Tiesības uz cieņpilnu nāvi. Teikt vai neteikt pacientam, cik vēl atlicis

Foruma laikā lektori dalījās ar savām zināšanām – gan no vēstures puses, gan no psiholoģiska un juridiska aspekta, arī no ētikas viedokļa.

Meli nav pieļaujami

Labdarības organizācijas “Hospiss LV” līdzdibinātāja Ilze Zosule stāsta, ka šis jautājums skar ne tikai medicīnu, bet arī ētiku, jurisprudenci, personīgo izvēli, arī cieņu. Kopš 2024. gada 1. janvāra Latvijā “Hospiss” pacientiem ir pieejama valsts apmaksāta aprūpe, kas sniedz medicīnisku, sociālu un garīgu atbalstu.

“Strādājot ar pacientiem, kā arī viņu tuviniekiem, esam novērojuši, ka jautājums –  teikt vai neteikt – spēlē nozīmīgu lomu visā aprūpes procesā. Tas ietekmē ne tikai pašu pacientu, bet arī viņu tuviniekus, mediķus un aprūpes speciālistus. Šis jautājums arī atgādina Šekspīra slaveno frāzi – “būt vai nebūt?”, un, lai gan šis jautājums var šķist dramatisks, patiesībā šis jautājums ir cilvēcīgs. Mēs visi zinām, ka meli nav pieļaujami, bet arī patiesības noklusēšana var tikt uzskatāma par maldināšanu. Vai klusēšana var būt līdzcietīgāka par patiesību?” vaicā Zosule.

Varbūt joprojām varam vadīties pēc sena latviešu ticējuma – klusēšana zelts, runāšana sudrabs? Tikai šajā gadījumā būtu jānoskaidro, kuram no situācijā iesaistītajiem klusēšana būtu zelts. Vai tas tiešām būtu pacients? Vai noklusēt un neteikt ir vieglāk tam, kurš to zina, kuram šī informācija būtu jānodod pacientam? Vai ētiski būtu pieņemami, ka neteikšana var pasargāt pacientu un tādā veidā pašam izrādīties līdzcilvēciskākam?

“Mēs bieži pieņemam, ka neziņa var pasargāt, bet vai tā tiešām ir? Vai patiesības zināšana var palīdzēt pacientam pieņemt savas dzīves noslēguma lēmumus? Atvadīties no tuviniekiem, pateikt svarīgas dzīves lietas, pateikt nepateiktus vārdus, bet varbūt ir tieši otrādi – atlikušais mēnešu vai nedēļu skaits var motivēt pacientus cīnīties. Pierādīt, ka ārstu prognoze nav bijusi pareiza. Savukārt citam pacientam dzīvildzes laika uzzināšana var izraisīt roku nolaišanu un cīņas beigas. Šie ir jautājumi, ar kuriem mēs, “Hospiss”, saskaramies katru dienu, aicinot aizdomāties arī sabiedrībai,” stāsta Zosule.

Nāve ir kļuvusi neredzama

“Hospiss Māja” kapelāne, sociālā darbiniece Līga Malāne jautājumu – teikt vai neteikt – risina katru dienu, un tas nav viegli. Viņa uzskata, ka nav vienotas receptes, kāpēc teikt, kāpēc neteikt, kā vispār pateikt, jo runāt par nāvi nav viegli, taču grūti ir par to klusēt.

“Tikai pazīstot cilvēku, mēs saprotam, kas palīdz vairāk – runāt vai tomēr noklusēt. Reizēm liekas, ka ārkārtīgi vienkārši ir izteikt frāzi vai klusēt, bet šeit ir jāsaprot tā lielā atbilde uz jautājumu – kāpēc. Kāpēc teikt? Kāpēc klusēt? Kas būs palīdzošāks konkrētajam cilvēkam – zināšana vai tomēr nezināšana. Ir grūti pieiet pie durvīm, dažreiz pat ir grūti paņemt rokās telefonu un atbildēt, jo ir saņemts ārstu konsilija atzinums un ir nojausma par to, ka tagad mēs runāsim par neizbēgamo. “Hospiss” ir tā vieta, kur nāve ir simtprocentīga. Cerības nav. Ja ir, tad cerība ir maza,” atzīst Malāne.

Dažkārt cilvēks dzīvo ar cerību, ka ārsti kļūdījās, ka tomēr ir vēl iespējams kaut kas, kaut gan skaidri pateikts, ka diemžēl nekas vairs nepalīdz. “Cilvēki mēģina dažādi – mēģina tautas medicīnu, mēģina netradicionālo ceļu, viņus pavada cerība – cerība uz rītdienu. Pacients ar mani var runāt par nāvi, jo beidzot kāds viņu dzird un necenšas apklusināt. Un tas viņam ir svarīgi – izteikt savas vēlmes, izteikt savu gribu, izteikt savu domu, kā viņš gribētu, kur viņš vēlas nonākt pēc nāves.”

Pacienta tiesības zināt

Forumā piedalījās arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārstniecības direktors, ārsts Juris Nikolajenko. Viņš skaidro, ka sabiedrībā nāve kļuvusi par neredzamu procesu.

“Kādam paliek slikti, tuvinieki izsauc neatliekamo palīdzību, cilvēks nonāk slimnīcā un kļūst par pacientu. Mediķi dara visu iespējamo, bet ne vienmēr viņiem izdodas pacientus glābt. Un tad nākas paziņot, ka diemžēl jūsu tuvinieks ir miris. Cilvēks aiziet no dzīves bez saviem tuvajiem līdzās. Ārsti, kad sēž pretī pacientam vai viņa tuviniekiem, kad sāk runāt par neizbēgamo, saskaras ar sāpēm, ar cilvēka apjukumu – nespēju aptvert nāvi kā reālu un saprotamu parādību. Mūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, lai viņi saprastu, ka nāve ir daļa no dzīves ceļa,” teic Nikolajenko.

Kad viņš sāka strādāt par ārstu, fatālas diagnozes pacientiem neatklāja. “Vēzis, neatgriezeniskas slimības, nāves tuvošanās, tas viss tika noklusēts vai sagrozīts. Arī manā pieredzē ir bijuši pacienti, kuri par savu nāvi nezina, bet tuvinieki ir zinoši. Esmu ārsts, padomdevējs, uzticības persona līdz viņa pēdējam elpas vilcienam un teikšu godīgi – tas nav viegli. Šodien pacientam ir tiesības zināt savu diagnozi un ārstējošo plānu. Mana pieredze ļauj izvērtēt situāciju un aicināt tuviniekus uz sarunu, jo ārsta uzdevums ir ne tikai glābt dzīvības, bet arī palīdzēt aiziet no dzīves cieņpilni.”

Nezināšana rada trauksmi

Psihoterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētāja Laura Valaine ikdienā vada simulācijas sliktu ziņu paziņošanā un ir secinājusi, ka jaunajiem ārstiem rūp savi pacienti.  Psihoterapeite norāda, ka dzīve pēc diagnozes ir pavisam citādāka. Tuvinieki baidās, ka patiesības atklāšana novedīs pie cerības zaudēšanas un dziļas depresijas.

“Mūsu uzdevums ir mazināt ciešanas. Darīt visu iespējamo, lai kāds būtu līdzās pēdējās dzīves dienās. Reizēm mēs nemaz nenovērtējam, cik būtiski pacientam ir šie vārdi. Ko pacienti saņem, ja viņiem neatklāj patiesību? To, no kā viņi baidās. Ir jārunā par ģimenes konfliktiem, ir jārunā par mantojumiem, ir jārunā par strīdiem. Un ne tikai tuviniekam, bet arī pacientam neteikšana ir veids, kā kontrolēt. Kontroles zuduma sajūta ir tā, kuru ikvienam ir grūti izturēt, toties nezināšanas trauksme ir visgrūtākā cilvēkam.

Pacienti nevēlas piedzīvot žēlumu pret sevi. Tāpēc, ka žēlums noniecina, cilvēks jūtas vājš, žēluma pilnais skatiens atgādina, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, atgādina sāpīgo realitāti. Sajūtot vēlmi neteikt, ir svarīgi iziet vairākiem jautājumiem, kas ir sliktākais – kas var notikt, vai es sargāju otru, vai tomēr es sargāju pats sevi. Ja atbilde ir – es sargāju sevi, tad tas nav taisnīgi.”

Arī profesors, Latvijas Universitātes padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš uzsvēra, ka visi apzināmies, ka “X stunda” pienāks kādu dienu.

“Ja tajā brīdī es varēšu pateikt, ka esmu dzīvojis pēc godaprāta, esmu darījis, dzīvojis tā, kā uzskatu par pareizu, klausot savai sirdij, tad, iespējams, cilvēkam ir vieglāk samierināties, ka ir pienākusi viņa pēdējā stunda. Un cilvēki ir dažādi – ir stipri, mazāk stipri. Ir tādi cilvēki, kas vēlas zināt, kas notiks ar viņiem tuvākajā laikā, ir tādi, kas nevēlas zināt. Diemžēl neviens no stāstiem, kas ir saistīts ar konferences tēmu, nebūs ar laimīgām beigām, bet radīt stāsta nobeigumu pēc iespējas mazāk sāpīgāku, tuvāk sajūtai, ka esi samierinājies, ka esmu pieņēmis, tas var atvieglot sāpes.”

Vai esam gatavi runāt par nāvi?

Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošā pētniece Signe Mežinska diskusijā atklāja medicīnas ētikas standartus. 

“Ja var vienā vārdā vai dažos vārdos atbildēt par to – teikt vai neteikt, es teiktu, ka noteikti teikt. Tikai jautājums – kā? Mans ikdienas darbs ir saistīts ar medicīnas studentu izglītību, un ir viens pamats, kāpēc ir jāsaka informācija pacientam par prognozi. Tās ir tiesības uz informāciju. Ja ārsta un pacienta starpā nebūs uzticēšanās, tad būs grūti ārstēt, taču kodols ir vienkāršs – pacientam ir tiesības zināt savu ārstēšanas gaitu.

Piemēram, 19. gadsimtā ārsti skatījās citādāk uz šīs informācijas sniegšanu pacientam. Savukārt mūsdienās ir pat kursi, kā paziņot sliktas ziņas pacientam, un tas tikai priecē, jo attīstība ir manāma šajā virzienā, bet šis ir lauks, kuru mēs varam tikai kopt un attīstīt vēl vairāk, lai atbalstītu gan pacientu, gan tuvinieku, gan mūs kā sabiedrību, jo ir svarīgi apzināties, cik šodien mēs vispār esam gatavi runāt par dzīves noslēgumu.”

Tiesības uz regulējamu nāvi

Profesore, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele diskusijā izskaidroja nedziedināmi slima cilvēka tiesības.

“Cieņa un tiesības ir pelnītas arī dzīves norietā. Satversmes tiesa – vēl laikā, kad es pati vēl biju Satversmes tiesā, – skaidro, ka cieņa pret miruša cilvēka ķermeni ir iekodēta latviskajā dzīvesziņā, tāpēc Satversme to arī aizsargā. Toties Rietumu pasaules kultūras telpā, kur arī Latvija pieder, katrs cilvēks ir vērtība. Neatkarīgi no vecuma, no dzimuma, ādas krāsas un veselības stāvokļa. Sabiedrības pieprasījums pēc tiesībām uz regulējumu nāvi likumdevējiem ir jānosaka. Tiesības uz nāvi grozīšana ir sabiedrības evolūcijas un vērtību jautājums. Likumdevējiem jāseko līdzi šiem procesiem un jāapzinās, ka nedziedināmi slims pacients atrodas paaugstinātas neaizsargātības stāvoklī. Šis ir jāliek svaru kausos, jo konkrētajā gadījumā pacients cieš no milzīgām sāpēm,” klāsta Ziemele.

Diskusiju noslēdza ārsts, bērnu reanimatologs Pēteris Kļava. Ārsta diskusijas tēma – nāve kā nodzīvotās dzīves audits. “Mūsu priekšstati par sevi un dzīvi ir ļoti ierobežoti, un paradoksāli, ka tas visus pārsvarā apmierina. Cilvēki baidās izzināt sevi. Ir pienācis laiks mācīties – kas tad ir prāts, kas ir es sajūta, kā ieplūst prātā pasaule. Miljoniem veiksmīgi atreanimēto cilvēku ziņo, ka pašapzinošais es nav nedzīvs ķermenis. “Es” turpina citu, smalkāku dimensiju dzīvi. Nāve ir svarīgs nodzīvotās dzīves audits.”