Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Liene Bērziņa: “Es jūtu, ka skatītāji mani mīl” 56

Sievietēm
2011. gada 10. decembrī 12:23 2011. gada 10. decembrī 12:23
Starp Okartes šovu, sestdienas rīta sarunām Radio SWH, studijām un rūpēm par ģimeni Liene Bērziņa domā par virsotnēm un ieslēdz mīlestības uztveršanas sensorus. Saruna Kinostudijas grimētavā – bez kafijas, ar pūdera smaržu.

“Uzskatu, ka joprojām mācos. Viss ir procesā. Protams, ir lieli mērķi, bet es, kā vienmēr, nerunāju par tiem skaļi, esmu māņticīga. Labāk klusām izdaru,” atzīst Liene Bērziņa.
– Kā tu domā – tu esi mērķtiecīgs cilvēks?

– O, jā! Es tā klusām eju, dažreiz varbūt pat ļoti lēni, bet mērķis man ir vienmēr. Arī tad, kad es neko nedaru, – arī tam ir kāds mērķis.

– No kurienes tu tāda?

– Nezinu. Dzīve laikam mani tā izmācīja. Zini, kā – kad vienmēr par kaut ko jācīnās, ka nekas no gaisa nekrīt...

– Par tavu ģimeni daudz rakstīts – saistībā ar filmu Ziemassvētku jampadracis. Atgādini – kā jūs ievēroja, kā nonācāt filmēšanas laukumā?

– Viss sākās ar Ingu Utenu un dziesmu Spietu.

– Tas bija kas līdzīgs tagadējām Dziedošajām ģimenēm?

– Jā! Tas patiesībā nav nekas jauns. Ar to arī viss sākās. Mēs piedalījāmies, braucām dziedāt, bija trīs dienu nometnes ar teltīm, visādām izdarībām. Man palikuši atmiņā konkursi – katrai ģimenei bija jānoformē savas teltis. Tad arī iepazināmies ar Reiniku ģimeni – vienās peļķēs dauzījāmies, ņēmāmies, spēlējāmies. Tad 1991. gadā režisors Varis Brasla meklēja dziedošu ģimeni filmai. Un kāds bija ieteicis – liela ģimene, visi dzied...

– Cik bērnu esat?

– Pieci. Četras māsas un brālis. Nu jā, un tad bija ziema, kad braukājām ar lielo autobusu uz Rīgu, dzīvojām tepat blakus, Kinostudijas dienesta viesnīcā. Plēsām spilvenus, taisījām cīņas... Oi – jautri gāja!

– Tad sanāk, ka tu ar Okartes akadēmiju te, Kinostudijā, arī atgriezies.

– Jā. Bet pirms tam bija šovs Zvaigžņu lietus, kurā piedalījāmies, tad bija tāda sirreāla sajūta. Grūti jau iztēloties – tas dzīvoklis, viss, kas tai filmā bija, bija uzbūvēts paviljonā. Un tu tā kā mēģini salikt atmiņas – kur bija istaba, kur tas... Paskaties augšā – visi tie celiņi, tiltiņi... Mēs tur visādus podus gāzām! Kāpām uz tiem augšā, mētājām lejā papīrus... Tas bija varens piedzīvojums. Tāpēc Kinostudija jau kopš seniem laikiem man ir sirdī.

– Vai tavs mērķis varētu būt vēl kāda lielāka ambīcija saistībā ar ekrānu?

– Protams!

– Tu audz skatītāja acu priekšā.

– Paldies! Uzskatu, ka joprojām mācos. Viss ir procesā. Protams, ir lieli mērķi, bet es, kā vienmēr, nerunāju par tiem skaļi, esmu māņticīga. Labāk klusām izdaru. Ja sanāk, tad priecājos kopā ar tiem, kas par mani priecājas. Ja nesanāk, klusītēm sagremoju savu mazo neveiksmi, mēģinu darīt, lai sanāk citādāk.

“OKartes skatuves” atraktīvie vadītāji Māris Grigalis un Liene Bērziņa.
– Kā māki tikt pāri neveiksmēm?

– Kas to vispār māk?! Mums tas dzīves ritms... Esmu uzņēmusi nenormāli lielu ātrumu, un apstāties un par kaut ko ļoti domāt pat neatliek laika. Nekas nestāv uz vietas. Un, pat ja kaut kas ne tā, tad zini, ka tūliņ tev būs kas cits, domas pazūd, un tu dzīvo tālāk. Ja pavisam traki, tad pasēžu mājās, padomāju par dzīvi, iededzinu svecītes, padzeru tēju... Nu jā, lai gan tagad tam arī vairs nav laika.

– Skaties ierakstus ar sevi?

– Jā. Uz to, kas saistīts ar runu, pareizu latviešu valodu. Jo viens – kā tu ikdienā sarunājies, otrs – uz skatuves... Bet tas viss iedod, man liekas, dzīvību. Visvairāk man patīk, ja skatītājs to pamana. Tad redzi, ka tas ir svarīgi, ka ne tikai tu viens sēdi mājās un analizē, bet arī sabiedrībai tas ir svarīgi. Tas ir ļoti labi – mūsdienās, kad patriotisms ir pazudis, vismaz lielākajai daļai sabiedrības.

– Šķiet, no televīzijas vadības puses tā bija liela uzticība – vadīt tiešraidi no LNT jubilejas balles sarkanā paklāja.

– Jā. Man pašai tas bija – uh! Sēdēju mājās un pētīju dažnedažādus Amerikas sarkanos paklājus... Televīzijā satraukums, protams, ir, bet tu īsti nepaspēj satraukties līdz galam, jo viss notiek ļoti ātri. Tu attopies un jau esi gaisā, viss, sācies ēters, tev jārunā, un nav laika baidīties. Vistrakāk ir brīžos, kad nāk Valsts prezidents. Labi, Zatlers tad vairs nebija prezidents, bet vienalga tas bija ļoti īpaši, visas tās prominences. Nu – ko lai prasa?

– Jāimprovizē.

– Tīra improvizācija! Amerikāņiem tas stils ir daudz brīvāks. Mums tomēr pieņemts – tā ieturētāk. Bija mirklis, kad domāju – varbūt pamēģināt. Parasti tēma ir par kleitām, apģērbu, toreiz arī visi bija saposušies – varbūt varētu kādam pajautāt... Bet sapratu – nē. Jābūt distancītei. Nevar tik ļoti... kā ar savējo “Nu, prezidenta kungs, vai atradāt uzvalku? Viss kārtībā?” Tā laikam ne. Smieklīgākais bija pēc tam to visu skatīties vēlreiz, jau sēžot Operas zālē, kad sākās pasākums. Dažās vietās nodomāju – šitā gan nevajadzēja teikt... Bet tad tu vēro apkārtējos – o, forši, neviens nepamanīja. Tātad viss kārtībā.

– Skatoties uz Okartes jauniešiem, uz viņu ceļu uz panākumiem, kas Tev ir noteicošais – mērķtiecība vai harizma?

– Protams, harizmai ir ļoti liela nozīme! Viņi ir televīzijā, katru sestdienu var rādīt jaunu, oriģinālu kompozīciju – tā ir fantastiska iespēja. Ir jāmāk to izmantot. Reizēm jau šķiet, ka viņi mazliet vieglprātīgi to visu ņem, bet tajā pašā laikā salīdzinājumā ar šoviem, kas bijuši līdz šim, šie ir ļoti ambiciozi jaunieši, kam ir savi mērķi, un ceru, ka viņi tiešām zina, kā tos sasniegt.

Liene un Kaspars Bērziņi LNT 15 gadu jubilejas svinībās.
– Kas noēd, deldē harizmu?

– Daudz kas atkarīgs no tā, kas notiek tev apkārt. Tās ir arī publikācijas presē, kad kāds tavs izteikums par politiku vai kaut ko citu spēj sabiedrības acīs vai nu celt, vai, gluži pretēji, gremdēt.

– Sabiedrībai ir svarīgi, ko tu domā par politiku?

– Nezinu, vai svarīgi, ko domāju, bet sabiedrība ļoti ietekmējas no dažādu cilvēku uzskatiem, viedokļiem. Man jau liekas, ka cilvēkam, kurš skatās televizoru un ir iemīļojis kādu konkrētu seju vai radio balsi, sabiedrībā pazīstamu cilvēku, patīk kaut kā personificēt sevi ar viņu, viņš grib, lai tas cilvēks dod kādu padomu. Domāju, cilvēkiem patīk ietekmēties.

– Tevi pašu maina projekti, kuros tu piedalies? Bija Zelta drudzis, tagad – Okarte.

– Protams, maina. Atceros visu, ko tas man devis un ko no manis ņēmis. Bet galvenais, ko es tam cilvēkam, pie kura eju caur ekrānu, varu iedot. Tas ir veids, kā varu doties pie skatītāja un kaut kādā veidā viņam palīdzēt. Kaut vienkārši pasmaidot, liekot viņam justies labi. Es vismaz atļaujos domāt, ka tā notiek – ar vienu, pieciem vai desmit cilvēkiem. Tas man ir svarīgākais – ka cilvēkam ir prieks mani ieraudzīt.

– Skatītāju mīlestība ir pie tevis atnākusi?

– Noteikti. Tajā mirklī, kad ieslēdzas kamera, es jau to jūtu. To nevar uzrakstīt uz papīra, ielikt kabatā, nevar materializēt, bet tajā pašā laikā zinu, ka tāda ir! Es to jūtu! Un man nenormāli patīk tā sajūta. Tā uzrunā tā tieši, personīgi. Lai gan tur ir tūkstošiem cilvēku, man ir apziņa, ka varu uzrunāt katru individuāli. Tas ir tāds spēks, ko grūti izskaidrot. Tāda atgriezeniskā saite.

– Un ko tu gribi viņam pateikt? Piemēram, šovakar?

– Es vienkārši gribu, lai viņi jūtas labi. Lai atpūšas, priecājas, bauda. Lai nedomā par to, kas varbūt viņus nomāc. Lai pārdzīvo līdzi ar citiem, galu galā – lai iedvesmojas. Okarte tam ir labs piemērs. Ka jāiet, jācīnās. Tas ir prieks, ko gribas iedot. Patiesībā – lai kā būtu, tomēr tas cilvēks, kas veras televizora ekrānā, ir svarīgākais. Jo bez viņa... Televīzijai ir vajadzīgs skatītājs. Ja tā nav – kam tad televīzija? Jā, tas ir svarīgākais.


Sandra Landorfa, “Patiesā Dzīve” / Foto: Jānis Saliņš/ F64, no izdevniecības Rīgas

Citi šobrīd lasa

Jūlijs Krūmiņš sagādā pārsteigumu savas jubilejas ballītes viesiem - uz skatuves kāpj pats Maksims Galkins 94
Ārstu kļūda sabojā dzīvi 37 gadus vecajam Jānim – viņš ticēja, ka slimo ar HIV, kaut bija pilnībā vesels 25
Šausmīgas dzīves beigas: pie Slāvu apļa fūre notriec vīrieti un ilgi viņu velk pa ceļu
Skatīt visus komentārus

На каблуках и с огромным животом: герцогиня Меган посетила дом престарелых в Лондоне

Гигантское землетрясение в США и III мировая. Что предсказал Нострадамус на 2019