Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Garīgs ir katrs vīrietis, kurš kaut reizi piedalījies dzemdībās; viņš taču ir pieskāries pašam lielākajam noslēpumam," saka Mārtiņš Staķis. (Foto: Rojs Maizītis)

"Vīrieši nav nemaz tik cieti, kādi gribētu būt". Saruna ar TV raidījuma "Saknes debesīs" vadītāju 22

Intervijas
2018. gada 15. janvārī 06:01 2018. gada 15. janvārī 06:01
Antra Krastiņa | "Patiesā Dzīve"
Materiālās pasaules diktēto prasību, nosacījumu un pieņēmumu nogurdinātie cilvēki arvien vairāk runā par garīgumu. Tiecas uz to. Kāds rok vienā garīguma virzienā, kāds citā; kāds to meklē Indijā, kāds Meksikā. Bet – vai atrod, vai pavirzās augšup pa savu Gaismas ceļu? Un vai garīgumu vispār var izmērīt, izvērtēt? Varbūt patiesa garīguma galvenā vērtība ir ļoti vienkārša – tā norāda uz neapstrīdamu faktu, ka neesam vieni? Ir kaut kas vairāk, kaut kas ārpus fiziskās pasaules, un visi jūtam iekšēju nepieciešamību pēc tā tiekties, ar to savienoties.

Mārtiņš Staķis Latvijas Televīzijā vada raidījumu "Saknes debesīs", kurā katru svētdienu ar sarunas biedriem meklē atbildes uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem. Ikdienā Mārtiņš ir aizņemts pavisam citās jomās – uzņēmējdarbībā, zemessardzē, brīvprātīgā trenera darbā izglītības programmā MOT, aktīvā līdzdalībā kustībā Par! un Vecās Ģertrūdes baznīcas luterāņu draudzē. Taču kādu garīguma niansi viņš saskata visā, ko dara.

Nav jābūt svētajam

– Esi mēģinājis atbildēt uz jautājumu, kas ir garīgums?
– Manā sapratnē tas ir mirklis, kad sastopies ar ko tādu, kas liek uz mirkli apklust, ieklausīties sevī un saprast, ka esi pieskāries kaut kam netveramam, kaut kam tādam, ko līdz galam nespēj saprast.

Kāds to izjūt, raugoties uz Jēzu Kristu, krustā sisto, mani līdzīgas sajūtas pārņem Ziemassvētkos, dziedot Gaismas pili, klausoties Emīla Dārziņa mūziku. Kāds cits garīguma atklāsmi varbūt piedzīvo, kāpjot kalnos vai dejojot tautas dejas. Tas ir lieliski, ka katram attiecībā uz to ir sava pieredze.

Un teiciens, ka pirms uzbrukuma jebkurš karavīrs kļūst ticīgs, mani vēl vairāk pārliecina, ka jautājumus, no kurienes mēs nākam, kas mēs esam un kurp ejam, agrāk vai vēlāk sev uzdod ikviens.

– Vai uz jautājumiem, no kurienes nākam un kurp ejam, atbilde nav viena un tā pati?
– Es ticu, ka tā ir.

– Tātad neatbildēts paliek tikai jautājums – kas mēs esam? Varbūt cilvēka vienīgais uzdevums ir savu dzīvi nodzīvot tā, lai godam varētu atgriezties tur, no kurienes nākam?
– Ateisti tam noteikti nepiekritīs. Bet cik gan bezcerīga un bezjēdzīga būtu prasta eksistence – tu esi radies kaut kādas ķīmiskas reakcijas rezultātā, tad nodzīvo noteiktu laiku un... sapūsti.

Foto: Rojs Maizītis

Dostojevskis teicis: “Ja pēkšņi atklātos, ka Kristus nav bijis, es vienalga izvēlētos palikt ar viņu, jo labāk ilūzija kopā ar Kristu nekā patiesība bez viņa.” Tieši tādēļ es tik labprāt darbojos raidījumā Saknes debesīs, un man ir prieks, ka tāds top tieši sabiedriskajā televīzijā par sabiedrības naudu. Cilvēkiem ir jāliek domāt par ticību, garīgumu un ar to saistītām tēmām.

– Par garīgiem sevi uzskata liela daļa ticīgo cilvēku, bet vai ar to vien pietiek, lai sevi dēvētu par tādiem?
– Garīgums nav saistāms ne ar vienu reliģiju, ne baznīcu, bet būtu labi, ja tās veicinātu mūsu visu garīgo attīstību. Tikai neko nepārpratīsim un nepārspīlēsim – ir maldīgi domāt, ka garīgums paslēpts tik augstā plauktā, ka līdz tam aizstiepties izdodas vien retajam.

Lai būtu garīgs, nav jābūt svētajam. Manuprāt, garīgs ir jebkurš cilvēks, atšķiras tikai katra garīguma mērs. Garīgums atrodams arī pavisam ikdienišķās lietās un nodarbēs, tostarp labā mūzikā, grāmatā, filmā. Kā arī pacilājošos, īpašos notikumos.

Garīgs ir katrs vīrietis, kurš kaut reizi piedalījies dzemdībās; viņš taču ir pieskāries pašam lielākajam noslēpumam. Jo nez vai kāds šajā laikā domā – aha, te notiek interesanti anatomiski procesi! Drīzāk gan – no kurienes šis brīnums, kuru tikko piedzīvoju – pasaulē ienāca bērns! – varēja rasties?

Vīrieši nemaz nav tik cieti, kādi gribētu būt. Arī vīrieši raud, un asaras ir svarīgs garīguma apliecinājums. Tikai ļoti būtiski ir, lai cilvēks pirmais sper soli garīguma virzienā. Tad tas spers desmit soļus pretī. Sēžot mājās ar alus pudeli rokās, nevar gaidīt, ka ar to satiksies.

– Kā atšķirt garīgu cilvēku no tāda, kurš sevi par tādu tikai dēvē?
– Garīgs cilvēks ir arī tas, kurš tiecas pēc garīguma un pieliek pūles, lai ar to sastaptos Ja viņš padodas grūtībām, uzskata, ka dzīve viņu vairs nespēj iepriecināt, nesvin svētkus, viņš no pietuvināšanās tam atsakās. Droši vien katrs pazīst kādu, kurš nebūt nav svētulīgs ticīgais un neatsakās no laicīgās dzīves labumiem, bet no kura staro garīgums.

Vienmēr esmu apbrīnojis tās burvīgās kundzes, kuras trešdaļu savas pensijas iztērējušas, lai aizietu uz Elīnas Garančas koncertu. Manā uztverē viņas ir tikpat garīgās kā tās, ar kurām satiekos dievkalpojumā. Un dziļos laukos dzīvojoša tantiņa, kura priecājas par katru dienu un pavada to saskaņā ar sirdsapziņu, noteikti ir garīgāka par vienu otru mācītāju. Tāpat arī visi tie vienkāršie cilvēki, kas piedalās labdarības akcijās. Ja reiz viņi caur tām tikuši uzrunāti, tad ir piedzīvojuši kādu dievišķu pieskārienu.

Cilvēkus spārno pašu labestība

– Novembris un decembris paiet Ziemassvētku zīmē, šajā laikā notiek daudzas labdarības akcijas. Tomēr skumji, ka tas notiek tikai reizi gadā...
– Tā ir tradīcija, ko esam pieņēmuši no bērnības. Ziemassvētki vienmēr bijis laiks, kad cilvēki tiek aicināti dalīties mīlestībā ar dāvanām. Kristieši šajā ziņā atšķiras no vairākuma, mēs ziedojam visa gada garumā, un būtu labi, ja tā rīkotos arī citi. Par to kādā raidījumā runājām arī ar Rūtu Dimanti, ziedot.lv pārstāvi.

Priecēja viņas atzinums, ka pēdējo gadu laikā šāda tendence tiešām esot vērojama. Manuprāt, tas liecina par sabiedrības briedumu – ja tā sāk rūpēties par kopēju labumu, tad savā attīstībā virzās uz augšu.

– Akcijas Zvaigzne Austrumos rīkotāji vāc ziedojumus palīdzībai bērniem kara nomocītajās Tuvo Austrumu valstīs. Bet arī Latvijā ir gana daudz bērnu, kuri pazīst nabadzību. Vai par viņiem nevajadzētu parūpēties vispirms?
– Šīs akcijas idejas autors Pēteris Eisāns uzsvēra, ka labdarības akcijas mūsu valsts bērnu atbalstam rīko daudzi, bet viņa vēlme ir rosināt saprotoši un līdzjūtīgi padomāt par to, ka citviet pasaulē situācija ir daudz dramatiskāka. Uzskatu, ka tas ir apsveicami, jo kopumā apstākļi, kādus tagad baudām, nav salīdzināmi ar tiem, kādos jādzīvo bērniem, piemēram, Sīrijā. Daudzi no viņiem ir palikuši bez vecākiem, bez mājām.

Foto: Rojs Maizītis

– Varbūt labāk ziedot vai palīdzēt kādam konkrētam cilvēkam?
– Skaistākā dāvana, ko kādam varam dot, ir klātbūtne. Latvijā ir daudz vientuļu cilvēku, daudz tādu, kuriem svētkus svinēt liedz mazā rocība. Ja katrs, katra ģimene, iepriecināsim kaut vienu šādu cilvēku, uz brīdi viņu apciemojot, aiznesot kaut svecītes vai piparkūkas, mūsu zeme kļūs daudz labāka un laimīgāka. Un bērniem tā būs ļoti laba skola, jo viņi noteikti pajautās, kāpēc tā jādara. Turklāt ne jau piparkūkas vientuļajam cilvēkam būs tās svarīgākās, bet jūsu klātbūtne.

– Kas vispār liek pievērsties labdarībai?
– Mana pieredze liecina, ka daļu to darīt mudina pilsoniskā apziņa, citus – personīgā pieredze vai līdzpārdzīvojums tuvākajiem. Daļai tā ir misija – tie lielākoties ir ticīgie. Visu trīs grupu pārstāvji ir ļoti atvērti, it kā lidinās piecus centimetrus virs zemes. Viņus spārno pašu labestība. Domāju, ka telpa kam tādam – pārpasaulīgam – atrodas katrā cilvēkā, un ir ļoti svarīgi, ar ko katrs to aizpilda. Ticīgajiem tā ir Dieva apziņa. Lai cik savādi tas kādam izklausītos, kalpošana citiem ļoti iedvesmo, dara viņus gaišus.

Manā Vecās Ģertrūdes baznīcas luterāņu draudzē ir zupas virtuve, un šo projektu atbalsta arī kafejnīca, kas man pieder. Savā laikā kalpot zupas virtuvē nāca nelaiķis Mārtiņš Freimanis, tagad to pieteikušies darīt Kanādas vēstniecības pārstāvji. Visos cilvēkos ir garīgs aicinājums, un to nedrīkst pazaudēt. Īpaši Ziemassvētkos, kad tiekam aicināti dalīties mīlestībā.

Izšķirošas ir sarunas

– Labestība vairo labestību.
– Es gan esmu ļoti neezoterisks, es nejūtu to, ko pauž Paulu Koelju: “Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai tev palīdzētu.” Man pazīstamāka un pieņemamāka ir racionāla darbība. Arī kristietība manā skatījumā lielā mērā ir ļoti praktiska. Protams, ticība mīt sirdī, bet kopumā Kristus vēsti saprotu citādi nekā vairākums kristiešu.

Manā uztverē Kristus ir tā laika varoņa tēls – cilvēks, kurš nekad nav baidījies teikt to, ko domā, peldēt pret straumi un sēdēt pie viena galda ar tiem, kurus sabiedrība uzskata par nepareiziem. Es Kristū redzu tieši šo vīrišķo varonību, un tieši tā mani iedvesmoja ar viņu tikties.

– Kā racionāli var izskaidrot Kristus spējas dziedināt, ūdeni pārvērst vīnā?
– Ne mirkli nešaubos, ka viņam tas bija nieks, jo Kristus bija Dieva dēls. Tomēr atzīstos ģeķīgumā un grēkā – nevaru pieņemt absolūti visu, kas rakstīts Svētajos rakstos. Arī Bētlemes stāstā viss nesaslēdzas kopā. Mani Bībelē vairāk uzrunā tās vietas, kuras liek saprast, ka mūsu visu dzīvi nosaka un veido izšķirošas sarunas.

Ja paskatāmies atpakaļ un paanalizējam, kāpēc kāds dabūja tieši šo darbu vai kāpēc satika šo cilvēku, bieži vien izkristalizējas kāds vietā un laikā pateikts vai dzirdēts teikums, kuru viņš uztvēra un saprata. Un Svētie raksti manā skatījumā ir šādu izšķirošu Jēzus sarunu apkopojums. Es tajās redzu dziļu jēgu, tāpēc mani uzrunā tieši tās, nevis Kristus veiktie brīnumi.

Foto: Rojs Maizītis

– Kas tevi aizveda uz baznīcu?
– Mana un sievas griba tikt salaulātiem. Pirms tam bija jāiziet īpašs pirmslaulību kurss, un pēc tam, kā tas nereti gadās ar lielākajiem skeptiķiem, es paliku draudzē. Sākumā jaunapgūtās zināšanas man ieblieza kā zibspuldze, tad tās gaisma sāka apdzist; līdzīgi noticis ar daudziem kristiešiem. Piesaistes nostiprināšanai vajadzēja meklēt citus ceļus, kristietību izzināt dziļāk.

– Arvien vairāk cilvēku nonāk pie sapratnes, ka materiālā pasaule ir malds, vīzija, ka par to daudz svarīgāka ir garīgās pasaules iepazīšana.
– Kāda paliatīvās aprūpes medmāsa Austrālijā bija apkopojusi un publicējusi, ko cilvēki saka pirms nāves. Visbiežākie atzinumi bijuši – kaut es mazāk laika un uzmanības būtu veltījis darbam, bet vairāk tuviniekiem; kaut es vairāk būtu izbaudījis mirkli šeit un tagad, nevis visu laiku domājis par to, kas notiks rīt. Tomēr domāju, ka rītdiena šobrīd ir mūsu lielākā problēma.

Jo, kā uzsvēris Latvijas Universitātes profesors Harijs Tamans, katras nācijas pašapziņas pamatā ir tikai trīs jautājumi, un tie sakrīt ar jau iepriekšminētajiem katra cilvēka dzīves lielākajiem jautājumiem – kas mēs bijām vakar, kas esam šodien un kas būsim rīt? Tas bija galvenais iemesls, kāpēc iesaistījos politikā. Latvijā ir partija, kurai patīk runāt par to, kas bijis – cik kurš mums darījis pāri, par vēsturisko netaisnību.

Ir partijas, kas runā tikai par šodienu, bet ļoti maz ir partiju, kas domā par to, kāda Latvija un mēs būsim rīt, kāds ir mūsu lielais mērķis – nākotnes vīzija, uz kuru gribam iet. Ceru, ka man ar domubiedriem to izdosies piedāvāt.

– Politikā ir iespējams atrast vismaz kādu garīguma niansi?
– Manā izpratnē pār jebkuru likumu jāvalda mīlestībai, pār tiesībām – žēlastībai, pār patiesību – piedošanai. Ja uz jebkuru lietu skatās no šāda redzējuma, arī politika var būt garīga. Tad tu nespēj ienīst ne krievus, ne bēgļus, ne homoseksuālus cilvēkus. Mēs visi esam vienādi radīti.

Lai iegūtu, jāmāk atteikties

– Šķiet, mūsdienās nekas nav nepalicis komercializācijas neskarts. Baznīcas ieskauj tirgotāju letes, kur var nopirkt pat plastmasas Jēzu Kristu un Dievmāti, garīgie skolotāji par savām lekcijām prasa pieklājīgu samaksu.
– Man tam jāpiekrīt, bet Latvijā kristietība nav komercializējusies, mums ir ļoti nabadzīgas draudzes. Latvijas katoļu baznīca ir viena no nabadzīgākajām visā šajā sistēmā.

Lielais pieprasījums pēc garīgajiem skolotājiem – vēdiskajiem psihologiem, kosmoinformatoriem, izaugsmes treneriem, NLP pasniedzējiem – būtībā saistīts ar tagad tik populāro ezoteriku, bet jebkurā gadījumā tas pierāda, ka cilvēkā ir manis jau minētā brīvā telpa kaut kam pārpasaulīgam, pēc kā tiecas viņa dziļākā būtība.

Viņš to meklē, bet nevar atrast, tāpēc mēdz piepildīt sevi ar visai dīvainiem mistrojumiem, bet laimi tajos neatrod. Kā naktstauriņi, kas lidinās ap lampu, līdz apsvilina spārnus. Tāpēc jābūt ļoti modriem un rūpīgi jāizsver, ar ko piepildīt tukšo vietu sevī, pretējā gadījumā var traumēt psihi. Mēs to redzam savā draudzē – pēc tam šie spārnus apsvilinājušie glābiņu meklē baznīcā. Tāpēc turiet acis vaļā, meklējiet to, kas ir īsts un patiess! Arī Bībelē daudz stāsta par viltus praviešiem.

Foto: Rojs Maizītis

– Kā lai zina, kas ir īsts un patiess?
– Tās ir lietas, kuras izturējušas laika pārbaudi un kuru pamatā ir dziļu zināšanu bāze. Nezinu, vai ir kāds vairāk par Bībeli aprakstīts un analizēts darbs.

– Bībele esot vairākkārt pārrakstīta, un katrs tajā ieviesis savas korekcijas.
– Tā gluži nav. Jaunais Bībeles tulkojums latviešu valodā tulkots no oriģinālvalodām – ivrita un grieķu, kurā Vecā un Jaunā Derība tika sarakstīta sākotnēji. Un es nebūt negribu izcelt tikai kristietību. Arī islāms un budisms ir izturējis laika pārbaudi. Tātad cilvēki jūt, ka šo ticību un mācību pamatā ir patiesums.

– Vai tikai nabadzība, nevis bagātība cilvēku nedara garīgāku?
– Kopā ar savas draudzes pārstāvjiem viesojāmies māsas draudzē Zviedrijā. Tās telpas atradās ļoti prestižā Stokholmas rajonā, draudzē bija padsmit tūkstoši biedru. Pēdējā dienā tikām aicināti uz racionālu parunāšanu par dzīvi, kurā mums pārmeta vecmodīgumu dažādās lietās, tai skaitā par geju laulībām.

Un tad viena no šīs baznīcas padomes loceklēm, pirms sākām atspēkot pārmetumus, draudzes vadītājam iebilda: “Bet ir viena atšķirība – mēs uz svētku dievkalpojumu par godu latviešu ciemiņiem aicinājām visu draudzi, bet atnāca trīspadsmit. Savukārt viņu baznīcā katru dievkalpojumu vidēji apmeklē 250 cilvēku. Tad vai jūs esat drošs, ka mēs esam tiesīgi viesus mācīt, kā darīt ir pareizi?”

Domāju, ka mūsu draudžu nabadzība lielā mērā jāuztver kā svētība. Zinu draudzes, kuras savā laikā atguva daudzus īpašumus, bet tagad nezina, ko ar tiem darīt – tie kļuvuši par nastu.

Nauda var iesist ķīli garīgumā – ja neesi kaut kā augstāka vārdā gatavs no kaut kā atteikties, īpaši jau naudas, tad kur tad tevī ir garīgums? Turklāt ziedot nenozīmē atdot lieko, nevajadzīgo, bet kaut ko nozīmīgu, pašam noderīgu, jo ziedošanas jēga ir mācīt nepieķerties lietām, un caur to mēs saņemam daudz svētības. Es desmito tiesu ziedoju no pirmās dienas, kopš esmu draudzē, un tiešām uzskatu, ka mana rocība nāk caur to, ka no naudas spēju arī atteikties.

– Latvijā ir gana daudz jaunuzradušos kristiešu draudžu, vismaz tā tās sevi dēvē, kuras nebūt neslīgst nabadzībā.
– Katra jaunā baznīca jeb brīvbaznīca, kā teica kardināls Pujats, norāda uz vienu tradicionālās baznīcas kļūdu. Bet nenosodīsim nevienu.

Saistītās ziņas

"Sieviete ir vīrieša dvēsele" – mācītājs Cālītis par laimi un cilvēciskumu 43
Mācītājs Krists Kalniņš atgūstas no depresijas: "Šķita, ka mana pasaule sašķīst gabalos..."
Reiz reanimācijas nodaļā bija 9 mēnešus vecs puisītis... Pēteris Kļava atklāti par vecākiem, bērniem un viņu viedumu 177

Kāpēc krita Roma?

– Latviešu tautā jūtams garīgums?
– Mūs noteikti var saukt par garīgu tautu. Kaut kultūras dēļ – mēs esam kultūras nācija. Ja ne cita, tad muzikālā izglītība Latvijā ir ļoti augstā līmenī, nevienā citā valstī bērnus mūzikas skolā neuzņem jau no sešu gadu vecuma.

Teātru, operu biļetes ir izpārdotas jau iepriekš, pat izstādes ir apmeklētāju pilnas. Arī pašdarbība Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Mūsu tautu kultūras degradācija nav skārusi, vismaz ne tik lielā mērā kā citas. Es piekrītu Harijam Tumanam, kurš šādos jautājumos ir ļoti skarbs. Līdzīgi kā profesors Leons Taivāns, viņš, uzskata, ka Eiropa ir norieta stadijā, un pauž pārliecību, ka Roma krita ne jau tāpēc, ka to iekaroja barbari, bet tāpēc, ka romieši paši kļuva par barbariem.

Jā, arī latviešiem patīk kumēdiņi un lētas izklaides, bet kopumā tomēr turam augstu kultūras līmenī. Un man nav žēl ne centa, kuru mūsu valsts izdevusi un izdos Latvijas simtgades svinībām. Jā, šim nolūkam esam iztērējuši sešas reizes vairāk nekā somi, tomēr tas ir pareizs ceļš un to vajag iet.

Latviešu garīgumu apliecina arī mīlestība pret dabu, īpašā saikne ar to. Man nācies šķirties no dažiem ļoti labiem darbiniekiem tāpēc, ka viņi pārcēlušies dzīvot uz laukiem. Ko lai atbildu, ja man saka – mūs velk prom no Rīgas, gribas dzīvot tur, kur var izbaudīt gadalaiku vienreizīgumu? Tas ir iekšējais pieprasījums pēc garīguma, kas mudina uzņemt citu dzīves ritmu.

Garīgumu sajūtam arī 11. un 18. novembrī. Lāčplēša dienā, krastmalā aizdedzot svecītes, manuprāt, pieklust par visstiprākais vīrs, jo saprot, ka ir saskāries ar kaut ko īpašu.

Starp citu, vīriešiem, lai satiktos ar garīgumu, jāpiedzīvo daudz vairāk nekā sievietēm, un tieši fiziskajā aspektā. Kaut nedaudz nāves, bada un aukstuma bailes.

– Kāpēc vīrietim nepieciešams piedzīvot šādas bailes?
– Daudzām tautām ir ļoti nežēlīgi iniciācijas rituāli. Kādai afrikāņu ciltij tas ir šāds – jaunieti ievīsta dubļos, apber ar pelniem, un tad citi viņam sper. Jēga ir ļoti vienkārša – lai viņš saprastu, kādu dzīvi nedrīkst radīt saviem ciltsbrāļiem, tuvākajiem.

Arī es uzskatu – lai vīrietis varētu uzņemties pilnu atbildību par savu zemi, ģimeni, viņam jāiegūst zināms rūdījums. Piekrītu, ka dienests padomju armijā nebija labākais variants, bet Latvijas armija varētu piedāvāt labākas iespējas. Kamēr obligātais dienests nav atjaunots, tādas dod zemessardze, un tieši tāpēc esmu zemessargs studentu bataljonā.

Ja cilvēks mīl savu valsti, viņam tās labā kaut kas jādara praktiski. Ar iešanu lāpu gājienā 18. novembrī ir par maz. Reiz manā kafejnīcā no krāna nomuka caurule. Čaļi tajā brīdī momentā paķēra telefonus un domāja, kādam dienestam zvanīt, bet meitenes četrāpus metās peļķē un pielika cauruli atpakaļ. Problēmas jārisina uzreiz, vīrietim tam jābūt gatavam jebkurā situācijā, un tieši to māca zemessardzē.

Ļoti svarīgs garīguma apliecinājums ir drosme. Drosme dzīvot pašam savu dzīvi, drosme rūpēties par citiem, drosme kādā situācijā pateikt nē, lai jā pateiktu kaut kam lielākam. Es to izglītības programmā MOT mācu pamatskolas Rīdze pēdējo klašu audzēkņiem.

Foto: Rojs Maizītis

– Kādā TV raidījumā visiem dalībniekiem uzdeva jautājumu: “Kad nomirsiet un satiksieties ar Dievu, ko jūs Viņam teiksiet?” Lielākā daļa teica, ka lūgšot piedošanu. Tātad visi labi zina, ka viņi grēko.
– Protams, mēs neesam bezvainīgi. Un tas varētu būt labs atskaites jautājums, kuru ikviens sev varētu uzdot katras dienas beigās.

– Ko tu atbildētu uz šo jautājumu?
– Dievs, Tu pret mani noteikti biji labāks nekā es pret Tevi. Kāpēc Tev šķita, ka es esmu pelnījis visu to, ko Tu man esi devis?

– Garīgumu var iemācīties?
– Nedod Dievs, ka pie tā noved kāds briesmīgs pārdzīvojums. Labāk, lai garīgi būt mācāmies caur prieku – dažkārt mēs raudam arī aiz tā.

Citi šobrīd lasa

Ko latvieši darīja un lasīja 18. novembrī pirms 50 gadiem: 1969. gada 18. novembris Latvijā 21
"Gan jau man dzīve kaut ko piespēlēs" - LNT laika ziņu vīrs Māris Grigalis plinti krūmos nemet 10
Viesi ierodas Rīgas pilī uz svinīgo pieņemšanu par godu valsts svētkiem
Skatīt visus komentārus

Российская танцовщица бросила Джонни Деппа из-за его вражды с Эмбер Херд

Такая же, как все: Скромность герцогини Кэтрин впечатлила других мам в школе раннего развития