"Viss notika tik ātri un tik nežēlīgi" - vēža skartajai Dagnijai Polei vienīgā cerība uz ziedotājiem
Rīdziniecei Dagnijai Polei (65) šā gada sākumā pavisam nejauši atklāja kuņģa vēzi jau ceturtajā stadijā. Uzreiz sekoja ķīmijterapija, pēc tam ārstu konsilijs nozīmēja dārgas zāles Nivolumab, kuras valsts neapmaksā. Dagnija pati visu mūžu veltījusi medicīnai – strādāja Gaiļezera slimnīcas acu nodaļā par medicīnas māsu, darbs viņai ļoti patika, un medicīna bija sirdslieta.
Dagnijas ģimene iesniedza lūgumu Nacionālajam veselības dienestam. Lūk, rezultāts! Mēnesī šīm zālēm vajag 5977,28 eiro, valsts aptiekai samaksās 65,74 eiro plus 12% PVN, bet gadam nepieciešami pat 77 704,68 eiro, no kuriem valsts samaksās 854,70 eiro plus PVN. Dagnijas tuvinieki atbalstu meklēja platformā ziedot.lv – kā daudzi vēža slimnieki, kam šī ir vienīgā iespēja.
Vēzi atklāja pavisam nejauši
Dagnija jūtas tik slikti, ka pati sarunā nepiedalās. “Mammai nebija nekādu konkrētu veselības problēmu, bet vajadzēja veikt gastroskopiju kuņģim un zarnām, un izmeklējumā netīšām konstatēja, ka ir kuņģa vēzis jau 4. stadijā. Tas notika janvārī,” Kas Jauns Avīzei stāsta Dagnijas meita Madara Muriņa. Pirms tam nekādu sūdzību par kuņģi nebijis, bija gan problēmas ar muguru un kādas citas, bet tagad nevar saprast, vai saistītas ar šo diagnozi. Operēt vairs nevarēja, un sākās ķīmijterapija, ik pēc divām līdz trim nedēļām.
“Cilvēki dažādi panes šo terapiju, bet mana mamma tiešām ļoti smagi. Lielākā problēma ir, ka viņai rokām un kājām sākās neiropātija – vienkārši dedzina, un tas nepāriet nevienā brīdī. Viss ir ķīmijterapijas sekas. Viņai arī nav vairāk spēka, imunitāte ir pilnīgi sagrauta. Taču bez ķīmijterapijas ārsti vispār neko citu nepiedāvā, bet jaunais medikaments ir paredzēts imunitātei. Mamma lieto gan pretsāpju, gan neiropātijai domātās zāles, bet pilnīgi nekas nepalīdz,” atklāj Madara.
Nekur tālu nevar aiziet
Dagnija īsti guļoša nav, tomēr ir grūti un nekur tālu nevar aiziet, tāpēc savas dienas tagad pavada gandrīz tikai dzīvoklī. Protams, tas viss ir arī ar emocionālām sekām, un klāt vēl pievienojusies depresija un panikas lēkmes... Nav nekādas ēstgribas, jālieto speciālā pārtika, kas palīdz noturēt svaru – speciālie jogurti un buljoni. “Cik viņa var apēst, tik arī ēd. Ķīmijterapija šobrīd turpinās, bet drīz jāsāk ar speciālo imunitātes terapiju,” turpina Madara. “Viss notika tik ātri un tik nežēlīgi. It kā ar vēzi ir tā, ka šī slimība bieži ilgi nedod par sevi nekādu ziņu. Iepriekš mammai pārbaudīja arī plaušas, visu skatījās, bet kuņģi nekad pat nedomāja pārbaudīt. Un beigās viss tik ļoti nopietni,” nopūšas meita.
Ielaiž ķīmiju un viss...
“Kad es aizeju, tad viņa iziet laukā, bet vairāk mokās savās četrās sienās. Ar rokām viņai kļūst arvien trakāk un sarežģītāk un neko nevar padarīt, jo ļoti sāp un dur. Citreiz pat grūti ir nogriezt maizi. Kaut ko gan viņa spēj, ir labākas un sliktākas dienas. Dažreiz aizbraucam uz laukiem Saulkrastos. Ir milzīgs nespēks, un ir dienas, kad mamma vienkārši tikai guļ,” saka Madara. Ārstu izrakstītajām zālēm ir arī blaknes – kā apburtais loks. “Viss šis process ir ļoti smags un nav pat aprakstāms. Brīžiem liekas, ka bezcerība ir tik liela... Kā būs, tā būs,” sāpīgi noteic meita. Pēc Madaras novērojumiem, psiholoģiskais atbalsts onkoloģiskajiem slimniekiem ir “pilnīga nulle”: “Ielaiž ķīmiju un viss. Es teiktu, ka atsevišķi ārsti visi ir labi, bet atbalsta nav. Kur iet, ko darīt, viss pašam jāizdomā. Nav ne kādas rehabilitācijas, ne terapijas. Par emocionālo atbalstu es vispār nerunāju, mediķi paveikuši savu darbu, un ar to viss beidzas. Būtu jauki, ja kāds izvestu onkoloģiskos slimniekus cauri šim smagajam procesam. Ja vēlies iet, piemēram, pie neirologa, atkal ir jāmaksā diezgan liela summa.”
Valstij ir jāatbalsta
Ģimene ir ļoti pateicīga ziedotājiem. “Katra dzīvība taču ir svarīga! Patiesībā par atbalstu būtu jādomā valstij. Retais spēj tik dārgus medikamentus atļauties. Piemēram, mana mamma visus gadus nostrādājusi medicīnā, kur rūpējusies par citiem cilvēkiem. Mammas darbabiedri, kurš var, tas kaut cik cenšas palīdzēt. Taču arī ziedojot nav viegli tik milzīgu summu savākt. Tas viss iet caur radiem, draugiem, un ne visiem ir liela rocība. Ja nebūtu ziedot.lv, nezinu, kur vispār mūsu valstī smagi slimie cilvēki iegūtu līdzekļus, lai ārstētos,” atzīst Madara. Viņa ir ļoti priecīga, ka vismaz tagad šis jautājums pacēlies valstiskā līmenī, jo ir ļoti daudz tādu sirdzēju, kuriem nepieciešami dārgi medikamenti. “Citi vispār klusē, ne jau visi var iet, rakstīt, runāt. Viņiem vienkārši tam nav spēka,” emocionāli sarunu noslēdz Madara, piebilstot, ka šobrīd visi viņas mammai var sūtīt labas domas.
Palīdzēt Dagnijai Polei var šeit: https://www.ziedot.lv/palidziba-dagnijai-polei-5115
