni, Zane ar znotu.

Būs dziedošie kolēģi. Otrā daļa būs mana, to izrunāšu dzejā. Sākot no tālajiem laikiem, bērnības, tad – esi sveika, jaunība baltajās tenisa čībās! Kā jau pēckara paaudzē. Līdz lielajām atklāsmēm, mīlai, par ko šodien ar humoru pasmiešos – tu nemaz mīlēt neproti, jo tu nežūžini dvēseli. Tad – no kādām sievām vīri bēg? Nu, protams, ka no labām! Un visbeidzot līdz atklāsmei, ka palikšu jums neizdibināta. Kā savā dzejolī saka Ārija Elksne – es aiziešu pa mēnesstaru, tāpat kā atnākusi.

Esmu tapusi, dzīvoju caur darbu, sāpēm, pieredzi, caur tuviniekiem, radiem, kolēģiem. Tas ir mans esības spēks, mana personība, un es negribu atklāties līdz galam. Kā dzejniece saka – kā piena ceļš, kā jūsu tēvs un māte, es palikšu jums neizdibināta. Dzeju es varētu skaitīt stundām! Man galvā ir tūkstošiem dzejoļu, taču jāiekļaujas laikā, tāpēc atlasīju tos mīļos, ar kuriem esmu dzīvojusi. Ar šīm atklāsmēm gribu izskanēt pie sava skatītāja. Varbūt kāda dvēselē tas iekritīs, varbūt kādam palīdzēs.

Jums daudz dzīvē ir bijis dots.

Jā, ļoti daudz!

Jau tas vien, ka liktenis ļāva...

Līdz 80 gadiem būt uz skatuves, jā!

Arī bērnībā, kad ļāva izlīst no kara gruvešiem.

Jā, man ļāva no tiem gruvešiem izlīst... Nesen biju savā pamatskolā. Tagad tā ir likvidēta, bet skolas ēkās ir stelles, cilvēki nāk kopā, auž tautastērpus, linu un savus darinājumus pārdod internetā. Iedomājieties, pērn viņiem bijis miljons apmeklētāju!

Ārzemnieki brauc un skatās uz ļaudīm, kas palikuši šeit, kamēr viņu bērni un mazbērni jau dzīvo prom, ārzemēs. Sešdesmit gadus nebiju bijusi mājās, kurās uzaugu un nodzīvoju desmit gadus pēc kara, ar to saistītas manas skolas gaitas, arī vidusskolas laiks. Tur ir tik daudz no bērnības un sapņiem! Tur sagaidīja brīnišķīga saimniece, Terēze vārdā, poliete. Viņa teica: “Arī mani mazbērni ir ārzemēs, bet atbrauciet vasarā, atbrauciet ar savu ģimeni!” Kā gribētos pastaigāt pa Priežu kalnu, pa bērnības sapņu takām, kur skrēju uz birztalu lasīt vēstules, ko saņēmu no māsām, kuras jau dzīvoja Rīgā.

Esat teikusi, ka birztalā lasījāt mīlestības vēstules...

Mīlestības vēstules es sadedzināju. Visas! To bija ļoti daudz. Aizbraucu vienu dienu pie jaunākās māsas uz laukiem, tur ir āra plīts, kur viņa gatavo ēdienu savām kazām. Nolēmu, ka par to vairs negribu skaļi runāt, un visu sadedzināju. Režisors Gruzdovs gan teica: “Muļķe tu esi, es savējās saliku maisā un apraku – varbūt mazbērni kādreiz uzraks.” Atbildēju: “Tas pieder man. Par to vairs nav jārunā.”

Palaidāt debesīs tos vārdus un emocijas...

Visu palaidu debesīs. Tur bija daudz. Paldies Dievam, ka man jaunībā pietika spēka nenoticēt tiem solījumiem un tai milzu kaislībai. Nevaru noliegt – mīlestība bijusi arī pazemīga, pielūdzoša, sāpīga. Turklāt – vairākas. Tur bija abu manu vīru vēstules, tur bija manu grēku vēstules, tur bija manu pielūdzēju vēstules, kuri, kā saka, bija laimīgi jau tāpēc vien, ka var man atrakstīt.

Visu sadedzināju. Atstāju dažas vēstules, kuras nodošu muzejam. No skatītājas Vijas Priedītes, kura man seko jau gadu desmitiem. Vija ir klāt visos manos pasākumos, apsveikumos vienmēr izdomāts kas īpašs, vienmēr – “manai mīļajai aktrisei”...

Esmu sakrājusi lielu kasti, to atstāšu Sarkaņu muzejam. Man tur ir savs stūrītis, tāpat kā citiem novadniekiem, ar kuriem viņi lepojas. Tur jau glabājas akvarelis, ko gleznoja Alise Zvirbule. Tur ir arī mans peles kostīms no Īkstītes un baltā pērļu kleita no Sievietes, sievietes, daudz fotogrāfiju, preses interviju. Tāds man tas mūžs bijis... Prieks par paveikto, arī par mazdēlu Justu, par viņa prātu un gudrību. Viņš ir tik zinātkārs un daudzpusīgs – dzied, spēlē klavieres, mācās divas svešvalodas, daudz zīmē, interesējas par psiholoģiju un filozofiju.

Kad Justam bija divi gadi, teicāt: “Ja Dievs man ļautu nodzīvot līdz 80, tad Justiņam būtu divpadsmit – kā Jēzum, kurš gāja uz Nācareti...”

Tas būs pēc gada, tagad Justam būs vienpadsmit. Zanei būs 40, manai mammiņai – 111. Justiņš ir dzimis mammas 100. dzimšanas gadā, tad nomira mana vecākā māsa Helēna. Teicu, ka mamma paņēma klēpī savu meitu, bet pasaulē nāca Justs. Tik zīmīgi notikumi blakus!

Arī jūsu dzimšanas diena.

Jā... Man prasa – kāpēc piekritāt svinēt? Tā ir mana producenta ideja, kurš devis man darbu gandrīz vai desmit gadu garumā. Turklāt teātrī šogad ir ļoti daudz nozīmīgu jubileju.

Uzskatāt, ka Dailes teātris jūs pietiekami nenoslogo?

Tieši otrādi! Vienmēr esmu bijusi ļoti noslogota, sevišķi pēdējos gados. Mani darbi ir novērtēti ar nominācijām. Bet varbūt liktenis lēmis, lai skatītājs mani iepazīst UgunsGrēkā, kur esmu vēl dāma, ne tikai večiņa, kuras statusam jau atbilstu teātrī.

Jāuzpērk kāds dramaturgs, lai uzraksta jums lomu.

Nu jau vairs ne (smejas). Man pietiek ar nospēlētajām lomām! Lauku bērnības mājā, kur viesojos, kļavā bija tādas pašas šūpoles kā manā bērnībā. Izšūpojos un tā visu dzīvi – augšā, lejā. Martas Bārbales dzejolī ir vārdi: “Caur skarbo māla augsni, caur dadžiem un caur smilgām.

Es visu mūžu saistīta ar nebeidzamām ilgām.” Bet viss mani veidojis – tēva darba prasme, muzikalitāte, mammas lielā mīlestība, skolotāji, Dailes 3. studija – tā vispār bija brīnumu brīnums! Teātrī – laiks ar brīnišķīgiem kolēģiem, nospēlētās lomas, režisors Smiļģis, kurš mani gribēja pasargāt no nepiemērotas laulības.

Kad apprecējos ar virsnieku, viņš mani iesauca pie sevis un teica: “Dreģe, ko jūs apprecējāt? Zaldātu! Viņš jūs nolietos!” Tikai tagad, izlasot Ritas Rotkales grāmatu, sapratu, kāpēc viņš tā teica – jo arī Smiļģa mūža mīlestību bija aizvīlis armijas cilvēks.

Visi lielie režisori ir greizsirdīgi par savām aktrisēm. Briķei Kroders teica, ka aktrisēm nevajadzētu precēties un viņas esot sliktas mammas...

Neteikšu gan, ka sliktas mammas. Aktrises ir labas mammas, bērni izaug garīgā vidē, aiz kulisēm, bagātīgā iztēles pasaulē, vērtējot radošā darba disciplīnu un atdevi...

Zane arī?

Bez šaubām! Viņa taču arī spēlēja Sievietēs, sievietēs un Pazudušajā dēlā. Ne velti arī viņas dzīves ceļš saisīts ar radošu profesiju. Arī Justs jau iepazinis skatuves aizkulises un izrādes tapšanas gaitu.

Mazdēls jums pārmetot, ka neesat nemaz tik gudra, ko jūs lieloties...

Tas bija bērnībā, tagad jau viņš runā citādāk (smejas).

Lepojas ar jums?

Viņš redz, cik daudz es strādāju, novērtē, cenšas papildināt manas zināšanas matemātikā un svešvalodās. Mēs bieži esam kopā, arī, saņemot balvu par mūža ieguldījumu, viņš man zālē sēdēja blakus un jutās pagodināts. Viņu interesē teātris un kino, pats raksta grāmatas, scenārijus un zīmē komiksus. Varu tikai brīnīties par viņa pacietību un daudzpusīgajām interesēm.

Jūs esat ne gluži svētdienas vecmāmiņa, bet...?

Reta vecmāmiņa! Kad vien varu, cenšos izrauties. Man gribētos pēc tiem 80 atlaist sirmus matus un kaut kur aizbēgt, paslēpties un no visa atpūsties. Tad varbūt tiešām – ja Dieviņš man ļautu vēl kādus gadus, veltītu tos mierīgām pastaigām un sarunām ar bērniem. Cik daudz ir spējīgu jauno!

Blakus kārajai masai, kas ir uz baudām un naudu. Ne velti manā repertuārā ir dzejas rindas – saslēdz izturīgu stīpu, dieviņ, naudas kārei pāri. Jo, ja trakos alkatība, drīz mēs būsim bāri.

Noskatījos Labvakar jubilejai veltītu raidījumu un uzskatu – lūk, tā skolās jāmāca Latvijas vēsture! Lai bērni saprot, cik grūti un riskanti tapa mūsu neatkarība! Atceros šaušanas dienu, kad režisors Pēteris Pētersons aicināja mani nākt ar ģitāru un kopā dziedāt barikādēs.

Eju viena pati pa Čaka ielu, satiksmes nav, dzirdu šāvienus... Kā Ojārs Rubenis (viens no Labvakar veidotājiem Ojārs Rubenis – Red.) teica: “Tas omonietis varēja mani nogrūst, jo biju trīs metrus no jumta malas.” Cilvēki izdzīvoja ar sirds saprātu. Tas ir Latvijas simtgades cienīgi. Es šo raidījumu skatīšos vēl, kopā ar Justu!

Vai ar tām pielūdzēju vēstuļu kaudzēm, pielūgsmi ir jāmācās sadzīvot?

Neviens no pielūdzējiem, kas apjūsmo aktrises ārējo spozmi, jau nezina ceļu līdz tam. Neviens nezina personisko sāpi. Un es arī negribu atklāt, jo tas pieder manām negulētām naktīm, manām grēksūdzēm. Tagad lasu Briķes grāmatu un brīnos...

Par to, cik viņa atklāta?

Jā, viņa daudz ko ir pateikusi, interesanti lasīt. Bet es negribētu, ka kāds rakņātos tik dziļi manā personiskajā dvēselē.

Pati esat kaut ko rakstījusi?

Jā, ļoti daudz. Par saviem kolēģiem – Gunāru Cilinski, Gunāru Placēnu, Leonu Krivānu, Juri Strengu, Lidiju Pupuri… Man ir arī dienasgrāmatas, kur sarunājos ar savu mammu. Mana kursabiedrene, teātra zinātniece Irēna Lagzdiņa uz manu septiņdesmitpiecgadi izdeva grāmatu par manu radošo mūžu Izslāpums. Un man ir neskaitāmas fotogrāfijas no kinofilmām, izrādēm, ceļojumiem…

Jūs tajās bildēs redzat, kā mainās tās meitenes acu izteiksme?

Nemainās! Es nemainos!

Reti kurš cilvēks nodzīvo ar tādu sirdi kā jaunībā.

Nu, labi, es savecēju ādā (smejas). Es sabrūku miesā, bet man šuvēji darina kleitas pēc tiem pašiem izmēriem, kas bija jaunībā. Tāds bija Harijs Liepiņš, no manas paaudzes – arī Juris Strenga. Smejos, ka pati jau nemanu, bet bildēs varēs redzēt, kā es sakrokojos. Es vairs neguļu. Tas ir bīstami. Bezmiega naktīs moka daudz neatrisinātu jautājumu, sarunas, bailes. Es vispār maz guļu. Kauliem un nerviem it kā vajadzētu, bet es nemāku gulēt.

Teicāt, ka jātiek vaļā no pieķeršanās; varbūt tā ir pieāķēšanās domām, problēmām?

Nu... Laikam tomēr ir bailes, jāteic, no tā pēdējā mirkļa. Jo tas man var pienākt jebkurā sekundē.

Jums ir bail?

Neteikšu, ka bail. Bet tā neziņa! Tas tomēr ir lielais nezināmais, lielā mistērija. Es tam gatavojos. Esmu daudzreiz stāvējusi klāt šajā mirklī – mammai, māsai, daudziem. Arī pērn dzimtā aizgāja trīs tuvinieki. Jā, tas ir... Ne velti arī Pēteris Kļava par to runā. Tā ir liela Dieva svētība – to pieņemt, saprast, rēķināties. Kā psihologs Krūmiņš mums jaunībā teica: “Palikt stāvus tajā brīdī! Stāvēt tam pāri.” Tas nav vienkārši...

Jums stiprinājumu dod baznīca?

Jā, tikai baznīca. Nu, kas tad cits! Arī Pēteris Kļava, filozofija. Bet praktiski tikai baznīca.

Jums ir savs mācītājs, kam sūdzat grēkus?

Bez šaubām! Es regulāri eju pie grēksūdzes. Vai lai palieku kā tāds netīrs galdauts, salēkšķējis, ar grēka traipiem? Mans galdauts, mana dvēsele, jāmazgā, lai būtu tīrs! Kā citādi?!

Ulisa autors Džeimss Džoiss savā autobiogrāfiskajā grāmatā Mākslinieka portrets jaunībā atklāj, cik grūti viņam bijis aiziet uz pirmo grēksūdzi.

Tas, kam to nolemts sasniegt, to arī sasniedz. Vienalga kādā vecumā. Cik daudz ir tādu, kas nokristās jau pāri pusmūžam. Man, paldies dievam, tas nāk līdzi no dzimtas.

Bet vai nav grūti uzticēt savu grēku? Tas ir ļoti intīmi...

Nē, tas ir milzīgs atvieglojums.

Nedrīksti jau būt pa pusei atklāts, tad tam nav jēgas.

Tad nav jēgas, nē. Bet tas ir katra izaugsmes ceļš.

Jūs tiešām esat stāstījusi visus savus grēkus?

Visu! Un tas man ir ļoti palīdzējis.

Pieminējāt tās grēcīgās mīlestības...

Jā! Un tikai baznīca man palīdzējusi tikt tām pāri.

Tikt pāri kaislībai, iekārei?

Kaislībai. Grēkam. Tam, ar ko jācīnās. Iekārei, jā. Ar gribasspēku vien to nevar panākt. Man baznīca ir palīdzējusi.

Ja jums nebūtu baznīcas, ar teātri kā svētnīcu jums nepietiktu?

Var arī caur filozofiju, bet tas būtu grūtāks ceļš. Man, paldies dievam, bija, kas palīdz. Ne velti esmu pierakstījusi – tas, ka tu esi, ir dieva dāvana tev. Bet tas, ko tu dari ar sevi, – tava dāvana Dievam. Pie sevis jāstrādā līdz pēdējai elpai.

Vai jums ar Zani vien pietika?

Liktenis tā bija lēmis. Man jaunībā bija ļoti smagas kaites. Nemaz tik vienkārši nevarēju pie tā bērna tikt.

Vēlais bērniņš bija?

Jā. Turklāt pirmajā laulībā vīrs bija dabūjis radiāciju, tā bija liktenīga. Par trīspadsmit gadiem uzticības maksāju ar to, ka tikai četrdesmit gados tiku pie Zanes. Tikai tad sapratu, ka šajā dzīvē nepalikšu bez bērniem.

Tas bija viens no iemesliem, kāpēc šķīrāties?

Viens no iemesliem bija arī tas. Varbūt es būtu vēl daudz ko piecietusi, pacietusi un pārcietusi... Bet šajās attiecībās es arī ļoti daudz ko mācījos. Tādām ellēm cauri izgāju!... Nu, par to vairs nerunāsim. Tas jau ir sadedzināts.

Bet vai tad, kad Zane jau bija, reizēm nebija vientuļi?

Nu, kā var būt vientuļi, kad Zane ir pasaulē!? Turklāt – mana profesija... Vēl viena mana Dieva atklāsme ir, ka vientulības nav. Jo tu pats sev esi vienmēr.

Arī Dievs tev ir vienmēr.

Jā – šis partneris, dievišķais mērogs... Brīnos, kā cilvēki bez šā mēroga var iztikt. Tad, man jāteic, tu tāds zemes pīslis vien esi. Tev nav vertikāles. Tā ir mana pārliecība, ar to esmu dzīvojusi un priecājos, ka daudzi ar to dzīvo. Svētceļojumos redzu daudz burvīgu jauniešu, kuriem nāk šī apskaidrība, sapratne.

Par dievišķo?

Par dievišķo, par šķīstību. Par visu. No ārpuses cilvēkā nenonāk nekas tāds, kas varētu viņu padarīt nešķīstu. Nešķīstu viņu padara tas, kas no viņa iet ārā. No iekšienes, no cilvēka sirds nāk netiklības, slepkavības, laulības pārkāpšana, mantkārība, ļaunums, viltība, nekaunība, skaudība, zaimošana, lepnība, muļķība...

Saka – viņš sapinās ar sliktiem cilvēkiem, nepareiziem draugiem. Patiesībā tas melnais ir tevī?

Jā, jo tas tevi uzrunāja. Tu tam pieķēries! Tevi neuzrunāja gaismas ķēde, tev pietrūka saprāta izsvērt, kas ir svarīgi.

Jūs sirds intuīcija ir vadījusi pa pareizo ceļu?

Domāju, vecāku ieliktais gēns, vērtības, audzināšana. Lielā ģimene, kur tu iemācies atbildēt par mazāko brāli, dalīties.

No astoņiem bērniem divi bija jaunāki par jums.

Jā, es biju sestais. Viena māsiņa jau bija mirusi, viņu neredzēju. Mammiņa bija dzemdējusi astoņus, divi bija mazāki par mani. Es viņus auklēju, viņiem šuvu, par viņiem pārdzīvoju līdz šai dienai. Tagad mani brāļi jau mūžībā, vēl esam četras māsas. Pie jaunākās laukos pagājušovasar gravā iestādīju bērzu birztalu. Teicu: “Lai tie koki paliek bērniem, kas ciemosies.”

Jo tā ir Zemgale, ar plašumiem.

Jā, citādāka nekā Vidzeme. Streiča vakarā Madonā smējos, ka tikai vidzemnieks var tā priecāties par savējiem. Kā, piemēram, par to, kā Sarkaņos viss saglabāts. Cilvēki man saka: “Jūs esat kā avota ūdens, no jums var dzert, dzert un neatdzerties!” Uzdāvināja krūzīti ar manu pamatskolu un manu fotogrāfiju.

Teicu: “Kā no rīta lieku pie mutes, tā bučoju tos skolas akmeņus, pamatus, uz kuriem esmu izaugusi.” Vai var kaut kas lielāks būt? Starp visiem maniem ordeņiem un medaļām, ko esmu saspraudusi spilvenā, man ir arī skursteņslauķa poga. Varim Vilcānam pieder Skursteņslauķu muzejs. Reiz nejauši satikāmies uz ielas, es pieskāros pogai, viņš noņēma to no mundiera un pasniedza man, sakot: “Piepildīsies viss, ko jūs vēlaties.” Vai nav skaisti?

Jūs rīkosiet dzimšanas dienas ballīti arī savējiem?

Man jau nebūs laika, jo trīs vakarus pēc kārtas uzstāšos jubilejas koncertā! Māsa noteikti ceps torti, vedīs no laukiem kazas sieru.

Īstajā dzimšanas dienā kāpsiet uz skatuves Dailē?

Nē, VEF kultūras pilī!

Kāpēc ne šeit?

Teātrim ir citi plāni. Šis ir ārpus teātra projekts. Dailes teātrī 11. martā būs divas izrādes Tobāgo! Tad uzrīkošu kaut ko kolektīvam. Jālūdz Augstākais, lai vispār nodzīvoju, lai izturu, lai esmu!