Akvelīna Līvmane: "Vienmēr atgādinu sev, ka šajā pasaulē esmu radīta tikai vienā eksemplārā"
“Spēks ir dots visiem. Jautājums, cik daudz tiek iztērēts nevajadzīgi. Es neesmu nekur lieki tērējusi, tāpēc man spēka pietiek,” prāto aktrise un astroloģe Akvelīna Līvmane (66), runājot par saviem nerimstošās radošās enerģijas avotiem. “Idejas un iedvesmu vienmēr lūdzu garīgajiem skolotājiem. Pārējais ir tikai darbs.”
Par aktrisi Akvelīna sapņoja kļūt jau kopš 11 gadu vecuma, kad noskatījās Dailes teātra izrādi Seces skolā, kurā tobrīd mācījās.
Pēc darbošanās Valmieras teātrī Sprīdītis slavenā skolotāja Zigurda Ķestera (aktiera Ģirta Ķestera tēvs – Red.) vadībā Akvelīna studēja arhitektūru un paralēli mācījās arī Tautas kinoaktieru studijā pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas, gaidot, kad tiks atvērta uzņemšana Teātra fakultātē.
“Tā nebija mana joma – neplānoju beigt arhitektus, vienkārši gaidīju divus gadus uzņemšanu teātra Fakultātē. Nokārtoju eksāmenu un tiku uzņemta Dailes teātra studijā Latvijas Konservatorijā.”
Uz jautājumu par nozīmīgākajām lomām aktrise atbild ar vecmeistara Ēvalda Valtera vārdiem – katru lomu vajag lolot. “Nekad neesmu atteikusies no mazas lomas, uzskatot to par mazsvarīgu. Lielās lomas aiziet nebūtībā tāpat kā mazās, un tas, kas paliek cilvēku atmiņā, ir viņu emocijas – kaut kas tajā brīdī ir sasildījis vai iekustinājis viņu dvēseli. Ar to mēs paliekam atmiņā. Nevaru izcelt nevienu lomu – tas viss man ir bijis darbs.” Papildus lomām teātrī Akvelīnai ir arī vērā ņemams devums kino un televīzijas iestudējumos, kā arī dzejas, prozas un lugu ieraksti radio.
1980. gadā filma Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku ar Akvelīnu Līvmani galvenajā lomā saņēma Lielo Kristapu nominācijā Labākā filma, pati aktrise šo balvu ieguva tikai 2004. gadā par filmu Rudens rozes. “Nepaiet ne 25 gadi... Tagad gaidu, kad saņemšu trešo!” smejas māksliniece. “Pa vidu ir bijušas gan Latvijas Teātra darbinieku savienības balvas, gan uzvaras teātra biedrības konkursos. Pirmajos gados, kad ienācām teātrī, tika rīkoti dzejas konkursi, kuros es labprāt piedalījos. Tagad tādu vairs nav. Man tie kalpoja par labu skolu, kas palīdzēja veiksmīgi strādāt Radio teātrī. Stipri cilvēki ar augstām prasībām veido izturību, spēju strādāt ilgi un labi. Pēc studiju beigšanas mani sauca uz daudzām provēm, bet, protams, iegūto lomu skaits bija mazāks, taču tā tie darbiņi krājās. Arī šī aktiera darba šķautne man patīk.”
Par vienu no galvenajiem sarežģījumiem darbā Akvelīna Līvmane atzīst teksta iemācīšanos un režisora prasību izpildīšanu nevilcinoties. “Es nevaru tīri tehniski iemācīties tekstu un uzreiz no galvas runāt. Man ir svarīgi zināt mizanscēnas, sadzīvot ar partneri. Skatos, ka jaunie kolēģi ļoti ātri iemācās garus monologus, nezinu, kas viņos par mehāniku!
Man tas prasa mazliet vairāk darba, bet tas nenozīmē, ka ir grūti. Jaunībā daudzo izrāžu dēļ aktieriem nav sestdienu un svētdienu – brīvdiena ir tad, kad ir brīvdiena. Esmu izvēlējusies šo darbu, man tas patīk, tāpēc šķautnes neliekas tik asas. Uz darbu eju ar patiku.”
Laikā, kad teātrī lomu kļuva mazāk, aktrise paplašināja savu interešu jomu un atrada jaunu aizraušanos – astroloģiju. “Viens otru netraucē. Tas ir tāpat, kā skatīties filmu un tad iet uzrakt dārziņu, divas dažādas specifikas.
Tas, ka esmu apguvusi astroloģiju, dziedniecības un psiholoģijas pamatus, man ir palīdzējis gan labāk saprast lomas, gan izprast pašai sevi, savu dzīvi un uz daudz ko paskatīties vieglāk. Mācības un konsultācijas, kuru laikā esmu palīdzējusi cilvēkiem, man ir aizpildījušas visu brīvo laiku ārpus teātra.”
Nekādu īpašu skaistumkopšanas vai sevis lutināšanas noslēpumu aktrisei nav, jo galvenais esot viegla attieksme pret dzīvi. “Es vienkārši cenšos uzturēt možu garu. Saprotu, ka, gadiem ejot, man vajag visa kā mazāk. Neapgrūtināt sevi, izturēties ar vieglumu. Skatos uz bērniem un jauniešiem, kas daudz smejas, un arī es mācos smieties. Vienmēr atgādinu sev, ka šajā pasaulē esmu radīta vienā eksemplārā. Ja kāds ir vienā eksemplārā, tad tas ir kaut kas ļoti īpašs!”
