Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Liene Bērziņa: „Es pati esmu sev pareģe” 22

Sievietēm
2011. gada 26. augustā 11:30 2011. gada 26. augustā 11:30
Jau augusta beigās varēsim sekot līdzi LNT jaunajam šovam „OKartes skatuve”, kuru vadīs Liene Bērziņa. Izrādās, tas viņai sens sapnis, kas piepildījies līdz ar citiem lielākiem un mazākiem sapnīšiem. Lienei dažkārt šķiet, ka viņa pati raksta sava likteņa grāmatu – iecerēto atliek vien uzrakstīt, kā tas piepildās!

Kāda tev ir šī vasara?

Tikko pamanīju, ka vasara aizskrējusi un līdz jūrai pat nav sanācis aizbraukt – tas nekas, ka vīra vecāki dzīvo jūrmalā. Labi vēl, ka vasaras sākumā ar vīru bijām Itālijā un noķērām brīvdienu sajūtu. Jo citādi laiks aizskrējis darbos. Bet man tas patīk. Laikam jau alkstu pēc sajūtas, ka esmu citiem noderīga.

Pavisam drīz vadīsi arī šovu „OKartes skatuve”.

Tas, starp citu, bija viens no maniem sapņiem. Esmu vadījusi lielus koncertus, pasākumus, bet man vienmēr ir gribējies vairāk. Līdz šim skatījos uz lielajiem šoviem un tā kā redzēju, ka arī es tur kādreiz varētu būt. Man gribējās kāpt uz lielās skatuves, pieteikt tos, kas uzstāsies, un dot vārdu žūrijai. Ar vārdu sakot, visu, ko gribēju, sarakstīju uz lapiņām un katru dienu nēsāju sev līdzi, un nu gandrīz viss ir piepildījies.

Kas tās par tādām mistiskām lapiņām?

Varu pat parādīt, kā tas izskatās. (Liene izvelk pavisam parastas mazas, cieši norakstītas rūtiņu lapiņas, kas sasietas kopā ar zelta diedziņu.) Divas reizes gadā Mēness sastājas tā, ka ir labvēlīgs laiks savu mērķu uzrakstīšanai. Tad iededzu svecīti un rakstu divas stundas no vietas. Vienu vakaru par to, no kā vēlos atbrīvoties, otru – ko gribu piesaistīt. Lielākoties rakstu par veselību, ģimeni, darbu, un sapņi tiešām piepildās.

Es taču biju arī uzrakstījusi, ka vēlos strādāt radio, un man piedāvāja vadīt raidījumu! Vēlējos vadīt šovu, un arī tas ir atnācis. Vēl tagad ik pa laikam pārlasu lapiņu, uz kuras biju uzrakstījusi, ka vēlos Kasparam būt laba sieva un... Pēc laika mēs apprecējāmies!

Tā ik dienas tās lapiņas ar savām vēlmēm nēsāju līdzi, lai atgādinātu, kas man vēl jāpiepilda. Man vispār dažkārt ir jocīga sajūta, it kā pati sev būtu pareģe, kas izzīlē: nākotnē būs tā un šitā! Es taču vēlējos arī studēt, un nu esmu iestājusies augstskolā un mācīšos sabiedriskās attiecības. Protams, tas nav tā: kaut ko uzraksti un sēdi, rokas klēpī salikusi, būs jau visai pamatīga nostrādāšanās.

Sacīji, ka šova vadīšana ir tavs sapnis. Bet no dalībnieku viedokļa redzi tam jēgu? Pati taču savulaik arī piedalījusies dziedāšanas šovā un zini, ka šāda publicitāte nevienu nesaudzē…

Protams, tam līdzi vienmēr velkas liels intrigu mākonis. Mana mamma pārcēlās uz Angliju, un es nesen viņas dzīvoklī atradu milzīgas mapes, kur viņa bija izprintējusi pilnīgi visus tekstus, kur kaut vienā vietā bija minēts mans vārds. Es sēdēju, lasīju un... Tajā visā bija tik ļoti, ļoti daudz negatīvā! Varbūt tas būs jāsadedzina.

Arī tajā laikā, kad „Zvaigžņu šovā” piedalījos, bija daudz pārdzīvojumu, nesaprašanas, kāpēc cilvēki mani nesaprot?! Es taču visu daru pa īstam! Ja raudu, nemēģinu iežēlināt vai kaut ko tēlot, esmu ļoti emocionāla un nespēju noslēgties. Tad sajutu, ka no manis gaida, lai kļūstu par citu cilvēku. It kā jau loģiski – katram gribas ieraudzīt ekrānā cilvēku, ar kuru varētu identificēties, citādi skatīties nav interesanti.

Bet tam, kas piedalās šovā, ir ļoti grūti noturēt savu ES, un vienā brīdī tu sāc pieskaņoties citu gaumei, izpatikt. Bet, no otras puses, pieredze ir neatsverama un „OKartes” skatuve vispār būs svētīga iespēja jauniešiem. Viņiem būs jāreģistrējas kā pašnodarbinātajām personām, visa naudiņa, kas ienāks par skatītāju balsojumu, nonāks pie dalībniekiem, bet jauniešiem pašiem tēriņi būs jāplāno – tik varu atlikt pārtikai, tik, lai samaksātu par dziedāšanas nodarbībām. Tad arī varēs redzēt, kuram mērķis iemācīties dziedāt patiesi ir īsts.

Tu savulaik sevi pieteici kā dziedātāju, esi rakstījusi arī dzeju. Negribas pie tā atgriezties nopietnāk?

Dzeju rakstīju emociju iespaidā, kad esmu tās gribējusi izlikt uz papīra. Bet dziedāšana gan ir sabremzējusies. Es pat zinu – kāpēc. Ja tam tikšu pāri, varbūt kādreiz uz interviju atnākšu kā dziedātāja (smejas). Bet citādi sevi redzu radio un televīzijā arī turpmāk. Man patīk tā netaustāmā sajūta, ka varu sajust cilvēkus otrpus kamerai un nodot viņiem kaut kripatiņu sava prieka vai citu emociju no pasākuma, kurā pati atrodos.

Sacīji, ka domas par darbu galvā maļas visu laiku. Ko dari, lai atslēgtos?

Šad un tad ar vīru aizbraucam kādā ceļojumā, braucam sēņot, arī mājas uzkopšana palīdz. Bet tikai tad, ja zinu, ka nākamajā dienā man nav jāstrādā.

Ģimenē nesanāk dzīvot it kā otram garām, kad pat nedzirdi, ko tev saka, jo visu laiku domājas savas domas?

Diemžēl tā ir. Bērns to jūt visvairāk. Markusam patlaban ir īstais izgudrotāja vecums. Ko tik viņš mājās netaisa! Viņa istabā durvis var atvērt, bet tajā kāju nav, kur nolikt (smejas). Un tad viņš prasa, vai atceries, ko uzbūvējis pirms nedēļas? Saprotu, ka neesmu to pat piefiksējusi… Bet viņš ir centies un pūlējies. Šādi pašas sevi diemžēl ierobežojam. Bet tad atkal mēģinu to labot, vakaros aizbraucam uz Mežaparku, pašūpojamies, padauzāmies. Mums ir vakara rituāls ar tēvreizes skaitīšanu, samīļošanos, spēlēm. Vispār jau šķiet, ka kopumā mums dzīvojas labi. Arī ar vīru sakašķējamies, salabstam, tad atkal pakašķējamies, bet es zinu, ka ielīdīšu viņam klēpī, mēs samīļosimies un zināsim, ka mums viss kārtībā.

Liene un Kaspars 2011. gada Jāņos Cinevillā.
Par ko kašķējaties?

Par sīkumiem. Dažkārt šķiet, nu kāpēc otrs nevar savākt savu nekārtību?! Bet Kaspars ļoti bieži brauc prom komandējumos, un tad es nedēļu sēžu savā tīrajā mājā, un man paliek garlaicīgi: nav ne zeķu uz grīdas, ne glāze vai krūze uz palodzes atstāta. Un tad atkal secinu, ka nav jau man grūti to māju savākt. Reizi nedēļā paņemu rokās birsti un sāku māju tīrīt no tālākajiem stūriem uz vidu, līdz tur tiekas tukšie rotaļlietu iepakojumi, vecās zeķes, kurām otru pāri vairs atrast nevar, un visi gruži. Tad to savācu un kādu laiku priecājos, cik apkārt viss ir smuki.

Domā – sievietei vīrietis jāappuišo?

Kādu laiku man gribējās tam strīdēties pretim, teikt, ka tas ir drausmīgi stulbs stereotips, ka sieviete ir tā, kurai jāmazgā trauki, jāvāc drēbes un mājās jādara viss pārējais. Manu vecāku ģimenē tētis un mamma pienākumus dalīja uz pusēm. Taču vīra vecāku ģimenē ir gluži citādi. Kaspara mamma ir skolas direktore, viņai ir ārkārtīgi liels noslogojums, bet viņa vienmēr atradīs laiku, lai savam vīram pagatavotu brokastis, lai sakoptu māju, izmazgātu un izgludinātu drēbes. Un es redzu, kādā harmonijā viņi dzīvo.

Kādreiz arī es uzskatīju, ka visi pienākumi jādala uz pusēm, uz planšetes ar adatiņām spraudu zīmītes, kas šodien jāizdara man, Kasparam un Markusam. Bet piefiksēju, ka tas nestrādā, ka šis uzstādījums uzreiz ieliek otru rāmjos, ka vīrs mājās vairs nevar normāli, brīvi elpot. Vīrs ir saspringts, un tāpēc tāda esmu arī es.

Tagad domāju, ka sieviete tomēr ir tā, kas rada māju sajūtu, viņai ir jātur galvenā rūpe, lai mājas būtu sakoptas un visi tur justos labi. Tāpēc jau neesmu nomirusi, ka kaut ko izdaru vairāk nekā otrs! Ir bijuši mirkļi, kad vīram teicu: „Eu, es taču esmu tava sieva, es rūpējos, lai mājās tev būtu labi, nu atved man kādu dāvaniņu!” Bet, tiklīdz dāvaniņa atvesta, saproti – to jau nemaz nevajadzēja, gribējās tikai, lai samīļo.

Nemūžam neaizmirsīšu romantiskās vakariņas, kuras vīrs man reiz bija pagatavojis. Ar ko sievietei parasti asociējas romantiskas vakariņas? Jūra, smalks restorāns, vakarkleita. Bet Kaspars mūsu vienkāršo virtuves galdu bija iestūmis istabas vidū, uz tā uzklājis baltu kokvilnas dvielīti, uzlicis svečturīti, mūsu pašu parastos pusdienas šķīvjus un dakšiņas, pa vidu – katliņu, kurā bija novārīti kartupeļi un turpat blakus lielā bļodā saceptas karbonādes. Tas pilnīgi nelīmējās kopā ar romantisku ainiņu, bet es tajā mirklī vienkārši izkusu. Viņš zināja, ka man patīk romantika, un centās.

Bet tajā brīdī, kad sēdējām pie galda un ēdām, mēs paši par sevi pasmējāmies – ko mēs te tagad ākstāmies?! Paņēmām šķīvjus, iesēdāmies dīvānā, ieslēdzām televizoru, un mums bija mūsu romantiskais vakars! Tas nebija kāda cita izdomāts, bet mūsu!

Jo klišejas jau smuki tik kino izskatās.

Jā, mēs sapratām, ka labi jūtamies tā, kā ir ikdienā, ka nav speciāli jāuzbur kāda filmas ainiņa. Protams, skatoties šādu kino, nobirst kāda asara ar domu, kaut man tā būtu, bet, kad pie tā tiec, saproti, ka tas nemaz nav tas, kas man vajadzīgs.

Sacīji, ka itin labi jūties, rosoties pa māju. Neesi gribējusi izkāpt no daudzajiem darbiem un iejusties mājsaimnieces ādā? Piemēram, radīt vēl kādu bērniņu?

Oi, visi jau tagad prasa par bērniņu, arī omītes (smejas). Bet bērniņš atnāks tad, kad atnāks. Neko speciāli neplānoju un nedaru. Ja līdz šim tas nav noticis, tātad nav bijis īstais mirklis. Varbūt mazliet egoistiski, bet es arī domāju, ka Markuss kļuvis jau diezgan patstāvīgs; ja vien tas nepieciešams, varam stundiņu pamukt no mājas un zināt, ka ar bērnu viss kārtībā.

Ja man tagad būtu vēl viens bērniņš, es būtu piesieta mājai un varbūt visu, ko esmu iesākusi, nemaz nevarētu darīt. Esmu iestājusies skolā, vēl četri gadi jāstudē... Bet, no otras puses, ja bērniņš pieteiktos, zinu, ka galā tiktu. Jo galu galā man ir vīrs un vīra vecāki, es vairs neesmu viena. Un vienmēr jau esmu tikusi galā arī tad, kad nebija tik daudz palīgu apkārt.  

Tu no blondīnes esi kļuvusi par bruneti. Parasti mēdz teikt – ja sieviete kardināli maina matu krāsu, viņa vēlas dzīvē ko mainīt. Tā ir?

Zini, kas tam par iemeslu? Iedomājies, man ir jau 26 gadi un es it kā esmu jauna sieviete, bet nejūtos tā! Man šķita, mani blondie mati rada tādu kā nenopietnības iespaidu un tieši tā cilvēki mani uztver. Lienītes gaišais tēls manī nav radījis diskomfortu, bet es gribēju kaut kādā mērā sevi ieraudzīt no jauna. Šķita, ka esmu sevi pazaudējusi. Nu ieskatos spogulī un redzu sievieti, kuru sevī tik ilgi meklēju.

Bērziņu ģimene Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētkos.
Domā, tevī bija par daudz meitenīguma?

Jā, manī bērnišķīgums ir ļoti izteikts, ar bērnu stundām varu šļūkāt pa slidkalniņiem, skraidīt pa peļķēm, tas ir forši, bet vienlaikus man gribas kļūt nopietnākai. Izskats ļoti ietekmē izturēšanos, un jau tagad dzirdu citus sakām: tu izskaties tāda nopietnāka un nobriedušāka.

Bet ko tu negribētu sevī pazaudēt?

Naivumu, to gan citi izmanto, bet vienalga man tas patīk. Es daudz kam noticu,  mani viegli var piemānīt. Tāpat negribu pazaudēt savu spēju citiem līdzi just, savu nesavtīgumu. Taču gribētu iemācīties vairāk pateikt nē, pastāvēt uz savu. Patlaban vēl jūtos kā niedrīte, kas šūpojas stiprākam vējam līdzi.

Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Jānis Saliņš/F64, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Nosaukti ēdieni, kuri rada vislielāko atkarību 9
Daudz basketbola un daudz sieviešu: leģendārajam Kasparam Kambalam aprit 40
Ar ilgstošu sveču dedzināšanu pārāk aizrauties nevajadzētu, izrādās - tās var kaitēt veselībai 2
Skatīt visus komentārus

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1