Aidā, uz kalnu! Ziemas prieki latviešu gaumē
Laiks beidzot ņemt slidas/slēpes pār plecu un sārtu degunteli pievērsties ziemas priekiem. Bet pirms tam – pa kādam derīgam padomam no pieredzējušām ziemas sportotājām: Zanes Vaļickas, Ances Krauzes, Kristīnes Līpiņas un Lienes Bērziņas.
Vislabāk snovošanas priekus izbaudīt ārpus Latvijas. Protams, arī Žagarkalnā ir diezgan iespaidīgs snova parks. Man patīk ilgs un garš nobrauciens, bez lielām pauzēm gaidot pacēlāju. Tas ir mīnuss mūsu trasēm. Laiks, ko pavadi, lai tiktu augšā, kalnā, ir ilgāks nekā pats nobrauciens. Ārpus Latvijas varu ieteikt Polijas dienvidu pilsētiņu Zakopani. Lētāk, turklāt kūrortpilsētiņa burvīga un arī trase laba – kalna garums vairāk nekā divi kilometri.
. Svarīgākais ir piemēroti apavi! Savulaik tos īrēju, taču diskomforts, ko radīja nepiemēroti apavi, liedza baudīt braucienu. Ne mazāk svarīgs ir arī speciālais apģērbs, kur iestrādātas jostas, kas pasargā muguru no sniega piekļūšanas, speciāli caurumi, kas pilda ventilācijas funkciju, lai brauciena laikā nesvīstu, svarīga nozīme ir arī speciālajai veļai, kas neļauj ķermenim atdzist un saglabā siltumu daudz labāk nekā parastie T krekli.
Tāpat svarīgi iegādāties bikses ar paaugstinātu jostasvietu, vislabāk jau ar lencēm, lai tās nešļūk nost. Nekādi nedrīkst aizmirst par cimdiem – vislabāk pirkt snovošanai paredzētos ar pagarinātu piedurknes daļu, lai sniegs netiek garām.
Ja gribas pastilot, iesaku iegādāties kādu „Spyder” kostīmu. Pati gan zīmoliem lielu uzmanību nepievēršu: jaku pirku no paziņām, bikses pagājušajā sezonā iegādājos vienā no lielveikaliem, cimdiņus pirku Zakopanē, veļu – tepat, Latvijā „Sportland”, veikalā. Snova apģērbs ir gana dārgs, tādēļ, ja par to domā laikus, var visu sakombinēt tā, lai neizmaksā dārgi.
Nepieciešams dēlis un labi stiprinājumi. Tie noteikti jāpērk speciālajos sporta veikalos, konsultējoties ar pārdevēju. Jo dēļi ir daudz un dažādi: pielāgoti slalomam, trikiem, mierīgākiem nobraucieniem. Tām, kas uz dēļa vēl droši nejūtas, vajag aizsargus mugurai, jo kritienā to var traumēt diezgan pamatīgi. Arī ķiveri, lai atsitiens ar galvu pret zemi nebeigtos slimnīcā.
Apģērbu pirms došanās uz kalnu vajag aiznest uz ķīmisko tīrītavu, kur ir speciāla tīrīšana, kuras laikā apģērbs tiek pārklāts ar aizsargkārtu, kas drēbes pasargā no izmirkšanas un mitruma. Tas tiešām strādā!
Kur slidot. Iesaku nebraukt uz publiskajām slidotavām, bet gan paņemt mašīnā līdzi sniega lāpstu un braukt uz kādu ezeru. Pašiem vajag notīrīt kādu pleķīti ledus un slidot uz nebēdu! Dabas klātbūtne rada īstu kaifu! Esam iesākuši arī šādu tradīciju: aizbraucam līdz Raiskuma ezeram, kārtīgi izstaigājamies, uzkuram ugunskuru un taisām pikniku. Kad visi paēduši, vēl kārtīgi izslidojamies.
Ja tev ir bērni... Meita Ieva pagājušajā gadā pirmoreiz uzkāpa uz slidām un tad gan braucām uz publisko slidotavu. Jo tur varējām paņemt krēslu, ko meitēns slidināja pa ledu, lai vieglāk uz slidām noturēties. Šādā veidā bērni slidošanu apgūst ātri.
Ekipējums. Nepieciešamas vien slidas. Man tās jau ir vairākus gadus un nekādas ļoti smalkas pirkusi neesmu. Vienīgais, kas katru gadu jāizdara – tās jāuzasina. To var izdarīt jebkurā slidošanas hallē.
Apģērbs. Slidošanai varu ieteikt sporta veikalos iegādāties silto apakšveļu, kā arī ne pārāk siltu virsjaku (vislabāk tādu, kas ļauj ķermenim elpot). Pati esmu iegādājusies „Audimas” jaku.
Kur slēpot. Ja vēlies zināt, ko nozīmē īsta kalnu slēpošana, jābrauc uz lielajiem kalniem. Latvijā šo sporta veidu apgūt būs pagrūti, jo nespēj ne attapties, kad esi jau no kalna noslidinājies. Pati esmu Alpu fane, kas nobraucieniem izvēlas sarkanās trases septiņu kilometru garumā. Latvijā braucu uz Žagarkalnu, Kaķīškalnu, Siguldas Pilsētkalnu, Riekstukalnu, Ozolkalnu. Nevaru nevienu izcelt, jo tos visus uztveru kā iespēju izkustēties un noķert sportisko sajūtu, taču īsta kalnu slēpošana tur nesanāks.
Lai braucienu izbaudītu. Nepieciešams katru gadu pirms sezonas sākuma uzasināt slēpes, pretējā gadījumā nevarēsi kantēt vai līkumos pagriezties. Noasināt slēpes varēsi visos lielākajos sporta veikalos.
Ja tev ir bērni... Noteikti ņem viņus līdzi uz kalnu, jo slēpošana ir brīnišķīgs veids, kā kopā pavadīt laiku. Būs nepieciešams arī instruktors, kas bērnam labāk palīdzēs apgūt slēpot prasmi.
Apģērbs. Jāpērk speciālie slēpošanas apģērbi, lai, krītot sniegā, tie nesamirktu. Parasti tie nav biezi, bet ražoti no materiāliem, kas aiztur vēju un ir mitruma necaurlaidīgi. Jāteic, ka pati nepērku jaunākos modeļus, arī zīmolus ne. Bieži sezonas beigās visu nepieciešamo iegādājos ar lielām atlaidēm.
Knifiņi. Lai nesaltu rokas, iegādājies speciālos slēpošanas cimdus, bet raugies, lai starp cimdu un pirkstu galiem būtu nedaudz brīva telpa. Tas pats attiecas arī uz zābakiem. Ja vienalga kājas salst, sporta veikalos der nopirkt speciālas zeķes, kurām pēdas daļā ieausti folija diegi. Salīgajām nevajag braukt slēpot ārpus Latvijas janvārī, jo tad kalnos temperatūra ir viszemākā. Labākais laiks – februāris, marts, jo tad var slēpot bez cepures un kārtīgi nosauļoties.
Kā brīnišķīgu vietu varu ieteikt Pāvilostas jūras krastu. Pērn tur slēpošanai sanāca divas joslas – viena ar kārtīgu sniegu, kur slēpot klasiskajā solī, otra – ar ledu, kur slēpot slidsolī. Jāteic, ka sanāca ne tikai kārtīgi izsportoties, bet arī baudīt romantisku noskaņu, īpaši, ja pie jūras spoži spīd saule, kurā sniegs burtiski laistās. Vēl jauki slēpot Uzvaras parkā, Reiņa trasē, Mežaparkā.
Ja gribas visu darīt pareizi un slēpot tā, lai netraumētu muguru, vajag pamācīties pie instruktora. Viņš tev ierādīs dažnedažādus knifiņus.
Ja tev ir bērni... Slēpošanas vietas meklē tur, kur blakus ir kafejnīca. Jo, pirmkārt, bērniem, kas īsti vēl neprot slēpot, šī nodarbe ātri apniks, otrkārt, viņiem vajag vietu, kur sasildīties.
Inventārs. Latvijā jāņem ciet tas, kas veikalos iegādājams. Pērn pamatīgi nomocījos – kamēr inventāru sagādāju, ziema bija jau beigusies. Tāpēc arī slēpes, zābaki, stiprinājumi – katrs man ir no savas firmas. Slēpes ir no „Fisher”, un tās ir labas.
Apģērbs. Tam jābūt ne pārāk siltam, ne plānam. Parasti slēpoju plīša jakā, ko kalnu slēpošanā izmanto kā vidējo kārtu.
Knifiņi. Kad slēpoju kopā ar bērniem, viņiem vienmēr salst rokas, kaut arī ir iegādāti speciāli slēpošanas cimdi. Šim nolūkam ceļotāju veikalos esmu nopirkusi speciālus vienreizējos spilventiņus, ko ieliek cimdos. Tie paredzēti tam, lai rokas nesaltu apmēram astoņas stundas.
Ieva Konstante / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva un privātajiem arhīviem
