Jaunais "trends" - nevis vienkārši aizvērties, bet iziet no onlaina un patiešām klusēt

Nav šaubu, mūsdienu pasaule galvenokārt balstās uz runāšanu. Te visi sacenšas, kurš kuru pārspēs un pārliecinās ar runāšanu, kurš kuru apmuļķos vai spēs iepatikties ar spēju interesanti izteikties. Nekad agrāk nav tik daudz muldēts kā tagad. Informatīvā gūzma ir tik liela un runāšanas ir tik daudz, ka viens otrs jau pilnīgi apzināti sāk rauties ārā no lielās pļāpātavas, lai kaut brīdi pabūtu klusumā.

Kā zināms, pieprasījums rada piedāvājumu, tāpēc arvien biežāk parādās reklāmas, kuros interesenti tiek aicināti piedalīties klusēšanas retrītos. Dīvaini – visādās gudrās skolās, kursos un semināros mūs māca, kā pareizi izteikties, izrunāties un sarunāties, nevis – kā efektīvi paklusēt. Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka mūsu panākumus nosaka spēja gudri un pārliecinoši runāt. Zināmā mērā tā arī ir. Taču, lai cilvēks spētu efektīvi izteikties, viņam vēlams palaikam arī efektīvi paklusēt. Modernais cilvēks ir tik tālu nodzīvojies, ka gatavs maksāt naudu, lai tikai varētu pārtraukt runāt. Viņš vairs neprot klusēt – viņam vajag skolotāju, kas to iemāca.

Protams, nekādu jaunatklājumu šajā lietā nav. Klusēšana kā garīga prakse jau sen eksistējusi daudzās reliģijās. Klusēšana savā galējā, askētiskā formā vairāk pazīstama mūkiem vai vientuļniekiem, kuri devuši klusēšanas solījumu un devušies uz kādu nomaļu vietu, lai vienatnē nodotos garīgajai praksei un apcerei. Tas gan nenozīmē, ka klusēšana paredzēta tikai garīgo mācību praktiķiem, – tas ir labs līdzeklis pilnīgi visiem. Lai cik pārsteidzoši tas šķistu, ar klusēšanu mēs varam uzlabot savu veselību. Klusēšana iemāca kontrolēt emocijas, ved pie iekšēja miera un prāta skaidrības. Klusēšana reāli dziedina – tā  nomierina prātu un nervus, palīdz novērst vai katrā ziņā mazina dažādas psihoneiroloģiskas problēmas, hipertoniju, veģetatīvo distoniju, galvassāpes. Ne velti, kad cilvēks ir slims, viņš nevēlas daudz runāt. Klusēšana – tas ir efektīvs veids, kā sevi pasargāt no emocionālas iztukšošanās. Klusēšana veicina gribasspēka attīstību un izturības spējas, iegrožo tieksmi runāt un palīdz valdīt pār dusmām.

Informācijas cunami

Šodien nesagatavots cilvēks var viegli apjukt un apmaldīties informācijas plūsmā. Pieejami simtiem radiostaciju, dažnedažādu televīzijas kanālu, žurnālu, laikrakstu un ziņu portālu. Visādi izklaides portāli, feisbuki, tviteri un instagrami. Viedtālruņos nemitīgi pienāk īsziņas un e-pasta vēstules. Notiek nemitīgas sarunas gan pa telefonu, gan klātienē. Vienīgā iespēja, kā pabūt viena, ir izslēgt telefonu un noslēpties tualetē. Nav nekāds brīnums, ka jūtīgāki un smalkāki ļaudis šajā informācijas cunami sāk justies arvien sliktāk, jo troksnis un burzma viņus nomāc. Cilvēks vairs nedzird pats sevi, viņš ir aizmirsis, kas viņš tāds ir.

Jo vairāk vārdu, jo haotiskāks prāts. Aiz vārdu gūzmas cilvēks vairs īsti nesaprot, kas reāli notiek. Tā kā ar gribasspēku nav iespējams apturēt savu haotisko domu plūsmu, jāķeras klāt no otra gala – jāpārtrauc runāt. Tomēr arī tas, kā izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Daudziem, kuri līdz ausīm iegrimuši darba lietās un sadzīves problēmās, kuri nemitīgi burzās un kontaktējas ar kolēģiem, draugiem, paziņām un radiem, klusēšana šķiet kā liela un neiespējama greznība. 

Ekharts Tolle savā grāmatā "Klusums" runā raksta: “Vai tev vajag vairāk zināšanu? Vai vairāk informācijas glābs pasauli, vai varbūt to paveiks ātrāki datori, vairāk zinātnisku un intelektuālu analīžu? Vai tad tas nav viedums, kas cilvēcei šobrīd visvairāk nepieciešams? Bet kas gan ir viedums un kur to var atrast? Viedums ir prasmē būt klusam. Vienkārši vēro un ieklausies. Neko citu nevajag. Esot klusumā, vērojot un ieklausoties, tevī mostas dabīgais saprāts. Ļauj klusumam vadīt tavus vārdus un darbus.”

Tomēr daudziem cilvēkiem klusums šķiet pārāk biedējošs, viņi no tā bēg. Kādā pētījumā tika noskaidrots, ka vairums cilvēku nespēj neko nedarīt ilgāk par 5–15 minūtēm. Viņi pat gatavi ciest neērtības un sāpes, lai tikai nebūtu jāpaliek ar sevi un savām domām klusumā. Ilgstošs klusums šķiet vēl briesmīgāks nekā fiziskas sāpes. Cilvēki ir tik ļoti atkarīgi no trokšņa un informācijas, ka bez tā viņiem sākas lomkas.  

Tomēr uzrodas drosminieki, kuri gatavi riskēt un mesties klusumā.  Atslēgt telefonu un internetu. Iztikt bez radio un televīzijas. Norobežot sevi no jebkādas informācijas plūsmas. Tas ir laiks bez mūzikas, filmām, grāmatām un ziņām internetā. Tā ir iespēja tikt vaļā no informatīvās atkarības. Un pats galvenais – nesarunāties ar sevi! Tikt vaļā no iekšējas vāvuļošanas. Zinātāji apliecina, ka klusuma periodā saasinās uztvere, cilvēks sāk skaidrāk pamanīt detaļas, redzēt lietas kopsakarībās. Klusēšana iemāca ieraudzīt savas bailes un negatīvās emocijas, kuras noslēptas dziļi iekšienē. Tās iespējams izvilkt virspusē un atbrīvot.

Ar vīzijām absolūtā tumsā

Iespējams, kādam šķitīs, ka vairāku dienu klusēšana – tas ir kaut kas ārprātīgs. Mūsu dzīve nemitīgi liek mums būt onlainā, būt nemitīgā kontaktā ar citiem, kad esam momentā sastopami un uzrunājami. Cilvēks, kas labprātīgi iziet no šīs sistēmas, tiek uztverts ar aizdomām. Kā tad tā – viņu nevar sazvanīt?! Tas apkārtējos izraisa neapmierinātību un pat nosodījumu.  
Ja cilvēks ilgi klusē, pienāk brīdis, kad tiešām runāt vairs negribas. Nu kāpēc? Tā ir lieka fiziska slodze. Runāšana kļūst tikpat apgrūtinoša kā pašā sākumā klusēšana. Tiek uzskatīts, ka ievērojami agrāk – vēl pirms mūsu Kali Jugas laikmeta – cilvēki kontaktējušies telepātiski. Valoda parādījusies vēlāk, kad cilvēku prāti piesārņojušies un radusies nepieciešamība pēc rupjāka un primitīvāka kontaktēšanās veida.

Tagad bez klusēšanas retrītiem tiek piedāvāts arī pavisam ekstremāls veids sevis iepazīšanai – tā saucamais tumšais retrīts, kuru cilvēks pavada ne tikai vienatnē un klusumā, bet arī absolūtā tumsā. Tiesa, tā ir ļoti radikāla metode, piemērojama tikai pieredzējušiem praktiķiem. Nesagatavots cilvēks tādā tumšā retrītā var arī nojūgties. Tomēr tie, kas izmēģinājuši, slavē to kā efektīvu metodi. Pēc tādiem retrītiem uztvere kļūst daudz asāka un dzidrāka – tāpat kā pēc gavēņa visi ēdieni šķiet daudz garšīgāki nekā pirms tam. Pēc tumšā retrīta visa apkārtne šķiet daudz skaistāka, dzidrāka un interesantāka. Gluži kā bērnībā, kad saule bija spilgtāka, bet zāle zaļāka.   

Atrodoties tumsā un klusumā, cilvēka prāts pārorientē savu virzību no ārpuses uz iekšpusi – pievērš uzmanību pats sev. Ar laiku var parādīties dažādi redzējumi jeb vīzijas. Tiek uzskatīts, ka tieši tādu stāvokli cilvēka smalkais ķermenis piedzīvo pēc nāves, kad visas domas un agrāk uzkrātā pieredze kļūst daudzreiz nozīmīgāka un būtiskāka.

Prāts kā traks pērtiķis

Hinduismā klusēšanas prakse tiek dēvēta par maunu. Tekstos norādīts, ka ārēja klusēšana tiek praktizēta, lai sasniegtu iekšējo klusēšanu. Pilnīga mauna – tā ir prāta atbrīvošana no domām. Tas ir laiks, kad cilvēks vēršas nevis uz ārpusi, bet iekšpusi, svarīgs būtisks brīdis, kad cilvēkam dota iespēja atklāt paša iekšējo būtību. Kā atzīst meistari, vairākums cilvēku tā arī nodzīvo dzīvi, nekad nepamēģinot apturēt savu domu plūsmu kaut vai uz divām trim minūtēm. Cik viegli vai grūti ir vispār nedomāt, cilvēks saprot tikai tad, kad beidzot pamēģina to izdarīt – nedomāt. Tam labi noder klasiskā koncentrēšanās metode uz noteiktu punktu vai sveces liesmu. Tad cilvēks beidzot pamana, cik haotiski un bez jebkādas sistēmas viņa prātā uzrodas visdažādākās domas, beidzot ierauga, ka viņa prāts lēkā no pagātnes uz nākotni un atpakaļ gluži kā traks pērtiķis pa koku zariem. Tad jāmēģina trako pērtiķi nomierināt, un tas nemaz nav tik vienkārši.

Domātājs Ekharts Tolle uzsver dabas ietekmi un tās nozīmīgumu, cilvēkam veicot ceļu pie sevis. Viņš raksta: “Skaties uz koku, puķi, augu. Ļauj savai apziņai pie tiem apstāties. Cik tie ir klusi, cik dziļi iesakņojušies Esamībā. Ļauj dabai mācīt tev klusumu. Skatoties uz koku un uztverot tā klusumu, arī tu apklusti. Tu pieslēdzies tam ļoti dziļā līmenī. Tu izjūti vienotību ar jebko, kas uztverts klusumā un caur klusumu. Just vienotību ar it visām lietām ir patiesa mīlestība.”

Viedi ļaudis pauž pārliecību, ka mūsu prāts ir gluži kā dators ar interneta pieslēgumu. Kādu adresi ievadām, tur arī nokļūstam. Gaišas domas ved uz debesīm, bet tumšas – uz elli. Jēdziens pozitīvā domāšana pēdējos gados kļuvis tik populārs, ka bieži tiek piesaukts gan vietā, gan nevietā. Daudziem tas kļuvis par skaistu lozungu bez dziļākas jēgas. Bet pozitīvais domu haoss ir tikpat skaļš kā negatīvais. Lai gan nav noliedzams – mūsu domām tik tiešām ir fundamentāla nozīme mūsu dzīvē. Garīgo mācību pārzinātāji teic, ka ir gluži vienalga, kas mēs formāli esam – kristieši, budisti, musulmaņi vai ateisti. Mūsu likteni nosaka mūsu domāšana. Domas ir mūsu dzīves arhitektes. Mūsu domāšana ir vēl svarīgāka par uzvedību. Tas nozīmē, ka prāta karma ir būtiskāka par ķermeņa karmu, bet motivācija svarīgāka par rīcību. Piemēram, ja nejauši izdarāt kaut ko sliktu, tas vēl ir piedodami, jo katram tā var gadīties. Bet ja slikta un ļauna ir pati motivācija, sekas ir daudz nopietnākas.

Tomēr tikai klusumā tiek apjausts, ka domāšana ir visa pamats. Domas veido vārdus, vārdi – rīcību, rīcība – ieradumus, ieradumi – raksturu, bet raksturs – dzīvi. Arī nākamo. Mūsu tieksmes, tendences, domāšanas stils, ideāli un vērtības – tas viss veido mūsu nākotni. Kā norādīts ezoteriskos tekstos, pārdzimšanas procesā mūsu domāšanas tendences veido konkrētas vibrācijas, formējot nākamās dzīves astrālo ķermeni, kas pēc tam veido fizisko. Karmas plūsmu nosaka trīs faktori: vēlmes, domas un rīcība. Ja šie faktori saskan, karmiskais rezultāts izpaužas visspēcīgāk.

Klusuma zinātniskie aspekti

Pozitīvas domāšanas nozīmei arvien lielāku uzmanību pievērš zinātnieki. Veikti daudzi eksperimenti, kas skaidri apliecina, ka mūsu domas tieši ietekmē mūsu ķermeni. Depresija, grūtsirdība, dusmas, skaudība – tie ir prāta stāvokļi, kas kļūst par pamatu dažādām slimībām. Skumjas domas vājina organismu, dusmas bojā galvas smadzeņu šūnas, piesārņo asinis un nelabvēlīgi ietekmē kuņģa darbību. Kad cilvēks ir dusmīgs, viņa ķermenis izjūt lielu nemieru. Nervu sistēma ir uzbudināta, viņš ātri nogurst. Toties pozitīvu domu pārņemts cilvēks ir dzīvespriecīgs, radošs un enerģisks.

Zinātnieki vērš uzmanību arī uz klusuma pozitīvo nozīmi. Izrādās, skaņām ir izteikta fiziska ietekme uz mūsu smadzenēm, un tā rezultātā paaugstinās stresa hormonu līmenis. Skaņu viļņi sasniedz smadzenes elektrisku signālu veidā, turklāt ķermenis reaģē uz šiem signāliem pat miega stāvoklī. Tiek uzskatīts, ka skaņa aktivizē smadzeņu kodolu, kas saistīts ar atmiņu veidošanos un emocijām, izraisot liela stresa hormonu daudzuma izdalīšanos.

Par šo tēmu veikts ne viens vien pētījums, kas pierāda, ka skaņa rada stresu, savukārt klusums smadzenes iespaido gluži pretēji. Kamēr skaņa raisa stresu un spriedzi, klusums smadzenēs un ķermenī rada mieru. Kādā pētījumā secināts, ka atrašanās klusumā divas minūtes var būt pat relaksējošāka nekā nomierinošas mūzikas klausīšanās. Šādi secinājumi veikti, pētot asinsspiediena un asins cirkulācijas izmaiņas smadzenēs.
Tāpat izpētīts, ka bērni, kuri uzturas mājās vai skolās blakus lidlaukam, dzelzceļam vai autostrādei, vājāk lasa, viņiem lēnāk attīstās kognitīvās un valodas prasmes. Citiem vārdiem, skaļa vide nozīmē gausāku uztveri, neveiklāku runu un bremzētāku domāšanu. Interesanti, ka klusumā smadzenes spēj atjaunot noteiktu kognitīvo resursu apjomu. Klusumā smadzenēm nav jātērē resursi un uzmanība ienākošajiem signāliem, tāpēc tās spēj atjaunot daļu no skaņas ietekmē zaudētā.

Ārpus sliktām ziņām

Gudri ļaudis iesaka ievērot ne tikai ķermeņa, bet arī domāšanas higiēnu. Piemēram, Mihaila Bulgakova romānā Suņa sirds profesors Preobraženskis savam asistentam Bormentālam ieteica pie pusdienu galda nelasīt boļševiku avīzes. Tur esot tik daudz negatīvu ziņu, ka tās bojā apetīti. Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies – mēs joprojām tiekam bombardēti ar sliktām un biedējošām ziņām. Tāpēc katram jāizdara izvēle, lasīt tās vai nelasīt. Un pats galvenais – pieķerties vai nepieķerties šim negatīvismam.  

Protams, negatīvas domas mēdz būt visiem. Atšķirība vien tā, ka parasti cilvēki nonāk domu pakļautībā, toties tie, kas kontrolē savu domāšanu, negatīvās domas transformē par pozitīvām. Zinātāji teic, ka ar negatīvām domām nevajag cīnīties, jo tādējādi domām tiek piešķirta papildu enerģija. Vislabākais veids ir tās vienkārši ignorēt. Tāpat vēlams izvairīties no cilvēkiem, kas pārņemti ar negatīvismu. Nav ieteicams iesaistīties ar viņiem strīdos un bojāt sev garastāvokli. Ja konstatējat, ka strīdaties ar muļķi, visticamāk, viņš domā tieši tāpat. Mums jāizvēlas, kuru cilvēku ielaist savā prātā un kuru ne.

Galvenā atziņa – visa ļaunuma sakne ir mūsu nekontrolētās domas. Netrenēts un nedisciplinēts cilvēks ātri vien kļūst par upuri savām domām un nonāk skaudības, dusmu, atriebības un iekāres varā. Ja cilvēks ļauj vaļu negatīvām domām, viņš kļūst par to kalpu. Tāpēc zinātāji iesaka neuztvert savas domas pārāk nopietni. Ne jau visam, kas ienāk prātā, vajag ticēt. Visvieglāk domas neitralizēt to sākumu stadijā, jo pašā sākumā ikviena doma ir vāja. Jo vairāk cilvēks fokusējas uz kādu domu, jo vairāk spēka tā iegūst. Doma, kas vienreiz ir nostiprinājusies prātā, sāk dzīvot patstāvīgu dzīvi, un tai piemīt tendence palielināt pašas enerģiju. Agri vai vēlu doma uzrodas no jauna un pieprasa to akceptēt. Lai kliedētu negatīvas domas, nepieciešams pacietīgs darbs. Vienkāršākā un ātrākā metode – negatīvo domu apmaiņa pret pozitīvām. Tas nozīmē kultivēt sevī cildenas un gaišas domas, domāt kaut ko interesantu un iedvesmojošu.

Cilvēku vislielākā nelaime – viņi notic tam, ko domā. Un tad cilvēks putrojas, pieņemot par realitāti to, kas ir tikai domas par realitāti. Balstoties uz savu agrāko pieredzi, katram cilvēkam vai cilvēku grupai ir izveidojies savs priekšstats par realitāti, un tieši tāpēc pasaulē ir tik neskaidrību, strīdu un konfliktu, jo katrs ir pārliecināts par savu taisnību. Daži pat gatavi fiziski iznīcināt tos, kuriem ir atšķirīgs realitātes vērtējums. Taču šie vērtējumi nav absolūti, tie ir atkarīgi no katras būtnes pieredzes un karmiskā redzējuma. Kad mainās karmiskais redzējums, mainās arī domas par realitāti. Kas attīrījuši savu karmisko redzējumu, redz realitāti tieši. Tie ir meistari, kuri vairs nevērtē realitāti; viņiem piemīts tiešs redzējums. Redzēt realitāti tieši nozīmē būt realitātē un tur atrasties bez jebkādiem vērtējumiem.  

Klusuma tūrisms

Ekharts Tolle ir pārliecināts, ka tikai iekšējs klusums spēj izglābt un pārveidot pasauli. Viņš norāda: “Zaudējot saskari ar iekšējo klusumu, tu zaudē saskari ar sevi. Zaudējot saskari ar sevi, tu apmaldies pasaulē. Visdziļākā sevis apziņa – kas tu esi – ir neatdalāma no iekšējā klusuma. Tas ir tas Es esmu, kas ir dziļāks par vārdu un veidolu. Klusums ir tava patiesā daba. Kas ir klusums? Iekšējā apziņas telpa, kurā šīs lapas vārdi nonāk un kļūst par domām. Bez šīs apziņas nebūtu ne uztveres, ne domu, ne pasaules.”

Uz kurieni virzās cilvēka domas, uz turieni virzās arī viņš pats. Kā rakstīts viedos tekstos, ja uzmanība tiek koncentrēta uz viena un tā paša satura domām, izveidojas noteikti domāšanas stereotipi, noformējas nosacīti domāšanas koridori, pa kuriem dzīves enerģija virzās automātiski. Šādi domāšanas stereotipi spēj pārdzīvot pat cilvēka nāvi. Tas nozīmē, ka ietrenētās domāšanas īpatnības veido cilvēka nākamo dzīvi. 

Indijas garīgajās mācībās domāšanas stereotipus visbiežāk sauc par vasanām un samskarām. Tie ir domāšanas bloki un zemapziņas tēlu kompleksi, kas daudzkārt tikuši izspēlēti un ieguvuši patstāvīgu spēku. Katram cilvēkam ir pietiekami daudz šādu bloku un kompleksu – tā ir karma. Ja vēlamies veikt pozitīvas izmaiņas savā karmā jeb raksturā, to vislabāk darīt klusumā. Pašas svarīgākās lietas ir vissmalkākās, tās nepadodas troksnim.

Un vēl... Mēs dzīvojam zemē, kur ir pietiekami daudz klusuma. Pirms vairākiem gadiem kāda somu tūrisma aģentūra izveidoja reklāmas kampaņu, kur klusums tika piedāvāts kā mārketinga produkts. Tūristi tika aicināti apmeklēt Somiju un izbaudīt šīs zemes klusumu. Tā kā paredzams, ka tuvākajā nākotnē pasaule kļūs tikai trokšņaināka un pieprasījums pēc klusuma pieaugs, arī Latvijā varētu piedāvāt savu īpašo klusumu. Šeit ir tik daudz neapdzīvotu un klusu vietu! Tādā gadījumā Latvijā varētu ierasties klusuma tūristi no pārapdzīvotās Eiropas un klusībā vien noelsties, ieraugot skaisto dabu. Kā atalgojums – vērtīga pieredze, jo klusums ir dziļš kā mūžība, bet runa sekla kā laiks. Kāds gudrinieks reiz teica, ka Dieva balsi iespējams sadzirdēt savā sirdī tikai tad, kad mēle nekustas, iekšējās vētras norimušas un viļņi ir mierīgi.