Modes zīmola "Pixie won't play" radītājas: "Daudzi joprojām uzskata, ka Latvijā šūtam apģērbam ir jābūt lētam"
“Pixie” tulkojumā no angļu valodas nozīmē – ‘mītiska būtne’ jeb ‘laumiņa’. Nebūtu grūti arī zīmola radītājas Gopiku Kalēju un Ingrīdu Arāju nosaukt par modes fejām, kas iepriecina tik daudz sieviešu. Lai gan runājam par uzņēmējdarbību un zīmola desmitgadi, cauri vijas filozofiskas dzīves vērtības, pasaules redzējums un nebeidzami sirsnīga cilvēcība. Sarunu ar viņām lasi žurnāla "Pastaiga" jaunākajā numurā.
“Pixie” pamatvērtības ir ilgmūžība, struktūra, attiecības, caurspīdīgums, empātija, draudzība, sadarbība, piederība, prieks, kvalitāte, atbildība. Vai es ko piemirsu?
Gopika: Ar mīlestību un uzticību mēs kalpojam sievietēm un šai pasaulei. Mūsu pamatvērtība vienmēr ir bijusi aktīva, brīva un moderna sieviete, kurai ir nepieciešama garderobe, kas kalpo viņai. Nevis otrādi. No šīs domas dzimusi arī kapsulas ideja, kas pirms desmit gadiem cilvēkiem bija kaut kas ļoti nesaprotams. To var just arī tagad. Joprojām valda uzskats: ja tu atnāc uz ballīti vai pasākumu vienā kleitā, tu vairs nedrīksti to vilkt uz nākamo pasākumu. Kāzas vispār nav vērts pieminēt. Daudzas sievietes mums saka: “Man jau ir neērti, jo es jūsu bikses esmu vilkusi tik daudz reižu! Ko man darīt?” Man atkal šķiet, ka tas ir tik superīgi, ka drēbi var nonēsāt. Tu to valkā, jūties ērti un labi.
Tātad esat kapsulas garderobes pionieres Latvijā?
Gopika: Latvijā un Baltijā noteikti. Gribētos teikt, ka kaut kur arī mazliet plašāk. Mums bija ļoti jāmāca, ko tas nozīmē. Tagad it kā visi zina, bet jautājums: vai visiem ir tā kapsulas garderobe?
Ingrīda: Par kapsulas garderobi ir dažādi priekšstati. Kādam šķiet, ka tā ir ļoti garlaicīga, ka tad apģērbam jābūt noteiktās krāsās. Bet tā nemaz nav! Kapsulas garderobe ir tava – ko tu velc un kas tev ikdienā ir nepieciešama. Un katram, piemēram, biroja darbiniecei un māksliniecei, tā var būt atšķirīga, bet tas nozīmē, ka māksliniecei tā būs viņas kapsulas garderobe. Galvenā priekšrocība – tā palīdz dzīvot viegli. Tev vienmēr ir ko vilkt mugurā jebkuros apstākļos: darbā vai atpūtā, vai ceļojumā. Galvenais kapsulas princips ir drēbju savstarpējā savienojamība un daudzfunkcionalitāte.
Gopika: Manuprāt, atbilde ir pavisam vienkārša. Ja tev septiņos no rīta, dodoties ikdienas gaitās, ne tikai nav jautājumu par to, ko vilksi mugurā, bet tu esi arī sajūsmā par savu apģērbu un jūties labi tajās drēbēs, ko esi uzvilkusi, tad tev ir kapsulas garderobe.
Vienā no intervijām minat, ka “Pixie” boyfriend kreklam organiskās kokvilnas audumu pērkat Austrijā, šujat ar organiskās kokvilnas diegiem, ko iegādājaties Nīderlandē, tiem ir gliemežvāku pogas, kreklus šujat Latvijā. Tas taču ir vesels pētnieciskais darbs par ražotājiem un piegādātājiem!
Gopika: Jā, pirmie pieci gadi bija par kontaktu dibināšanu. Bija jāatrod meistari, piegādātāji, ar kuriem strādāsim.
Ingrīda: Sākumā braucām uz izstādēm. Tas bija 2015. gads. Ļoti dārgs, sarežģīts un darbietilpīgs process…
Gopika: Daudzi joprojām uzskata, ja kaut kas ir šūts Latvijā, tad tam ir jābūt lētam. Ne velti stiliste Jūlija Verbicka mūs sauc par “affordable “Celine””. Tā jau arī ir! Esam diezgan caurspīdīgs uzņēmums, varētu pat parādīt, kā veidojas kostīma cena. Ražot Latvijā – un vispār ražot – ir ļoti, ļoti dārgi. Iespējams, cilvēki to uztver kā tādu mājražošanu – man joprojām kāds pajautā, vai mēs pašas visu šujam... Jo cilvēkiem bieži nav ne mazākā priekšstata, kāds process te ir apakšā. Dārgākie ir cilvēkresursi un darbs, nevis audums.
Ingrīda: Par to, cik lēts ir trešo pasaules valstu darbaspēks, runā jau sen, bet daudzi vienalga to nav salikuši kopā. Mūsu šuvēja dzīvo tepat Latvijā, dodas uz to pašu pārtikas veikalu un pērk to pašu pienu un maizi. Ilgtspējīga mode pirmām kārtām ir ekoloģiska – tāda, kurā svarīgi ir domāt arī par sekām, par to, kas paliek pēc produkta radīšanas, tā valkāšanas, kopšanas. Šajā koncepcijā ietilpst viss, sākot no auduma ražošanas un tā izcelsmes, piegrieztnēm, diegiem, furnitūras līdz ražošanas procesā iesaistītajiem cilvēkresursiem.
Gopika: Manuprāt, cilvēki vienkārši negrib aizdomāties par šīm lietām. Mūsu sabiedrības problēma ir tā, ka neiedziļināmies un līdz ar to otra rūpes un darbu nenovērtējam. Tas nav tikai par dizainu, tas ir arī par romantiskām attiecībām, attiecībām starp vecākiem un bērniem, attiecībām ar līdzcilvēkiem. Mēs ieejam no rīta nopirkt smalkmaizīti un pat neiedomājamies, ka kāds ir cēlies piecos no rīta, lai to izceptu un mēs astoņos tiktu pie siltām maizītēm. Bet mums ir ērti nopirkt lētāku kafiju vai T kreklu par 4,99 eiro, neiedziļinoties, cik patiesībā tam būtu jāmaksā, lai katrs cilvēks ražošanas ķēdē būtu saņēmis atalgojumu.
Es pati esmu gājusi ilgtspējas ceļu. Tas ir ļoti sarežģīti. Vienā brīdī sāk šķist, ka neko nedrīkst ne nopirkt un apēst, ne uzvilkt mugurā. Un tad es sev pateicu: hei, nomierinies, saproti un jebkurā jautājumā pieņem labāko lēmumu, ko tu vari pieņemt! Vajag dzīvot apzināti, izvērtējot, vai tu saproti visus procesus, kas notiek un ko tas nozīmē? Un mums ļoti daudzos procesos ir neērti piedalīties. Tā ir patiesība, kas ir nepatīkama, bet cilvēks jau ir creature of comfort, viņam patīk justies ērti un labi.
Vai pirms desmit gadiem jums bija skaidrs tas, ko par modes biznesu un zīmolvedību zināt šodien?
Gopika: Noteikti ne. Ja mēs apzinātos visas grūtības, nemaz nebūtu šo soli spērušas. Bet es izvēlos dzīvot šodienai – šorīt pamodos un novērtēju to! Jo 40 tūkstoši citu cilvēku šorīt nepamodās. Ja šo uzdrīkstēšanos pielīdzinātu visām dzīves jomām... Kamdēļ tad precēties, ja pastāv iespēja, ka jūs izšķirsieties? Vai vajag mainīt dzīvesvietu – varbūt nesanāks iedzīvoties? Kāpēc veidot biznesu, ja tas var beigties ar milzīgu izgāšanos?
Man šķiet, ka viss vienmēr ir sarežģītāk, nekā sākumā izskatās. Bet mēs gājām un darījām. Toreiz kāds man teica: “Ja tu neesi gatava piecus gadus rukāt melnu muti un risināt situācijas, vienalga, ko tas nozīmē, tad nemaz nesāc.” Tā ir. Pirmie pieci gadi ir izdzīvošana. Izstādē tevi pamana, bet tā arī pasaka: “Ja tu te būsi vēl pēc trim gadiem, tad es no tevis pasūtīšu.” Bet kā izdzīvot tos pirmos trīs gadus?
Ingrīda: Man šķiet, ka joprojām esam tajā pirmo piecu gadu noskaņā. Ejam un darām. Liels pagrieziena punkts bija ne tikai pandēmija, bet arī brīdis, kad sākās karš; pirmos mēnešos vispār valdīja uzskats, ka neko nedrīkst pārdot, ja blakusvalstī karo. Privātajiem uzņēmumiem bija ļoti grūti. Tas mainīja manu pašas attieksmi. Ja šodien atnāk sieviete un vēlas pasūtīt, ir jāstrādā. Es eju savu ceļu, un man nevajag spriest par to, kas būs pēc sešiem mēnešiem. Un kurš ir teicis, ka nav jābūt skaistumam, ja blakus ir ciešanas? Skaistums rada prieku un emocionālu pacēlumu.
Visu sarunu lasi žurnāla “Pastaiga” jūlija/augusta numurā. Vēl žurnālā vintāžas un ironijas karalis Alesandro Mikēle un Agneses Kleinas Āzijas stila piezīmes.
Pērc žurnālu labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai lasi digitālajā versijā šeit
