Modes dizainere Iveta Vecmane: "Nekāda kleita vai botokss neizglābs, ja nestarosi to tīro un patieso personības enerģiju"

Pirmā meitene ciemā

Ar savu izskatu un tā pieņemšanu man gājis dažādi – gan augšup, gan lejup. Bet tas ir tāds normāls process visās lietās. Esmu pārliecināta, ka ārējais izskats ir ļoti saistīts ar iekšējo pasauli, ar cilvēka būtību. Daži uz vecumu top aizvien skaistāki. Esmu daudz domājusi, kāpēc tā ir, un sapratusi – tie ir cilvēki, kas dzīvo līdzi laikam. Viņi izglītojas, ir nepārtrauktā kustībā, izvēlas izzināt un domāt. Manuprāt, cilvēku skaistāku padara iekšējais starojums. Atceros savus pusaudža gadus – jaunība, jūra līdz ceļiem, tu tikai bliez, viss ir lieliski, bet tad… saproti, ka tev kaut kā pietrūkst. Pietrūkst vērtību un zināšanu. Labi atceros to mirkli, kad sāku ļoti padziļināti tā kā pašizglītoties. Es biju meitene no laukiem, pirmā meitene ciemā, bet, ieradusies lielpilsētā, sapratu, ka te tie spēles noteikumi ir citi… Tad arī sākās mans izzināšanas ceļš – man patika padziļināti pētīt visu, kas mani interesēja: teātri, kino, koncertus, izstādes, grāmatas. Burtiski gribējās uzsūkt zināšanas. Skaistas sievietes? Man patīk ļoti daudzas, un šis stāsts vairāk ir par personību un kopumu, tāpēc nosaukt kādu būtu tas pats, kas nenosaukt nevienu. Bet man patīk tās kundzītes, kuras pasaules lielpilsētās pamanu ielās, – sirmiem matiem, pērļu virtenīti ap kaklu, sarkanām lūpām, uzvilkusi savu mētelīti, kuru nopirkusi jau sen, bet tas viņai joprojām perfekti kalpo. Tas viņai ir dienas izgājiens, viņa ir saposusies, un tu to redzi. Skaisti! Reiz es biju poļu kāzās, jo mana vecmāmiņa nāk no Polijas, man ir arī poļu gēns. Pasākums liels, ap 200 viesiem. Vakara gaitā pie manis pienāk līgava un saka: tu esi stiliste, māksliniece, pasaki, kura dāma šajā telpā – nu, protams, pēc manis – šovakar vislabāk izskatās? Atbildu: sirmā kundze, kura ātri aizgāja mājās. Viņa bija līgavaiņa vecmāmiņa, atnākusi zilā kostīmiņā, ar tamborētu, baltu krādziņu, sirmie mati sapīti copē, ausīs pērļu auskari. Viņa bija viselegantākā dāma tajā telpā, un manās acīs viņa bija galvastiesu pārāka par visām pārējām viešņām un visiem mūsdienu modes untumiem.

Rīgas modes

Mode mani interesējusi, kopš sevi atceros. Viena no manām mīļākajām bērnības nodarbēm bija šķirstīt žurnālus “Rīgas Modes”. Manai mammai tie vienmēr bija, un bija arī laiks, kad viņa pati šuva. Dzīvošanās pa žurnāliem bija mana mīļākā bērnības nodarbe. Atceros, ka tēvs reiz sadusmojās un teica: ar to modes žurnālu šķirstīšanu nekur tālu dzīvē netiksi, ņem tik rokā grābeklīti un ej uz pļavu! Un paldies vecākiem par to – mīlestība pret darbu man tika ieaudzināta līdz kaulam, esmu darbaholiķe. Mans sapnis pēc pamatskolas bija doties uz Rīgu un iestāties “lietišķajos”. Nebija tā, ka mani neatbalstīja, bet lauku skolas izglītība vizuālajās mākslās absolūti nebija konkurētspējīga. Tā aizgāju uz informātikas novirziena vidusskolu, kas absolūti nebija man domāts. Tālāk studēju uzņēmējdarbību un tūrismu, tā varbūt bija tēva ietekme, jo viņam bija tas padomju cilvēka nepiepildītais sapnis – ceļošana. Un kādu dzīves posmu tiešām arī strādāju tūrismā. Nenožēloju, jo tā bija laba dzīves skola, tur mani izglītoja, iemācīja kaut ko pavisam citu. Tagad esmu varbūt kādu procentu konkurētspējīgāka, jo varu tikt galā arī ar piezemētākām lietām, kas radošām personībām tik viegli nemaz nepadodas. Vispār es nefanoju par savu jaunību, tajā tika pieļautas daudzas kļūdas. Negribu tur atgriezties, man daudz labāk patīk būt šeit un tagad. Nesen bērni jautāja: kurš ir tavs mīļākais savas dzīves posms? Kā – kurš? Tagad, protams! Man liekas, ka dzīve vispār ir jādzīvo ar ideju un pārliecību, ka tagad ir vislabāk un tālāk būs arvien labāk! Man tagad labāk patīk pat tas, kā es izskatos, – nekādas nostalģijas. Bet man ir liels prieks skatīties uz saviem bērniem – viņiem ir 16 un 18. Cik viņi ir sakarīgi un dzīvesgudri! Es tajā vecumā biju… Vienkārši, oh my God!

Manuprāt, ar labu gaumi piedzimst, nu, un, iespējams, daļēji to var arī izkopt. Ar pirmo man ir paveicies. Bērnībā es daudz laika varēju pavadīt viena, dabā. Man patika būt vienai, patika staigāt pa mežu, pļavām, sēdēt dīķa malā un vērot, kā tajā dzīvojas vardes, stundām ilgi varēju skatīties, kā šūpojas smilgas. Pieļauju, ka arī šī dabas vērošana ir izkopusi kādu kripatiņu manas gaumes un proporciju izjūtu.

Sarkana lūpu krāsa

Par skaistumkopšanas procedūrām jāatzīstas, ka pašlaik nedaru vispār neko. Mazliet eju uz kundalini jogu, tur sakārtoju gan ķermeni, gan prātu. Nesen biju uz masāžu pie viena ēģiptiešu čaļa. Viņš, pamanot manu stīvumu, jautāja par strečinga vingrinājumiem: “You don’t do stretching?” Un es: “No, I just do champagne.” (Vārdu spēle: “Vai tu nemaz nestiepies?” – “Nē, es tikai dzeru šampanieti.”) Līdz šim esmu veiksmīgi vilkusi uz labajiem gēniem, jo arī mani sejas krēmi parasti ir tādi, kas pagadās pa rokai. Dažreiz, ja nav citu variantu, uzsmērēju roku krēmu… Protams, reizēm investēju kādā labākā krēmā, par kuru izlasu kādā skaistā žurnālā, ka tas ir labs. Bet nu man ir 45, un saprotu, ka tik relaksēti izturēties vairs nevarēšu, būs jāsāk kaut ko darīt. Ikdienā lietoju ļoti vieglu meikapu. Man patīk mūsu pašu “Mádaras” kosmētika. Kopš tās pirmās dienas lietoju tonālo krēmu “Moon & Sun” (“Moonflower”). Esmu ļoti laimīga, ka to joprojām ražo. Tā arī ir viena no sieviešu dzīves mazajām problēmām – tu esi kādam produktam tā pieķērusies, un tad pēkšņi to noņem no trases! Ir “Kerastase” līdzekļi matiem, “Yves Saint Laurent” tuša, jo tai ir skaists iepakojums…Un vēl man ir sarkanā lūpu krāsa, protams. Tā gan ir visvienkāršākā – “Maybelline”. Sarkanā lūpu krāsa ir labs triks, ko varu ieteikt, jo, kad uzkrāso sarkanas lūpas, seja burtiski atplaukst, viss atdzīvojas. Ja pamatā ir caurspīdīgais tonālais krēms, kurš nedara neko citu kā tikai izgaismo, uzkrāso sarkanas lūpas, un tu esi gatava dienai! Tas ir mans minimālais komplekts, jo, kā jau teicu, esmu darbaholiķe un darbs vienmēr būs pāri visam. Ja ir jāiet uz jogu vai masāžu, bet ir kaudze nesakārtotu lietu, es palikšu un tās sakārtošu, citādi nevarēšu nekam citam pilnvērtīgi pieslēgties. Prāta skaidrība man ir ļoti svarīga. Ja galvā ir bardaks, nespēju eksistēt un funkcionēt.

Nesen bija interesants piedzīvojums – aizbraucu uz Maroku, Marrākešu, un… Tūlīt arī nopirku biļeti atpakaļ, jo vienkārši nespēju tur eksistēt. Nabadzība – kur nabadzība, tur arī netīrība. Kur netīrība un nabadzība, tur haoss. Sapratu, ka tajā haosā vienkārši nespēju dzīvot. Pēc tam daudz par to domāju – kas ar mani notika? Un sapratu, ka visu laiku dzīvoju tādā failā, kurā uzticos un paļaujos uz cilvēkiem, nevienu nečakarēju, tāpēc ticu, ka arī mani neviens nečakarē. Bet tur viss uz to ir balstīts – kā tik kādu piečakarēt! Teicu sev: Vecmane, tā vispār nav tava vieta, brauc mājās!

Man ļoti patīk Itālija ar savu dažādību un visām tām mazajām pilsētiņām, ar Florenci un Boloņu, Neapoli, kas man varbūt patīk pat vairāk nekā pati Roma. Patīk itāļu relaksētais dzīvesveids, vieglums. Vēl man ļoti patīk Londona, tur savukārt ir multikulturālisms, tāda pasaulīga noskaņa. Jaunībā gadu nodzīvoju Ņujorkā, un tā man bija tāda mūža mīlestība. Bet nesen aizbraucu atkal un sapratu, ka “love story is over” – viss ir beidzies. Atsaldētība, vienaldzība, nenotiek acu kontakts, katrs iet pats par sevi, jo, nedod Dievs, pamanīt kaut ko, kas notiek apkārt – I don’t wanna be involved, I don’t need a problem (“Es neiesaistīšos, man nevajag problēmas”). Es arī viņus saprotu, tas droši vien ir vienīgais veids, kā tur eksistēt, bet tas lika tā vilties… Nācās pieņemt – gan es, gan Ņujorka esam mainījušās.

Melns, balts un pelēks

Matu griezums man ir nemainīgs jau gadus desmit. Arī apģērbs, tēls ir nostiprinājies. Manā garderobē ir ļoti maz apģērba vienību, neesmu tā untumainā pircēja, kas skrien un pērk vairākus dažādu krāsu džemperīšus, lai uzlabotu noskaņojumu. Sezonai pamatā ir viens komplekts, kuru apaudzēju un ar kuru spēlējos. Kad drēbes novalkātas līdz vīlei, ienākas kas jauns. Es nespēju tā: šodien jūtos šitā, tad nu uzvilkšu savus rozā svārkus un zaļo blūzīti! Ja es tā izdarītu, vēlāk visu dienu justos slikti, un jautātu: nu, kāpēc tu sev to nodarīji? Visvairāk ir melnās krāsas. Vēl ir baltā un pelēkā. Baltā kreklblūze, zīmuļsvārki, īsās kapri stila bikses, platā piegriezuma bikses, oversize žakete, balts un melns tēkrekls, trencis, melna bītlene… Noteikti nebūs krāsu. Attiecībā uz dizaineriem man patīk ļoti daudzi. Ļoti cītīgi sekoju līdzi visām jaunajām pasaules kolekcijām. Bet tas galīgi nenozīmē, ka manā skapī vajag meklēt šo dizaineru tērpus. Kopš man ir savs zīmols, 90% tur ir “Iveta Vecmane”, no citiem zīmoliem tikai aksesuāri: “Dior”, “Prada”, “YSL”, “Alexander Mcqueen”, “Ann Demeulemeester”, “Elīna Dobele”.

Smaržas gan es mainu. Vienai no manām brīnišķīgajām klientēm pieder nišas parfimērijas veikaliņš “Spot”, un viņa mani ir tā izlutinājusi, ka vienkārši peldos smaržu jūrā. No rīta nevaru izvēlēties, kā iesmaržoties. Man patīk visas tās sarežģītās, dziļās, pat nedaudz smagās notis.

Jauki būt jaukam

Man nepatīk apzināti iet un meklēt, jo parasti tas beidzas ar neko. Patīk nejaušības un gadījumi, kad lietas pašas pie manis atnāk. Aiziet uz kādu izstādi, atklāšanu, konkrētu veikalu, kaut ko ieraudzīt un saprast – jā, tas ir mans. Tie ir tie foršākie brīži, atklājumi, kad atkal ir prāta skaidrība un nav šaubu. Jo, ja tu šaubies, minstinies un nezini, tad ir jautājums: vai man to tiešām vajag, vai tas ir man? Klausu savai intuīcijai arī attiecībā uz lietām un darbībām. Ar rotām ir tāpat kā ar apģērbiem – tās valkāju periodiski. Saaugu ar kaut ko kopā. Piemēram, patlaban ar Pētera Ripas auskariem – drīz būs jau gads, kopš tos velku diendienā. Un man tie joprojām nav apnikuši. Tie ir tik viegli, kaut arī lieli, ka tos pat nejūtu un nemanu, lielisks akcents un savā ziņā arī stāsts par mani. Piekrītu apgalvojumam, ka vizuālais tēls par mums var pastāstīt ļoti daudz, un es patiešām mīlu ar to spēlēties. Pašlaik valkāju arī “RO Studio” gredzenus, bet arhīvā ir Annas Faniginas, Pētera Ripas, Gunta un Andra Lauderu, Zanes Vilkas un Valda Brožes rotas, jo draudzība ar galeriju “Putti” un Agitu Putāni mani savulaik aizveda līdz rotu pasaulei. Un, tā kā mans vizuālais tēls vienmēr bijis ļoti askētisks, rotas ir tāds burtiskā nozīmē rotājums. Man laikam visvairāk dzīvē patīk izzināt un analizēt sevi. Ik reizi, kad kaut kas notiek, man gribas uzdot jautājumu: kāpēc? Kāpēc tā notika, kāpēc es tā reaģēju? Vai arī – kāpēc kāds cits tā izdarīja, ko es izdarīju nepareizi, lai viņš rīkotos tā? Man vienmēr patīk sākt ar sevi, jo liekas, ka viss sākas ar mums, ar katru pašu. To mēģinu atgādināt arī saviem bērniem. Man ir tāds mīļš teiciens: it’s nice to be nice! Jo, rēķini, kā gribi, kāds tu būsi pret citiem, pret pasauli un visu universu kopumā, tāds tas viss būs arī pret tevi. Tas ir likums, kas strādā.

Visu vajag darīt ar tīru sirdsapziņu, tīru domu. Arī visu, kas šeit salonā ir radīts, es cenšos turēt tīru un skaidru. Mūsu zīmola klientes ir gudras, skaistas un veiksmīgas sievietes. Cenšos uzturēt tādu gaisotni, lai viņām gribētos te nākt un būt, lai viņas to gribētu un iekārotu. Tikai tad tam ir jēga un vērtība, jo piespiest kādu... tas vispār nestrādā. Starp mūsu klientēm ir politiķes, advokātes, uzņēmējas un vēstnieces, aktrises, mūziķes, skatuves mākslinieces. Un viņas saka: Iveta, tavi tērpi ir kā power-dress, ar ko iet uz skatuves, uzstāties, runāt publikas priekšā, ar ko prezentēt sevi un pārstāvēt Latviju! Man liekas, ka tieši tā tam visam ir jāstrādā. Šīs sievietes ir apmierinātas ar savu dzīvi, gudras, skaistas un laimīgas, un kostīms ir tikai kā tāds mazais būsteris, kas iedod trūkstošo pašapziņas un drosmes devu un iztaisno mugurkaulu. Domāju, ka nekāda kleita vai botokss neizglābs, ja nestarosi to tīro un patieso personības enerģiju. Tā ir tā būtība, tikai pēc tam nāk viss pārējais. Reiz kāda kliente man teica: “Iveta, tu un tavs zīmols... viss ir baigi forši, bet tomēr ir viens liels mīnuss…” Es jau sarosos – nu tā, kas tagad būs? Un viņa saka: kad sāc valkāt Ivetu Vecmani, neko citu vairs nevari un negribi vilkt mugurā!