Viņš tevi žņaudz un tad uz ceļiem lūdz piedošanu... No mīlestības līdz slepkavībai nav tikai viens solis

Viņām nebija jāmirst

Iveta bija 39 gadus veca sieviete, māte diviem bērniem. Viņa izmisīgi lūdza palīdzību, taču neviens viņu nespēja pasargāt. 2023. gada 16. aprīlī mammas un jaunākā dēla acu priekšā viņu nogalināja bijušais dzīvesbiedrs Leons Rusiņš. Viņš bija ilgstoši terorizējis Ivetu, viņas ģimeni un kolēģes, zvanot pat 1000 reižu dienā. Neraugoties uz vairākiem iesniegumiem policijā un aizsardzības rīkojumu, sieviete netika pasargāta. Divus gadus pēc slepkavības Rusiņš joprojām nav atrasts.

Elīna Pupiņa bija Latvijas Universitātes studente, kura 2011. gada 17. maijā tika nežēlīgi noslepkavota sava drauga jurisprudences studenta Jāņa Gaigala mājās. Pēc nozieguma pastrādāšanas viņš aizbēga no notikuma vietas. Tiesa Jānim Gaigalam piesprieda deviņu gadu un desmit mēnešu ilgu cietumsodu. Elīnas vecāki apgalvoja, ka lieta izmeklēta pavirši un ka viņu meita tika nogalināta tīši seksuālas vardarbības laikā.

Šie stāsti nav tikai statistika.

Kāpēc viņa neiet prom?

 “Viņš man draudēja.” “Mani žņaudza.” “Es baidos…” Saņemot šādu zvanu, sociālā darbiniece Elīna Smilškalne un ikviens centrā Marta labi zina, ko tas nozīmē. “Šodien vien bija seši zvani par vardarbību. Katrs gadījums ir citāds, bet kopīgs visiem tas, ka sieviete jūtas apdraudēta. Viņai vajag palīdzību. Tagad!” Elīna norāda, ka no vardarbības cietušajām sievietēm lūgt palīdzību ir tikai pirmais solis no daudziem, jo viņām vispār ir grūti noticēt, ka ir iespējama dzīve bez vardarbības.

Speciāliste zina teikt, ka fiziskā vardarbība attiecībās gandrīz nekad neparādās uzreiz. Tā neiebrāžas ar dūrēm vai skaļiem draudiem. Vairumā gadījumu vardarbība ienāk palēnām – klusā ironijā, pazemojošos jokos, liegos kontrolēšanas žestos. “Ļoti bieži vispirms ir emocionāla vardarbība. Realitātes sagrozīšana, kad sieviete vairs nav pārliecināta par to, ko jūt un ko domā. Tad nāk manipulācija un pazemošana.” Līdz kādā brīdī varmāka sāpīgi satver sievietes rokas, atļaujas iesist pļauku vai cieši sakļaut savas rokas ap viņas kaklu. Varbūt tikai tādēļ, lai iebiedētu vai parādītu, kurš ir noteicējs. Bet statistika ir nežēlīga – brīdī, kad partneris apliek rokas ap sievietes kaklu, risks, ka viņa tiks nogalināta, pieaug vairākas reizes.

“Jautājums, ko tik daudzi uzdod – kāpēc viņa neiet prom? Atbilde uz to nav vienkārša, un tā noteikti neslēpjas sievietes vājumā,” uzsver Elīna. “Tā ir atkarība – finansiāla, emocionāla, praktiska. Daudzām vardarbībā cietušajām sievietēm ir mazi bērni. Viņas ir gadiem dzīvojušas, būdamas atkarīgas no partnera ienākumiem.”

Viens no visbiežākajiem manipulācijas paņēmieniem, ar ko Elīna sastopas, ir it kā rūpēs maskēta finansiāla izolācija. Vīrietis iedrošina – tu nestrādā, es par visu parūpēšos. Taču zem šiem vārdiem slēpjas kas cits – sistemātiska neatkarības graušana. “Ja tev nav naudas, tu neesi finansiāli patstāvīga, un loģiski, ka tu nevari aiziet. Tu esi spiesta palikt, jo nespēj nodrošināt sevi un bērnus. Tā ir apzināta ierobežošana,” uzsver sociālā darbiniece.

Nenožņaudza taču!

“Kad sieviete piezvana policijai un pasaka – viņš man draudēja, viņš mani žņaudza –, tā nav kaprīze attiecībās, tas ir izmisuma kliedziens, un šim kliedzienam jātiek sadzirdētam. Diemžēl ne vienmēr tā notiek. Kad sieviete beidzot izlemj runāt, viņa gaida vienu vienīgu lietu – lai viņu sadzird. Zināt, cik liels solis tas ir? Tas nozīmē, ka sieviete ir apzinājusies, ka atrodas vardarbīgās attiecībās, un tas nemaz tik bieži nenotiek. Tādēļ ir neizsakāmi smagi, ja pretī ir vienaldzība,” stāsta Elīna. Dažkārt policijas vai mediķu atbilde esot apmēram šāda – ko tu darīji, ka viņš tā uzvedās? Un nenožņaudza taču… “Šāda attieksme sievietes pašapziņu sagrauj vēl vairāk, un viņai šķiet – kāda jēga vispār runāt? Varbūt es tiešām pārspīlēju? Varbūt labāk klusēt, paciesties? Citas taču dzīvo sliktāk. Šādi sievietē tiek iedarbināts kauns un iesēta šaubu sēkla.”

Elīna uzsver, ka tieši vienaldzība var būt dzīvībai bīstama, un atgādina Jēkabpils gadījumu, kad sieviete tika nogalināta, lai arī viņai bija piešķirta pagaidu aizsardzība no varmākas. “Ir jānotiek kaut kam tik ārkārtīgi traģiskam, lai sistēma sāktu kustēties. Tā nevajadzētu būt.”

Policijas reakcija bieži vien atkarīga no tā, kurā Latvijas vietā sieviete atrodas un kurš konkrētais darbinieks izbrauc uz notikuma vietu. Ir reģioni, kur izpratne par vardarbību joprojām balstās stereotipos – ģimenes lietās nejaucamies, viņi paši tiks galā.

Taču vardarbība nav ģimenes konflikts. Tas ir noziegums. Un, ja sistēma šo robežu neredz, sieviete paliek viena. “Tomēr viss ir procesā – lēnā, bet augšupejošā procesā,” piebilst Elīna.

Ja sieviete jūt kaut mazāko apdraudējumu, policija ir jāsauc vienmēr – vienalga, cik bezcerīgi tas šķiet. Jebkura fiksēta situācija var būt glābējs nākotnē – gan tiesā, gan pie aizsardzības lēmuma pieņemšanas.

Droša vieta, kur ieelpot

Aiziet no varmākas ir grūti. “Viņa ietekme bieži turpina dzīvot sievietes galvā – varmāka gadiem ir teicis, ka viņa neko nevar. Un tagad viņai tas jāpierāda pašai sev – katru dienu no jauna.” Lai sāktu patstāvīgu dzīvi, sievietei nepieciešams dzīvoklis, regulāri ienākumi, juridiskā palīdzība, psiholoģiskā atbalsta komanda, jānodrošina izglītība, pieskatīšana un izklaides bērniem. Viņai vajag laiku, ko neviens nedod. Vairums vardarbībā cietušo ir bijušas finansiāli atkarīgas no varmākas. Bieži vien viņas gadiem nav strādājušas, jo viņš teica – es parūpēšos. “Un tad viņa atgriežas. Ne tāpēc, ka būtu piedevusi, bet tāpēc, ka šķiet – labāk slikta drošība nekā vispār nekāda,” Elīna novērojusi.

 Varmākas bieži ir meistarīgi manipulatori – pēc vardarbības viņi var pārvērsties par ideālu partneri, apskaut, atvainoties, zvērēt mūžīgu mīlestību. It kā viss sliktais nekad nebūtu noticis. Tieši šī teātra dēļ daudzas sievietes piedod un turpina kopdzīvi, taču maskas ilgi neturas – drīz vien viss atgriežas vecajās sliedēs.

“Daļa mūsu klienšu šobrīd ir tieši šajā bīstamajā situācijā – viņas ir aizgājušas no vardarbīgām attiecībām, un viņām ir nepieciešams tūlītējs atbalsts. Latvijā tas daļēji ir pieejams,” saka centra Marta pārstāve.

No 18 gadu vecuma ikviena persona, kas cietusi no vardarbības, var pieteikties valsts apmaksātam pakalpojumam. Tas ietver psihologa, jurista un sociālā darbinieka konsultācijas, kā arī, ja situācija ir akūta, iespēju saņemt krīzes dzīvokli. Marta nav krīzes centrs, taču tajā ir pieejami daži anonīmi krīzes dzīvokļi, kur sieviete ar bērniem var apmesties līdz pat pusgadam. Dzīvokļi ir pilnībā aprīkoti, tajos ir gulta, veļasmašīna, trauki, pārtika, tīrīšanas līdzekļi – viss ikdienas dzīvei nepieciešamais. “Tas nav daudz, bet tā ir drošība. Dzīvokļi ir pilnīgi anonīmi, pat tuvinieki nedrīkst zināt adresi.” Pakalpojums tiek piešķirts, ja ir pieejams brīvs dzīvoklis un ja tas ir objektīvi nepieciešams. Bet vispirms ir jāsper solis – jāpiesakās palīdzībai. To iespējams izdarīt, sazinoties ar centru Marta, ģimeņu atbalsta centru Dūja vai krīžu un konsultāciju centru Skalbes, kas īsteno šo programmu.

“Nav burvju pogas, kas šo situāciju atrisina, bet ir cilvēki, kuri var palīdzēt. Sievietei jāzina un jājūt, ka viņa nav viena. Kad viņa vēršas pēc palīdzības, viņa ir pelnījusi, lai viņu sadzird.” Un tas ir mūsu uzdevums – sadzirdēt.

“Dzīve pēc vardarbības nav atvieglojums – tā ir pārbūve. Visa dzīve un savs es ir jāveido no jauna. Ik dienu ir jāpieņem lēmums – palikt ārpusē. Neatgriezties. Nepakļauties. Neiekrist atpakaļ “piedod, es apsolu mainīties” mierinājumā, kas jau ir pierādījies kā tukšs, ” sarunu noslēdz Elīna Smilškalne.

Vardarbības ēna Latvijā – klātesoša, bet bieži noliegta

Vardarbība pret sievietēm Latvijā ir sistēmiska, noturīga un biedējoši normalizēta, tā mīt nevis svešumā, bet tieši līdzās – aiz dzīvokļa sienas, pāri ielai, ģimenes draugu lokā vai pat paša ģimenē. Trešos daļu sieviešu Latvijā ir fiziski vai seksuāli ievainojis tieši viņas partneris, un vēl vairāk – 60 % sieviešu – atzīst, ka ilgstoši bijušas pakļautas psiholoģiskai vardarbībai.

Dati liecina, ka Latvijā ir visaugstākais sabiedrības informētības līmenis ES par konkrētiem vardarbības gadījumiem – trešdaļa aptaujāto atzīst, ka pazīst kādu cietušo savā tuvākajā apkārtnē. Vēl vairāk – trešā daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta. Šāda nostāja nereti kļūst par klusu līdzdalību pāridarījumā, neļaujot ne cietušajai, ne sabiedrībai uzdrošināties teikt – tā vairs nav tikai viņu problēma.

Vēl joprojām pārāk daudzās mājās kontrole, pazemojums un iebiedēšana tiek jaukta ar kārtīga vīrieša raksturu un sievietes klusēšana – ar cieņu. Bet katra šī statistikas ailīte ir cilvēks. Un katrai sievietei, kura kaut ko noklusē, ir jāsadzird: “Tu neesi viena.”

Psihopāti, sociopāti un narcisi

Sākumā viņš šķiet ideāls – uzmanīgs, valdzinošs, pievilcīgs. Taču aiz pievilcīgās ārienes var slēpties kāda no visbīstamākajām personības iezīmēm – psihopātija, sociopātija vai izteikts narcisisms.

Psihopāts ir bezemocionāls manipulatoru tips, kuram piemīt virspusējs šarms, bet trūkst empātijas, sirdsapziņas un nožēlas. Viņš precīzi zina, ko dara, un viņa mērķis ir vara. Sociopāts arī var būt līdzīgi bīstams, taču ir impulsīvāks, nepastāvīgāks, ar uzliesmojošu agresiju un nespēju ievērot sociālās normas. Narciss būvē savu pasauli uz grandiozas pašbildes. Viņam ir vajadzīga apbrīna, un partneris ir instruments. Kad narcisam kaut kas nepatīk, viņš soda – klusē, pazemo, īsteno emocionālu vai fizisku vardarbību.

Šo personību talants ir slēpt savu patieso dabu, tāpēc apkārtējie netic, kad cietušās sievietes mēģina atklāt patiesību.  “Viņš? Bet viņš taču tik jauks!” Varmākas seja nav redzama fotogrāfijās, tā slēpjas uzvedībā – sistemātiskā robežu pārkāpšanā, kontroles alkās, partneres pašvērtējuma graušanā un izolācijā. Zinātniski apliecināts, ka šādi cilvēki nemainās. Lai gan viņi var nožēlot, viņi nemaina savu būtību.

Attiecībās vardarbība sākas nemanāmi – ar greizsirdību, manipulācijām, pārmērīgu kontroli, ko sākumā var uztvert kā rūpes. Taču laika gaitā šāda uzvedība pastiprinās. Bieži vien cietusī sieviete atmostas tikai tad, kad ir emocionāli, finansiāli vai fiziski salauzta.