Kristīne Balode par skaistumu un labsajūtu: "Krūštura man mājās un mugurā nav vispār"

Omes šiks

Vienmēr esmu bijusi diezgan kalsna, daudz esmu klausījusies komentāros par savu kaulainumu, par puiciskumu. Par laimi, nevarētu teikt, ka tas man ļoti trāpīja – vienmēr labi jutos tāda, kāda esmu. Kopš bērnības esmu bijusi arī mazēdāja. Un vēl tagad vislabāk jūtos, ja esmu mazliet nepaēdusi. Ap gadiem 20 nonācu jogas pasaulē un tajā sastapos ar pārliecību, kāda bija arī manai vecmāmiņai, kuru ļoti cienīju, proti, viņai nebija tradīcija pārēsties, viņa vienmēr teica, ka labāk ir mazāk. Arī tad, kad jau dzīvojām pārticības laikmetā, kur galdi vienmēr klāti, viņa mācēja apstāties. Un es tagad esmu tāda pati. Ar ieturētību visās lietās. Vecmāmiņa bija arī ļoti rūpīga – prata tā askētiski rūpēties gan par sevi, gan arī cienīt drēbītes, kuru viņai nebija daudz, bet vienmēr koptas. Allaž notīrītas kurpes, samts un zīds – tikai dažas, bet labas un ilgtspējīgas lietas. Arī mana garderobe ir tā veidojusies. Askēze gan ķermenī, gan tajā, ko uz tā lieku virsū. Tas attiecas arī uz skaistumkopšanu. Drīz man būs 45, un tikai tagad esmu iedomājusies par vārdu “novecošana”, līdz šim man tāda faila vispār nebija. Un arī par to jāpateicas omei, kura bija skaista sieviete līdz pat saviem 96 gadiem. Nekādu jautājumu par krunciņām. Tas vairāk ir par sevis aprūpēšanu, kopšanu un stāju, iekšējo pasauli. Ome bija pēckara cilvēks, viņa daudz strādāja: dārza darbi, fiziskas kustības, braukšana ar riteni. Viens krēms viņai bija, lūpukrāsa, acu zīmulis. Bet viņa izskatījās šiki!

Stila ģeogrāfija

Viena no iedvesmas sievietēm man ir Koko Šanele – tas vairāk ir par brīvību. Jau sen nevalkāju krūšturi, jo man ir svarīga ķermeņa brīvība. Lai nekas nespiež, nekas netraucē. Man nebūs neērtas liestes kurpēm vai apģērbā iemocīts viduklis, kas traucētu elpot. Nezinu, vai tas gluži ir franču modes stils, kas man patīk, drīzāk tā ir Francijas brīvība – sieviete, kas man vienmēr ir asociējusies ar kaut ko elegantu un vienlaikus nepiespiestu. No bērnības jūtu vilkmi uz Āfriku, tagad man tuva Āfrikas sieviešu stāja un pārliecība. Francija salikumā ar Āfriku – tas varbūt arī ir mans stils. Piemēram, dabiski man ir taisni mati. Un es, kas visu mūžu esmu tiekusies uz to, ka mums jādzīvo ar to, kas dabas dots, ar matiem tomēr atļaujos paspēlēties – no drediem līdz pat gandrīz plikai galvai. Bijušas visdažādākās matu krāsas un ilgviļņi… Tagad man ir šī kaudzīte uz galvas, ar ko ļoti labi jūtos. Talkā nāk mūsdienu ierīces: man ir divi aparātiņi – viens, kas ievelk matu šķipsnu un uztaisa cirtu, otrs – tāds tievs puļķītis, nav īsti lokšķēres, kas izveido apjomu. Man nepatīk sevi apgrūtināt, daudz un ilgi ņemties, bet šī kaudzīte labi funkcionē divas trīs dienas. Rīta rituāli vairāk saistās ar labsajūtu. Piemēram, man patīk pastaipīties. Man bija mugurkaula veselības izaicinājumi jau pēc devītās klases; mācījos sanatorijas internātskolā, un tur man ielika ļoti labus fiziskās kultūras pamatus. Rīta vingrošana – kaut vai tikai 10 minūtes, bet katru dienu. Ja laiks atļauj, pavingroju vēl pēc pāris stundām. Man ir sēdošs darbs, bet ļoti patīk staigāt, būt kustībā. Ja būšu nosēdējusi visu dienu bez kustībām, varu palikt arī tāda… visai nejauka. Mana dziļa pārliecība – cilvēkam ir jākustas, tā ir viena no preventīvās veselības aktivitātēm, kurā esmu disciplinēta.

Grūtniecības transformācijas

Mazliet mollīgāka paliku vien ar pirmo meitiņu, kas saistīts arī ar to, ka mums ar vīru tolaik bija restorānu bizness – ēšanas bija stipri par daudz. Ēdu vismaz trīsreiz dienā, vai man to vajag vai nevajag, un pie tā ātri pierod. Turklāt es kā bērns, kas nav gājis bērnudārzā, kopš mazotnes biju ļoti radusi pie mājas ēdiena un veselīgiem ēšanas paradumiem. Bet restorānu ēdienā ir salīdzinoši daudz sāls, daudz cukura, visas tās garšas spēļu lietas, ko prasa smalkā ēšanas kultūra. Man tomēr šķiet, ka tajā visā ir arī tāda zināma izlaidība... Ātri atkal paliku stāvoklī otrreiz, bet arī pirmo ilgi baroju – un tā visus bērniņus –, tāpēc biju tik kalsna, ka daktere satraucās, kā vispār iznēsāšu otro bērnu. Svars bija uz otru pusi kritisks. Ar trešo – puiku – jau bija stabilitāte, biju iemācījusies, kā man vajag. Tas ir ļoti svarīgi – iemācīties sevi. Man ir trīs bērniņi, vienu zaudējām. Arī tas bija periods, kad ēšana nāca kā kompensācija.

Dinamiskie treniņi

Man patīk visas tās lietas, kur varu darīt kaut ko savā ritmā un mani nedzen kādam līdzi. Vajag sevi sajust. Man ir diezgan lēna limfas attece un ar to kaut kas jādara, tāpēc ilgu laiku gāju uz “Figura Line” limfodrenāžas masāžas ruļļiem. Un pēc tam vienmēr labi jutos. Noteikti joga, lielākās vai mazākās devās – tas no dzīves posma atkarīgs. Patīk tā sajūta, ka varu izkāpt no gultas un izdarīt kaut ko savā labā. Un arī vingrošana grupās – man to vajag, lai socializētos, iemācītos kaut ko jaunu. Kad dzīvē ir krituma mirkļi, tieši tad, kad gribas stipri izolēties, ir jāpretojas šai vēlmei un jāiet pie cilvēkiem. Bija manā dzīvē brīdis, kad biju ļoti izolējusies no visa. Tāpēc tagad apzināti eju arī draudzēties un ļoti izbaudu iespēju, ka treniņā ir daudz dažādu cilvēku, ko es savā burbulī nekad nesatiktu. Jau gadu tie ir dinamiskie treniņi “Pagrabā” – mazliet pat tāds cross-fit, kas man ir pilnīgs jaunums. Vienmēr likās, ka man nepatīk skriet. Kādas hanteles un stieņi – nē, šito man nepiedāvājiet! Un troksnis. Fui! Bet tas bija labs brīdis sākt – dzīvē vajadzēja kustības, un tagad man ļoti patīk, es katru reizi priecājos. Šie ir mentālie un fiziskie treniņi, diezgan daudz ir psiholoģisko izaicinājumu. Kustības vērstas uz sevis pārvarēšanu, uz apzinātības praksi, fokusētību, klātesamību. Bez tāda psiholoģiskā piesitiena man vairs nebūtu interesanti.

Mūsdienu veselības aprūpes sistēma aizvien vairāk aktualizē, kā harmoniskāk piedzīvot premenopauzes un menopauzes periodu. Noteikti ir jābūvē muskuļu masa, un to nevar uzbūvēt, no rīta pastaipoties. Tas ir svarīgi gan fiziskajai, gan mentālajai veselībai, jo nav tikai par muskuļiem, bet arī par hormonālo sistēmu. Tagad esmu daudz vairāk nostiprinājusi gan muskuļus, gan mentālo spēku. Serotonīns dara savu – esmu priecīgāka, apmierinātāka, smaidīgāka, izdauzījusies. Un nevajag baidīties no lielajām slodzēm! Es sākumā sevi pieskatīju kopā ar fizioterapeitu, jo man ir gan skolioze, gan lordoze, mugurkaula veselības izaicinājumi, kas jāņem vērā. Pamazām rodas jauda un redzēšana, ka varu krietni vairāk, nekā biju iedomājusies, ka varu. Sākumā baidījos no katra stieņa, likās, ka nositīšos ar tām milzu hantelēm… Un jānēsājas pa zāli nenormālā ātrumā apkārt! Bet tagad, pēc gada, tas jau nāk brīvi un dabiski.

Pati ar savām krunciņām

Īpašas sejas procedūras es neveicu. Eju uz “Kolonnu” taisīt manikīru, pedikīru un uz pamata sejas masāžu ar metāla rullīšiem, kas pakustina zemādas muskuļu slāni. Pēdējo daru salīdzinoši reti, reizi divos mēnešos. Bet neliegšos – beidzamajos gados nākusi apziņa, ka vajag ko citu arī pamēģināt. Man nav iebildumu pret savam krunciņām. Daudz smejos – esmu jautrs cilvēks pēc būtības, tas man tiešām ir svarīgi. Varu darīt nopietnas lietas, bet humora izjūta ir viena no svarīgākajām, manuprāt. Un, lai es tagad būtu tāda, ka sejā vispār neredz dzīvības pazīmes… Lūk, tā arī ir mana šābrīža attieksme pret plastiskām manipulācijām.

Mīlu sejas pašmasāžas, jo man patīk ap sevi čubināties. Pašpieskāriens man mēdz dot vairāk labas sajūtas nekā kāda procedūra, kur noguļu bezdarbībā. Kas, protams, ir dziļa relaksācija, un ķermeņa masāžās jau es vispār varētu gulēt no rīta līdz vakaram. Bet neticu spēka lietošanai – izlauzt, izmīcīt, un tad viss kā izdauzīta karbonāde saraujas atpakaļ… Man derēs viss, kas ir atslābinošs un relaksējošs. Ticu, ka ar maigu, bet ilgu pieskārienu var panākt dziļāku efektu. Un, ja man būtu papildu tūkstotis, es pāris dienu gulētu dažādās masāžās un ļautu sevi apčubināt no visām pusēm. Manikīrs – visklasiskākais, neklāju pat nekādas lakas. Reizēm palūdzu, lai meistare uzliek vitamīnu kārtiņu. Man ir ģenētiski labas formas nagi no mammas, neprasa lielu kopšanu. Pagājušajā pavasarī pēdējo reizi uzliku gēla nagus, un man bija tik smaga sajūta… Nākamajā dienā norāvu nost! Tas posms ir izdzīvots.

Ķermeņa kopšanas arsenālā man jau 25 gadus ir tikai kokosa vai mandeļu eļļas. Sejas krēmus sāku lietot nepieklājīgi vēlu. Jo nesmēķēju, tikpat kā nelietoju alkoholu, man nepatīk sāļš ēdiens, kopš sevi atceros, dzeru daudz šķidruma, un āda kaut kā tika galā. Vairākus gadus mani ir “Guinot” zīmola sejas krēmi – sāku iet uz “Kolonnu”, tur šī kosmētika bija, un es pie tās paliku. Pēc tam – paldies meitas kosmetoloģei – nonācu pie tā, ko lietoju tagad, – vācu zīmola “Dr. med. Christina Schrammek”. Ļoti maigas sejas mazgāšanas putiņas, nesausina manu ādu, kam ir tendence kļūt sausākai, nemetas nekādi pleķi. Lietoju arī vienu šā zīmola masku – “Hydra Maximum Mask” klāju plānā kārtiņā gan no rīta, gan vakarā krēma vietā. Reizēm, kad gribas seju ietonēt vai izlīdzināt, uzlieku “Guinot” “Hydra finish SPF 15” aizsargkrēmu ar nedaudz tonīti. Tā ir mana bāzes kosmētika.

Un “Yves Saint Laurent” dekoratīvā kosmētika man ir mīļa. Acu zīmulis, tuša, tonālais. Darbs tāds, ka sakārojas sevi reizēm piekrāsot podkāstiem un konferencēm. Tas noteikti ir mans zīmols – gan estētikā, gan pats Senlorāns man vienmēr licies ļoti šarmants. Mans mīļš draugs ir dizainers Artis Štamgūts, manuprāt, mūsējais Senlorāns, ar tādu pašu smalku jušanu un niansēm apģērbā, kas man patīk.  Dekoratīvās kosmētikas uzklāšanu es redzu kā iespēju gleznot uz sejas. Piemēram, vienu brīdi gribēju vienkārši iemācīties uzvilkt līniju ar mitro laineri – kā to var dabūt taisni?! Tādi eksperimenti man raksturīgi vairāk nekā pati grima lietošanas ideja. Vilku līniju un liku vēl punktiņu apakšā. Kā divas acu zīlītes sanāk. Tajā laikā man bija maziņš puika, nebiju īpaši sociāli aktīva, bija vairāk laika un iespēju dauzīties. Starp citu, kad staigāju ar puiku ratiņos, laikam arī visvairāk pucējos – šuvu drēbes, gāju pie šuvējas ar savām idejām, pamodās kaut kāda mana nerealizētā dizaineres stīga. Tolaik gadus četrus man tikpat kā nebija veikalā pirktu drēbju. Tagad ir citas prioritātes.

Ja tagad gribas jaunas drēbes, vispirms noteikti paskatīšos un iedvesmošos Sabīnes Skarules lapā – adījumi un tamborējumi ar aizgājušā laika pieskaņu. Un viens mīļš franču zīmols šobrīd man ir – “Sezane” internetveikals. Tāds romantiskais piesitiens tagad patīk.

Kā jau teicu, krūštura man mājās un mugurā nav vispār. Man ir trīs bērnus izbarojušas maza izmēra krūtis, un tagad es ņemšos, tās kaut kur stīvējot iekšā?! Un vēl mēģinot izdomāt, kura krūštura forma ir manējā? Taču ne. Ja kādam ir briesmīga traģēdija tie mani krūtsgali, kuri, jā, man ir, nu, lai tad viņš tiek ar to galā. Tā galu galā ir arī mana sirds tēma, kurā darbojos, – laba jušanās. Tur ir daudz kas arī no veselības viedokļa, un vēl – tā brīvība sievietēm ir vajadzīga. Man jau ome iemācīja – visu, kas tev traucē, rauj nost! Gan fiziskā, gan mentālā ziņā nedzīvot sprostos. Iedomātās realitātēs, kuru dēļ man vajadzētu “darīt tā”. Es nedaru to, lai kaut ko manifestētu vai ar to skrietu kādam virsū; tās ir manas rūpes par sevi.

Bet man patīk zeķes, zeķbikses. Un noteikti apavi vairāk nekā apģērbs, kas ir diezgan minimālistisks. Patiesībā esmu apdomīga – ja jāizvēlas, vai ieguldīties jaunā studiju programmā vai jaunā pieredzē, piemēram, ceļošanā, tad, jā, varu diezgan daudz tērēties pieredzēs. Lietām atliek mazāk. Un lietas man nāk ar simbolisku nozīmi. Piemēram, rotas es gribētu pirkt un pirkt. Vajag vai nevajag. Jo man tās vienmēr vajag! Man ir sajūta, ka jārotājas. Mani rotu magi ir Ranta Roga, Rasma Pušpure, Klinta Rautiņa, Māris Balodis, Pēteris Ripa, “ArtJewelryMusha”.

Eksperimenti un atklājumi

Pančakarmu veicu vienreiz un droši vien uz to vairāk neparakstītos. Man šis kampaņas veida pasākums šķita daudz par agresīvu, pēc tā ļoti grūti atguvos. Mana ikdiena ir pietiekami sabalansēta, lai šādu triecienu ķermenim nevajadzētu. Toties mans fantastiskais jaunatklājums ir masiere Elīna Meļņika, pie kuras tieši nesen biju aizbraukusi, pavadīju tur piecas vai pat sešas stundas. Elīna ir arī aromaterapeite – viņas darbā ir tik daudz simboliskā, kas man patīk. Esmu mēģinājusi aukstumpeldes un sapratusi, ka tās man der tik daudz, cik nekaitē menstruālajam ciklam. Kad iet jau aiz ovulācijas, pirms mēnešreizēm, šis ķermeņa stress, temperatūras kontrasts man dara vairāk slikta nekā laba. Vispār esmu ūdens cilvēks, man ļoti patīk peldēties, un mans galvenais relaksācijas avots ir duša – pastāvi 25 minūtes dušā un esi visu noskalojusi.

Esmu diezgan karstumizturīga, varu iet kūpošā dušā. Ļoti patīk pirtis, visi pirts rituāli. Smaržas, garšas, temperatūru maiņas… Bet noteikti jāatrod savs pirtnieks. Pirts ir dvēseliska un enerģētiska apmaiņa, tur svarīgs cilvēks, kas vada rituālu. Man ir pirtnieks Mareks Jūrkalnē, un vēl “Ogles sauna”. Arī Vilnis “Ziedlejās” – viņš ir manuālais terapeits, ķermeņa taisnotājs. Diezgan regulāri eju uz “Bowen Academy” pie Jāņa. “Bowtech” terapija ir ļoti jaudīga – kā uzturēt ķermeni harmonijā, īpaši stresa periodos. Tas strādā uz fasciju saitēm, atslābina trigera punktus, tiek atjaunotas ķermeņa dabiskās atjaunošanās spējas, restartēta imūnsistēma. Arī tagad, kad eju uz intensīvajiem treniņiem, tiklīdz jūtu, ka veidojas savilkums, ilgi negaidu, aizeju salīdzsvarot. Kļūst vieglāk ķermenim un līdz ar to arī psihei.

Ik pa brīdim mēdzu izdarīt ekstrēmākas lietas. Esmu gājusi pāri oglēm, pāri stikliem, liekusi stieņus – tas iedod gan fiziskajam, gan mentālajam ķermenim tādu “wow!” sajūtu. Šovasar gribētu izlēkt ar izpletni. Pāri oglēm esmu gājusi vairākas reizes, arī kopā ar bērniem. Tas pirmām kārtām maina sajūtu par to, ko ķermenis var. Jo mums, cilvēkiem, ir tie “stikla griesti” – liekas, ka daudz ko nevaram. Tāds piedzīvojums uz ilgu laiku iedod brīvības sajūtu; smadzenēm gan vienalga ir tendence raut mūs atpakaļ pie vecajām ticībām un pārliecībām... Bet prakses, kas ir ekstrēmākas, var ik pa laikam atgādināt, ka nav tik cieši jātic tam, ko tu domā. Mūsu domāšana nav absolūtā patiesība, vajag ar vieglu neuzticēšanos ik pa brīdim ielikt sevi apstākļos, kas parādīs, ka, iespējams, ir pavisam citādi, nekā man šķiet.

Vēl viena lieta, kas man ļoti palīdzējusi, ir TRE – thrauma release excercise – atbrīvot spriedzi un trauksmi trīsē. Izgāju apmācību pie Kristīnes Brices un sapratu, ka tas ir tas, ko esmu jau mācījusies, izzinot tantriskās tehnikas – atbrīvot un palaist trīsi, kas svarīgi arī sievietes orgasmam. Jāsaprot, ka stress var būt labs un vajadzīgs; tā atbrīvošana var nest transformāciju dažādās jomās. Un tas ir ļoti labs rīks, jo uzreiz pieejams. Man pat nevajag kaut kur nogulties, vienkārši sajūtu un viegli ļauju tai trīsei aiziet; un viss ķermenis vakarā nebūs savilcies.

Ļoti svarīgi sievietei ir kustināt iegurni. Riņķot, apļot un grozīt uz visām pusēm. Apļo pa labi, pa kreisi, uz augšu un leju, taisi cilpiņas… Viena no manām jogas autoritātēm teica: tas būtībā ir vingrinājums, nevajag no tā izdomāt neko sarežģītu. Cilvēkam ir savs vingrinājums jājūt. Esmu mēģinājusi arī intervālu diētu ar lielākiem vai mazākiem panākumiem, Bet man patīk, ja no katras pieredzes kaut kas paliek un kļūst par ikdienas rutīnas daļu. Labklājīga pašaprūpe ir dažādu atklājumu kopums, kas ar laiku pārtop metodēs. Lai veidojas nevis vispārīgas norādes, bet īpašie “Mani 5 veidi, kā…” un es vienmēr zinu, kādi tie ir. Manuprāt, cilvēks nenoveco fiziski, viņš noveco mentāli. Daudz svarīgāk ir rūpēties, lai es ik pa laikam atjaunojos un nemitīgi transformējos, eju līdzi laikam, nelieku sev šādus griestus. Ķermenim būs lemts mani iznest šim ceļojumam cauri, tāpēc es mēģinu tam palīdzēt.