Psiholoģe norāda: uz vienu aizrādījumu bērnam vajadzīgas 5 uzslavas
Ja pieaugušie dienas beigās pārdomātu bērniem pateiktos vārdus, daudziem diemžēl nāktos atzīt, ka izteiktas kritikas un aizrādījumu bijis vairāk nekā uzslavu un atzinības, stāsta emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.
Atzinības vārdi, komplimenti un iedrošinošas frāzes palīdz piepildīt bērnu emocionālo krātuvīti, justies mīlētiem un saprastiem. Lai neradītu un neveicinātu bērnos mazvērtības sajūtu, vecākiem jācenšas stiprināt bērnu pašapziņu un sajūtu, ka viņam viss ir paveicams un izdarāms.
Grāmatā “Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums” vecā pīle Aki uz ērgļa gaušanos pacietīgi iebilda: “Tik un tā tu dienās izaugsi par lielisku putnu”. Līdzīgi jāreaģē uz bērna “man nesanāk un es nevaru”.
Ja bērnam sevī kas nepatīk, vecākiem jācenšas sagraut šo negatīvo priekšstatu par sevi, ko bērnam ir uzspieduši no “ārienes”, tai skaitā dažkārt arī paši vecāki. Grāmatā “Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums” vecā pīle Aki uz ērgļa gaušanos un sevis šaustīšanu rāmi un pacietīgi iebilda: “Tik un tā tu dienās izaugsi par lielisku putnu”. Līdzīgi mums būtu jāreaģē uz bērna “man nekas nesanāk un es nevaru”. Te jāņem vērā, ka nevarēšanas sajūtu bērnam iemāca pieaugušie. Runājot par bērniem veltīto atzinību un kritiku, veselīga proporcija, ko būtu vēlams ievērot, ir 1:5. Tas nozīmē, ka uz vienu aizrādījumu līdzsvaram būtu vajadzīgas piecas uzslavas!
Pamanīt paveikto
Vecākiem jāatceras - ja koncentrēsim uzmanību uz tām lietām un prasmēm, kas bērnam izdodas, veiksmes un izdošanās bērna dzīvē paliks vairāk. Ja pievērsīsim pastiprinātu uzmanību tam, kas bērnam nepadodas, tad diemžēl vairāk būs tieši neveiksmju.
Taču ir jābūt uzmanīgiem arī ar uzslavām. Ja to ir pārāk daudz, tās pārstāj bērnu motivēt.
Bērna audzināšanā būtu jāizvairās no negatīvu emociju uzkrāšanas nodarbēs, pie kurām gribam pieradināt bērnu. Piemēram, būs grūtāk iemācīt lasīt, ja steidzināsim bērnu vai norādīsim uz katru kļūdu. Daudz produktīvāk ir neizteikt aizrādījumu neveiksmes gadījumā, taču neskopoties ar uzslavu, kad sākumā vārds, bet vēlāk teikums ir izlasīts bez aizķeršanās. Taču ir jābūt uzmanīgiem arī ar uzslavām. Ja to ir pārāk daudz, tās pārstāj bērnu motivēt.
Stiprināt “es varu” sajūtu
Katram cilvēkam ir vajadzīga “es varu” sajūta, un mūsu, pieaugušo, pienākums ir šo varēšanu bērnam stiprināt. Produktīvāk ir nevis izteikt uzslavu par rezultātu, bet izteikt atzinību par procesu. Tādējādi bērns sadzird un saprot, kas ir tās prasmes un īpašības, kuras nepieciešams attīst. Piemēram, bērns ir uzzīmējis apsveikumu. Pieaugušais var pateikt: ”Ļoti skaisti! Malacis!”. Taču ir iespējama arī plašāka atgriezeniskā saite: “Es tevi vēroju pēdējo pusstundu. Tev ir pieci gadi, taču tu tik ilgi un pacietīgi zīmēji apsveikumu, nu gluži kā īsta skolniece. Paskat, katra lapiņa ir rūpīgi izkrāsota! Un cik daudz krāsainu ziediņu tu esi izkrāsojusi! Vecmāmiņa ļoti priecāsies par tavu apsveikumu!”
Ja tomēr jāizsaka aizrādījums, ieteicams ievērot dažus noteikumus. Pirmkārt, kritizēt aci pret aci, slavēt - publiski.
Pieaugušajiem ir jāpārdomā, ko teikt bērna klātbūtnē. Ar vienu nepārdomātu teikumu mēs varam bērnu graut, un ar vienu ticības piepildītu frāzi - bērnu celt.
Kritika caur uzslavu
Ja tomēr jāizsaka aizrādījums, ieteicams ievērot dažus noteikumus. Pirmkārt, kritizēt aci pret aci, slavēt - publiski. Otrkārt, ievērot “Hamburgera principu”: slavēt, kritizēt, slavēt. Piemēram, pamēģiniet teikt savam dēlam: “Paklau, Tu man esi tik gudrs puika! Es esmu nogurusi katru vakaru tev aizrādīt par netīrajām zeķēm. Tu esi ne vien gudrs, bet arī ļoti ātrs. Es to vakar redzēju tavā futbola treniņā. Nu, mans gudrais un ašais čempion, gribu redzēt, cik sekundēs tu aizgādāsi savas zeķes līdz veļas kastei!”
