Liekulības Bābele

Komentē Viesturs Rudzītis, psihoterapeits:

“Vajadzētu saprast, par ko šī, atzīsim, gana pamatīgā tautas “cepšanās”. Man varbūt vajadzētu izlasīt likumu, par kura pieņemšanu “Radio SWH” tagad personiski kaunina deputātus, bet es to nedarīšu. Esmu pārliecināts, ka daudzi reaģētāji līdzīgi man arī nezina, par un pret ko reaģē. Tomēr man gribas saprast, kas notiek ar tautu. Interneta vidē noņirb vienā loģiskā kopumā grūti savienojami vārdi “musulmaņi”, “košers”, “latviešu zemnieki”, “lopkautuves”. Reakcija, reakcija uz reakcijām, pievienošanās tiem, kas reaģē, sajūta, ka radusies iespēja “nolaist tvaiku”. Ka tik ne piektais gads.

Ja “par lietu”, tad attāli, tomēr līdzīga situācija pirms gadiem izcēlās Būtiņģes sakarā, kad arī virspusē uzputoja dabas aizsardzība. Kā vēlāk izrādījās, nemaz tik daudziem tā daba nerūpēja vis! Patiesā rūpe bija Ventspils naftas intereses! Arī tagad – “kāds” zina, par ko patiesībā runa, bet tieši par to nerunā.

Diez vai tik daudzus cilvēkus patiešām interesē, kādā veidā dzīvnieks mirst. Nespēju noticēt sabiedrības humānismam tādā līmenī! Vai te iesaistītas lielo gaļas kombinātu intereses un dzīvnieku aizstāvju iespēja sevi pareklamēt? Vai arī ris interešu cīņa, kam patiesībā nav nekāda sakara ar dzīvniekiem? Dzīvnieks, nogalinot pa musulmaņu modei, cietīšot sāpes, jo to pirms tam neapdullināšot, kā tas pie mums darīts līdz šim.

Ja par dzīvniekiem, tad mana pieredze šai sakarā gan saistās ar padomju gadiem, kad studiju laikā vienu mēnesi nācās pastrādāt kolhozā. Kādudien mūs norīkoja strādāt pie vistu kaušanas konveijera. Vispirms putnus aplēja ar ūdeni, tad apdullināja ar elektrošoku, kā dēļ vistas nevis pamira, bet raustījās. Pēc tam meitene ar šķērītēm pārgrieza rīkli, un putns turpināja raustīties īpašā vannā, kurā notecēja asinis. Ja manis aprakstītais ir standarts, kuru aizstāv jaunā likuma pretinieki, nu, nevajag man stāstīt muļķības! Manuprāt, daudzkārt humānāk rīkojas lauku mammiņa, noliekot sava putniņa kaklu uz bluķīša un ar “cirīti” galviņu vienā vēzienā nocērtot.

Esmu lasījis, ka ziemeļbriežu audzētāji lapi piešķir lielu nozīmi kaušanas tehnikai. Viņi prot kaujamo nazi ietriekt tieši mugurkaulā zem galvaskausa, kur atrodas sirdsdarbības un elpošanas centri. Briedis mirst momentā, nepagūstot piedzīvot šobrīd daudz piesaukto stresu. Tas notiek tundrā, ārpus biznesa, ārpus reliģijām un tā visa interesēm.

Varbūt tam tomēr nav sakara ar to, pret ko ejam. Varbūt vienkārši protesta enerģija nobriedusi un laužas ārā pa gaužām nevainīgu ventili? Varbūt vēstures nezinātājiem vienīgā, bet zinātājiem kārtējā Vētras sēja?”