"Pie puķēm jau labākā bučošanās, tā man visvairāk patika..." Ciemojamies Langstiņos pie leģendārā diriģenta Edgara Račevska

Račevsku lielajā mājā valda silta puskrēsla. Lai arī leģendārā diriģenta dzīve nav vairs tik strauja un pieblīvēta (Račevskis ir nosvinējis 81. dzimšanas dienu), viņš joprojām aktīvi strādā. Mieru ik pa brīdim pārtrauc Edgara sirsnīgie smiekli. Labi nostādītā balsī viņš dod norādes sievai Dzidrai, bet viņa par to tikai labsirdīgi nosmejas. Mājās ir vēl viens neatkarīgs līderis – melnais kaķis Zorro. Protestējot pret uzmanības trūkumu, arī viņš reizēm paceļ balsi.

Dzīve Vācieša ielā

– Jums nebija ne divdesmit, kad satikāties abi ar Dzidru…

– Tā tas bija, jā. Mēs abi vēl mācījāmies Konservatorijā, un, kā jau gadās, studenti ballītēs sapazīstas, sabučojas un apprecas. Dzidra bija no Balviem, un Kultūras ministrija mani kā studentu tur nosūtīja rajona Dziesmu svētkus diriģēt. Tā nu sāku braukāt – 1958., 1959., 1960. gadā, un tā mēs sačupinājāmies, kamēr noprecējāmies 1961. gadā. Pabeidzis Konservatoriju, sāku strādāt Filharmonijā, pēc tam aizgāju uz radio.

Abi bijām no kopmītnēm, es no Kurzemes, viņa no Latgales puses. Kur dzīvosim, kur spruksim? Par laimi, Dzidra mācījās čellu pie Ēvalda Berzinska. Viņa koncertmeistare Maija Saiva bija pazīstama ar dakteru ģimeni, kas īrēja dzīvokli Akuratera mājā.

– Ojāra Vācieša ielā?

– Jā, tagad tā ir Ojāra Vācieša iela. Akuratera kundze meklēja sev pa prātam cilvēkus, un mēs viņai kaut kā derējām pēc statusa. Nu, skaisti tur bija! Vienkārši burvīgi. Man tolaik visi darbi bija Rīgas burzmā – Konservatorija, radio, Filharmonija, Doma baznīca, Universitātes aula. Kad vakarā biju beidzis skrējienu, ar tramvaju aizbraucu līdz Torņakalnam, pastaigājos dažus simtus metru un aiz sevis aizvēru Akuratera sētas vārtiņus – plaukš, esmu savā paradīzē, klusums, miers.

– Vai jūs ar Ojāru Vācieti tikāties?

– Kā nu ne! Valters Kaminskis man bija labākais komponists, es visas viņa dziesmas atskaņoju. Viņš rakstīja ar Ojāra Vācieša tekstiem. Dziesma Mūsu Gaudeamus ir veltīts korim, kuru vadīju: Šalc Rīgas parki… trī-ri-rim (dzied).

– O, es to zinu!

– Nu re, tā aizgāja uz urā visos studentu svētkos, kur vien to dziedājām: Rīgā, Tallinā, Viļņā. Ļoti labi Valters prata uzrakstīt, trāpīgi. Šad tad naktī iegriezāmies arī pie Ojāra Vācieša. Valters bija atbraucis pie manis uz Akuratera māju, un tad mēs tip-tip-tip – pāri ielai pie Vācieša klāt (smejas).

– Nesen lasīju Vizmas Belševicas atmiņas, ka viņa ar asinsdesu gājusi pie Ojāra Vācieša, viņš nav laidis iekšā vai bijis kur aizklīdis...

– Jā, ar Vācieti bija interesanti. Aizejam ciemos, pats par sevi, līdzi, kas vajadzīgs, viņš atver rakstāmgalda atvilktni un izņem jaunāko dzejoļu burtnīcu. Ojārs rakstīja tikai skolas burtnīcā ar zīmuli. Parādīja mums dzejoli par lielajām ūsām, tā dēļ varējām pavizināties arī kur tālāk.

Vīru kora zīmogs

– Jūs ar mūziku bijāt saistīts jau kopš bērnības?

– Mana mamma un tēvs bija beiguši Skolotāju institūtu, mamma vadīja korus, ilgus gadus bija ērģelniece. Kara gadi pagāja Basu, pēc tam – Turlavas pagastā, Ķoniņu ciemā 20 kilometrus no Kuldīgas. Mamma Turlavas skolā mācīja dziedāšanu un izveidoja orķestri, vispār ļoti slavenu, jo braucām uz Kuldīgu spēlēt dejas. Tajā bija divas vijoles, bandžo, akordeons, klavieres, man kā jaunākajam bija jāsit bungas. Joprojām glabāju pirmā mūzikas skolotāja Jāņa Dreimaņa portretu, kuru zīmēja cits skolotājs – Kārlis Lejnieks. Kad ar Radio kori biju Mūzikas dienās Kuldīgā, viņš man to uzdāvināja. Tāda smuka piemiņa.

– Kad bijāt skolnieks, vai braucāt uz Dziesmu svētkiem?

– Nē, tik slavens tas koris Turlavā nebija.

– Bet vai cilvēki vispār par tiem runāja? Šodien Dziesmu svētki ir liels notikums.

– Tas ir pareizi, un, jo vairāk runās, jo labāk. Bet man kā skolniekam toreiz nebija informācijas par Dziesmu svētkiem, nekādas nojausmas, ka vispār kas tāds var būt.

– Kad stājāties Konservatorijā, jums bija doma, ka kori vadīsiet?

– Dzīve pagrieza tā, ka man tas bija jādara. Angļu valodas pasniedzēja bija eleganta dāma Sofija Ūdema, viņai bija ideja Konservatorijā nodibināt angļu valodas kori.

– Kori, kas dzied angliski?

– Jā. Mēs dziedājām mūziku, kādu nu toreiz varēja dabūt no ārzemēm, un man uzticēja to kori diriģēt. Vēlāk rektors palūdza, lai uzņemos šefību par Aktieru fakultāti. Reizē ar mani 1960. gadā Konservatoriju beidza Uldis Pūcītis, Ausma Dūle, Jānis Lejnieks, man viņiem bija jāiemāca visas Skroderdienu Silmačos dziesmas.

Tā bija viņu diplomdarba izrāde. Un es veselu gadu sēdēju režisoram Amtmanim-Briedītim pie kreisās rokas mēģinājumos un klausījos, kā viņš dresē jaunos aktierus: “Tu man čuksti tā, it kā būtu Drāmas teātra skatuves pašā dibenā, un es tevi dzirdu otrā balkona pēdējā rindā. Čuksti, cik ir pulkstenis – skaidri, detalizēti, decenti, galotnes, vārdus atdalīdams…”

Tā es tagad runāju par himnu – pat tie, kuri sevi uzskata par profesionāļiem, nezina, kas ir fonētika, to, ka šņāceņus nesavieno, tāpēc nevar saprast – meitaszied salaiž vārdus kopā, bet vajag atsevišķi – meitas zied. Un visanalfabētiskākais paņēmiens, ka dzied svētī jellatviju… Kas tā jellatvija tāda ir? Svētī jel Latviju! (Smiedamies uzsit dūri galdā.)

– Pēdējos studiju gados palīdzējāt Paulam Kveldem Universitātē vadīt Gaudeamus, un tad tehniskās fakultātes atdalījās jaunā augstskolā – Rīgas Politehniskajā institūtā.

– Jā, un tā es kļuvu par diriģentu.

– Liktenis zināmā mērā piespēlēja to, ka visu mūžu darbojaties ar vīru koriem?

– Es gan saku – ja saskaita gadus, tad ar jauktajiem esmu strādājis vairāk.

– Jums ir uzlikts vīru koru zīmogs.

– Lai nu ir, es nebaidos to pieņemt, jo līdz šai dienai esmu vīru koru atbalstītājs, organizētājs. Jau divpadsmit gadu veidoju 18. novembra svētku koncertus Latvijas vīru koriem.

– Pilnīgi visiem?

– Nu, es aicinu visus, atbrauc padsmit, cik nu kuru reizi.

– Cik vispār vīru koru ir Latvijā?

– Ap divdesmit. 1990. gadā dziedātāju bija ap četriem tūkstošiem, tas bija pavisam cits spēks. Nu, skaisti bija mirkļi Mežaparkā! Priedes apmīļo skaņas, kas nāk no tik daudzām balsīm – vienalga, jauktais koris, vīru vai visi kopā. Tikko mani aicināja novērtēt būvniecības procesu, biju Dziesmu svētku estrādē.

– Diriģentus aicināja izteikt viedokli?

– Jā, lai ir klāt, kad Rīgas domes vadība pārbauda celtniekus.

– Akustiku grūti novērtēt bez kora.

– Pārbūve galvenokārt ir skatītāju tribīnēs, estrāde tiks nojaukta pēc 2018. gada Dziesmu svētkiem un tad uzburta par jaunu. Tagad, domāju, to pielabos minimāli, sānos.

– Tad nevar runāt par jaunu skanējumu…

– Domāju, viss būs apmēram tāpat, kā bija.

Intrigas gaismas pilī

– Var teikt, ka apmēram desmit gadus, no 1960. līdz 1970., gājāt uz virsdiriģenta tribīni?

– Jā. Iedomājieties, kādas pilnvaras man iedeva kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš! Teica – brauc uz Balviem un paņem priekšā partijas pirmo sekretāru, ka viņam nav kārtības ar koriem. Es, students, tā arī izdarīju. Studiju gados paralēli Gaudeamus strādāju ar Taupības kori – bija tāds šūšanas artelis Elizabetes ielā, kur tagad karšu veikals.

Uzreiz pēc Konservatorijas nokļuvu Filharmonijā, ansamblī Sakta par kormeistaru. Mums bija laba sadarbība ar Gunāru Ordelovski. Ansamblis darbojās līdz 1962. gadam, tad to diemžēl likvidēja kā nacionālu, nevajadzīgu. Tad nepilnu gadu pastrādāju akadēmiskajā korī Latvija, un mani uzaicināja uz Radio kori. Ar to nostrādāju gandrīz 25 gadus. Manā periodā Radio koris bija pieprasīts – radioraidījumos, televīzijā, kinostudijā. Operā  ierakstījām visu Alfrēda Kalniņa Baņutu – piecas skaņuplates.

– Pie kurām filmām esat strādājis?

– Spilgtākā ir Vella kalpi. Trīs vīri kādreiz bija – tas ir mans iediriģējums.

– Vai atceraties, kā 1970. gadā pirmoreiz kāpāt Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē?

– Redz, šodien ir cita mode – ir pasākums, un cepam jaunu zvaigzni! Pēc nedēļas ir populāri izpildītājmākslinieki. Mēs gājām cauri sūram darbam. No studiju gadiem strādāju par rajona virsdiriģentu Balvos, tad Proletāriešu un Kirova rajonā Rīgā. Tas man bija kā sagatavošanas process, lai 1970. gadā nonāktu Dziesmu svētku estrādē.

– Kuri bija tie dižgari, uz kuriem skatījāties ar apbrīnu?

– Pirmkārt Leonīds Vīgners un Haralds Mednis – tie izcilākie.

– Kas tolaik skanēja no mūsu Dziesmu svētku klasikas?

– Ļoti daudz.

– Gaismas pils?

– Jā. Tikai vienu reizi, tā bija Haralda Medņa mūzas stunda, un tad Gaismas pils no repertuāra tika izņemta. Bija grupa diriģentu, kas Haraldu Medni gribēja izbīdīt no virsdiriģentiem.

– Oho, intrigas diriģentu vidū?!

– Jā, nu, tā arīdzan notiek. Diemžēl. 1985. gada Dziesmu svētkos Mednis nebija oficiāli apstiprināts kā virsdiriģents, bet bija atnācis uz svētkiem. Tauta to pamanīja un prasīja – Medni un Gaismas pili!

Un viņš to labprāt darīja. Iznāca labs muzikāls moments, cienot un godinot Haraldu Medni, kurš visu mūžu bija atdevis šai kustībai, jau sākot ar Lazdonas kori, kuru viņš nodibināja pirms kara un kas ieguva godalgotas vietas. Tradicionālajās pēckoncertu vakariņās Haralds Mednis bija tas, kurš vienmēr cēla pirmo tostu. Viņš mācēja ļoti skaisti norunāt – bravo viņam!

– 1985. gada Dziesmu svētkos, protams, vēl skanēja nodevas padomju varai, kā Imanta Kalniņa Ļeņinam, bet Haralda Medņa diriģētā Gaismas pils bija kā stars no gaidāmās Atmodas. Tagad radošiem cilvēkiem tīk atminēties, kā tā tika kaldināta   ar Māras Zālītes lugu Pilna Māras istabiņa Jaunatnes teātrī, Skandinieku kustību…

– Tā bija. 1973. gadā uz Dziesmu svētku simtgadi bija atbraukusi Annija Vītola (“Gaismas pils” autora Jāzepa Vītola dzīvesbiedre – S. L.). Haralds Mednis nodiriģē, protams, visi dziedātāji sajūsmā, aplausi graujoši. Es sēdēju blakus Annijai Vītolai un kultūras ministram Kaupužam, tāpēc dzirdēju, kā viss notiek. Haralds atnāk un prasa, ko darīt ar Gaismas pili. Nu atkārto, Kaupužs saka.

Ja nemaldos, trīs reizes nodziedāja. Bet Pauls Kvelde prasa man, ko darīt, jo viņam uzreiz pēc tam jādiriģē krievu tautasdziesma Nočevala tučka zolotaja. Teicu – uztaisi smuku piano, būs ļoti labi, kontrastam: Gaismas pils ar spēku, tā – ar mīlestību, noskaņu. Izdevās lieliski. Tie ir radošie momenti, kas uzplaiksnī Dziesmu svētku zaigojumā.

– Varbūt skatītājs to pat neanalizē, vienkārši bauda. Man patika, kā raksturojāt vīru kora varējumu – ka tajā ir gan spēks, gan ļoti klusais moments…

– Pianisimo – jā. Vēl šodien saku – man ļoti žēl, ka ikdienā diriģenti nestrādā pie dinamiskās atklāsmes, jo tik krāsains, cik savās izpausmēs var būt vīru koris, nevar neviens jauktais. Vīru korim lielais fortisimo skan vareni! Cita lieta Aijā žūžū, lāča bērni – vīru koris var nodziedāt pianisimo tā, ka publika ir sajūsmā.

Mūza un garlaicība

– Pienāca brīdis, kad jums kļuva par šauru diriģēšanā un gribējās pašam kaut ko uzrakstīt. Jums ir skaists stāsts, kā tapa pirmā dziesma viesnīcā.

– Šķiet, 1974. gadā man ar kori bija jābūt Tbilisi uz Oktobra svētkiem. Viss slēgts, ārā slapjdraņķis, nīkstu viesnīcā. Līdzi biju paņēmis žurnālu Zvaigzne, tas jau bija izlasīts no vāka līdz vākam, tad vēlreiz pāršķirstu un ieraugu mazu dzejolīti – Juris Veitners un taures pie lūpām, saknēs dziesma aug… Ū, tas mani kaut kā atmodināja!

– Ieskanējās kora balsīs?

– Jā! Ņēmu vienu avīžmalu, savilku nošu līnijas un 15 minūšu laikā uzrakstīju dziesmu.

– Regīna Ezera esejas reizēm rakstījusi uz makaronu pakām.

– Tā var izlīdzēties, ja nav papīra.

– Tā ir iekšēja nepieciešamība – pašam ko radīt arī kompozīcijā?

– Tagad daudz ar to esmu aizrāvies. Saraksts sniedzas pie diviem simtiem skaņdarbu. Man ir divas mesas, viena vīru korim, var dziedāt a cappella vai ar ērģelēm. Otra ir jauktajam korim, simfoniskajam orķestrim un trim solistiem. Ir kantāte vīru korim ar Andreja Eglīša tekstu Ir viena brīnumdziesma. Tā domāta, lai nostiprinātu Latviju, tās robežas, lai tauta atmostas un domā, ko dara; tāds ir šīs kantātes zemteksts.

– Vai jūsos ir iekodējušās sajūtas no tās pašas pirmās reizes, kad nostājāties Dziesmu svētku kopkora priekšā?

– O, neaizmirstamas! Es jutu, ka mani… kaut kas ceļā augšā. Man pazuda svars. Jā, iestājās bezsvara stāvoklis. Gandrīz varētu teikt tā.

– Jūs paceļat rokas, un koris…

– Jā, un koris dara to, ko es gribu.

– Kas tā bija par dziesmu, ko diriģējāt?

– Kur tu skriesi, vanadziņi – vienkārša, fantastiski, profesionāli varena savijumos. Jurjānu onkulis ir bijis meistars. Viena no spēcīgākajām latviešu tautasdziesmām.

– Tad bija aplausi, ovācijas un puķes?

– Jā, jā… Pie tām puķēm jau tā labākā bučošanās. Tas bija galvenais un man visvairāk patika (smejas).

– Vai sieva to atbalstīja?

– Tajā brīdī viņa bija pa gabalu.

– Pēc tam nepārmeta – ko tik daudz bučo tās meitenes…?

– Nu, neko darīt, jāpieradina..

Diriģents un ģimene

– Esat stāstījis, ka jums abiem bija daudz darba un mājās sanāca būt tikai paretam.

– Pēc Konservatorijas Dzidra strādāja Dailes teātrī, tad par pedagoģi Dārziņskolā, mācīja čello spēlēt. Viņai darbs bija vairāk no rītiem, man – rīti, bet arī vēli vakari. Pirmā stunda Konservatorijā bija septiņos. Mēs bijām divi cīruļi– Leonīds Vīgners un es. Kamēr students atnāca, slīpējām koridoru.

– Tiešām bija studenti, kas varēja atnākt septiņos?

– Viņi atmiņās raksta: mēs nācām uz šīm stundām ar grūtībām, bet zinājām, ka mūs gaida trīs cilvēki – divi koncertmeistari un pedagogs.

– Jums ir skaista māja Langstiņos pie ezera.

– To sāku būvēt 1979. gadā. Ģimene bija liela – mēs četri, vēl mana mamma un Dzidras mamma.

– Esat bijis klāt arī sadzīvē, bērnu audzināšanā?

– Ar visu aizņemtību es centos darīt, cik vien varu. Neskaitot šofera būšanu, ka aizvedu, kur vajag, arī mazbērnus. Lielie bērni pārsvarā paši kūlās uz skolu.

– Sūtījāt Dārziņskolā, nebija citu variantu?

– Tas bija automātiski – mamma strādā skolā, turpat pieskata.

– Čells tika pārmantots?

– Vigo četrus gadus čello spēlēja, tad pateica – man tas nepatīk. Domājām, ko darīt. Pēteris Šāvējs bija labs pedagogs sitamo instrumentu nodaļā, teica, lai nāk pamēģināt. Tas puikam bija interesanti. Līdz pat iešanai izdienas pensijā Vigo visu mūžu nostrādāja par mūziķi simfoniskajā orķestrī.

Tagad viņš ir Cēsu mūzikas skolas direktora postenī. Meita Ilze spēlēja klavieres. Sešpadsmit gadu vecumā atnāca pie manis uz Gaudeamus par koncertmeistari. Tagad ir koncertmeistare Operā – Ilze Ozoliņa.

– Arī jūsu znots Mārtiņš Ozoliņš būs viens no Dziesmu svētku virsdiriģentiem.

– Jā, viņš ir arī Operas galvenais diriģents. Esmu ļoti gandarīts, jo pamatā viņš diriģēšanu mācījās pie manis. Ļoti priecājos par viņa diriģēšanas tehniku. Ir nepieciešamā precizitāte – punktam jābūt tur, kur tam jābūt.

– Mazbērni arī ir muzikāli?

– Abi dēla bērni pabeidza klavierklasi, Oskars arī Dārziņskolas džeza klasi. Pēc tam izlēma studēt Hāgas konservatorijā, četrus gadus mācījās, pabeidza un tagad ir brīvmākslinieka statusā, nodarbojas ar džeza mūziku. Lienīte pabeidza mūzikas skolu, bet vairs nespēlē. Ilzes Kārlis aizrāvās ar hokeju, Krišjānis spēlē klavieres, Linardiņš – čellu. Jaunākais, Edvards, kuram ir divarpus gadu, precīzi dzied angļu valodā…

– Multeņu dziesmas?

– Visu ko no telefona samācījies. Skaita angliski līdz desmit un atpakaļ. Tā ka viss ir procesā.

Radošā iela

– Vai tiešām jūs devāt vārdu Mūzas ielai?

– Es biju klāt pie tā rašanās, bet autors bija cienījamais Kārlis Cīrulis, Garkalnes novada domes priekšsēdētājs. Izveidojās maza ieliņa, un tās iemītnieki bija Gunārs Binde, kurš fotografē smukas meitenes, Ivars Seleckis, kurš taisa filmas, un es, kas raksta mūziku. Cīrulis saka: “Jūs tādi trīs skunstnieki, vajag nosaukumu. Man ir priekšlikums– Mūzas iela.” Teicu – bravo! Tagad dzīvoju Mūzas ielā – labāk nevar būt.

– Gunāram Bindem ar sirdsdraugu un kaimiņu Arnoldu Plaudi bija kopīgi radoši projekti. Vai jums šai kompānijā ir radusies sadarbība?

– Piemēram, šī bilde (rāda pie sienas). Arnolds Plaudis mežā bija ierīkojis tādu kā studiju, visādas finķikļuškas. Gunārs teica – nu atnāc, apskatīsimies, kas tur ir. Aizejam – visādi prožektori, un Gunārs uztaisīja šo bildi.

– Izskatās kā studijā tapusi.

– Tā ir Gunāra meistarība. Viņš turpināja mani bildēt. Runu mums bija daudz, bet līdz mākslinieciskai sadarbībai pie kopīga projekta nenonācām. Lai gan būtu derējis, jo Arnolds Plaudis bija mans novadnieks, abi esam skrundenieki, mums vajadzēja daudz ko darīt kopā. Nu jau četrus gadus Skrundā notiek Kurzemes vīru koru dižkoncerts, man tur ļoti būtu vajadzīga Arnolda palīdzība. Par agru aizgāja.

– Arnolda kā scenārista palīdzība?

– Arīdzan. Man daudz ideju grozās. Piemēram, man ir kādas desmit dziesmas par Ventu. Bet Venta ir arī Lietuvā. Esmu runājis ar Lietuviešu biedrības priekšnieku Rīgā, lai atrod dzirdīgas ausis savā pusē un lai viņi pievienojas. Solīja, bet neatbrauca.

– Lietuviešiem ir kāda dziesma par Ventu?

– Es ceru (smejas).

– Šī vide ar dārzu, kas pieguļ Langstiņu ezeram, ir ļoti gleznieciska. Vai tā jums palīdz strādāt?

– Ārpus Rīgas esmu jau no 2000. gada un tā pieradis, ka pilsētu vairs negribu. Mani tās burzma, drūzma un nospiestība slikti iespaido. Es alkstu pēc būšanas šeit.

– Kāda ir jūsu ikdiena, ko darāt?

– Esmu pensionārs un uz Rīgu braucu ļoti maz.

– Jums nav neviena kora?

– Pagaidām vēl ir – Latviešu biedrības vīru koris, to vadu nu jau  gadus divdesmit.

Garīgums un neatlaidība

– Jūs taču kāpsiet virsdiriģenta tribīnē arī nākamgad?

– Tā ir plānots, jā.

– Ko diriģēsiet?

– Man būs skaistākais mirklis – Lūcijas Garūtas Mūsu tēvs debesīs. Tā man ir jau no 1990. gada. Agrāk bija ieviesta tāda skaista tradīcija, kas nu ir likvidēta. Piemēram, diriģents X sācis diriģēt Dziesmu svētkos piecdesmitajos gados, diriģents Y – sešdesmitajos, un tādā secībā varēja izvēlēties dziesmas.

Pirmie ņēma Leonīds Vīgners, Haralds Mednis... Kad pienākusi tava rinda, ņem, ko gribi. Atceros – eju uz sanāksmi un domāju, kaut izdotos dabūt Lūciju Garūtu. Un izdevās! Neviens nepaķēra pirms manis.

– Jo likās par sarežģītu?

– Grūti teikt, garīgums ir nosacīts jēdziens. Mani tas ļoti interesē, bet citu varbūt nē. Parasti dabūja trīs četras dziesmas. Kad paņem pirmo, atkal ej pa apli.

– Jūs diriģēsiet Lūgšanu un…

– Mūžu mūžos būs dziesma. Valtera Kaminska, vienīgā, kas no jaunās mūzikas ir palikusi Dziesmu svētkos. Ļoti priecājos. Pārbaudīju to 2014. gada Pasaules koru olimpiādē, un ļoti labs rezultāts. Nesen bija 18. novembra svētku koncerts Universitātes aulā ar Latvijas apvienotajiem vīru koriem, un publika šo dziesmu pieprasīja atkārtot.

– Kādām īpašībām ir jāpiemīt diriģentam?

– Pirmām kārtām – neatlaidībai panākt to, ko esi izauklējis. Piemēram, Gaudeamus nebija spožu tenoru kā Kārlis Zariņš vai Jānis Sproģis, bet es tos puikas iemācīju dziedāt falsetā un apgūt vienu no sarežģītākajām vīru kora partitūrām – Luidži Kerubini Rekviēmu.

– Tas ir grūti, vai ne?

– Jā, bet tā ir īpatnība, kas atšķir vīru kora skanējumu no citiem. Jēkaba Graubiņa Gaisa dārzi ar falsetes grupu beigās – fantastisks noslēgums. Viņi dzied… kā sieviešu balsīs, kā soprāni. Un mēs to izdarījām – dabūjām pirmo vietu Latvijā!

– Tad sakāt – pacietība, neatlaidība…

– Jā, un pārliecība, nepārtraukta intereses radīšana par procesu.

– Jums jābūt arī labam psihologam, jo koris jādabū kā vienots organisms?

– Arīdzan. Bet man ar to nekad problēmas nav radušās. Tiklīdz nostājos priekšā, tā viņi mani uztver. Sajūt manu domu gaitu, uzķer sajūtu, un tad es esmu viņiem pateicīgs.

– Jums tagad dažkārt nav vientuļi bez tās 30 cilvēku enerģētikas?

– Nu… nosacīti.

– Vēl esat aktīvs, enerģisks.

– Bez šaubām. Daudz ko no tā, ko gribētu īstenot, es ielieku savā jaunajā hobijā – nošpapīrā. Tāpat pietiek sabiedrisku pienākumu, un tie koncerti jau arī nelaiž mani vaļā.