Vai nāvīgi slimajam jāzina, cik daudz viņam atlicis? Latvijas speciālista komentārs

Jau vairāk nekā gadu Latvijā pieejams valsts apmaksāts pakalpojums - hospitalizēta aprūpe mājās. To var saņemt jebkurš cilvēks, ar jebkādu ienākumu līmeni, ja ir attiecīgs ārstu atzinums, ka viņam nepieciešama paliatīvā palīdzība mājās un ka viņa paredzamais mūža ilgums nepārsniedz 6 mēnešus. Ap šo detaļu - termiņu - visu laiku notiek diskusijas. Vieni ārsti ierosina vispār nenorādīt pacienta paredzamā dzīves ilguma termiņu lēmumā, citi - konkrētos skaitļus nomainīt pret kādu kodu, vēsta portāls "Lsm+".

"Mūsu valstī ir juridiski noteikts, ka ārstiem nav tiesību slēpt no pacienta viņa diagnozi. Taču jautājums par prognozēto dzīves ilgumu nav tik vienkāršs. Tur ir gan juridiski, gan medicīniski, gan ētiski brīži. Dažreiz radinieki lūdz neteikt slimniekam visu patiesību. Cilvēks atgriežas no slimnīcas mājās, domā, ka viņam kļuvis labāk, sāk plānot savu turpmāko dzīvi. Visi zina patiesību, izņemot viņu. Tas nav godīgi. Mans personīgais viedoklis: cilvēkam ir jābūt tiesībām uz šo informāciju. Tas ir cieņas jautājums," saka Ilze Zosule.

Rietumu prakse tāda ir. Ārsti pacientam saka: "Mums ir informācija par jūsu diagnozi un prognozēto iznākumu. Vai vēlaties uzzināt šo informāciju? Ja cilvēks nav gatavs šādai sarunai, viņam tiek dots laiks pārdomām. Viņa sarunā ar ārstu var būt klāt kāds no viņa tuviniekiem, psihoterapeits. Pati informācija viņam tiek sniegta visā apjomā, bet maksimāli delikāti, ar cieņu. Vai Latvijā kaut kas tāds ir iespējams? "Jā, domāju, ka pilnīgi iespējams. Speciālisti mums ir. Jautājums ir par to, lai mācītu viņiem šādas sarunas. Bet nerunāt vispār neko nevar.
Noklusējot informāciju vai maldinot cilvēku, mēs tādējādi izsakām viņam savu necieņu" pārliecināta Zosule.