Latviešu baobabs - Raimonds Bergmanis

Raimondu Bergmani raksturo divi vārdi – spīts un cīņasgriba. Taču viņš ir viens no retajiem spēkavīriem, kurš trīs reizes atteicies no World Strongest Man augstākā sacensību ranga: 1995. gadā Bahamās, 1998. gadā Marokā, 2000. gadā Dienvidāfrikā. Viņš uzskata, ka izvēle ir vienmēr – starp medaļu vai tēvu, starp NATO un panākumiem… Turklāt, ja kaut ko apņemies, ir jāspēj no daudz kā atteikties.

Vērtību saproti pēc gadiem

– Vai jums jaunais gads sākās ar kādu vērtīgu apņemšanos?
– Šogad vairāk ar skatu nākotnē, un notikumu būs diezgan daudz. Dēls beidz devīto klasi, pusaudža vecums ir ļoti sarežģīts, jāizdomā, ko tālāk darīt. Šis, protams, būs arī vēlēšanu gads…

Esmu nolēmis, ka jāmaina attieksme pret veselību, pārāk ilgi esmu braucis ar "veco ieraugu". Vēl nezinu, kā tas iekļausies grafikā, nav viegli, ir izveidojušies ieradumi. Kad strādāju par instruktoru trenažieru zālē, pēc Jaungada pirmās trīs nedēļas bija cilvēku pieplūdums, tad tas beidzās…

Mēģināju stāstīt, ka nevajag nākt uz zāli katru dienu, nevar strauji mainīt paradumus, bet cilvēkam ir vēlme, apņemšanās. Viņš neapzinās, ka šis laiks tiks izņemts no viņu dienas grafika un ir arī pārbaude mājiniekiem.

Pagājušajā gadā ģimenē pamēģinājām gavēšanu. Dažas lietas, no kurām atteicāmies, tā arī neesam atsākuši lietot. Ierobežojām noteikta veida gaļu, vairs nedzeru kafiju, kāds cits atteicās no saldumiem. Secinājums – ja kaut dažas lietas no savas ēdienkartes izņem, tas dod ļoti pozitīvas sajūtas. 

– Nebija grūti? 
– Nē. Dzīvē vairākkārt to esmu darījis – ja kaut ko apņemies, ir jāspēj no daudz kā atteikties. 

–Gribasspēku esat trenējis jau kopš mazotnes?
–Lai tiktu uz 1992. gada olimpiādi, biju gatavs atteikties no visa. Daudzi nevarēja saprast – kas tur, pusstundiņu ilgāk pasēdēt, vēl vienu kausu alus izdzert…

– Skolas laikā jūs esot bijis vien uz dažām disenēm. 
– Taisnība, režīms bija diezgan skarbs. Droši vien daudz kas dzīvē sasniegts, pateicoties tam. 

– Jau tad sākāt virzīties uz panākumiem… 
– Droši vien neapzinoties. Vecmammai, ar kuru dzīvoju vienā istabā, dzīves pieredze bija sūra: Pirmais pasaules karš, neatkarības cīņu laiks, Otrais pasaules karš, Sibīrija. Tā paaudze bija citāda – nevarēja lišķēties, mānīties, diezgan atklāti teica, ko domā.

Liekas, viņi spēja dzīvi tvert plašāk un krāsaināk, neņemot vērā apkārtējo skaudrumu. Vecmamma bija stingra – ja no sētas man bija jābūt mājās uz pusdienām divos piecpadsmit, tad ne minūti vēlāk. Bet es nesūdzos.

Neformāli tika uzskatīts, ka Rīgas 49. vidusskolā, kurā mācījos, ir ļoti liela disciplīna, bet es arī savus bērnus tur laidu. Domāju, viņi ir priecīgi, to izgājuši. Arī man, tāpat kā tagad manam jaunākajam, pusaudža gados likās, ka dzīve apstājas, viss slikti, bet tikai pēc gadiem saproti, cik tas bija vērtīgi.

– Skolai ir eksakts novirziens. 
– Jā, ķīmija, bioloģija. Reiz kādi pārdevēji bija atnākuši pie manis uz mājām piedāvāt filtrus ūdenim – paskatieties, ko dzerat! Veica eksperimentu ar avota ūdeni. Saku – tas ir tik garšīgs, jo tajā ir viss kaut kas, es negribu dzert destilētu. Viņi nojauta, ka es kaut ko par tām lietām saprotu un tādā veidā nevarēs to preci pārdot.

Ja būtu stāstījuši citādi, varbūt viņiem izdotos. Tāpat ar fiziku sastopamies ik dienas, kaut pa slidenu ietvi ejot. Mūsu skolu ir absolvējusi arī Ilze Ķuzule, daudzi sportisti. Mans puika dziedāja korī, kas izcīnīja pirmo vietu Skolēnu dziesmu svētkos. Tagad veidojam olimpiešu kori, un redzu, piemēram, ka Jānim Ķipuram ir tik daudz talantu – viņš ir čempions, fantastisks fotogrāfs, vīrs ar zelta rokām un arī ļoti labi dzied. 

– Jums ir Olimpiešu koris? 
– Tā ir ļoti laba lieta. Šķiet, mēs ar to varētu būt unikāli visā pasaulē. Man nepatīk, ka sportistus mēdz saukt par olimpiskajiem tūristiem. Ne iegūtā vieta ir svarīga, bet tas, ka vispār esi tur nonācis. Iespējams, tagad uz Pekinu brauks mūsu ziemas divcīņnieks.

Ne mums te kārtīga sniega, ne tramplīnu, bet puika lēks un slēpos. Tādu cilvēku nosaukt par olimpisko tūristu ir traģiski. Esmu pieredzējis, kāda attieksme pret olimpiešiem ir ASV, viņu tur ir tūkstošiem, bet, ja pasaki, ka esi tur bijis, viņi to uztver ar cieņu. Kad, strādājot par ministru, 

tikos ar kongresmeņiem, viņi, manā CV izlasījuši, ka esmu piedalījies olimpiskajās spēlēs, to vienmēr uzsvēra, kaut neformālā sarunā. Mums attieksmi vajadzētu mainīt. 

Rezultāts nevar būt svarīgāks par tēvu

–  Jūsu tēvs bija svarcēlājs, tāpēc uzskatīja, ka arī jums ar to jānodarbojas?
– Tētim tā bija sirdslieta, kam viņš veltīja visu mūžu. Pusaudža vecumā viņš piedzīvoja karu, tāpēc jaunībā bija maz viegluma. Ar milzīgām darbaspējām, gribasspēku un spītu viņš gāja uz mērķiem, bet sakrita tā, ka viņa spēku pilnbriedā Padomju Savienībā bija divi visā svarcelšanas pasaulē spēcīgākie atlēti.

Viņš piecas reizes palika ceturtajā vietā, pat nevaru iedomāties, cik tas ir sāpīgi. Kaut reizīti viņš to bronzas medāli būtu dabūjis… Teicu – tu nepiedzimi īstajā laikā. Ja tētis kā vēlāk es būtu nodarbojies ar spēkavīru lietām, mums Latvijā būtu bijis stiprākais cilvēks pasaulē.

– Tēvs jūsos redzēja materiālu?
– Iespējams. Arī mans vecākais brālis nodarbojās ar svarcelšanu, bet viņam tik lielu panākumu nebija. Es nodarbojos arī ar peldēšanu, basketbolu. Kad radās veselības problēmas ar degunu, tētis teica – varbūt atnāksi... Tā doma viņam visu laiku bija, ļoti gribēja redzēt dēlu sasniedzam vairāk.

Sākums nekāds foršais nebija – ar saviem 52 kilogramiem nevienu reizi nevarēju pievilkties. Man mācīja tehniku, kā celt stieni, un tas bija diezgan skarbi. Sākumā ķerties klāt dzelžiem neļauj, bet 13 gados katru dienu cilāt slotaskātu nav vienkārši, ja citi puiši spēlē bumbu…

– Bet tas garu norūda. 
– Jā, tas gan. 

– Kāpēc katru nedēļu bija jāiet pirtī? 
– Vieni to atzīst, citi ne, bet muskulatūra ir tik ļoti pietrenēta, pilna ar pienskābi…

– Svīšana uz lāvas? 
– Muskulatūra ir tik ļoti pietrenēta, pilna ar pienskābi… 

– Vajag atbrīvot?
– Protams. Citādi vairs nevar patrenēties. Skolas laikā tas bija viens no smagākajiem pārbaudījumiem, tajā laikā sabiedriskās pirtis bija ļoti populāras. Skolā gājām arī sestdienās, tad treniņš, svētdiena it kā brīva, bet jāceļas pirms septiņiem, lai pirms astoņiem varētu būt sabiedriskajā pirtī.

Skapīšu ir 40 – ja netrāpi pirmajā vilnī, vismaz pusotru stundu jāgaida rindā. Un vēl ar kājām jāiet, ne mašīnu. Dzīvojām, kur tagad Arēna Rīga, tuvākā bija Baltā pirts Tallinas ielā. Regulāri apmeklējām arī Ziedoņdārzā, Vecrīgā, Piena un Jelgavas ielā… Vēlāk tas izveidojās par ieradumu, organisms prasīja, kaut biju pārstājis nodarboties ar sportu. Tā bija kā nepieciešamība. 

– Laba atkarība. 
– Zināmā mērā. Vajag tik atrast laiku, jo rezultāts ir. Tagad priecājos, ja mani kaut kur uzaicina. Mums vajadzētu domāt kā Skandināvijā, piemēram, Somijā tas ir tik pašsaprotami.

Priecājos – izdevās pārliecināt, ka karavīriem kazarmās jābūt pirtīm, lai ir, kad viņi no meža atnāk sniegā, lietū nosaluši. Igaunijā un Somijā pirts ir katrā mazākajā militārajā vienībā, kur kādu specifisku iekārtu apsargā 10–14 cilvēki. Karsēšanās gadu tūkstošiem ir bijusi pazīstama, tā organismam nāk par labu. 

– Arī laimes hormonu varētu atmodināt, kas, šķiet, ir iesnaudies. 
– Neapšaubāmi. Tāds dzīves ritējums bija – cilvēki strādāja, tad iegāja pirtī, pēc tam uz baznīcu. Varbūt tā ir formula, pēc kuras vajag dzīvot, lai mūsu sabiedrība būtu turīgāka, laimīgāka. 

– Esat teicis, ka skarba bija izšķiršanās, kad izlēmāt mainīt treneri. Tēvs no pārdzīvojumiem esot nonācis slimnīcā… 
– Izšķiršanās bija tāda – vai nu ar tēvu, ģimeni viss ir kārtībā, vai nu labāks rezultāts. 

– Ko izlēmāt? 
– Par labu savam tēvam. Rezultāts nevar būt svarīgāks par šīm vērtībām – nekad. 

– Un mācējāt nenest rūgtumu, upura izjūtu sevī? 
– Ar tēvu ļoti ilgi diskutējām, un tas ir maigi teikts. Daudz reižu esmu dzīts ārā no zāles, jo vienīgais atļāvos viņam pretī runāt. Uz to, ka jāmaina tehnika, diemžēl izdevās pierunāt tikai pašās beigās.

Viens mēģinājums bija neveiksmīgs, tētis teica – redzi, nekas nesanāk, atgriežamies pie vecā. Tā tehnika deva pozitīvu pienesumu spēkavīru lietās. Dīvainākais, ka savus labākos rezultātus sasniedzu 34 gadu vecumā.

Tas ir gandrīz neiespējami – spēks varbūt vēl nāk klāt, bet lokanība un ātrums sāk zust. Beigās pierādījās, ka mana doma tomēr bija pareiza, bet ar tēti bija grūti vienoties. Taču bija jāsaprot – gribu medaļu vai tēvu, normālu ģimeni. 

– No vienas puses, emocionāla šantāža… 
– Jā, bet nevar noliegt vērtības, kādas tevī ir ieaudzinātas. Sports ir ļoti īsu laiku, ģimene – visu mūžu, to nevar apiet. Ziemassvētkos redzam filmas par dažādām ģimenes lietām. 

– Dzīve pārbauda ar naudu, varu, statusu, bet ģimene paliek... – Par to ir stāsts. Runāju ar mammu un sapratu – ko man dos tas, ja pacelšu 20 kilogramu vairāk? Ja pēc desmit gadiem nevarēšu parunāt ar savu tēvu, tad kam tas vajadzīgs? Tas pats ar mācīšanos, kas sportistiem nav viegli; lai sasniegtu rezultātu, jāziedojas pilnībā. Es to nenožēloju. Ja es būtu pilnīgi traki gājis iekšā svarcelšanā, būtu lielāki panākumi, bet dzīve taču ir arī pēc sporta. Tāpēc jāmācās. 

Izvēle ir vienmēr

– Esat studējis divās augstskolās – vai tie bija gadi, kad gribējās mazliet norauties no ķēdes?
– Es norāvos, kad sabruka Padomju Savienība. Biju uzvarējis PSRS junioru čempionātā, bet izlasē mani nepaņēma. Ja biji no Baltijas, vajadzēja būt galvas tiesu pārākam. Bija visādas intrigas... Tad pienāca brīvība, likās, vajag atgūt visu, ko pusaudža gados biju zaudējis. Tajā brīdī vēl studēju.

– Tehniskās universitātes klubiņš Anglikāņos, meitenes?
– Pilnībā viss, likās – ā, dzīve ir skaista! Viss beidzās ar reanimāciju. Liels paldies dakteriem, kuri uzņēmās risku un, godīgi sakot, izglāba man dzīvību. 

– Dzīve deva otro iespēju. 
– Jā, man ir otrā dzimšanas diena – 9. augustā. 

– Vai tēvs piedzīvoja jūsu spēkavīra gadus, kad uz jums skatījās nevis kā uz sportistu, bet šovmeni – nu, pavelc vilcienu vai lidmašīnu?
– Arī par to mums bija ļoti smagas diskusijas. Tētim tas nepatika, šādas demokrātijas izpausmes nebija pieņemamas (smejas). 1995. gadā apprecējos, piedzima meita, tas daudz ko mainīja. Laiks bija skaudrs, ienākumi sportistiem gandrīz nekādi.

Tā bija iespēja – ja 1997., 1998. gadā nostartēju kādās spēkavīru komercsacensībās, varēju nopelnīt gandrīz gada algu. Tāpēc varbūt tēvs arī atļāva. Kad Mežaparka estrādē notika lielais turnīrs, piedzīvoju visādas ķibeles, pārplēstus muskuļus, bet tēvam bija liels prieks, redzot karogu augstākajā apbalvošanas mastā plīvojam. Ja neuzvarēju, viņš sašuta – kā vari zaudēt! Tas palika līdz mūža vakaram – viņš nekad nespēja padoties.

Šķiet, esmu viens no retajiem spēkavīriem, kurš trīs reizes ir atteicies no World Strongest Man, augstākā sacensību ranga: 1995. gadā Bahamās, 1998. gadā Marokā, 2000. gadā Dienvidāfrikā. 2006. gadā, kad te bija NATO samits, man bija iespēja braukt uz pasaules čempionātu Islandē.

Tā ir mana sapņu zeme, ar ļoti slaveniem spēkavīriem, arī šābrīža pasaules spēcīgāko cilvēku. Izvēle ir vienmēr – starp medaļu vai tēvu, starp NATO un panākumiem… Tagad esmu pateicīgs, ka paliku tai vēsturiskajā notikumā, kas ir augstākais drošības pasākums pasaulē, var teikt, Everests. 

– Vēl nebijāt aizsardzības ministrs?
– Nē, strādāju prezidenta drošības dienestā par karavīru, bijām cieši iesaistīti, atbildīgās vietās. Man ar diviem samitiem ir bijusi ciešāka saskarsme, un abi bija identiski uzbūvēti. Telpai, kur tiekas valstu augstākās amatpersonas, ir četras durvis, pie trim no tām Rīgā 2006. gadā stāvēja drošībnieki no Briseles, par ceturtajām bija mana atbildība.

Norvēģijas delegāciju vadīja premjerministrs Jens Stoltenbergs. 2016. gadā Varšavā notika mūsu valstij ļoti nozīmīgs samits, kurā tika pieņemts lēmums pie mums izvietot sabiedroto karavīrus, un es tur satiku tos pašus cilvēkus, kuri bija 2006. gadā. Viņi turpināja savu darbu, stāvēja pie durvīm, tikai es šoreiz biju telpas iekšpusē kā aizsardzības ministrs un satiku Jenu Stoltenbergu. Tā dzīvē gadās. 

Nedrīkst vainot ministriju

– Ko uzskatāt par saviem lielākajiem panākumiem?
– Lai vērtē cilvēki. Jāsaka liels paldies tiem, kuri mani iedrošināja – gan Straujumas kundzei, gan Kučinska kungam. Brīdī, kad ir krīze Krimā, politikā ienāk viens sportists… Paldies, ka viņi ticēja – varēšu to izdarīt.

Prieks, ka bija iespēja pulcēt domubiedrus, mums izdevās būt klāt vēsturiskos brīžos, kas ilgi būs ļoti nozīmīgi mūsu valsts drošībai. Varbūt tēva mācītais – fokusēties uz rezultātu – deva pozitīvus augļus, ko tagad ik dienu bauda karavīri. 

– Esat teicis, ka Aizsardzības ministrija ir pabojājusi jums veselību. Aizkari vienmēr bijuši aizvērti, sākāt lietot brilles… – Nedrīkst vainot ministriju (smejas). Tādi ir drošības noteikumi, reaģējot uz to, kas notiek pasaulē. Aizsardzības ministrija man daudz deva, taču skaidrs, ka jebkurā darbā uz altāra tiek likta veselība. 

– Tā aizkaru aizvilkšana varētu būt simboliska. Kādas ir attiecības sabiedrībai ar Aizsardzības ministriju – varbūt mēs tiešām nezinām, kas notiek? 
– Domāju, jebkurā pasaules valstī visu nemaz nav labi zināt. Ja mēģina parādīt, mēs sākam šausmināties. Tas nenozīmē, ka nevajag interesēties, bet vai tas jāpropagandē… Nezinu, vai visās niansēs. 

– Kā Bismarks teica par politiku un desām? – Jā, ļoti tuvu tam (smejas). Mans vectēvs bija miesnieks, arī tētis šo arodu izmācījās, tāpēc zinu, ka nav jāstāsta viss par politiku, jo ne visi to ir spējīgi pieņemt. Taču, protams, nav arī jāslēpj. Skaidrs, katrai valstij ir noslēpumi, un tādiem jābūt, lai mēs būtu drošībā. Daudz ko no vēstures mēs nezinām. 

– Jūs droši vien zināt vairāk par ierindas cilvēku. Ir jauna krīze Ukrainā, arī Kazahstānā – cik drošs esat par savu ģimeni, mums visiem?
– 2008. gadā vēl dienēju Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienestā, kad notika iebrukums Gruzijā, un man nebija pārliecības, ka tas nenotiks arī pie mums. Zinot Latvijas vēsturi, sajūtas nebija patīkamas. Šodien negribas ticēt, ka tas varētu atkārtoties. 

– Arī 1940. gadā droši vien neticēja… 
– Tieši tā. Pēc tik ilga laika nākt ar ultimātiem – neatceros, kad pēc Otrā pasaules kara tā būtu bijis. Esam atgriezušies tādā diplomātijā, ko tā nemaz nevar saukt. Zināmu mieru rada tas, ka esmu ticies ar cilvēkiem, kuri bijuši reālā karadarbībā – ģenerāļiem, virsniekiem. Un, goda vārds, neviens negrib karot. Viņi zina, kāda ir cena.

Bet vai spēj paskaidrot tiem, kuri pieņem lēmumus, par to man ir bažas. Iet bojā gan karavīri, gan civiliedzīvotāji, nezinu, vai tās šausmas kāds vēlas. Taču redzam, ka cilvēki gan karo, gan pārkāpj likumus. Kazahstānā krīt abās pusēs. Mēs redzam krīzi, bet neiedziļināmies cilvēka liktenī, kurš kritis, ticis ievainots vai nonācis ieslodzījumā. 

Pagājušajā gadā man bija iespēja būt Baku pie sava drauga. Padomju Savienības laikā tur bija līdzīgi notikumi, es par viņu vēsturi daudz nezināju. Draugs mani aizveda uz Brāļu kapiem, arī viņa brālis bija kritis. Draugs kā sportists dienēja bruņotajos spēkos, bet tie nogalināja viņa brāli.

Lai Dievs dod mums nenonākt līdz notikumiem, kas ļoti ilgstoši atstāj pēdas cilvēkos. Tāpēc mums visiem vajadzētu domāt par drošību ik dienas, būvēt valsts aizsardzības sistēmu, lai esam gatavi dažādām krīzēm.

To dara Somija, Šveice, Izraēla, un es būtu ļoti pateicīgs, ja arī mūsu sabiedrība būtu pietiekami labi sagatavota. Tas prasa laiku, milzīgus līdzekļus un vēlmi mainīties. Nebūs viegli. Ļoti svarīga ir valsts aizsardzības mācības ieviešana skolās, bērniem jāstāsta par attieksmi pret drošību. 

– Ar to saprotot ne tikai šaušanu, bet arī datorprasmes?
– Banāli piemēri – nu neejam pāri ielai pie sarkanās gaismas, piesprādzējamies automašīnās… Vizītē Izraēlā bija iespējas runāt ar cilvēkiem no aizsardzības jomas – viņiem ir uzbūvēta aptveroša valsts aizsardzības sistēma. Izraēla ir pastāvīgā karastāvoklī, visu laiku ir jābūt gataviem.

Prasīju – jums taču ir kāzas, citi svētki, var gadīties, ka netiekat uz savu militāro vienību? Man teica – tā nevar būt. Katram jābūt tik mobilam, sevi kontrolējošam, lai kaut no bērna dzimšanas vai Jaungada svinībām būtu gatavs ierasties. Viņu pašdisciplīna ir apbrīnojama. Nesaku, ka mums jābūvē šāda sistēma, bet kaut daļēji tādai attieksmei pret savu un valsts drošību ir jābūt.

Mūsu valstī ietu labāk, ja cilvēkiem, kuri patlaban vada krīzi, būtu sapratne par to. Piemēram, Japānā, apzinoties, ka jebkuru mirkli var būt zemestrīce, viņi ir tam gatavi, apmācīti. Man būtu liels gandarījums, ja arī mūsu cilvēki zinātu – ja notiek tas, esam tur un darām to.

Lai neatkārtotos Maxima traģiskais stāsts – skan trauksmes signāls, bet neviens neiet ārā no veikala. Katram jārūpējas par savu ģimeni, mājām. Esmu izrunājies ar ģimeni, kā mēs rīkotos krīzes situācijā, bet, ja pajautātu, ko norunājām, kur tiekamies, domāju, ka esam aizmirsuši. 

– Vajag atgādināt. 
– Nav viegli stāstīt bērniem – ja nu kas notiek ar vecākiem, kur vērsties, ko darīt. Viņiem rodas 120 jautājumu… 

– Negribas baidīt. 
– Tā ir, jāatrod līdzsvars. Atceramies, cik smagi gāja sarunas par obligāto civiltiesisko apdrošināšanu automašīnām, tagad visi ar to esam apmierināti. Kad es pats, slīdot mašīnai, iebraucu skolas žogā (smejas), tas salūza, un apdrošinātāji samaksāja. Vienkāršs piemērs, bet no tādiem dzīve arī sastāv. Vecāka gadagājuma cilvēkiem, izdzirdot par valsts aizsardzības mācību, rodas citādas asociācijas.

– Kad lika izjaukt un salikt Kalašņikova automātus… 
– …un vilkt gāzmaskas. Šis ir cits stāsts – par vēsturi, patriotismu, attieksmi. ASV visās skolās ir garie rokturi – pa tiem uzsitot, durvis atveras uz āru. Tādi ir visās sporta zālēs, lielās auditorijās. Jo skaidrs, ka krīzē cilvēkiem iestājas panika. 

Tu jau nezini, kurš būs uzvarētājs

– Esat izpelnījies cilvēkmīlestību – varbūt latviešiem patīk spēks bez agresijas? To simbolizējat ar savu labsirdīgo, bet stipro, apņēmīgo būtību. 
– Tas nav nekas jauns, senās militārās mācībās vēsta, kā panākt mieru bez kara. Ir jāspēj pārliecināt, jo tu jau nezini, kurš būs uzvarētājs, kā veiksies cīņā par jebko. Bet tas nav viegli, sevišķi man (smejas).

Ir jāapzinās, ka tev piemīt lielāks spēka potenciāls nekā citiem. Kādreiz lidsabiedrībās deva metāla galda piederumus, tagad mums vairs neuzticas. Izraēlas armijā māca izmantot visu, kas apkārt, lai uzdevumu spētu izpildīt. Ir jāapzinās tas, kas tevī mīt.
 
– Kas ir jūsu romantiskā būtība – attiecības ar sievu vai varbūt bruņurupuču cilāšana?
– Žēl, ka tās vairs nav… Par bruņurupučiem – varbūt cilvēki neaizdomājās, kāpēc mēs to darījām. Tika pievērsta uzmanība sugas izdzīvošanai. Pēdējoreiz to darīju ar Kārli Bardeli, viņš turpina ceļu apkārt pasaulei, viens pats airējot laivu pāri Indijas okeānam. Izrādās, ka esam rados.

Viņš ir apbrīnas vērts. Esmu mēģinājis iedomāties, kā ir vētrā okeānā... Turklāt viņš to vienmēr dara saistībā ar kādu sociālu projektu. Esmu lepns par iespēju iepazīties. Mūsu vēstules palīdzēja viņam braucienā no Āfrikas uz Brazīliju.

Gandrīz dēkaiņu stāsts – Āfrikā, ieraugot uzrakstu Ministry of Defence, visi saprot, ka tas ir nopietni, un viņam palīdzēja. Tās bija vienkārši atbalsta vēstules, bet prieks, ka arī man izdevās viņa milzīgajā notikumā būt. Iespējams, viņš būs pirmais cilvēks pasaulē, kurš to izdarījis. 

– Jums kādreiz nav gribējies iesēsties laiviņā un aizbraukt prom no visa? 
– Man patīk ceļot, uzzināt ko jaunu. Ne tūristu apmeklētās vietās, bet satikt cilvēkus viņu ikdienas dzīvē ir visforšākais. Stāvēt Zambijā uz baobaba, kuram ir vairāk nekā 2000 gadu, vai Viktorijas ūdenskrituma malā… Bet romantiku var atrast jebkur, tikai vajag spēt to ieraudzīt. 

– Jūs būtu gatavs izmēģināt, kāds ir prezidenta krēsls? 
– Zināmā mērā jau esmu izmēģinājis – tagad esmu Šaušanas federācijas prezidents. 

– Domāju to, kur Levits sēž… 
– Neesmu domājis. Tā ir milzīga atbildība, arī uzticība. Prezidenta krēsls nav tikai viņš viens. 

– Savulaik jau noskaidrojāt, ka iesēšanās ministra krēslā ir iziešana ārpus komforta zonas. 
– Pilnīgi droši. Tikai tas, ka esi ar citiem, dod rezultātu. Viens neko nevari izdarīt, lai cik talantīgs būtu. Es spēku redzu kopībā.