Miega ārste Marta Celmiņa: "Mans pacients gulēja, ejot pāri ielai…"

Tieši daktere Marta Celmiņa ir “vainīga” pie tā, ka Latvijā beidzot par miega traucējumiem runā ne tikai bezmiega un krākšanas kontekstā. Pati zināšanas ieguvusi miega centros Lielbritānijā un Zviedrijā, arī Amerikā un Kanādā, Marta regulāri ne tikai piedalās, bet nu jau arī pati uzstājas starptautiskās konferencēs par miega tēmu. Ikdienā specializējusies zīdaiņu, bērnu un pusaudžu miega slimību ārstēšanā un miega izmeklējumu veikšanā gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tieši Marta ir tas cilvēks, kas skaļi runā par to, no kā cieš visi Latvijas skolēni – par pusaudža smadzenēm pilnīgi nepiemēroto agro celšanos uz skolu.

Sākumā varbūt par to, ko daudzi nemaz nezina, – ka vispār ir tādi īpaši miega ārsti, ļoti specifiski izmeklējumi un ka līdz tam var nokļūt pat valsts apmaksātā kārtībā.

Vispirms jāsaprot, ka bērniem un pieaugušajiem ir divas dažādas situācijas. Un ka miega medicīna eksistē kā atsevišķa nozare. Latvijā nopietna miega medicīna parādījusies beidzamajos gados. Īstenībā daudz kur pasaulē tas vēl klibo, ir tikai dažas valstis, kur tiešām ir tādi miega ārsti. Parasti ārsti vienkārši paņem daļu miega medicīnas, kas tuvāka viņu specialitātei.

Piemēram, neirologi.

Jā, neirologi vairāk strādā ar miegainību, dīvainām kustībām un notikumiem miegā, ar iekšējā pulksteņa traucējumiem. Arī otolaringologi, anesteziologi, pulmonologi strādā ar elpošanas traucējumiem miegā. Specializēti psihiatri – ar bezmiegu vai biežiem murgiem. Miega medicīna ir ļoti plaša. Cilvēki parasti iedomājas, ka miega problēmas – tas ir bezmiegs. Bet bezmiegs ir tikai viena maza daļa.

Kā nonākt pie miega speciālista?

Bērniem miega speciālisti Latvijā ir tikai divi – es un daktere Una Purviņa. Mēs abas pamatā strādājam Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Vienkārši zvaniet un piesakieties, bērniem nekādus nosūtījumus nevajag. Pieaugušajiem tas atkarīgs no tā, pie kura ārsta vajag nokļūt. Ja ir sūdzības par krākšanu, var doties pie LORa. Ja ir maksas otolaringologs – bez nosūtījuma, ja pie valsts LORa, tad ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Bet vispār miega medicīnas speciālistus var atrast Latvijas Miega medicīnas biedrības mājaslapā www.miegs.eu. Esam uztaisījuši tabulu, uzskatāmi var redzēt, kur strādā ar kādām miega problēmām.

Kādos gadījumos vajadzētu nokļūt tieši pie miega ārsta, piemēram, bērniem?

Jebkurā gadījumā, kad vecākiem šķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar miegu.

Bet pieaugušajiem – cik nopietnām jābūt problēmām?

Ja pieaugušajam šķiet, ka viņa miegs nav pietiekami labs, ja viņš pēc naktsmiera nejūtas pietiekami atpūties, jūtas noguris vai, it sevišķi vīriešiem, ja viņi krāc. Tā ir lieta, par ko daudzi neiedomājas. Blakusgulētāja saka: tu krāc! Bet vīrieši atbild: jā, jo īsts vīrs krāc. Katrā ziņā, ja cilvēkam ir grūtības iemigt, ir bezmiegs, tad jādodas pie psihiatra-miega speciālista. Piemēram, pēc jaunākajām tendencēm strādā psihoemocionālās veselības klīnika GrandVer. Ja cilvēks guļ pietiekami daudz, bet vienalga pa dienu nejūtas labi, var vērsties pie neirologa-miega speciālista Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikā vai VCA Neiro klīnikā.

Pieaugušajiem lielākoties miega medicīna ir maksas pasākums, un tas īpaši izpaužas miega izmeklējumā, jo ne visiem cilvēkiem ar miega problēmām noteikti vajadzēs miega izmeklējumu. Piemēram, tiem, kuri nevar aizmigt vai uzskata, ka viņiem ir nepietiekams naktsmiers, to nevajadzēs.

Jādomā, ka speciāli miega izmeklējumi nav lēts pasākums…

Atkarībā no tā, kāds izmeklējums vajadzīgs. Un kurā vietā to veic, un cik plašs ir izmeklējums. Tie var būt 100 eiro, kas ir pavisam vienkāršs izmeklējums. Uz krākšanu tie būs apmēram 200 eiro, bet, ja cilvēkam ir pastiprināta miegainība, tā, ka viņš var gulēt 10, 12 stundas un tik un tā jūtas miegains, tie būs 600 eiro. Bērniem bez maksas.

600 eiro par vienu izmeklējumu?

Par diviem. Naktī ir polisomnogrāfija, bet nākamajā dienā – multiplais miega latentuma tests, kas nozīmē, ka piecelies ar tiem pašiem vadiņiem, kas tev bija pieslēgti naktī, un tad ar pusotras stundas intervālu tev liek mēģināt aizmigt kādas 4 vai 5 reizes. Mēs pieceļam pacientu no rīta, viņš nedaudz padzīvo nomodā, tad sakām – ej, paguli! Un skatāmies, vai viņa smadzenes 20 minūšu laikā iemieg vai neiemieg. Cilvēki, kam ir hroniskās neiroloģiskās miegainības slimības, iemigs. Pēc brīža mēs viņu pamodinām, pēc pusotras stundas atkal liekam iet gulēt. Un tā kopā piecas reizes. Cilvēki ar spēcīgām miegainības slimībām aizmigs visas reizes, turklāt ļoti ātri. Tas ir diagnostiskais kritērijs.

Jā, šie izmeklējumi ir dārgi, bet, ja cilvēkam ir tiešām spēcīgas aizdomas, ka viņam varētu būt kāda no šīm problēmām, tad viņam noteikti jādodas pie neirologa-miega speciālista. Šajā gadījumā es ieteiktu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu. Valsts apmaksāts ārsts – speciālists var uz izmeklējumiem nosūtīt ar speciālo ORPHA kodu, ko piemēro pieaugušajiem ar retām slimībām, un tad nebūs jāmaksā šie 600 eiro.

Šāda jau nekontrolējama aizmigšana visbiežāk ir narkolepsija?

Jā. Ir vesela grupa ar miega slimībām, narkolepsija ir zināmākā, bet ir arī citas, kas ir līdzīgas. Latvijā varētu būt līdz 30 tūkstošiem cilvēku ar šādām slimībām.

Reiz redzēju sievieti, kas stāvēja pie luksofora ar acīm ciet, iemigusi.

Jā. Man viens pacients gulēja, ejot pāri ielai…

Ja cilvēkam ir aizdomas, ka viņam ir narkolepsija, viņam jādodas pie valsts apmaksāta neirologa, tātad tam vajadzēs ģimenes ārsta nosūtījumu. Tad neirologam pareizi ir jānosūta šis cilvēks uz izmeklēšanu ar retās slimības – narkolepsijas – kodu, un izmeklējums tiks apmaksāts.

Miegs tomēr ir tik ļoti svarīgs, tikko viena nakts nav gulēta, diena vējā!

Es pati to ļoti labi jūtu! Pēdējā laikā ārkārtīgi daudz uzmanības pievēršu savam miegam. Agrāk ļoti daudz strādāju, lasīju lekcijas un nekad neteicu “nē”. Tagad sāku miegu prioritizēt. Piemēram, man šonedēļ bija jāsagatavo četras lekcijas, bet divas no tām pārcēlu, citādi nebūtu laika gulēšanai. Veselība man kļuvusi svarīgāka.

Jūs ceļaties ar modinātājpulksteni?

Jā.

Un cik stundas paredzat miegam?

Astoņas. Bet pēdējā laikā gribas gulēt vairāk. Šķiet, ka man pašai ir elpošanas traucējumi, naktī sāku šņākuļot. Agrāk man pietika ar mazāk miega, tagad varu nogulēt astoņas stundas un nejūtos modra. Plus – pamostoties ir sausa mute. Parunājoties ar saviem draugiem otolaringologiem, sapratu, ka man ir deguna problēmas, un droši vien būs jāveic kāda neliela operācija degunā.

Kāda ir ideālā vide telpā, lai būtu labs miegs?

Tai noteikti jābūt telpai, kurā cilvēkam pašam patīk atrasties. “Laba” temperatūra ir 18–19 grādi. Bet, piemēram, man ir draugs, kuram nepatīk gulēt tādā temperatūrā, viņam patīk siltāks… Izveidojiet savu guļamistabu tā, lai jums tur būtu patīkami un nomierinoši, un katram tas būs kaut kas cits. Es savu guļamistabu esmu izveidojusi gaišu, pie logiem plāni aizkari, jo man ārkārtīgi nepatīk tumsa. Un katru vakaru, kad eju gulēt, man ir tāda prieka sajūta, ka esmu savā gultā. Tas ir svarīgi. Reiz, paliekot pie draugiem, kur telpa bija aptumšota, naktī pamodos, un man bija pat maza panika, nesapratu, kur esmu.

Otra lieta – gultu nedrīkst izmantot nekam citam kā tikai miegam un romantiskām attiecībām. Gulēt un skatīties televizoru, maksāt rēķinus, skrullēt telefonu un arī lasīt grāmatu vajadzētu citur. It īpaši cilvēkiem, kuriem ir grūtības iemigt.

Arī gultasveļa ir ļoti svarīga. Un arī matracis – tam jābūt ērtam, bet kādam ērts būs ciets, kādam mīksts matracis, tas pats ar spilveniem. Visi šie it kā tikai sīkumi ir svarīgi. Piemēram, mana māte tur savā gultā vairākus spilvenus – ja viņa naktī pamostas, viņai nepatīk silts spilvens, jābūt iespējai samainīt pret svaigu un vēsu. Viņai tas ir svarīgi!

Vai troksnis. Daudzi saka, ka viņiem traucē no āra nākošais troksnis. Tādā gadījumā var uztaisīt kaut kādu “balto troksni”, piemēram, ielikt telpā ventilatoru. Ir daudzi cilvēki ar skaņas sensitivitāti, kuru viņi pat neapzinās. Un ir tāda lieta kā mizofonija, burtiskā tulkojumā “naids pret skaņām”. Tad palīdzēs mīksti ausu aizbāžņi. Bet, ja traucē blakusgulētājs ar savu šņākšanu un krākšanu, ir nevis jāiet gulēt citur, bet jābaksta sānos un jāliek doties pie ārsta! Amerikā tika veikts pētījums, kurā noskaidrots, ka 42 % vīriešu un 30 % sieviešu krāc.

Tas ir ļoti daudz! Jūs gan jau pirms intervijas teicāt, ka bezmiegs ne tuvu nav vienīgā miega problēma.

Ir sešas lielās miega traucējumu grupas, un katrai no tām vēl ir apakšsadaļas. Tātad pirmā grupa būtu bezmiegs. Bezmiegs var traucēt līdz 3 mēnešiem, un tad tas skaitīsies normāls, īslaicīgs jeb akūts. Problēma, ja tas jau ilgst virs 3 mēnešiem un piemeklē vismaz trīsreiz nedēļā.

Nākamā lielā grupa ir elpošanas traucējumi miegā – slimības, kuras raksturo grūtības elpot guļot. Piemēram, tā pati obstruktīvā miega apnoja, kas ir viszināmākā. Obstruktīvā nozīmē “nosprostojums”, apnoja – “bez elpas”, kad cilvēkam dažādu iemeslu dēļ naktī saplok elpceļi, viņš ar milzu spēku rauj iekšā gaisu, un tā rodas krākšana. Šajā grupā var būt arī citas slimības, piemēram, ja cilvēks neelpo pietiekami dziļi un smadzenes nesūta signālus, ka ir jāelpo.

Nākamā grupa ir parasomnijas jeb dīvaina uzvedība vai notikumi naktī – staigāšana, runāšana, kliegšana, tā sauktās nakts bailes, ēšana miegā. Un tās visas ir neapzinātas darbības. Sekssomnija, kad cilvēks miegā neapzināti nodarbojas ar seksu vai masturbē. Tas viss notiek dziļajā miegā, cilvēks to neapzinās, viņam tas nesāp, nesagādā mocības.

Un tad ir tas, ko sauc par murgiem, tas notiek citā miega fāzē, un to gan cilvēks apzinās, un tas viņam rada lielas problēmas. Pie šī pieder arī miega paralīze, kad cilvēks pamostas un dažas minūtes nespēj pakustēties – arī diezgan bieži sastopama.

Nākamā grupa ir kustību traucējumi miegā – cilvēks daudz dīdās, ir nemierīgs, pirms gulētiešanas ir nepatīkamas sajūtas kājās, gribas tās kustināt.

Nākamā grupa – diennakts ritma traucējumi, kad iekšējais pulkstenis nav sadarbībā ar sociāli noteikto vai 24 stundām. Tas ir īpaši raksturīgs cilvēkiem ar redzes traucējumiem, viņiem diena var nesastāvēt no mūsu 24 stundām, bet 25 vai 26. Vai cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, vai tiem, kas strādā dežūrās, vai cilvēkiem, kas bieži ceļo pāri laika joslām.

Pēdējā grupa ir centrālās hipersomnolences, kas ir saistītas ar galvas smadzenēm. Hipersomnolences ir neiroloģiskas slimības, kuru rezultātā cilvēks jūtas ārkārtīgi miegains, piemēram, jau pieminētā narkolepsija.

Vai kāda no šīm slimībām var pati pāriet?

Narkolepsija noteikti nepāries. Kustību un diennakts ritma traucējumiem tas atkarīgs no tā, kuri tie ir. Piemēram, sievietēm var parādīties nemierīgo kāju sindroms grūtniecības laikā, pēc tam pāriet. Arī bezmiegs var pats pāriet. Jo mums katram ir savs gēnu komplektiņš, ir tādi, kam ir lielākas noslieces uz bezmiegu, un tādi, kuriem tās ir mazākas. Bet tas nenozīmē, ka cilvēkiem, kuriem nav ģenētiskā bezmiega riska, tas neizveidosies pie kaut kādiem noteiktiem apstākļiem, piemēram, personīgām problēmām vai politiskiem notikumiem. Mums ir organisma reakcija, un izveidojas bezmiegs, bet smadzenes nespēj ilgstoši atrasties šajā cīņas režīmā, tāpēc bezmiegs samazinās pats no sevis. Bet, ja cilvēkam šajā laikā izveidojas miegam nedraudzīgi paradumi, viņš mēģina miegu glābt, ilgāk paliekot gultā vai guļot diendusu, tas tieši nevis samazinās bezmiegu, bet izveidos to ilgtermiņā. Tā kā, jā, liela daļa problēmu var beigties pašas no sevis, arī obstruktīvā miega apnoja. Tā veidojas tāpēc, ka cilvēkam ir skābes atvilnis, kas apdedzina gļotādu degunā un rīklē, gļotāda uzpampst, cilvēkam kļūst šaurāki elpceļi, un viņš sāk krākt. Bet, samazinoties skābes atvilnim, situācija atrisinās. Katrai slimībai mēs varētu atrast kaut kādu “bet”, izņemot narkolepsijai, tā gan ir hroniska slimība, kas nebeigsies pati no sevis.

Vai miegu var uzkrāt?

Nevar. Necik. Bija viens labs pētījums. Ja cilvēkam ir nepieciešamas 8 stundas diennaktī, bet viņš katru darbadienu guļ 6 stundas, tas nozīmē, ka viņam nedēļas laikā trūkst 10 stundu. Vai palīdzēs tas, ka katru nedēļas nogali viņš gulēs papildus 5 stundas? Nē. Šī miega parāda iekrāšana ir ļoti kaitīga, daži pētnieki pat saka, ka tas ir kaitīgāk, nekā vispār neizgulēties. Nevar uzkrāt miegu.

Turklāt mums ir dažādas miega fāzes – ir REM jeb rapid eye movement miegs, kura laikā mums smadzenēs nogulsnējas visa informācija, un ir ne-REM miegs. Otrs sadalās trīs posmos: seklā, vidējā un dziļā miegā. REM miega nakts sākumā ir maz, bet vairāk parādās uz nakts beigām. Un, ja mēs guļam par maz, mēs pie šī labā REM miega, kas nepieciešams mūsu smadzeņu darbībai, nemaz nepiekļūstam.

Kļūstot vecākiem, mums samazinās REM miegs – jauniem cilvēkiem tā ir daudz, vidējai paaudzei jau mazāk, un senioriem pavisam maz. Un to miegu nekādi vairs nedabūt atpakaļ.

Vai seniori visvairāk cieš no bezmiega?

Ne gluži, tas var būt visādos vecumos. Toties šeit ir izteikta dzimumu atšķirība – sievietes daudz vairāk nekā vīrieši cieš no bezmiega. Sievietēm gan psihoemocionāli, gan menopauzes laikā ir daudz faktoru, kas veicina bezmiegu. Piemēram, menopauzē svīšana, hormonālas izmaiņas – samazinās hormonu nomierinošais efekts. Šie hormoni arī palīdz noturēt elpceļu tonusu, un, kad to kļūst mazāk, saplok elpceļi un trīsreiz palielinās risks obstruktīvajai miega apnojai. Ja obstruktīvā miega apnoja ir neatklāta, tā arī var izraisīt bezmiegu – cilvēks naktī guļ ārkārtīgi seklā miegā, jo smadzenes viņu visu laiku modina, lai viņš atsāktu elpot.

Bezmiega galvenais iemesls esot trauksme.

Kopumā bezmiega veidošanās process ir tāds – ar mums notiek kaut kas slikts, mēs par kaut ko satraucamies, un tas ietekmē mūsu spēju aizmigt. Bieži vien cilvēkiem, kas ir trauksmaini, šķiet, ka nakts nav… atsvaidzinoša. Es jau arī esmu parasts cilvēks un labi jūtu, ja man uznāk kaut kādi stresi, es naktī daudz par to domāju un sapņoju. Bet bezmiegu turpina veidot tas, ka mēs, mēģinot glābt miegu, izveidojam miegam nedraudzīgus paradumus. Piemēram, mēģinām ātrāk iet gulēt, brīvdienās vairāk pagulēt vai gulēt diendusu: tas ļoti maina miega spiedienu, un cilvēkam atkal ir grūtāk aizmigt…

Vai sapņi traucē miega kvalitātei?

Sapņi ir dabīga miega sastāvdaļa. Vēl joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc sapņi veidojas. Ir teorija, ka tas palīdz trenēties iespējamām nākotnes situācijām, ir teorija, ka tā mēs apstrādājam savas emocijas. Sapņi traucē tad, ja tie kļūst negatīvi. Mēs visi sapņojam REM miegā, vienkārši ir cilvēki, kuri šos sapņus neatceras. Un, ja sapnim ir negatīva nokrāsa, tas ir slikts sapnis, mēs no tā sliktā sapņa pamostamies, tad tas ir murgs. Ja murgi ir bieži – vismaz trīs nedēļā noteiktu laiku –, tā jau ir nakts murgu slimība. Un tā jau arī var spēcīgi ietekmēt mūsu emocijas. Piemēram, manai radiniecei bija lielas problēmas darbā, un visu nakti viņa sapņoja, ka uz viņu darbā kliedz, ka viņai jātaisa Excel tabulas… No rīta viņa nejutās necik izgulējusies. Līdzko viņai bija atvaļinājums, viss labi, miegs ir mierīgs… Beigās tas stress darbā bija tik liels, ka viņa no šiem murgiem modās, un viņai pat sākās panikas lēkmes. Nakts murgu slimība ir ļoti raksturīga cilvēkiem ar posttraumatiskā stresa sindromu.

Saka, ka ir slikti aizmigt, kaut ko skatoties, bet es jau kādu gadu aizmiegu, klausoties stand-upus – tas mani nomierina un iemidzina.

Man ir tieši tas pats. Jā, vienmēr saka: nedrīkst darīt to un to, nedrīkst vakarā skatīties televizoru un tā tālāk. Es saku, ka tā īsti nav. Es, piemēram, ļoti daudz strādāju ar jauniešiem, un, ja es jaunietim pateikšu, lai viņš vakarā nelieto telefonu, viņš neklausīsies ne tikai to, bet arī visu pārējo. Protams, arī pieaugušie to dara. Un ko mēs gribam no jauniešiem, ja paši to darām? Tā ir atbilde – dari to, kas tev uzlabo garastāvokli! Galvenais, lai tas nomierina, nevis uztur smadzenes nepārtrauktā uzbudinājumā. Es arī skrullēju telefonu vakarā, bet tad pati domās sev ieslēdzu smadzenēs tādu uzstādījumu – šis man palīdzēs nomierināties.

Vēl saka, ka nevajag tādas lietas darīt zilās gaismas dēļ. Taču pētījumi pierāda, ka galvenais traucēklis ir nevis zilā gaisma (kurai, protams, arī ir ietekme), bet daudz traucējošāks ir saturs. Un, ja seriāla vai stand-up skatīšanās palīdz iztīrīt smadzenes un nomierināties – lūdzu!

Nevis mēģināt iemigt, maļot galvā domas par nepadarīto darbu kaudzi…

Vai nosmakšanu. Es pati tikai tagad izgāju to ķēdīti līdz saprašanai… Kad biju pusaudze, aizmigu, bet vienā brīdī piecēlos un nespēju ieelpot. Tagad saprotu, ka tā bija laringospazma, kad balsenes saites pilnīgi sarāvās kopā un es smaku. Tās bija viena vai divas sekundes, bet sajūta bija nenormāli bailīga. Vienkārši manas lielākās bailes dzīvē ir no nosmakšanas. Un tikai tagad es saprotu, ka laringospazma man veidojās tāpēc, ka bija neārstēts kuņģa skābes atvilnis… Bet toreiz to nezināju, un katru reizi, kad gāju gulēt, manā galvā sāka malties domas – kas būs, ja es tagad nosmakšu? Kas notiks, ja es aizrīšos? Pat izstrādāju sev sistēmu – turēju pie gultas kaut kādu priekšmetu, ar kuru pasist sev pa muguru, mēģināju izdomāt, kā skriešu pie mātes, māsas vai tēva. Šīs trakās domas man neļāva aizmigt, un tas bija viens no faktoriem, kāpēc sēdēju nomodā līdz trijiem vai četriem naktī.

Pieņemsim, miega problēmu nomocītais cilvēks ir izgājis 600 eiro dārgo pārbaudi, visu ko uzzinājis. Ko tālāk ar šo informāciju darīt?

Kā jau teicu, ne visus sūtīs uz 600 eiro pārbaudi. Uz šo pārbaudi nosūta tikai daži ārsti, lielākoties miega speciālisti, un daži neirologi, kas strādā ar miegu saistītām slimībām. Mēs arī valstī esam tikai daži cilvēki, kas vispār šos izmeklējumus izskata. Es pati esmu tas cilvēks, kas apmāca citus Latvijas ārstus, kā uz šiem izmeklējumiem skatīties. Uzreiz pēc izmeklējuma dodam cilvēkam norādi, pie kura ārsta doties. Un ir arī tikai dažas vietas, uz kurām vispār doties. Bērniem tā būs Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centrs, kur pieņemšu es vai daktere Purviņa. Pieaugušajiem tas būs neirologs-miega speciālists, un pagaidām mums Latvijā ir divi neirologi-miega speciālisti – daktere Madara Mičule, kas strādā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, un jaunā topošā daktere Sintija Strautmane, kas strādā VCA Neiro klīnikā.

Kas jūs pašu mācīja?

Nē, Latvijā man nebija, kur mācīties par miega traucējumiem. Miega izmeklējumi eksistēja, bet tie tikai mērīja krākšanu pieaugušajiem. Tā bija maksas medicīna, un nekas cits bez krākšanas nebija. Es daudz braukāju mācīties uz ārzemēm. Ļoti daudz konferenču, ārkārtīgi daudz lasīšanas. Zināšanas es savācu pa visurieni, bet tā tas ir “miega cilvēkiem” arī citur pasaulē.

Interesējāties tāpēc, ka pašai bija miega problēmas?

Nē, man vienkārši piedāvāja. (Smejas.) Tas bija ļoti nejauši, jo es biju pediatrijas rezidente, bet sapratu, ka pediatrija, lai gan tā ir brīnišķīga nozare, nav domāta man. Un man vienmēr vajag darīt lietas ar aizrautību. Miega problēmas mani patiesi aizrāva, un tā es arī kļuvu par zināmāko (nevis vadošo) miega speciālisti Latvijā. Es ne tik daudz strādāju klīniski, vairāk ar nozares attīstību.

Zinu, ka jums ne visai patīk miega zāles. Kas būs tie gadījumi, kuros jūs tomēr izrakstīsiet miega zāles?

Nav tā, ka nepatīk. Man ļoti patīk, ka varam cilvēkiem palīdzēt ar farmāciju, bet bieži tas tiek nepareizi vai nevietā izmantots. Tieši tas man nepatīk.

Es ikdienā vairāk strādāju ar bērniem (miega izmeklējumus veicu gan bērniem, gan pieaugušajiem). Cilvēki iedomājas: bezmiegs, tātad – miega zāles. Bet, nē, es lielākoties izrakstu miega zāles bērniem, kuriem ir attīstības īpatnības – ģenētiskiem sindromiem, autiskā spektra traucējumiem, ļoti retos gadījumos bērniem, kuriem ir smags atopiskais dermatīts, kas neļauj gulēt. Un arī tad viņiem izrakstītu melatonīnu – tā iedarbību pētījumi ir pierādījuši. Noteikti izrakstītu melatonīnu jauniešiem, kam ir aizkavētās miega fāzes sindroms, kas nozīmē, ka viņu smadzenēm diena un nakts ir pavisam citāda nekā citiem cilvēkiem. Viņiem var būt pareiza miega higiēna, bet viņu smadzenes liek viņiem iet gulēt vēlāk. Bieži vien pusaudžiem nepieciešams nevis dot miega zāles, bet ārstēt depresiju vai trauksmi, tad gan medikamenti ļoti nāk klāt.

Ir daudz zīdaiņu vai bērnudārznieku, kam ir miega problēmas, – bērnu bezmiegs, kas ir biheiviorāls jeb saistīts ar uzvedību. Izveidojušās asociācijas, piemēram, aizmigšana tikai ar mammas krūti vai rokām, kas šajā vecumā ir pilnīgi normāli. Te nekādas miega zāles vai sīrupi nav lietojami, bet ģimenes ārsti tos tāpat izraksta, jo viņi nezina, ko citu darīt. Man ļoti patīk medikamenti, kad tie tiek pareizi lietoti.

Melatonīns ir tik dažāds, to pat Drogās var nopirkt!

Man melatonīns ļoti patīk tad, ja to lieto pareizi un vietā, tikai cilvēkiem, kam tas ir nepieciešams. Jo melatonīns ir hormons, kas mums izstrādājas smadzenēs. Daudzi pieaugušie domā: ai, nevaru aizmigt, man ir stress, iedzeršu melatonīnu! Bet viņiem smadzenēs netrūkst melatonīna, ir jāstrādā citā virzienā, ko cilvēkiem nepatīk dzirdēt.

Kanādieši ir veikuši tādu brīnišķīgu pētījumu – nopirka visus melatonīnus, kas pieejami aptiekās, un mērīja, vai tiem tiešām ir tāds sastāvs, kā rakstīts uz paciņas. Nē, nevienā no 30 melatonīniem nebija tāds daudzums melatonīna, kāds bija rakstīts uz paciņas! Turklāt, nopērkot viena ražotāja dažādas partijas, izrādījās, ka pat tajās atšķiras melatonīna daudzums… Ir tādi melatonīni, kurus mēs izrakstām ar recepti un kas izdalās ilglaicīgi, nevis tikai palīdz aizmigt. To es tiešām bieži izrakstu bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Tie varētu būt nepieciešami arī cilvēkiem pēc 55 gadu vecuma, kad melatonīns samazinās. Bet “parastajam” pieaugušajam, kurš skrien un streso, būtu jārisina patiesais iemesls, kāpēc viņam ir bezmiegs.

Kā noteikt, ka melatonīns neizdalās?

Ir zināms, ka cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem var būt mazāk melatonīna. Ir arī melatonīna tests, ko gan diemžēl neveic ne Latvijā, ne citur Baltijā. Pagājušogad biju Kanādā paskatīties, kā tas notiek, – arī viņiem uz visu lielo apgabalu ir tikai viena laboratorija. Tas notiek tā – tu piecos aizej uz laboratoriju, tevi ieliek tumšā telpā, kurā nav nekādas gaismas, un ik pa stundai līdz pusnaktij iedod pazelēt tādu kociņu ar vatīti, lai sakrātos siekalas, pēc kurām vēlāk nosaka melatonīna līmeni.

Tātad pirkt melatonīnu ar domu, ka tā būs vieglāk iemigt, ir diezgan muļķīgi?

Cilvēkiem bieži palīdz arī placebo efekts. Piemēram, biju sarīkojusi Latvijā Miega dienas, kurās bija pieejami dažādi testi. Viena sieviete tādu uztaisa un saka: o, man ir bezmiegs, jāaiziet pie ģimenes ārsta, lai izraksta miega zāles! Mēs jautājam: kāpēc jums ir bezmiegs? Viņa – man ir daudz stresa darbā! Un tā vietā, lai cilvēks pats strādātu ar stresu, kas izraisa bezmiegu, kaut vai dabūtu pretstresa medikamentus, viņš vienkārši uzliek miega zāļu plāksteri. Šī ziņa ļoti daudziem nepatīk, jo tas nozīmē, ka ir jāstrādā ar sevi.

Daktera Tereško tēju miegam un mieram pati esat mēģinājusi?

Neesmu, bet zinu, ka ir cilvēki, kam tas palīdz, un ir arī tādi, kam nepalīdz.

Un silta piena glāze?

Nav pierādījumu.

Kam ir pierādījumi?

Triptofānam, bet arī tā nebūs panaceja visiem. Tā ir aminoskābe. Aminoskābes ir tie ķieģelīši, no kuriem sastāv olbaltumvielas. No triptofāna mūsu smadzenēs veidojas seratonīns, no seratonīna veidojas kaut kas cits, un tā veidojas melatonīns. Šim gan ir pierādījumi tieši gadījumos, ja miegs ir nenoturīgs vai caurs. Protams, izslēdzot visus citus iemeslus. Ir cilvēki, kuriem, lietojot triptofānu, miegs uzlabojas, bet tas notiek noteiktā laikā un veidos. Taču cilvēki ir dažādi, tāpēc ir arī tādi, kam triptofāns nevis palīdz, bet kaitē.

Triptofānu var tā pats aiziet nopirkt?

Jā. Tas ir uztura bagātinātājs, nevis medikaments. Bet ne jau visiem “negulētājiem” to vajag.

Un arī ar melatonīnu ir tā, ka daudziem cilvēkiem tā nemaz netrūkst. Pagaidām nav pētījumu, ka tam būtu kādas blaknes, bet mēs atkal tikai liekam plāksteri, nevis risinām problēmu.

Ko jūs domājat par pieaugušajiem, kas paguļ diendusu?

Ja viņiem nav bezmiega, tad ļoti labi. 20–25 minūšu spēka snaudas ir ļoti laba lieta, pētījumi pierāda, ka tas cilvēkam dod enerģiju, viņam pēc tam ir vieglāk strādāt. Bet, ja ir bezmiegs, tad – nē, jo diendusas laikā mēs samazinām miega spiedienu, tas nespēj atkal savākties līdz vakaram, un tad tas kļūst par vienu no bezmiegu veidojošajiem faktoriem. Bet, ja nav bezmiega, droši! Tikai tām jābūt ap 20 minūtēm, nevis 40. Ja guļam ilgāk, mēs nokļūstam dziļajā miegā, ir grūtāk pamosties, un tas var kļūt kaitīgi: būs drebuļi, galva “vatē” un tamlīdzīgi.

Ko apzināta ēšana naktīs un vēlu vakarā nodara miegam ļaunu?

Miegs tad mēdz būt sliktāks. Atkarīgs, protams, arī no tā, ko ēdam, cik smags tas ēdiens ir, jo pilnīgi tukšā dūšā gulēt aiziet arī nav labi, tad ir diskomforts, jo ļoti gribas ēst. Un arī pilns kuņģis pirms miega nav labi, jo kuņģa un zarnu traktam ir jāatpūšas, bet tas visu laiku turpina strādāt. Ja naktī ceļas un iet paēst, tad jau ir jāiet pie psihoterapeita – nakts ēšanai bieži vien ir psihoemocionāli iemesli. Turklāt, ja mēs pieēdamies un apguļamies, var izveidoties skābes atvilnis, kas pats par sevi ir gana liela problēma. Arī daudz sadzerties pirms miega nav labi – vairāk veidojas urīns, gribas naktī iet uz tualeti, pūslis pildās, un miegs kļūst seklāks.

Miega mērījumi mājas apstākļos – “Oura” pulkstenis vai viedtālruņi – tie palīdz vai traucē?

Kā kuram cilvēkam. Zelta standarts miega mērīšanā ir polisomnogrāfija, pilnais izmeklējums, un, lai saprastu, vai šie mērījumi ir atbilstoši, tie ir jāveic reizē ar polisomnogrāfiju. Mēs vienam manam paziņam veicām, un tur dati ļoti labi sakrita, bet viņš ir cilvēks, kas ļoti koncentrējas uz savu veselību, tāpēc arī miegs viņam ir labs.

Bet kopumā pētījumi pierāda, ka šie pulksteņi un gredzeni vēl nav izveidoti tā, lai miega mērījumus veiktu pietiekami precīzi. Bet esmu pārliecināta, ka drīz mums būs veidi, kā pavisam vienkārši mērīt miegu, jo šis lielais izmeklējums ir sarežģīts gan ārstam, gan pacientam.

Kāpēc ir cilvēki, kuri saka, ka viņiem kafija palīdz aizmigt?

Nav tā, ka visi reaģē uz kofeīnu vienādi, to var ietekmēt dzimums, vecums, blakusslimības, ļoti daudz individuālo faktoru. Bet bieži vien to, vai cilvēkam tas palīdz vai ne, var pamanīt tikai tad, ja pamaina savus paradumus. Kādu laiku mums bija tāds Latvijas Miega projekts, kurā piedalījās cilvēki, kuriem mēs vairākus mēnešus devām visādus uzdevumus. Bija arī tādi, kuriem pēc kafijas bija labs miegs, bet mēs tik un tā teicām – pamēģiniet dzert kafiju tikai līdz 12, vēlāk ne. Un daudzi no viņiem teica, ka viņiem tāpēc bija ļoti uzlabojies miegs, jo kafija tomēr ir stimulants, kas pieķeras pie tiem pašiem sensoriem, pie kuriem pieķeras adenozīns jeb viela, kas veido miega spiedienu.

Ko vēl jūs neieteiktu lietot?

Alkoholu. Arī tiem, kuriem nav miega problēmu. Var šķist, ka alkohols palīdz iemigt, arī 1900. gadā bija literatūra, kas vēstīja, ka alkohols ir labākais līdzeklis aizmigšanai gan maziem bērniem, gan pieaugušajiem, rekomendēja lietot karstu viskija dzērienu. Tagad ir pierādīts, ka alkohols krietni pasliktina miega arhitektūru. Protams, katram ir ballītes, es nesaku, ka vajag atteikties no visiem dzīves priekiem, bet tam nevajadzētu būt vakara rituālam. Bija britu zinātnieku pētījums, ka pat viena vīna glāze par tik un tik procentiem pasliktina miega kvalitāti, miegs kļūst seklāks, un cilvēks biežāk mostas. Man jau liekas, ka visi to paši jūtam, – ja esam daudz ballējušies, daudz dzēruši, nākamajā dienā ir slikta sajūta. Bet, ja ir kāds, kas jau ir pieradis pie viskija vai vīna glāzes vakarā, tad viņš ir pieradis arī pie sliktā miega – tad vajag kādu laiku pagulēt bez tā, un varēs novērot, ka uzlabojas pašsajūta. Tas pats ir arī ar smēķēšanu.

Smēķēšana arī pasliktina miegu?

Jā, tieši tāpat miegu sašķeļ.

Bet kas palīdz miegam? Esmu lasījusi par biezpienu un banānu.

Banāns varbūt tāpēc, ka tur ir kālijs. Biezpienā ir triptofāns, kas uzlabo miegu. Bet atkal – citi to jutīs labāk, citi nejutīs vispār. Miega veselība ir komplekss pasākums, un, lai cik ļoti mums gribētos, te nav vienas tabletītes vai lietas, kas visu izārstēs.

Nekad pati neesmu saskārusies ar bērnu miega problēmām, tikai no jums uzzināju, ka tā vispār ir liela problēma.

Tad jums ir paveicies, apsveicu! Bet tas arī ir uztveres jautājums, jo mēs Epilepsijas un miega medicīnas centrā veicām aptaujas, kur vienā piedalījās 600 vecāki ar bērniem līdz trīs gadu vecumam. 64 % vecāku teica, ka viņu bērniem ir bijuši miega traucējumi.

Bet varbūt bērniņš mostas un prasa krūti…

Varbūt. To sauc par aizmigšanas asociāciju, kas šajā vecumā ir normāli, bet, līdzko tas atstāj negatīvu iespaidu uz kāda cita ģimenes locekļa veselību, tas kļūst par aizmigšanas asociācijas traucējumu.

Es pat neiedomātos, ka tas ir traucējums.

Jā, bet ir citas māmiņas, kuras no tā ir ļoti izdegušas, un tas, ka viņas pašas nedabū gulēt, viņām ļoti “sit” pa smadzenēm. Un, ja viņām jau ir pēcdzemdību depresija, tas to tikai smagi pastiprina. Mums izdevās pierādīt, ka 70 % no mammām, kas šos uztver kā miega traucējumus, ir depresīvie simptomi. Mammām, kuras to tā neuztvēra, 50 % bija šie simptomi. Iepriekš pētījumos arī ir pierādīts, ka tas, ka bērnam ir šādi miega traucējumi, atstāj lielu iespaidu uz mammas psihoemocionālo veselību tieši tādā veidā, ka pastiprina depresiju. Bet cilvēki uz šo reaģē ļoti dažādi. Daži nāk pie manis raudot, jo domā, ka viņu bērnam ir neiroloģiskas problēmas, es izskaidroju, ka tas ir normāli; tad daži saka – tad jau viss ir labi, es varu arī negulēt, man ir galvenais, lai manam bērnam viss ir kārtībā. Bet citi atkal raud un saka: es fiziski vairs nevaru. Un kuram ir taisnība? Ne vienam, ne otram. Katram ir sava individuāla situācija.

Ko jūs pati darāt, lai būtu labs miegs?

Svarīgi ir padarīt miegu par prioritāti. Un to es izdarīju tikai nesen. Tu vari teikt, ka tev miegs ir svarīgs, bet, ja ar nodomu nestrādā tajā virzienā, nekas nemainīsies. Otrais ir pirms miega pastiprināt nomierinošās nodarbes un samazināt aktivizējošās. Esmu iemācījusies pazīt savas stresa situācijas un sāku strādāt pie tā, lai tās mazinātos, piemēram, izeju ārā, paklausos mūziku vai paskatos filmu. Prioritizēju lietas, tas ir pats galvenais, pārējais ir miega higiēna.

Vai ticat tam, ka jāiet gulēt ap desmitiem vakarā?

Pētījumi pierāda, ka, ejot gulēt ap šo laiku, ir vislabākais miegs, kas ir saistīts ar mūsu iekšējo pulksteni, kas ir iekšā katrā mūsu šūnā, un ķermeņa temperatūru – tā viszemākā ir 3.00–4.00 naktī. Bet es neieteiktu uz to ļoti ieciklēties, jo ir cilvēki, kas darba dēļ iet gulēt vēlāk. Un, ja viņi jūtas labi, tad labi. Piemēram, skatuves mākslinieki vai cilvēki, kas strādā bārā. Ja viņiem tas der, – lieliski. Ja cilvēks no tā cieš, tas ir jāmaina.

Vai no miega traucējumiem cieš arī iekšējie orgāni?

Jā, nepilnvērtīgs vai nepietiekams miegs jeb slikta miega kvalitāte vai kvantitāte ietekmē visu organismu. Nav nevienas orgānu sistēmas, kas neciestu no miega traucējumiem. Pirmkārt, tā ir centrālā nervu sistēma jeb smadzenes un hormonālā sistēma, un šīs sistēmas regulē visu pārējo organismu. Ja tiek ietekmēta CNS, cilvēkam zūd uzmanība un reakcija, ir slikts garastāvoklis, cilvēks nespēj normāli funkcionēt. Miega traucējumi var stipri ietekmēt cilvēka psihisko veselību. Nepietiekams vai nekvalitatīvs miegs var arī pastiprināt depresiju un trauksmi, kuras savukārt pastiprina miega traucējumus, tas ir tāds apburtais loks. Cilvēkam var veidoties halucinācijas vai parādīties UDHS simptomi. Miega traucējumi atstāj ietekmi arī uz imūnsistēmu – cilvēkam ir mazāk spēju gan pretoties infekcijām, gan cīnīties ar autoimūnām problēmām. Ietekmēta tiek arī endokrīnā sistēma, cukura regulēšana. Cilvēkiem ar nepietiekamu vai nepilnvērtīgu miegu stipri palielinās otrā tipa cukura diabēta vai liekā svara risks, jo tad, ja mēs guļam pārāk maz vai nesabalansēti, hormoni, kas regulē apetīti un tauku nogulsnēšanos organismā, stipri mainās. Vai tad, ja cilvēkam ir liekais svars un viņš guļ par maz vai miegā krāc, viņam būs grūtāk svaru zaudēt, jo tad, ja mēs jūtamies slikti vai mums ir maz enerģijas, ir daudz mazāk motivācijas kaut ko darīt, es to pēc sevis ārkārtīgi spēcīgi jūtu. Ar krākšanu, obstruktīvo miega apnoju, palielinās risks insultam, infarktam, paaugstinātam asinsspiedienam, var veidoties muskuļu trīce. Tas patiešām var ietekmēt visu. Un ne tikai var. Arī ietekmē.