Kaspars Zāle par savām atklātajām fotogrāfijām: "Tas ir aicinājums uz sarunu"

Pirmo reizi Kasparu pamanīju viesmākslinieka lomā "Dirty Deal Teatro" izrādē "Sen jau tā vajadzēja, Zaķi". Raudzījos uz viņu un brīnījos – no kurienes Latvijā uzradies tāds dabisks un nesamākslots skatuves mākslas tīrradnis? Un beidzot saņēmu atbildi – atšķirība slēpjas faktā, ka viņa ceļš uz aktiera profesiju absolūti neatbilst klasiskajam scenārijam.

Nolēmis saistīt savu dzīvi ar funkcionālo dizainu, RTU studiju laikā Kaspars iepazinās ar kinorežisoru Ivaru Tontegodi, kurš šajā scenārijā ieviesa vērā ņemamas korekcijas. “Viņš mani uzaicināja piedalīties vienā savā darbā, un mums sākās tāda kā mākslinieciskā bohēma, kurā tuvāk iepazinu kino pasauli. Sapratu, ka mani tas aizrauj, un nākamais loģiskais solis bija iestāšanās Kultūras akadēmijā. Līdz ar to tieši kino bija atspēriena punkts, bet teātris – tāda sistemātiska skola,” atceras aktieris.

Filmā "Izmisums", kas ir paša režisora dzīvesstāsts par iekšējo apjukumu un to, kā cilvēks ar to tiek galā, Kaspars Zāle atveido galveno lomu. “Recepte, kā to uzveikt, esi tu pats. Es to formulētu tā – kāpjot kalnā, cīnies nevis ar kalnu, bet pats ar sevi.” Par sevis pieņemšanu aktieris runā daudz un atzīmē, ka cilvēkiem patīkot pārāk ilgi ierotēt vienā nervu takā, piemēram, ieslīgt sevis žēlošanā.

“Atslēgas vārds ir pieņemt. Nekas neies uz priekšu, kamēr nepieņemsi sevi tādu, kāds tu esi, ar visiem saviem kompleksiem un nepilnībām. Lai raudzītos uz dzīves gaišo pusi, jāiziet cauri tumšajai. Vienmēr ir šis biedējošais neziņas posms, tas apjukums, par ko ir filma. No tā neviens nevar izvairīties. Tad ir jāapsēžas un jāpaskatās uz visu no malas. Vajag pieņemt un saprast, kā padarīt dzīvi labāku, nevis iet negatīvismā, kas ir ceļš uz bezdibeni, kad tu pats sevi iznīcini.”

Komentējot savas bildes Instagram, kas nereti mēdz būt visai atklātas, aktieris uzsver, ka tā ir mirkļa māksla – konkrēta doma, kura tikusi iemūžināta. To viņš neuztver kā provokāciju, bet gan kā aicinājumu uz sarunu. “Acīmredzot man ir bijusi vēlme padalīties, tāpat kā teātrī, kur dalos savās domās, enerģijā. Ja ap to rodas diskusijas, tas ir lieliski. Kāda jēga parādīt filmu, ja pēc tās nav nekādu pārdomu? Līdzīgi ir ar tām bildēm. Šī ir platforma, par kuru man nav nevienam jāatskaitās, nav jāpielāgojas. Brīva privātā telpa, kurā paužu savu viedokli.”

Šobrīd Kaspars Zāle atrodas brīva vīrieša statusā, taču piesaistīt viņa uzmanību nav nemaz tik vienkārši. “Man nav tādas vienotas ideālās sievietes formulas. Es intuitīvi jūtu, vai ar šo cilvēku vēlos parunāt, vai man to ir interesanti pavērot. Man patīk iepazīt jaunus cilvēkus, pamainīt vidi, aprunāties. Iepazīties ar cilvēku ir tāpat kā lasīt grāmatu vai skatīties filmu – tu iegūsti jaunu informāciju, notiek tiešā enerģijas apmaiņa, dzīvais kontakts.”

Šajā dzīves posmā eksistenciālas tēmas Kasparam jārisina kā dzīvē, tā kino un arī teātrī – cilvēka ego un attiecībām ar nāvi veltīta izrāde Trīs šūpolēs, kura tiek izrādīta Dailes teātrī. Bet nākamgad kopā ar Kārli Lesiņu viņš veidos darbu par cietumu un cilvēku sistēmā.

“Man patīk analizēt sevi un cilvēkus, varbūt tāpēc esmu aktieris. Šajā profesijā tu iemācies paskatīties uz sevi no malas, jo, kad būvē lomu, tu esi sava tēla advokāts, tev jāparaugās uz to no dažādiem skatpunktiem. Neviens nevar izvairīties no fundamentiem, par kuriem ir jebkura izrāde, dziesma, grāmata, filma, – tie ir mīlestība, nāve, bezgalība.

Cilvēks no tā nevar izvairīties, arī es. Tagad esmu iemācījies apzināties savu stāvokli, formulēt to un tikt galā ar apjukumu. Galvenais ir pēc iespējas ātrāk saprast, ko tu vēlies, kas tev traucē, un pieņemt lēmumu iet uz priekšu. Jo ātrāk šo lēmumu pieņemsi, jo ātrāk šo slogu nometīsi, kļūsi mierīgāks un atvērtāks pret pasauli.”