Dakteris Trubačovs: homeopātija var būt arī kaitīga

Ārsts piecās un homeopāts trešajā paaudzē Oļegs Trubačovs prognozē, ka tuvākajā nākotnē homeopātijas pozīcijas pasaulē nostiprināsies un tā piedzīvos uzplaukumu. Homeopātija ir zinātne mūža garumā, nepārtraukta mācīšanās un pilnveidošanās, uzskata dakteris. Homeopātija ir kā poēzija, kura ietiecas būtības dzīlēs un kurā “mazāk nozīmē vairāk”. Vēl homeopātija ir kā džezs, kurā improvizējot virtuoza pianista pirksti acīm netveramā ātrumā skrien pa taustiņiem un rada suģestējošu mūziku.

Deva nosaka indi

Neraugoties uz homeopātijas izplatību un kopumā pozitīvo attieksmi pret šo alternatīvās medicīnas metodi, daudzi cilvēki (57% SKDS aptaujāto) īsti nezina, kas ir homeopātija, un jauc to ar fitoterapiju (terapija ar svaigiem vai kaltētiem ārstnieciskiem augiem vai to daļām). Tāpēc atļaušos izklāstīt ievadu homeopātijā nezinīšiem.

Paradoksāli, bet, lai saprastu, kas ir homeopātija, jāsāk ar to, kas tā nav. Homeopātija nav ne tautas medicīna, ne alķīmija, ne maģija. Tā ir zinātne – eksakta un precīza. No aptuveni pieciem tūkstošiem homeopātisko zāļu līdzekļu 65 procenti nāk no augu valsts, pārējie medikamentu ieguves avoti ir no dzīvnieku pasaules, tās var būt čūskas, zirnekļi, bites, jūras iemītnieki tinteszivis utt. Vēl viena izejvielu grupa ir minerāli: sāļi, skābes, metāli, nemetāli, dažādi ķīmiski savienojumi, kas tiek atbilstoši apstrādāti.

Homeopātijas galvenais princips ir organisma kā vienota veseluma respektēšana, terapijā uzsverot ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā un mentālā līmeņa būtiskumu. “Ar stipri atšķaidītiem un potencētiem dabiskas izcelsmes preparātiem stimulējot ķermeņa spēju dziedināt pašam sevi un uzveikt slimību ar tam dabiski piemītošās vitalitātes palīdzību, tiek stiprināta imunitāte, lai palīdzētu ķermenim atgūt dabisko līdzsvaru,” vēsta Latvijas Homeopātu asociācija.

Vienkāršoti skaidrojot, potencēšana ir atšķaidīšana, bet iepriekš pieminētā līdzīgā ārstēšana ar līdzīgo, respektīvi, noteiktu simptomu ārstēšana ar vielām, kas veselos cilvēkos rada šos simptomus, nozīmē, ka, piemēram, pret bezmiegu var izrakstīt kofeīna preparātu. Šis homeopātijas pamatprincips saskan ar 16. gadsimta zinātnieka Paracelza tēzi – deva nosaka indi. Vēl viens klasiskās homeopātijas princips ir viena medikamenta lietošana. Izgatavošanas procesā zāļu dinamisko dabu atmodina sakratīšana – secīgi triecieni pret trauka virsmu.

Termins homeopātija ir atvasināts no grieķu vārdiem homoios – līdzīgs – un pathos – ciešanas. Homeopātijas sākumi meklējami 4. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Hipokrats saprata: daži dabas produkti, lietoti lielākos daudzumos, veseliem cilvēkiem var izraisīt simptomus, kas līdzinājās noteiktām slimību pazīmēm, kamēr mazāki šo pašu vielu daudzumi šos simptomus samazina. Divus tūkstošus gadus vēlāk – 18. gadsimta beigās – vācu ārsts Zāmuels Hānemans aizguva šo ideju, pārveidojot medicīnas vajadzībām, un nosauca par homeopātiju. Hānemans uzskatīja, ka mikrodevas stimulē organisma specifiskos aizsardzības mehānismus, un fenomenu nosauca par līdzīgā likumu.

Spainis baldriāna Daugavā

“Ja ielūkojamies medicīnas vēsturē, redzam: kopš pašiem pirmsākumiem homeopātija ir attīstījusies līdzās alopātiskajai medicīnai, tas ir Hānemana ieviests ārstēšanas metodes apzīmējums ar zālēm, kas izraisa slimības simptomiem pretējus simptomus,” sarunu sāk Oļegs Trubačovs. “Kad pirmo reizi ierados Indijā, domāju, ka ieraudzīšu, kā visi iedzīvotāji ārstējas ar homeopātiskiem līdzekļiem. Nekā tamlīdzīga. Puse iedzīvotāju dzer theraflu, otra izmanto ārjurvēdas medicīnu un homeopātiju. Kopumā medicīnā patlaban ir krīze. Gribu teikt, ka visur – starp ķirurgiem, ģenētiķiem, ģimenes ārstiem – ir izcili cilvēki, kas pilnībā nododas profesijai, ko izvēlējušies. Dažos jautājumos mums nav vienprātības, bet tikai tāpēc, ka atšķiras atskaites punkti. Ārsti, kas nav iesīkstējuši un domā elastīgi, atbalsta metodoloģiju dažādību, ja atdeve ir patiesa.”

Bilstu, ka ārkārtīgi mazās zāļu devas tomēr izraisa skepsi. Par homeopātiju joko: kad pie Daugavpils Daugavā ielej spaini baldriāna un pasmeļ ūdeni pie Rīgas, lūdzu, te būs homeopātija. Skaidrs, ka rodas jautājums – ja atšķaidījums ir tik milzīgs, ka zāles ir teju vai tīrs ūdens, kurā nav pat vienas molekulas attiecīgās vielas, kā tās var iedarboties? Internetā ir daudz publikāciju, kurā homeopātija tiek kritizēta un nodēvēta par novecojušu maģiju.

Oļegs aizsvilstas: “Vikipēdija apgalvo, ka homeopātija ir pseidozinātne, šarlatānisms un tamlīdzīgi, bet ir jādomā globāli un jāsaprot, kas stāv aiz interneta enciklopēdijas un kas to visu stūrē. Es nāku no lielas ārstu dinastijas, kurā laulātie ir ārsti, viņu bērni ir ārsti, mūsu dzimtas atzari ir Šveicē, Vācijā. Pēdējās trīs paaudzes – mans vecaistēvs, tēvs un es – esam homeopāti. Vēl dzīvi ir mana vecātēva pacienti. Es gribu teikt, ka homeopātija eksistē daudzus gadu simtus un aiz tās nestāv nekādi spēki vai struktūras. Mēs redzam, kā pacienti no smaga stāvokļa bez operācijas iziet ar homeopātijas palīdzību.”

Tomēr skeptiķi uzskata, ka iemesls, kāpēc homeopātija iedarbojas, ir placebo efekts. Ārsts ilgi runā ar pacientu, izrāda interesi, pacients nomierinās, notic un atveseļojas. Oļegs smejas: “Pacienti reizēm saka – tavai homeopātijai ir ļoti jātic, lai tā palīdzētu. Protams, vārdam ir spēks, bet viens no pierādījumiem, ka homeopātija iedarbojas arī bez ticības, ir tās plašais lietojums veterinārijā. Zirgs taču nezina, kāds dakteris pie viņa pienāca un nolika granulu. Arī jaundzimušajiem ir vienalga, galvenais ir rezultāts. Ne dzīvniekam, ne mazam bērnam nav ambīciju – gribu to vai šito. Nav arī taisnība, ka homeopātija nevar būt kaitīga. Var, un kā vēl! Tas ir instruments, kam jābūt gudrās rokās.”

Karsta lēdija vai salta

Oļegs Trubačovs ir beidzis Semaško Maskavas Stomatoloģijas medicīnas institūtu, turpat ordinatūru, gadu stažējies ASV, homeopātiju studējis Londonā un Indijā, kā arī Krievijā un Beļģijā. Sevi uzskata par mūsdienu vadošā homeopāta profesora Adžita Kulkarni skolnieku.

Oļegs apgalvo, ka homeopātija ir racionāla, skaidra, tajā nav nekādas mistikas un ezoterikas. “Dažās Eiropas valstīs par homeopātu ļauj kļūt cilvēkiem bez medicīniskās izglītības, lai gan to nedrīkstētu pieļaut. Cilvēks aiziet pie tāda, kas palaidīs garām patoloģiju, un, ja iznākums būs letāls, par homeopātiju radīsies priekšstats kā par viltus zinātni. Ārstiem patīk pacientiem teikt: kāpēc jūs tik vēlu atnācāt, agrāk vajadzēja nākt. Ārstējāties ar homeopātiju? Oi, šausmas!

Nupat konsultēju gadījumu: septiņus gadus vecam bērnam ir neoperējams galvas smadzeņu audzējs. Lai netērētu laiku, es viņu nosūtīju pie pieredzējuša, augsti kvalificēta homeopāta, kas tobrīd atradās Maskavā. Ir gadījumi, kad es nevaru pieļaut kļūdu un pēc pusgada mainīt ārstēšanas taktiku, ja rezultāti nav apmierinoši. Onkoloģijas ārstēšana ar homeopātiskām metodēm ir iespējama, bet tā ir ļoti sarežģīta. Četrus gadus es braucu mācīties no izcilā homeopāta ar trīsdesmit gadu pieredzi onkoloģijas ārstēšanā Dario Spinedi. Starp citu, Anglijas karaliene ārstējas tikai ar homeopātiskām metodēm. Londonā darbojas par viņas līdzekļiem celtais Karaliskais Homeopātiskais hospitālis, kas pārdēvēts par Karalisko Integratīvās medicīnas hospitāli.”

Oļegs skaidro, ka Hānemana laikā bija simt homeopātisko preparātu, tagad to ir ap pieciem tūkstošiem. “Lai ieviestu jaunu, paiet vairāki gadi, kuru laikā desmitiem ārstu uzmanīgi vēro, pieraksta un salīdzina simptomus, kādi rodas veseliem cilvēkiem, lietojot preparātu.”

Klasiskajā medicīnā diezgan brutāli izvēlas vienu medikamentu, kas radīts ar aprēķinu, lai palīdzētu iespējami lielākam cilvēku skaitam ar dažādām sūdzībām un atšķirīgu slimības raksturu. Turpretī homeopāts pamatīgi un vispusīgi izpēta pacientu un viņa dzimtas anamnēzi. Oļegs stāsta, ka pirmā vizīte pie viņa ilgst divas stundas, bet dakteris Spinedi ar pacientu runā sešas stundas. Taču Indijā viņš redzējis, ka homeopāts pieņem 120 pacientu dienā. Galvenajam ārstam ir vairāki palīgi, kas iztaujā pacientus un nodod informāciju metram, kuram vajadzīgas tikai 15 minūtes, lai uzdotu dažus atslēgas jautājumus.

Homeopātijā būtiska ir individuāla pieeja. Piemēram, ja pieci slimnieki sūdzēsies par galvassāpēm, visticamāk, ka katram tiks izrakstītas citas zāles, jo sāpju iemesli atšķiras. Mums ir atšķirīga ķermeņa uzbūve, nervu sistēma, elpošanas, gremošanas trakta darbības nianses. Mums ir visai atšķirīgs raksturs, dzīves pieredze un viss cits.

“Kad tiek vākta anamnēze – pacienta attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem, uztvere, sajūtas, pilnīgi viss –, vektori satiekas vienā punktā, veidojas konsensuss, un cilvēka organismu var izārstēt. Tas ir grūti, bet iespējams,” skaidro Oļegs Trubačovs. “Redziet, metodoloģijas ir dažādas. Atnāk pacients, kas bieži slimo, netiek no šā stāvokļa laukā, nepietiek spēka, atkal slimo. Hmm? Lai pietuvotos būtībai, es vācu informāciju pēc modalitātes – apstākļiem, kuros simptomi parādās, izzūd, uzlabojas un pasliktinās: esat karsta lēdija vai auksta, ar ko jūs kaislīgi aizraujaties, kādi ir psiholoģiskie momenti, bailes, pēc tam noskaidroju, piemēram, kāda ir jūsu redze, vai ir cistas, tad precīzi atrodu preparātu. Nekādas ūdens liešanas vai ezoterikas homeopāta jautājumos nav – viss ir precīzi, tikai individuālā cilvēka saslimšanas aina un tikai viņam vajadzīgais preparāts. Es aizmirstu pacientu vārdus, bet, līdzko man atgādina simptomus, tā uzreiz atceros visu par pacientu, saslimšanu un preparātu, ko atradu.”

Oļeg, tu mani baro ar cukuru

Tas ir mīts, ka homeopātija iedarbojas ļoti lēnām, saka Oļegs. Viņš redzējis, kā pacientam komatozā stāvoklī lūpas apslapina ar preparātā samērcētu marlīti un tās kļūst sārtākas, cilvēks sāk atgūties. Akūtos gadījumos, kaut vai runājot par to pašu saaukstēšanos, pareizi izvēlēts homeopātiskais līdzeklis iedarbojas dažu stundu laikā. Hroniskas slimības, kas iegūtas pirms gadiem, rīt uz brokastlaiku netiks izārstētas. Pirmā uzlabošanās var būt pēc dažām nedēļām, mēnešiem vai pusgada.

Viens no būtiskākajiem aspektiem, no kā atkarīga atveseļošanās, ir tas, cik garīgā dzīvības spēka un enerģijas ir cilvēkā. Kā noteikt, cik šā dzinuļa ir mūsos, kas spēj atdzīvināt un vadīt materiālo instrumentu – organismu? Oļegs skaidro: “Ja cilvēks lieto pareizu uzturu – dzer ūdeni, nevis kaut ko ar ķīmiskiem piejaukumiem, neēd ģenētiski modificētu barību, bet vienkāršu, tīru ēdienu, ko pats gatavo, un ievēro ēšanas režīmu, ja viņa psiholoģiskais stāvoklis ir normāls – nav šefa, kas katru dienu kliedz, vai vīra, kas satrauc ar savu alkoholismu vai rupjību, bilde kopumā jau ir laba. Daži neārstējas vispār – viņi apguļas, dzer tējas un gaida. Tā ir laba, stipru cilvēku grupa. Es melotu, ja teiktu, ka ķīmiskas zāles neesmu izmantojis. Vecāki sacīja, ka reiz, kad man pacēlusies temperatūra līdz 41 grādam, viņi nobijušies un devuši man zāles. Armijas laikā man bija operācija, bet nesen, kalnos slēpojot, es sarāvu saites, sāpes plecā nepārgāja, un es saņēmu vienu poti.”

Dziļas un senas saknes homeopātijai ir Indijā, spēcīgas pozīcijas tai ir Francijā, arī Vācijā, Šveicē, Beļģijā un Amerikā. “Vašingtonā homeopātijas pamatlicējam Hānemanam ir tāds memoriāls, ka salīdzinājumā mūsu Brīvības piemineklis šķitīs smieklīgi mazs,” Oļegs stāsta un iestarpina, ka arī viņam esot ideja reiz uzcelt pieminekli Hānemanam Rīgā.

“Lasu vecātēva konsultāciju konspektus – interesanti, bet nav tā dziļuma, kāds ir mūsdienu homeopātu darbos. Mūsdienu homeopāti ir gandrīz ģeniāli cilvēki, un mums ir iespēja pie viņiem mācīties. Nesen aizvedu savus desmit un divpadsmit gadus vecos bērnus uz Indiju, lai parādītu koledžas, kur viņi varētu mācīties. Viņiem dzīve tur šķita baisa, bet man tā šķiet interesanta,” atzīst Oļegs un uzsver: “Ja cilvēkam ir izpratne, viņš nepievērš uzmanību sīkumiem, nabadzības un bagātības kontrastam. Mans skolotājs Adžits Kulkarni, homeopātijas akadēmijas vadītājs, dzīvo pavisam pieticīgi. Pieņemšanu klīnikā viņš sāk sešos no rīta un beidz deviņos vakarā. Kad netieku galā ar sarežģītiem gadījumiem, bet laiks tikšķ, es pacientus parādu skolotājam, lai saņemtu impulsu, kā rīkoties. Es nekaunos no tā, ka ar kaut ko netieku galā, un man nav žēl nodot pacientu zinošākam skolotājam.”

Nereti cilvēki pie homeopāta dodas pēc ārstēšanās pie klasiskā ārsta, un pēc ķīmisku zāļu lietošanas viņos ir maz dzīvības spēku. Turklāt slimības kļūst jaunākas – ar tām kaitēm, ar kurām kādreiz sirga pēc piecdesmit gadu vecuma, tagad slimo jau pēc divdesmit. “Vainojams ir dzīvesveids, kā arī vakcinācija, kas dzīves laikā saveļas kā sniega pika,” tāds ir homeopāta viedoklis. “Atteikties no vakcinācijas nav modes lieta – lai gan es pats tiku vakcinēts, arī tajos laikos bija ģimenes, kas to nedarīja. Tagad pie manis ārstējas veselas dinastijas, un daudzi no viņiem nevakcinējas. Armija nevakcinēto! Kāds no tradicionāliem ārstiem man varētu pārmest: ahā, tad, lūk, no kurienes tas nāk!”

Oļegs turpina: “Reiz atnāca mans klasesbiedrs, laikraksta Teļegraf galvenais redaktors Andrejs Švedovs, pēc tam ieradās vēlreiz un teica: “Klau, tu mani ar cukuru baro.” Tagad pie manis ārstējas visa viņa ģimene. Lieta tāda, ka homeopātiskā preparāta nēsātājs var būt gan sīks cukurgraudiņš, kurā tas iesūcas, gan ūdens, kurā izšķīst. Ja homeopātija reāli nedarbotos, tad tādi farmaceitiskie monstri kā Bayer negatavotu homeopātiskos preparātus.”

Oļegs uzskata, ka homeopātija ir zinātne visai dzīvei, kas nepārtraukti jāpēta. “Kad man zvana cilvēki un grib pierakstīties, viņi mēdz pajautāt: sakiet, dakter, vai jums ir bijuši tādi gadījumi? Es katram varu atbildēt – nē, nekad nav bijis, jo katra situācija ir unikāla un sastāv no daudziem vektoriem. Kad cilvēks atnāk ar diagnozi šizofrēnija...” Iesaucos, vai tiešām homeopātiski var ārstēt psihiskas slimības.

“Jā, nāk arī ar šādām diagnozēm. Strauja iejaukšanās nekādā gadījumā nenotiek – noņemot antidepresantus, rezultāts var būt suicīds nākamajā dienā. Tāpat ar kardioslimībām – noņemot sirds preparātus, varam zaudēt cilvēku. Homeopātisko terapiju sākam lēnām un paralēli – iepriekš lietotā medikamenta devas pamazām samazinām, bet līdz noteiktai robežai. Plašs temats ir garīgi atpalikušo bērnu ārstēšana. Protams, ka hromosomu skaitu nespēju koriģēt, bet uzlabojas viņu dzīves kvalitāte. Mammas priecājas, ka tagad bērns ēd ar karotīti, bet kādreiz tas bija nereāli. Savukārt, ja cilvēks ir nedziedināmi slims, homeopātija var atbrīvot no sāpēm, un cilvēks dzisīs, bet labākā stāvoklī. Mans pacients akadēmiķis divdesmit gadu mocījās ar psoriāzi, ārstēja Izraēlā, brida Nāves jūrā. Kad viņš gāja, no biksēm bira balts sniegs. Kad pēc homeopātijas terapijas viņa kaite atgriezās sākuma punktā, paliekot divu latu monētas lielumā, viņš teica, ka arī turpmāk grib ārstēties ar homeopātiju.”

Homeopāts ir kā ideāls ģimenes ārsts

“Kad esmu viens pret vienu ar kādu nopietnu slimību, es pacietīgi gaidu temperatūras pacelšanos. Tas ir tā, kā tvaiks norauj katliņam vāku – puff –, un viss nostājas savās vietās,” Oļegs runā aizrautīgi, ar žestiem vizualizējot stāstu un uzburot teju taustāmus tēlus. Un tā redzam ainu – temperatūra, klepus, lauž kaulus. “Lai izvēlētos preparātu, man jānoskaidro, vai cilvēks grib dzert vai ne, grib aukstu vai karstu, viņš svaidās pa gultu, nespējot izvēlēties pozu, vai nokrīt kā bluķis un grib, lai viņu liek mierā. Es noskaidroju, vai cilvēks labāk panes karstumu vai aukstumu. Viena saka: es guļu vilnas zeķēs, cits ziemā čībās miskasti iznes. Tam visam ir nozīme, jo tas viss ir stāsts par jums.”

Izklausās pēc idilles: pēc rūpīgas, individuālas izmeklēšanas jūs saņemat zāles bez blaknēm, kas domātas tieši jums. Vai tā mēdz būt? Oļegs saka, tā arī ir – tuvu ideālam. Homeopātijā nav rupja dalījuma: tas preparāts dibenam, tas galvai. Ārsts pēc paviršas sarunas kaut ko uz dullo neiedod. Tas ir vulgāri, ciniski un nepareizi, saka sarunas biedrs. Homeopāts ir kā labs ģimenes ārsts, tāpēc pie Oļega nāk ārstēties ģimenes, kurās ietilpst gan vecmāmiņas, gan tantes. “Izrādās, tētis slimojis ar gonoreju, nevienam to nav teicis, bet es pēc dažiem simptomiem varu noteikt, ka tā ir bijusi. Es ritinu kā kamolu, kas sastāv no sīkiem diedziņiem. Kādam četrus gadus vecam bērnam nekādi nevarēju izārstēt klepu – nepāriet, un viss. Bērna mamma saka: zini, Oļeg, kad biju stāvoklī, slimoju ar sifilisu. Un, lūk, aina kardināli mainās.”

Te jāpaskaidro, ka homeopātijā ir tā saukto miazmu teorija. Hronisku slimību pamatā ir miazmi: psoriskais, sikotiskais un sifilitiskais. Pie sikotiskās grupas pieder cistas, ādas jaunveidojumi, izaugumi, kārpas, iekaisuma procesi, kad apsārtums izplešas, tātad kaut kā ir par daudz, ir pārpalikums. Psoriskā grupa nozīmē destrukciju, pie tās pieder, piemēram, onkoloģija un alkoholisms. Sifilitiskā grupa nozīmē vājumu, nespēju, to, ka kaut kā pietrūkst. Attīstoties homeopātijas teorijai, ir atklāti jaunu miazmi: tifozais, sēnīšu, lepras, malārijas, vēža. Piederība pie lielās grupas ir būtiska, izvēloties galveno preparātu.

Veiksminieka stratēģija

Kad jautāju par spilgtākajiem iespaidiem, sadarbojoties ar pasaules homeopātiem, Oļegs piemin braucienu uz Āfriku, kura laikā viņš ar kolēģiem pētījis, kā dakteris Džeremijs Šērs Tanzānijā ar homeopātiju ārstē AIDS slimos: “Man gribējās noskaidrot, vai patiesi kaut kas tāds ir iespējams. Fantastika, rezultāti ir lieliski. Augstu kalnos, kur mākoņi peld acu augstumā, bijām masaju ciematā. Tur ir viduslaiki. Cilvēki dzīvo no govju mēsliem salipinātās būdās ar maziem lodziņiem. Būdas vidū kuras melnā krāsniņa. Smaka no dūmiem un mēsliem ir tāda, ka acis asaro, ik pa laikam ir jāpieiet pie sīciņā lodziņa, lai ieelpotu gaisu.”

Oļegs stāsta, ka Āfrikā tikai retais nav inficējies ar HIV vīrusu: “Tipiska aina: vīrs dodas peļņā uz ostas pilsētu, kur aiziet pie prostitūtas. Atgriežoties viņš inficē sievu. Ja viņa saslimst, izdzen no mājām, jo slimot ar AIDS ir kauns. Izdzen arī slimos bērnus, vai arī viņi paliek bāreņi, kad vecāki nomirst. Tanzānijā nevar cilvēkam pajautāt: kāds ir tavs hobijs, vai kas tev labāk garšo. Kāds var būt hobijs, ja no ausmas līdz rietam tu strādā banānu plantācijā, bet garšo – vienkārši ēdiens.” Interesanti un savdabīgi par homeopātu darbu un vērojumiem Tanzānijā angļu un krievu valodā ir aprakstīts internetā viegli atrodamajā publikācijā Homeopātu piedzīvojumi Āfrikā, kas tapusi kopā ar Oļega kolēģiem homeopātiem no Krievijas un Amerikas.

Smagi gadījumi ārstu garīgi iztukšo. Kā dakteris atjauno dzīvības enerģiju? Vēl nesen viņš mīnus 30 un vairāk grādu salā gremdējies āliņģī – muguru beržot, vilnas zeķes kājās sasalušas. Tagad viņš to vairs nedara. Tādā laikā kā tagad – normāli, bet salā vairs ne. Ekstrēmas izdarības, pārāk augstas vai zemas temperatūras iztukšo organismu, atņemot tam spēku. Tajā brīdī ir forši, bet pēc tam čuš – uz nedēļas beigām cilvēks pārguris.

Uz jautājumu, kāpēc Oļegs mainījis attieksmi pret peldēm salā, viņš nevērīgi attrauc: cilvēks taču mainās. Indijas homeopātijas guru uzskatot, ka eiropeiskā pieeja – dzelžu staipīšana fitnesa klubos un vēders kā veļas dēlis – veselību neuzlabo, labāk, ja ir nedaudz vēderiņš, kāda tauku kroka – pēc homeopātijas teorijas, piederība pie sikotiskas grupas.

“Es pirms desmit gadiem biju nulle salīdzinājumā ar to, kāds esmu tagad, un šobrīd esmu nekas salīdzinājumā ar to, kāds būšu pēc desmit gadiem. Tā ir normāla dinamika, es negrasos apstāties. Es būvēju plānus tuvākai un tālākai nākotnei, bet galvenais, lai šī diena būtu laba. Es nepiegružoju prātu ar sīkumiem. Kad strādāju, es neēdu un nedzeru, es koncentrējos tikai darbam, staigāju turpu šurpu pa kabinetu, nekautrējos pacientu klātbūtnē kaut ko uzkost vai iedzert kefīru, jo sāku agri no rīta un beidzu vēlu vakarā.

Dažiem dzīvē visā seko veiksme, citiem ne, jo pastāv dzimtas vājums. Kā dzimta darbojas ģenētiskā līmenī? Piemēram, ja tēvam bijusi paaugstināta seksuālā aktivitāte, viņš krāpis sievu, tas ir genoms, vajadzība, ko nevar mainīt, bet, ja nav dvēseliskuma, garīgas attīstības, tā izpaužas kā agresivitāte. Ir jāsaprot, kādā virzienā dēls šo kustību novirzīs. Tāpēc uzdodam jautājumus: kas jums nepatīk sevī, vīrā, tāpēc ir svarīgi, kā veidojās vectētiņa, vecmāmiņas dzīve. Dzīves jēgu ir grūti saskatīt, ja nav dvēselisku kvalitāšu. Tomēr es uzskatu, ka cilvēkam viss nāk caur smagu darbu, un tad būs rezultāti. Pat, lai iegūtu gaidītu prieku, vispirms ir jāpastrādā.

Oļegs Trubačovs kopš trīsdesmit trīs gadu vecuma ar katru gadu jūtas aizvien labāk – kā vīrs, tēvs un draugs. “Es vispār esmu lucky,” saka Oļegs. Reiz slavenais astrologs Vronskis, kurš, tāpat kā citas tā laika slavenības, viesojās Oļega vecāku mājās, sastādīja viņam astroloģisko karti un pateica, ka puisis būs veiksmīgs. To pašu teikusi kāda pareģe. “Kad man ir slikti, es vienmēr atceros šos vārdus, un tas palīdz. Mēs varam sevi programmēt uz to, ka mums viss izdosies, atceroties kaut ko, kaut vai sīkumu, kas ir bijis veiksmes pamatā. Tā tas darbojas, jo ir trīs fundamentāli spēki – ticība, cerība un mīlestība. Ja tie ir, mēs esam laimīgi.”

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve"/ Foto: Aigars Hibneris