Psiholoģe Kristīne Balode par attiecībām un guļamistabu: "Ir jāizvēlas sagribēt gribēt. Tik elementāri tas arī ir!"

Ilgas pēc prinča baltā zirgā, kurš ierodas pie sievietes, atrisina visas problēmas un aplaimo viņu līdz mūža galam, tīri cilvēciski ir saprotamas, taču vienlaikus jāapzinās, ka atbildību par savu dzīvi tādā veidā nododam cita rokās.

Psiholoģe komentē: “Būtībā daba cilvēku ir radījusi kā resursus saudzējošu organismu, līdz ar to mūsu nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi, iespējams, ir visai likumsakarīga. Ja kāds cits kaut ko mūsu vietā var izdarīt, vai arī, ja nevaram caur to sevi apliecināt, parādīt vai piedzīvot, tad īsti neraujamies to darīt.”

Blakus ir otrs, kurš arī kaut ko grib

– Vai tas, ka esam radīti kā resursus saudzējoši organismi, ietekmē arī to, kāda ir mūsu seksuālā dzīve?

– Te jāņem vērā, ka ir sastopami divi seksuālie temperamenti, no kuriem viens ir gribošs, bet otrs sagrib, reaģējot uz patīkamu stimulu. Citiem vārdiem, daļa cilvēku ir ar hormonāli determinētu un aktīvāku seksuālo temperamentu (biežāk to attiecina uz vīrišķo fizioloģiju), bet daļa – ar reaģējošu, kas nozīmē, ka iekāre, gribēšana rodas procesā, reaģējot uz kairinājumu. Personības ar sievišķajām dzimumpazīmēm apmēram 70 % gadījumu ir ar reaģējošu seksuālo temperamentu. Tādējādi tā ir dabiska reakcija – vairāk reaģēt uz to, ko piedāvā. Dabiskāka šķiet izvēle gaidīt piedāvājumu – orgasmus, pieredzes, atbildības utt. Taču agrāk vai vēlāk visbiežāk pašas no tā nogurstam, jo cik gan ilgi varam neko nedarīt – neradīt situācijas un neuzņemties atbildību?

Tikpat labi tā var būt apgriezta situācija – ar ļoti gribošu sievieti un vīrieti, kura iekāres un uzbudinājuma procesi var atvērties kontekstuāli, kā reakcija uz patīkamu piedāvājumu. Jo stāsts jau nav par stereotipisko dzimumu nodalījumu – vīrietis vai sieviete, bet gan seksuālajiem temperamentiem un sievišķajām un vīrišķajām dzimumpazīmēm, kuras raksturo fizioloģija, hormonālie procesi un socializēšanās procesā nostiprināti attieksmes un uzvedības modeļi.

– Temperaments paliek nemainīgs?

– Nē, dzīves laikā, ejot cauri dažādiem dzīves periodiem un pieredzēm, arī seksuālie temperamenti mēdz atslābt, pārslēgties, pamainīties. Piemēram, kad pārstrādājamies darbā un tuvojamies izdegšanai – kāda tur iekāre, kāda gribēšana? Tāpat dzīvē var būt brīži, kad partneris kļūst dinamiskāks. Ir sievietes, kurām grūtniecības laikā ir tik daudz aktīvo dzimumhormonu, ka viņas ar savu lielo gribēšanu gandrīz vai pat netiek galā. Dzīves situācijas mēdz būt dažādas, tāpēc nevajadzētu stigmatizēt. Mēs visi tomēr esam kontekstuāli un situatīvi.

– Kā šajā mainīgumā rast seksuālās saskarsmes krustpunktus ar partneri?  

– Neviens mums nav apsolījis, ka būs kādi statiski stāvokļi. Turklāt pārsvarā savā iekārē mēs neesam vienā lappusē – kad grib viens, otrs negrib; otrs grib, bet nu pirmais negrib. Tas  ir pavisam normāli un cilvēciski. Jautājums tikai – vai protam uzcelt tiltu viens pie otra? Vai arī tā vietā uzceļam žogu – ar apvainošanos un aizvainošanos... Te liela nozīme ir tam, kā būsim iemācījušies pa to laiku, kamēr abi vienlaikus gribējām (parasti – attiecību sākumā, kad jutekļi bija vairāk atvērti un ar seksu nodarbojāmies biežāk), ieaicināt viens otru erotiskajā telpā.

Tas arī ir šis cilvēciskais izaicinājums – ja esmu ar aktīvo un gribošo seksuālo temperamentu, iespējams, man jāmācās pieņemt, ka mana gribēšana nav visu situāciju centrā, ka ir vēl otrs cilvēks, kurš, ļoti iespējams, arī kaut ko grib, un man ir jāmācās to pamanīt. Savukārt, ja esmu ar reaģējošo seksuālo temperamentu, mans izaugsmes ceļš varētu būt tajā, ka mācīšos sagribēt pati, saprast, ko un kā man vajag, piedāvāt, prasīt, lūgt, sadarboties un darīt. Nevis tikai gaidīt, ka kāds man nemitīgi kaut ko piedāvās un pasniegs jau gatavu. Būs jāmācās uzņemties atbildību par savām pieredzēm, arī seksuālajām.

– Labi, esmu gatava uzņemties atbildību. Bet ar ko sākt? Kā sagribēt? Vai ir kādas pogas, uz kurām uzspiežot, varam sevi atraisīt?

– Ir jāizvēlas sagribēt gribēt. Tik elementāri tas arī ir! Piemēram, es varu aiziet no rīta uz darbu ar sajūtu, ka negribu tur doties, jo labprātāk pastaigātos pa mežu, pavadītu laiku ar bērniem, vīru. Bet varu arī izvēlēties sagribēt gribēt aiziet uz darbu un izbaudīt to, ko esmu izvēlējusies, nevis visu dienu cepties – kā es te negribu būt; kad beidzot varēšu iet mājās... Sanāk, ka negribošajam temperamentam lielākais izaicinājums ir iemācīties izdarīt brīvas gribas aktu un izbaudīt to. Jo neviens cits mums neko nav parādā. Jebkuram cilvēkam uz šīs pasaules ir jāmāk aktualizēt sava griba; ja nē, smaga un nepatīkama dzīve garantēta.

– Varbūt varat minēt kādu piemēru, kā neaktualizēta griba var aizvest neceļos...

– Mēdz būt gadījumi, kad ejam uz randiņu ar izvēlēto partneri nevis tāpēc, ka viņu gribam, fiziski vai platoniski iekārojam, bet gan tāpēc, ka viņa vārdi par to, cik esam brīnišķīgas un iekārojamas, nošarmē. Ir tik patīkami patikt un būt gribētām. Klausāmies, tīksmināmies, bet, nonākot līdz viesnīcai vai mājas gultai, saprotam, ka pieskarties viņam īsti negribam.

Uzreiz ir skaidrs impulss – mani vairāk valdzināja mana varēšana noturēt un vadīt otra cilvēka interesi un gribu, bet, iespējams, to, kas notiek ar mani pašu, nemaz nepamanīju. Un tas var nemainīties arī tad, kad attiecības sāk iegūt jaunus atbildības apgriezienus un jūtam, ka piesaistes procesi jau ir notikuši un zināmas ērtības izkristalizējušās. Pēc tam brīnāmies – kāpēc kļūstam pret partneri riebīgas, lecīgas, sākam manipulēt? Bet kurš tad sākumā nerīkojās īsti godīgi? Viņš, kurš bija atvērts un definēja, ko grib, vai arī mēs, kurām tā patika klausīties un vērot otra simpātiju izgaismoto ievainojamību?

Kādās attiecībās esam ar savu ķermeni?

– Cik būtiska loma ir sarunām?

– Runāt mēs varam līdz bezgalībai. Ļoti bieži vienam no partneriem to vien tik gribētos – lai mums pasaka, ka vajag vēl parunāt. Īstenībā arī sarunas nespēj atrisināt situāciju, kam jāīstenojas rīcībā. Tas, ko neprotam, ir – dzīvot ķermenisku dzīvesveidu. Un seksu bieži vien negribam ne jau tāpēc, ka mēs neprastu runāt, bet gan tāpēc, ka trūkst prasmju veidot kontaktu ar savu un otra ķermeni.

Sekss nenotiek, tikai runājot. Sekss ir aktīva darbība, savukārt runāšana nereti ir aiziešana prom no darbības. Jā, iespējams, personībai, kura nav tik trenēta runāt, būtu jēga mācīties to darīt, bet es neredzu iemeslu, kāpēc partnerim, kurš jau tā aizpilda kopīgo telpu ar savu runāšanu, vēl vairāk vajadzētu kultivēt runāšanu.

Daudz būtiskāk ir saprast, kādas ir attiecības ar savu ķermeni. Cik izglītotas Rietumu sabiedrībā šajā ziņā esam? Piemēram, vai apzināmies, ka sieviete nesākas tikai kaut kādos mistiskos 18 gados, bet jau ar pirmajām mēnešreizēm? Un ka tikai viņa pati, nevis kāds cits, ir atbildīga par to, kas notiek ar viņas reproduktīvo sistēmu, caur kuru ir potenciāls rasties jaunai dzīvībai?

Jā, iespējams, skan skarbi, bet tieši sieviete, kaut arī vēl pavisam jauna, būs spiesta saskarties ar atbildību par grūtniecību, kas atstās nospiedumus gan viņas ķermenī, gan psihē, lai arī kādu lēmumu par šo grūtniecību pieņems viņa pati vai viņas aprūpētāji. Diemžēl bieži vien tādas arī paliekam – visnotaļ infantilas, kuras nav kontaktā ar savu cikliskumu, reproduktīvo potenciālu un atbildību par labklājīgu seksuālo pašrealizāciju.

Rīcība bez kompetences bieži vien ir kaitnieciska pašai sievietei, atbildība pret partneri jau ir daudz izaicinošāks partnerattiecību uzdevums. Būtu taču brīnišķīgi, ja sieviete pati būtu tik sevi saprotoša, ka spētu iepazīstināt savu vīrieti ar to, ka sievietes fizioloģiskās vajadzības atšķiras. Piemēram, lai uzbudinātos, mums daudz nozīmīgāks kā vīrišķajam organismam būs atslābums, drošības un uzticēšanās izjūta gan situācijai, gan tajā iesaistītajiem cilvēkiem.

– Ja sieviete savu ķermeni pati īsti nepazīst, viņai nav ko vīrietim pastāstīt...

–  Jā, tāpēc tas ir ļoti būtisks jautājums – kādās attiecībās esam ar savu ķermeni? Ja nav vēlme tajā būt, ja viss šķiet nepareizi, viss vienos melnajos kvadrātos – te jānotievē, te jānopulē, te jānogriež, te jāpielīmē, te vēl kaut kas... Ja negribam savā ķermenī atrasties, sakot: “Paņemiet šo te prom un iedodiet man citu!” – tad kurš gan mūsu vietā ķermeniski juteklisko pieredzi piedzīvos?

– Ģimenē ienākot bērnam, mainās ne tikai partneru lomas, pienākumi un pasaules uztvere, bet sievietes gadījumā arī fiziskais ķermenis. Nav retums, ka pēc šādām nozīmīgām pārmaiņām savu ķermeni nākas iepazīt no jauna (arī seksuālajā ziņā), pieņemt un iemīlēt. Bet partneris ne vienmēr ir gatavs šajā delikātajā ceļojumā doties kopā, un rezultātā attiecības sašķobās.

–  Ņemot vērā, ka līdz šim esam dzīvojuši, ignorējot pusi pasaules populācijas, kas piedzimst sievišķajā ķermenī, tas šķiet gluži loģiski. Ja paskatāmies – cik tad nesen sievietes ķermenis vispār ir ienācis medicīnā? Nemaz nerunājot par to, vai sievietes psihe kādam līdz šim ir interesējusi kā kaut kas pietiekams, nevis disfunkcionāls...

Ko gan citu pēc kā tāda varam gaidīt? Tikai mūžīgo nesatikšanos. Tādas attiecības ir smagas, tur ir vieta tikai vienam organismam, vienai hormonālajai sistēmai, vienai formai, kā būt – mūžīgi tievam, mūžīgi tādam un šitādam. Tur nav paredzētas izmaiņas. Pasaulē kopumā nav paredzēta harmoniska un atvērta attieksme pret mainīgumu.

Tagad, kad sieviete vairāk atgriežas sociumā kā aktīva līdzdalībniece, tiek skarta arī partnerattiecību tēma, līdz ar to aktualizējas jautājumi, vai visam ir jānotiek tikai tāpēc, ka viena šī te aktīvā sistēma kaut ko grib. Un kā mēs tur rodam vietu otrai sistēmai?

Bet, ja tā otra klusē, neko nesaka un savas vajadzības nekādā veidā nepauž, nemāk par tām pastāvēt, tad turpinās tieši tas pats, kas gadsimtiem ilgi – viena personība apkalpo otru, piemēram, ļaujoties seksuālai tuvībai tikai tāpēc, ka prātā ir iedomas, ka kādam tas pienākas, ka tas ir jādara, lai saglabātu laulību vai lai partneris neaizietu kur citur.

– Izklausās pēc baiļu piesātinātas dzīves.

– Jā, tie ir iemesli, kas nav saistīti ar brīvu gribu, prieku, baudu un komfortu, bet gan ar bailēm, nedrošību un nepārliecinātību, un tas ir īsākais ceļš uz tiešu vai netiešu šķiršanos. Lai gan prakse rāda, ka ļoti bieži, kad partneru starpā notiek attālināšanās, viņi tomēr izvēlas palikt kopā, turpina uzturēt šo iekšēji attālināto, ārēji it kā funkcionējošo sistēmu, kur ilgas tiek piepildītas jau kaut kur ārpusē.

Jūtas nenosaka dzīves virzību

– Precizējot par ārēji funkcionējošo sistēmu – vai gadījumos, kad laulība tiek saglabāta kopīgu bērnu, saimniecības, kredīta vai kā cita vārdā, mēs neuzkāpjam uz samierināšanās takas un neejam pret sevi? Protams, virsuzdevums ir ļoti svarīgs un reizēm partnerus pat satuvina, bet ja viss pārējais, arī seksuālā dzīve, paliek virsuzdevuma ēnā?

– Tas ir tik ļoti individuāli. Atkarīgs no katra cilvēka – ar kādu mērķi viņš vispār attiecības uztur. Jāsaprot arī, ka tas, ka mēs iekārojam, iemīlamies un jūtam tuvību ar kādu cilvēku, nav ar prātu kontrolējams. Tās ir pieredzes, kas ar mums notiek. Un, izejot no šīm pieredzēm, kas ir sociālas būtnes normāla pašrealizācija, mēs ļaujamies attiecībām. Tās sāk notikt, mēs tās piedzīvojam.

Ārpus kultūras un laikmeta noteiktām vadlīnijām ir grūti rast attaisnojumu, kādēļ mums vajadzētu vērtēt cilvēkus – kāpēc viņi ir attiecībās. Mēs katrs tur esam ļoti individuālu iemeslu dēļ. Ja skatāmies vēsturiski, savulaik attiecību pamatā bija ekonomisks izdevīgums, funkcionāls pamatojums. Tad ar laiku cilvēki kļuva emocionāli inteliģentāki.

Pēc tam aktualizējās romantisma ēra, kad jūtām sāka piešķirt ārkārtīgi lielu nozīmi. Savukārt tagad redzam, ka esam pārvērtuši visu tādā kā jūtu teroraktā – kā es kaut kā nejūtos, tā nekas nevar notikt; tagad es jūtos dusmīga, tāpēc es neļaušu tev sevi apskaut... Viss ir par to, kā es jūtos. Taču jūtas nenosaka cilvēka dzīves virzību, jo tad viss sanāk ļoti situatīvs un impulsīvs. Jūtas vairāk ir kā labas ceļazīmes, kā liecības par vērtībām, piemēram, vai nav pārkāptas kādas robežas, vai tiek dzīvots saskaņā ar to, kam ticu.

– Reizēm jūtas, piemēram, aizvainojums par pagātnes pārestībām, traucē izbaudīt tagadnē notiekošo, arī jutekliskajā ziņā.

– Jā, cilvēks ir justspējīga būtne. Bet ko tagad ar to iesākt? Katrs kaut kā jūtas, un tas nav ne labi, ne slikti. Man šķiet, tagad esam nonākuši līdz tam, ka atgriežamies ķermeņos, līdz ar to izkopjam sajūtas. Ne tik daudz jūtas un prātu, bet nu jau arī sajūtas un intuitīvo paļāvību. Tādējādi varam sākt runāt par seksuālās dzīves kvalitāti. Seksuālā dzīve lielā mērā ir par sensualitāti, par spēju apstāties, izbaudīt, dozēt baudu un neatteikties no tās bez iemesla. Un tas jau ir subjektīvs un individuāls process.

Te ir vērts sev uzdot jautājumu – kā pelnām seksu? Kas mums ar sevi jāizdara, lai nopelnītu patīkamu seksuālo pieredzi, kas mūs atpūtinās un kā rezultātā piepildīsim sevi ar visiem foršajiem hormoniem, kas ļaus mums justies labāk? Tīrākā fizioloģija! Parādiet man kaut vienu cilvēku, kurš pēc patīkamas seksuālas pieredzes skries neapmierinātā noskaņojumā pirkt jaunu apģērba gabalu vai izdomās, kas vēl viņa ķermenim kaiš un ir ne tā...

–  Bet kā ar rutīnu, kas mēdz ielauzties seksuālās dzīves telpā?

– Rutīna ne vienmēr ir negatīva. Tā rada drošības, piesaistes, pietiekamības izjūtu, paredzamību, kas nepieciešama, lai mēs nebūtu nepārtrauktā trauksmē par to, ka mums kaut kas draud. Stāsts vairāk ir par to, vai rutīna ir vienīgais, kas pārim ir. Viss saprotams polaritātēs. Un, ja trūkst otras puses – platformas ar izaicinājumiem, piedzīvojumiem, negaidītību un sava veida diskomforta sajūtu, kur piedzīvot kaut ko vairāk nekā līdz šim –, tad gan var iestāties stagnācija. Gadījumā, ja rutīna ir pārņēmusi visu telpu, būtu jāapskatās, ko tad partneri tā negrib, kāpēc ir tādi palikuši.

Seksualitāte nav dzimumakts

–  Seksuālās intimitātes nozīme attiecībās – vai partneri var būt laimīgi kopā bez seksuālas tuvības?

– Vispirms vajadzētu definēt, ko katrs saprotam ar laimes stāvokli. Manā izpratnē laime var būt arī dziļās skumjās. Tāpat laime var būt asā konfliktā, ja partneriem abiem kopā kaut kas ir tik ārkārtīgi nozīmīgs, ka viņi ir gatavi iet cauri ilgstošam konfliktam, lai nonāktu pie kopsaucēja, kas padarīs viņu attiecības intīmākas, dziļākas un tuvākas.

Un tad – ko mums katram nozīmē seksuāla darbība? Vai tas, ka mums nav dzimumakta, nozīmē, ka mums nav seksa? Vai mēs kopā gūstam baudpilnas erotiskas sajūtas? Ja mēs nekad neko seksuāli patīkamu kopā nepiedzīvojam, protams, tīri teorētiski mums ir tiesības to no dzīves neņemt. Bet jāsaprot, ka daba cilvēku ir radījusi seksuālu. Tā mēs aktualizējam un piedzīvojam sevi.

Seksualitāte nav izslēdzama, tā mums piemīt. Tas, ka mums nav seksuālu attiecību, nav seksa, nenozīmē, ka neesam seksuālas būtnes. Būtībā seksualitāte definē to, kas esam – mūsu identitāti, dzimuma identitāti, seksuālo, romantisko orientāciju, cilvēkkontaktus un spēju paplašināties un turpināties.

Seksualitāte definē mūsu būtību – tā nevar nebūt. Cilvēks piedzimst seksuāls un līdz pēdējam elpas vilcienam tāds ir. Jā, dzīvē var būt kāds askētiskāks periods attiecībā uz seksuālām darbībām, bet tas nenozīmē, ka trūkst seksualitātes. Cits jautājums – vai esam kontaktā ar savu seksualitāti un vispār to pamanām?

Visbiežāk, domājot, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu seksualitāti, mēs atsaucamies uz to, ka dzīvē pietrūkst seksuālu darbību vai situāciju, kas piepildītas ar jutekliski erotisku pārdzīvojumu. Tik šauri domājam – ar seksu saprotot dzimumaktu, ar seksualitāti saprotot seksu, beigās arī dzimumaktu – izglītības un konteksta trūkuma dēļ. Sanāk – ja nav dzimumakta, manis nav. Bet tā taču nav! Tā domājot, mēs principā nedomājam par sevi – ko es gribu, ar ko aizraujos, kā es to nokomunicēju, vai vispār pietiek drosmes to nokomunicēt, jo šķiet, ka kaut ko drīkst, kaut ko nedrīkst, kaut kas ir pareizi, kaut kas nav pareizi.

– Domājam noteiktos rāmjos un paši sevi ierobežojam?

– Jā, ņemamies ar klišejām, dzimumu stereotipiem – sievišķīga sieviete, vīrišķīgs vīrietis. Viss, kas mūs nodarbina – vai atbilstam kādām noteiktām sociālām normām, kādiem vidēji aritmētiskiem rādītājiem (ķermeņa, personības parametru, uzvedības u. c.), kuri realitātē nemaz neeksistē. Nevis aktualizējam to, ko varam piedāvāt pasaulei, kā varam padarīt to dažādu, bet gan paņemam noteiktus šablonus un tā arī dzīvojam, sakot: esmu sieviete; sievišķīga; heteroseksuāla; dzīvoju monogāmās attiecībās līdz nāve mūs šķirs; laimīga.

– Ir bail ieraudzīt sevī citādo?

– Iespējams. Kaut vai jautājums par seksuālo orientāciju. Kādā veidā jūtam sevī orientācijas plūsmu? Piemēram, es kā sieviete varu apbrīnot sievietes ķermeni, man pat gribētos tam pieskarties, es pat varētu to izbaudīt, bet, iespējams, attiecības ar sievieti es neveidotu, un varbūt pieredze, kas saistās ar ārkārtīgi intensīvu uzbudinājumu, man ar sievieti nav pieņemama vai iedomājama, varbūt fizioloģiski vienkārši nenotiek. Kā tad sanāk – kur tajā visā esmu es? Ko īsti domājam, sakot – es esmu heteroseksuāla? Iekš kā? Ir ļoti daudzas nianses, kas definē cilvēka seksualitāti, bet sociumā par to netiek īsti runāts.

– Ņemot vērā, ka daba cilvēku radījusi seksuālu, kādas var būt sekas, ja ar savu seksualitāti ilgstoši neesam kontaktā?

– Visticamāk, agri vai vēlu šis aseksuālais dzīvesveids sāks radīt fiziskas vai garīgas ciešanas. Vai nu paliksim arvien neapmierinātāki ar partnerību, vai arī parādīsies dažādas kaites. Mēs reizēm aizmirstam, ka mūsu dzimumorgāni ir tieši tādi paši orgāni kā citi. Mēs taču nevaram nelietot, piemēram, kāju piecus gadus un tad pēkšņi skriet maratonu. Ar dzimumorgāniem ir tāpat. Tā ir fiziska daļa no mums, un, ja ilgstoši to pametam novārtā (cilvēks tomēr ir resursus saudzējošs organisms, viņš mēdz kaut ko izslēgt un palaist pašplūsmā), tā lēnām sāk zaudēt savu funkcionētspēju.

Gandrīz viss, kas netiek uzturēts, aprūpēts un integrēts, cilvēkā veselāks nekļūst. Un, ja nekļūst veselāks fiziskajā plānā, cieš arī mentālā veselība. Sākas diskomforts, kas reprezentējas gan pašpiedzīvošanā, gan sociālajā pašrealizācijā, respektīvi, attiecībās. Tādējādi tas pat īsti nav izvēles jautājums. Protams, cilvēkā ir daudz ambīciju, viņam var šķist, ka var strīdēties ar dabu, dzīvot pilnībā aseksuālu dzīvesveidu. Jā, varēt var, taču jāsaprot, ka tam ir sava cena.

– Kas īsti ir jutekliskums un kā varam to sevī aktualizēt?

– Jutekliskums ir par maņu orgāniem – cik attīstīti tie ir, lai mēs varētu kaut ko sajust un izbaudīt. Pat intelektuāla bauda mums nav pieejama, ja neprotam lasīt, neredzam, nedzirdam, ja maņu orgāni neuztver noteiktus signālus. Mums reizēm šķiet, ka tā ir kāda cita realitāte. Bet nē! Tā ir ļoti fiziska realitāte. Arī dzejoli vispirms ieraugām, izlasām, saprotam, kas tur rakstīts, un tikai tad spējam gūt iedvesmu. Mēs esam daudz fiziskāki, nekā paši par sevi domājam. Domas nerodas no nekurienes, tās rodas no mūsu individuālās un kolektīvās pieredzes, un tās ir ļoti fiziskas.

Krāpšana kā tranzīts starp to, kā bija un kā būs

– Vai krāpšana var izglābt vai stiprināt attiecības un laulību?

– Pats krāpšanas fakts nenes sevī ideju, izglābt vai neizglābt. Kāpēc? Pirmkārt, ļoti reti gadās tā – gāju pa ielu, pēkšņi ieraudzīju skaistu vīrieti, turpat ātri piekrāpu vīru un aizgāju mājās. Tā tas nenotiek. Parasti tomēr ir bijis kāds konteksts. Turklāt cilvēki nemaz nav tik drosmīgi, lai tā vienkārši,- bez alkohola, narkotikām un idejas, uz kuģa neskaitās,ietu un nodarbotos ar seksu.

Otrkārt, krāpšana tomēr bieži vien ir kā tilts jeb tranzīts starp to, kā bija un kā būs. Un atkarībā no tā, kādas ir partnerattiecības, tas var beigties ļoti dažādi. Salīdzinot – reizēm ir tendence teikt, ka nauda ir slikta, ka tā pārbauda cilvēkus. Lai gan stāsts jau nav par naudu un varu, bet gan par paša cilvēka vērtību sistēmu. Tieši tāpat ar krāpšanu. Cilvēkiem, kuri ir kontaktā ar savām vērtībām, robežu pārkāpšana, kas izaicina abus partnerus, beigu beigās var kļūt par tranzītu arī uz kaut ko labāku. Kāpēc? Jo tiek aktualizēti ļoti daudz sasāpējuši jautājumi, piemēram – ko darām ar seksuālo dzīvi, kur gadiem ilgi viens visu laiku grib, bet otrs negrib? Ko iesākam ar to, ka pieskārieni attiecībās ir pazuduši pilnībā, it kā kāds tos būtu nolaupījis un aizvedis uz citu planētu? Kā varam attīstīt spēju sarunāties un brīvi izteikties otra klātbūtnē, vajadzības gadījumā atklājot arī to, ka esam aizrāvušies ar kādu citu?

– Runājot par spēju brīvi izteikties otra klātbūtnē un seksuālajām fantāzijām, nāk prātā tēma par sieviešu attiecībām ar pakļautību. Lai gan pornogrāfija sieviešu vidū īsti cieņā turēta netiek, savulaik, kad populāra bija grāmata un arī filma Greja piecdesmit nokrāsas, kas aktualizēja BDSM tematiku jeb seksuālu prakšu kopumu, kas ietver erotisku varas apmaiņu ar sievieti pakļautās pozīcijā, liela daļa sieviešu visā pasaulē par to kautrīgi sajūsminājās. Interesanti...

– Jāsaprot, ka pornogrāfija pirms piecdesmit gadiem nav pornogrāfija mūsdienās. Tagad ir grūti kaut ko neatrast pornogrāfijā, tur ir viss, arī tas, kas patīk sievietēm, jūtas, mūžīgās sarunas – viss.  Varbūt vienkārši jāatsvaidzina informācija, jārestartē dators, saprotot, kas ir tas, ko vēl joprojām projicējam uz pornogrāfiju.

Runājot par varas attiecībām – viss šajā dzīvē ir par seksu, tikai ne pats sekss. Sekss vienmēr ir bijis par varu. Ko es varu. Par ko tad konkrētajā grāmatā un filmā bija stāsts? Galvenā varone tur tomēr ļoti daudz eksperimentēja ar savu varēšanu. Kāpēc sievietēm tas šķita saistoši? Kā kurai, jo tur bija arī vīrietis, kurš atlidoja ar helikopteru un atrisināja visas sievietes problēmas. Tādējādi tur bija tikpat daudz pasakas, cik interesantu sievietes mēģinājumu lietot varu. Ja atsaucamies uz BDSM praksēm, arī tur ir liels jautājums – kuram tad īsti ir vara? Tam, kurš ir pakļautā pozīcijā, vai arī tam, kurš stāv ar pletni, pātagu rokās? Kuram tad to īsti vajag? Iespējams, abiem. Un veselīga psihe spēj būt abās pozīcijās. Mūsos mīt spēja gan pakļaut, gan pakļauties. Bet tas, kurai tur kas noklikšķēja, ir ļoti individuāli.

– Kādas īsti ir mūsdienu sievietes attiecības ar varu un varēšanu?

– Ļoti neizkoptas. Tāpēc mēs mēdzam manipulēt un emocionāli pazemot. Arī tā ir varas lietošana. Kurš tad visbiežāk pieņem lēmumu ģimenē – kad sekss būs un kad nebūs? Reizēm mums ir ļoti izdevīgi redzēt vēsturi tādu mazliet vienpusēju. Bet vara ir jebkurā cilvēkā. Būtībā seksualitāte ir par cilvēka kaislīgu varēšanu, par pašpiedzīvošanu un to, kā ejam līdzi savai varēšanai, kā uzraugām sevi, lai nenodarītu kādam pāri. Un, ja nodarām, tad uzņemamies par to atbildību.

– Uzraudzīt sevi, lai nenodarītu otram pāri – tas droši vien ir viens no monogāmu attiecību stūrakmeņiem?

– Jā, monogāmas attiecības šo te ļoti izaicina. Saprotot tik daudzos ierobežojumus, kas uzlikti monogāmai kopdzīvei, ir liels risks – lai piepildītu savas alkas, vēlmes un ilgas, mēs attiecībās pielietosim varu. Un, jo būsim nespējīgāki apzinātā līmenī par to sarunāties un to izgaismot, jo lielāka iespējamība, ka sāpināsim viens otru.

Taču pārsvarā cilvēki jau nemaz nav tik nelojāli radījumi. Mūsos ir bāziska vajadzība būt piederībā kā sociālām būtnēm. Mēs ilgojamies pēc autonomijas un piederības, un šīs ilgas mūs virza veidot attiecības – caur iekāri, iemīlēšanos un tuvības sajūtu. Tomēr rezultāts, kā mēs to piedzīvojam, ir atkarīgs no mūsu vērtību sistēmas, humānisma – cik humāni esam paši savās attiecībās, saprotot, ka vēlmes un ilgas, ļoti iespējams, būs daudz lielākas, nekā spēsim tās realizēt.