Ernesta Gulbja mamma Milena pēc šķiršanās sāk jaunu dzīvi: "Jūtu, ka priekšā ir brīnišķīgs gads"

Pērn aizritēja septiņi gadi, kopš Milena Gulbe – leģendārā aktiera Ulda Pūcīša meita – paziņoja, ka savu nākotni turpmāk vairs nesaistīs ar aktrises darbu. Viņa atteicās no publiskām aktivitātēm, nodevās meitas Monikas Anetes audzināšanai, priecājās par viņas panākumiem modeles ampluā, kā arī atbalstīja dēlu pasaulslaveno sportistu Ernestu Gulbi tenisista gaitās.

Nācās kārtot arī savu privāto dzīvi – ilgi mocīdamās neapmierinātībā, pirms pāris gadiem Milena izlēma šķirt 19 gadus ilgo laulību. Līdz ko tas bija noticis, viņas dzīve mainījās. Strauji, pārsteidzoši un neticami, un kas galvenais – uz pozitīvas nots. Nu viņai ir jaunas attiecības, prieks gan par meitas uzsāktajām studijām ārzemēs, gan dēla neseno iestūrēšanu laulības ostā, kā arī gandarījums par neviļus notikušo atgriešanos aktrises darbā.

Pārmaiņu gads

„Man tiešām bija ļoti jauks gads!” atzīstas Milena un izstāsta, kāpēc: „Jau pašā gada sākumā filmējos pie Dāvja Sīmaņa filmā Puika ar suni. Biju ļoti priecīga, ka man bija iespēja piedalīties šajā epizodiskajā lomā. Arī par uzaicinājumu darboties TV seriālā Svešā seja biju priecīga. Kritikas bija daudz, tomēr to izlīdzināja daudzās pozitīvās atsauksmes gan no pazīstamiem, gan nepazīstamiem cilvēkiem par to, ka beidzot atkal esmu parādījusies un visu sakarīgi izdarīju. Gan draudzenes, gan aktrises, gan bijušās kolēģes teica labus vārdus.

Nenoliedzami, arī patika satikties ar kolēģiem un izbaudīt radošo atmosfēru. Tiešām gribētu sev novēlēt tikpat skaistu arī šo gadu!”

Lai arī bija izlēmusi vairs nedarboties kā aktrise, Gulbe tomēr atkal filmējās. „Man sanāca skaista atgriešanās, un gaidu un ceru uz piedāvājumiem arī turpmāk. Man šobrīd ir 50 gadu, ir dzīvē iestājies pārmaiņu periods. Bērni ir izaudzināti, nu jau abi prom katrs savā dzīvē. Dēls apprecējās, meita rudenī aizbrauca uz Holandi studēt fizioterapiju.

Kā sapratu, viņa nākotnē šajā profesijā vēlas darboties sporta jomā. Viņa jau visu laiku spēlēja tenisu un trenē bērnus, nākotnē varbūt apvienosies ar Ernestu un kaut ko izdomās,” uzsver Milena un izstāsta, kā nosvinējusi savu apaļo jubileju: „Es veca nejūtos, un dzimšanas dienā viena nepaliku – sarīkoju meiteņu ballīti. Īstenoju to, par ko jau sen biju sapņojusi, – sapulcināju sev apkārt visas savas draudzenes. Vairākas no viņām man ir tuvas jau kopš padsmit gadu vecuma. Arī meitai nesen bija meiteņu tusiņš, un es viņai teicu – vēlu, lai šīs draudzenes, kuras tev blakus ir tagad, ir kopā ar tevi arī turpmāk, vēl daudzus, daudzus gadus. Tā nu dzimšanas dienā pasēdēju ar savām meitenēm, kopā atcerējāmies jaunību. Pēc tam bija smuks ceļojums uz Itāliju.”

Apprecina dēlu

Nākamā viņas ballīte bija dēla Ernesta kāzas. „Ernests un Tamāra sareģistrējās tepat Latvijā, dzimtsarakstu nodaļā Jūrmalā. Ļoti, ļoti novērtēju to lielo plusu, ka bērni ir mana ģimene, mans atbalsts, mani tuvākie cilvēki. Ģimene – mamma un bērni – dzīvē ir vissvarīgākais. It sevišķi to izjūtu svētkos. Var jau strādāt, taisīt lielo karjeru, bet, ja nav tuvinieku, to ciešo attiecību, tad iekšā ir tāds nomācošs tukšums.”

Milena arī atzīstas, ka pēc meitas aizbraukšanas uz Holandi izjutusi skumjas, kad bērns aizgājis savā dzīvē. „Ir skumīgi, tas tiešām nav viegli. To jau visas mammas zina. Man rūdījumu jau bija devis tas, ka dēls ir bieži un ilgstoši prom, tāpēc varbūt nebija neizturami smagi, kad viņa aizbrauca. Bet ar meitu jau visu viņas dzīvi esmu bijusi dikti cieši saistīta. Ļoti aktīvi ar viņu ņēmos, biju klāt vienmēr, un, kad viņa aizbrauca, protams, tukšums ir visai nomācošs.

Bet viņa man, paldies Dievam, ir Eiropā, salīdzinoši tepat tuvumā. Nevis kā daudzas meitenes – uz Ameriku ar tenisu un sporta stipendijām aizbraukušas. Viņu mammām noteikti ir smagāk. Tepat Eiropā ir labi – varu pie viņas aizlidot, viņa atbrauc uz kādām dieniņām mājās. Katru dienu sazināmies, un galvenais prieks man ir par to, ka meita izvēlējās tādu kārtīgu, stabilu profesiju, nevis tādu – nekādu... Tiešām prieks, ka viņai ir tāds liels, cēls mērķis, ka, sportā darbodamās, viņa šo profesiju ir izvēlējusies. Visi esam priecīgi. Viņa ļoti nopietni tam pievēršas un mērķtiecīgi iet uz to. Kas man atliek – morāli un finansiāli atbalstīt.”

Algotu darbu nestrādā

Toties tagad Milenai ir daudz vairāk laika, lai īstenotu savas intereses. „Pievērsos gan rokdarbiem, gan ēst gatavošanai, gan grāmatu lasīšanai. Idejas jau nemitīgi maisās, un galva ir pilna ar dažnedažādām foršām lietām, ar ko sevi nodarbināt,” stāsta aktrise un, vaicāta, ar ko nodarbojas ikdienā, atbild: „Algotu darbu nestrādāju. Darbojos brīvmākslinieka statusā, iesaistos projektos, meklēju projektus, esmu atvērta projektu piedāvājumiem. Ir dažādi plāni, arī ar citām jomām saistīti. Vasarās organizēju tenisa nometnes.”

Šobrīd gan viņai vairāk aktuāla pārcelšanās uz Jūrmalas māju. „Mums tur ir liels remonts. Pārkārtojamies. Ar to man ir pilna galva. Tā jau ir Ernesta māja, un viņš tajā dzīvos kopā ar savu sievu. Pagaidām gan viņa lielākoties braukā līdzi Ernestam un uz vietas ir maz,” atklāj Milena, priecājoties, ka kaut kad nākotnē gaidāma vedeklas ienākšana mājās.

Jaunas attiecības

Milena Gulbe izšķīrās pēc gandrīz 20 laulībā nodzīvotiem gadiem, taču viņa nav palikusi viena – viņai ir jaunas attiecības.

„Man viss patiešām ir labi. Ļoti novērtēju. Man ir draugs, ar kuru ir ļoti labas attiecības. Tas, ka mēs esam satikušies, īstenībā ir tāds liels pārsteigums. Tas tomēr ir retums, kad cilvēki satiekas tādā vecumā. Tas ir jauki,” gandarīta ir Milena, nenoliedzot, ka pēc šķiršanās bija noskaņojusies – viss, pietiek dzīvē vīriešu.

„Patiesībā, jā, tā bija, kā mums visām... Kad izjūk ilga laulība un ir vilšanās attiecībās, tad jau ir tāda sprieduma sajūta – viss, cauri, pietiek. Bet kaut kā Dieviņš piespēlēja, un es jūtos pateicīga par šā cilvēka ienākšanu manā dzīvē. Bez sacerēšanās. Pagaidām viss ir jauki, ceru, ka tā būs arī turpmāk. Nu redzēs, kā dzīve tālāk visu attīstīs,” viņa teic, atzīstot, ka tagad izbauda dzīvi, kas nu ir visdažādāko pārmaiņu pilna: „Es ļaujos un neiespringstu. Izbaudu katru dienu, katru mirkli un ik dienu cenšos rast kādu iepriecinājumu un piepildījumu. Šo izjūtu kā skaistu pārmaiņu laiku, kurā ļaujos būt atvērta visādām iespējām. Patiešām bez mazākās nedrošības izbaudu, kā ir ļauties dzīvei.”