"Dažreiz no rītiem apsēžos un raudu no laimes!" Pirms 2 gadiem tautas izglābtā Zane stāsta par dzīvi pēc slimības

Ir pagājuši divarpus gadi kopš Zane, kā pati saka, „ir izglābta” un var brīvi elpot, iet, skriet, peldēt, braukt ar divriteni. Viņai ir pilna laika darbs un viņa pati spēj apdarīt visus ikdienišķos darbus, kurus iepriekš slimība liedza. „Dažreiz no rītiem, saklājot gultu, apsēžos un raudu no laimes, ka pati varu to izdarīt. Kad sasniga sniegs, mēs ar krustdēlu skraidījām, pikojāmies un priecājāmies par pavadīto laiku kopā. Tas ir brīnišķīgi. Tās ir lietas, ko patiesi novērtēju,” sajūtas atklāj Zane. Pirms transplantācijas viņa nevarēja nedz staigāt, nedz runāt, nedz ēst: „Vienīgā lieta, ko varēju darīt, bija gulēšana gultā ar skābekļa caurulēm degunā."

Ko darīt, ja valsts pasaka - nē

Ārstu paziņojums, ka Zanei dzīve bez jaunām plaušām nav iedomājama tolaik sagādāja šoku. Šādu likteņa pavērsienu jaunajai un enerģiskajai meitenei bija grūti pieņemt. „Pēc vizītes Vīnes klīnikā pie torokālās ķirurģijas centra vadītāja Valtera Klepetko saņēmu apstiprinājumu, ka esmu derīga transplantācijai. Tad arī sākās cīņa par manu dzīvību. Tā kā esmu viena no PHB (Pulmonālās Hipertensijas Biedrība) Latvijā dibinātājām un aktīvi iesaistījos biedrības darbā, ļoti novērtēju PHB vadītājas Ievas Plūmes un mana ārstējošā ārsta Andra Skrides atbalstu. Esmu viņiem neizmērāmi pateicīga par dedzību, neatlaidību un negulētām naktīm,” atceroties grūtos laikus, stāsta Zane.

Kopā ar ārstiem Zane vairākkārtīgi centās aizsniegt valsts atbalstu. Gan rakstot Nacionālajam veselības dienestam, gan Veselības ministrijai, gan personīgā vēstulē toreizējai ministru prezidentei Laimdotai Straujumai. Iesaistījās arī Pulmonālās Hipertensijas slimnieku Eiropas līmeņa organizācijas vadība. Tas viss gan beigu beigās velti – Zane no savas valsts atbalstu nesaņēma.

„Ja pats esi saņēmis, gribas dot citiem”

Saņemot atteikumu, sākās darbs pie ziedojumu vākšanas kampaņas „Ieva Plūme pastāstīja sev pazīstamiem cilvēkiem par manu lietu un uzreiz arī bija zvans no televīzijas un pirmā filmēšana. Visas preses relīzes, ziņas Ziedot.lv mājas lapai un e-pastus ar lūgumu palīdzēt rakstīja Ieva un tie tika izsūtīti pa visu Eiropu,” atceras Zane. Ziedot.lv komanda sarunāja arī televīziju krievu valodā un darīja visas ar naudu saistītās administratīvās lietas. Par Zanes šķietami bezcerīgo situāciju plaši rakstīja arī interneta mediji.

„Man pašai vienmēr ir paticis ziedot, piedaloties akcijās vai kā citādi. Šobrīd kā brīvprātīgā darbojos fondā „ORA”, kas sniedz atbalstu ģimenēm, kuras nonākušas grūtībās. Tas ir kā aplis – ja pats esi saņēmis, gribas dod citiem. Es zinu, cik psiholoģiski grūti ir lūgt cilvēku atbalstu. Summa manā gadījumā bija neiedomājami liela – 120 000 eiro. Bert tajā pašā laikā bija arī fiziski tik ļoti grūti...” teic Zane.

Viss varēja beigties arī citādi

Redzot, kā citi pacienti ar tikpat nopietnām veselības problēmām tiecas pēc dzīvības un finansiāla atbalsta, Zane sapratusi, ka viņai ir pamatīgi paveicies. „Donors jāgaida vidēji 8 līdz 12 mēnešus. Man par laimi plaušu donors tika atrasts pēc diviem mēnešiem. Pat atsaucīgās Ziedot.lv meitenes iesākumā sacīja, ka 120 000 eiro ir ļoti liela summa un būs nepieciešams ilgs laiks, lai to savāktu. Kurš to būtu domājis, ka dāsnie Latvijas cilvēki pierādīs pretējo!" Neaizsniedzamā summa Zanei tika saziedota 27 dienās.

„Tas ir tik īpaši, ja esi svarīgs pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem...”

„Kad biju slimības novārdzināta, es nespēju izrādīt redzamas emocijas, bet par katru ziedojumu klusībā raudāju pateicības asaras. Saņēmu neskaitāmas atbalsta vēstules un laba vēlējumus sociālajos tīklos,” atklāj Zane. „Tagad jo spilgtāk ar katru dienu apzinos, ka esmu glābta, pateicoties apkārtējiem. Tas ir tik īpaši, ja tu esi svarīgs pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem...Viņi taču ticēja, ka man viss nokārtosies,” apbrīnojot līdzcilvēku sirsnību, secina mūsu tautas izglābtā Zane.