Dzīve starp baktērijām: kā slimnīcās rodas infekcijas, no kurām baidās visi

Konsultē Ludmila Vīksna, profesore, Dr. habil. med., RSU Infektoloģijas katedras vadītāja, Austrumu slimnīcas valdes padomniece infektoloģijas stratēģiskajos jautājumos.

Mūsdienu medicīna spēj paveikt šķietami neiespējamo – glābt dzīvību, ārstēt nopietnas slimības un veikt sarežģītas operācijas. Taču aiz šiem panākumiem slēpjas arī kāds mazāk redzams, bet ļoti nopietns drauds – nozokomiālās (hospitālās) infekcijas jeb ārstniecības iestādēs iegūtās infekcijas.

Kā jūs definētu hospitālās infekcijas? Ko sabiedrībai par tām būtu svarīgi zināt?

Hospitālās infekcijas, sauktas arī par nozokomiālajām infekcijām [no grieķu valodas vārda nosokomeion – ‘slimnīca’], ir būtiska sabiedrības veselības problēma gan pasaulē, gan Latvijā. Tās ir infekcijas, ko pacients iegūst slimnīcā, – tās nav bijušas klātesošas uzņemšanas brīdī, bet parādās 48 stundas pēc uzņemšanas, piemēram, trešajā dienā pēkšņi paaugstinās ķermeņa temperatūra.

Kādos veidos hospitālo infekciju patogēni nonāk slimnīcā?

Pirmais ir tāds, ka pacienti, kuri stājas stacionārā, ir šo ierosinātāju nēsātāji, proti, baktērija atrodas uz ādas, gļotādām vai zarnu traktā, bet slimības simptomu saistības ar šiem ierosinātājiem nav. Ierosinātājs tiek ienests veselības aprūpes iestādē. Otrs veids – medicīnas personāls kā nēsātājs, piemēram, aizdegunē vai uz rokām. Trešais – apmeklētāji. Jāpiebilst, ka šī grupa biežāk atnes gaisa pilienu infekcijas – gripu, Covid-19 un citas. Tādēļ nereti slimnīcas izvirza prasību pacientiem būt vakcinētiem pret šīm un citām infekcijām, piemēram, pneimokoku, lai nesaslimtu, atrodoties slimnīcā. Ceturtais – ārējā vide. Tās ir dažādas virsmas (gultas, aprīkojums), ar ūdeni saistīti – gaisa mitrinātāji, krāni un tamlīdzīgi. Piektais – aprūpes materiāls un citi materiāli, piemēram, katetri, pārsienamais materiāls.

Kā ierosinātājs nonāk organismā?

Kontakta ceļā (netīras rokas, vide), gaisa pilienu veidā, invazīvo procedūru laikā, ar uzturu un ūdeni.

Veselības aprūpē iegūtas infekcijas bieži ir grūti ārstējamas, jo to ierosinātāji ir rezistenti jeb nejutīgi pret esošajiem antimikrobiskajiem līdzekļiem. Tas rada ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai visā pasaulē. Pēc pasaules veselības aprūpes datiem, augstu ienākumu valstīs 7 % pacientu inficējas vismaz ar vienu hospitālo infekciju, bet vidēju ienākumu valstīts – 15 procenti. Tas ir, 7 līdz 15 pacienti no katra simta, bet viens no desmit no šiem inficētajiem nomirst tieši inficēšanās dēļ. Ik gadu pasaulē reģistrē vismaz 136 miljonus hospitālo infekciju gadījumu.

Saslimšana ar šīm infekcijām izraisa komplikācijas pacientiem, paildzina ārstēšanās laiku, kā arī var radīt pacienta dzīves kvalitātes kritumu vai izraisīt nāvi. Apmēram 5 miljoni nāvju ir rezistences dēļ.

Kas parasti izraisa šīs infekcijas – baktērijas, vīrusi, sēnītes?

Lielākā daļa hospitālo infekciju ir bakteriālas izcelsmes, retākos gadījumos tās var būt arī vīrusu vai sēnīšu izcelsmes. Ja baktēriju izraisītā infekcija netiek laikus kontrolēta, tā var progresēt līdz sepsei – dzīvībai bīstamam stāvoklim, kurā infekcija izplatās pa visu organismu, izraisot sistēmisku organisma iekaisuma reakciju, kas var apdraudēt dzīvību.

Kuri pacienti ir visvairāk pakļauti riskam inficēties ārstniecības iestādēs?

Inficēties var jebkurš, bet viena no galvenajām riska grupām ir imūnsupresēti pacienti, jo viņu imūnsistēma ir novājināta, organisms nespēj pietiekami efektīvi cīnīties pret slimnīcas vidē sastopamām patogēnām baktērijām, vīrusiem un sēnītēm. Viņiem ir samazināta aizsargspēja pret patogēniem, kas veselam cilvēkam problēmas neradītu. Infekcijas var attīstīties ātrāk un būt smagākas, tās bieži ir ar netipisku klīnisko gaitu, tādēļ grūtāk atpazīstamas un ārstējamas.

Otra riska grupa ir pacienti ar vairākām hroniskām slimībām, kuru organisms ir funkcionāli novājināts, un imūnsistēma bieži vien nepietiekami reaģē uz infekcijām. Tie ir pacienti ar cukura diabētu (traucē brūču dzīšanu, veicina baktēriju vairošanos), hronisku nieru mazspēju (nepieciešama dialīze, kas palielina infekcijas risku), sirds mazspēju, hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS), aknu slimībām. Pacienti, kuriem biežāk nepieciešamas invazīvas procedūras (katetri, infūzijas, elpināšana u. c.), kas palielina infekcijas ieejas vārtus. Ne tāpēc, ka katetrs būtu inficēts vai medicīnas darbinieks neuzmanīgs, nē! Ierosinātājs, kas atrodas uz pacienta ādas, nonākot šā paša pacienta citā vietā ar katetru, var izraisīt slimību. Ja veselam cilvēkam baktērijas uz ādas slimību neizraisa, tad slimam cilvēkam, piemēram, ievadot katetru, tās var izraisīt infekciju. Tāpat šie pacienti bieži lieto vairākus medikamentus, arī antibiotikas, kas savukārt veicina antibiotiku rezistenci. Un pacients stacionārā jau nav pilnībā izolēts, arī personāls nav absolūti sterils, jo nemitīgi saskaras ne tikai ar pacienta ādu, bet arī ar daudzām citām potenciāli piesārņotām virsmām un materiāliem, kas var kalpot par infekcijas pārnešanas avotiem.

Kā ārstniecības iestādēs tiek nodrošināta infekciju kontrole un uzraudzība?

Protams, personāls labi apzinās infekciju riskus un velta tam ļoti daudz uzmanības – regulāri mazgā un dezinficē rokas, lieto un maina cimdus, kā arī apstrādā virsmas un aprīkojumu. Visās lielākajās slimnīcās darbojas infekciju uzraudzības un kontroles nodaļas, kas ne tikai seko līdzi nozokomiālo infekciju gadījumiem, bet arī ievieš preventīvus pasākumus, nodrošina higiēnas standartu ievērošanu un apmāca personālu infekciju riska samazināšanai. Piemēram, nodaļās, kur ārstējas imūnsupresēti pacienti, ir stingri ierobežojumi, to skaitā pārtikas produktu ienešanai. Nav atļauti produkti, kuros varētu būt sēnītes, piemēram, žāvēti vai kaltēti produkti. Ja veselam cilvēkam šādi produkti parasti nerada problēmas, tad pacientam ar novājinātu imunitāti tie var izraisīt nopietnas infekcijas. Pat tādas, kas apdraud dzīvību. Bet nevajadzētu domāt, ka slimnīcās “kaut kas nav kārtībā”. Patiesībā slimnīcas iegulda ļoti lielus līdzekļus infekciju kontroles pasākumos – gan infrastruktūrā, gan dezinfektantos, gan personāla izglītošanā, gan aprīkojumā, lai maksimāli samazinātu inficēšanās risku. Bet tas, kas atkarīgs no pašiem pacientiem, gan ne vienmēr tiek pildīts.

Vairāk lasi žurnāla "100 Labi Padomi Par Veselību" jaunākajā numurā. Pērc to labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā, lasi arī digitāli un abonē Zurnali.lv