Kardiologs Andrejs Ērglis: "Jaunībā daudzi ārsti stipri dzer. Tā ir visas pasaules problēma"

Mūsu saruna notiek Dabas mājā. Latvijas Universitātes Stratēģijas padomes sēžu telpa atrodas ēkas pēdējā stāvā, no kura paveras skats uz Torņakalnu. “Mēs esam pašā augšā, tuvāk debesīm, te ir radīta arī universitātes satversme,” saka profesors Ērglis. Uz ēkas jumta ierīkota siltumnīca, un vasarā studenti te eksperimentē ar dažādiem stādiem un augiem. Mācībspēki šeit var izaudzēt lociņus un salātus, un nebūtu brīnums, ja te augtu arī ananasi vai vasarā pa jumtu rāpotu bruņurupuči un skraidītu strausi. Galu galā Dabas mājā atrodas Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Bioloģijas fakultāte un Ķīmijas fakultāte.

Kā uzturēt kārtībā savu sirdi

Ko dara Latvijas Universitātes Stratēģijas padome?        

Stratēģijas padome, kā jau noprotams, izstrādā dažādas stratēģijas, taču galvenais, ka šeit cilvēki iemācās sarunāties, šķilt idejas. Ir jārunā, ir jāprot radīt. Vienatnē varbūt var radīt mākslas darbus, bet vispār mūsdienās ir maz tādu jomu, kuras nebūtu atkarīgas no komandas darba. Labs piemērs ir sociālie tīkli – viens no vienkāršākajiem saziņas veidiem. Tur to var ļoti labi redzēt – tas ir kā sēņu micēlijs.

Te uz jumta ir siltumnīca. Vai tiešām mācībspēki un studenti uz jumta audzē tomātus?

Siltumnīcā tiek audzēti specifiski augi. Te, Dabas mājā, daudz ko audzē. Ja mēs nepētīsim dabu, tad arī citās jomās neko nevarēsim saprast.

Varbūt derētu kāds padoms, kāds praktisks piesitiens sarunai. Ne visi lasītāji ir zinoši medicīnā. Kas cilvēkam profilaktiski jāievēro, lai uzturētu kārtībā savu sirdi?

No vienas puses, tas ir praktisks, no otras, ārkārtīgi filozofisks jautājums. Ir simtprocentīgi pierādīts – jo izglītotāks cilvēks, jo ilgāk viņš dzīvo. Es domāju arī reālu dzīves izglītību.

Visi domā, ka es tikai operēju un implantēju stentus, bet mēs Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūtā, kas atrodas Latvijas Universitātes paspārnē, ļoti daudz nodarbojamies ar epidemioloģiju, kas, mūsuprāt, ir visai svarīgs jautājums. Vēl vakar ar Pēteri Strautiņu, vienu no brīnišķīgākajiem ekonomistiem, runājām par to, cik svarīgi ir izprast lietu īsto dabu. Visiem būtu jāapgūst veselībpratība, jo patiesībā jau viss ir vienkārši. Ikdienā cilvēkam ar veselību var būt labāk vai sliktāk, bet ļoti svarīgi, lai situācija nekļūtu ekstrēma. Viens punkts – nedrīkstētu būt stipri augsts asinsspiediens (labs asinsspiediens ir 120/80 mmHg). Mums, ārstiem, nepatīk, ja asinsspiediens ir 140/90 un vairāk. Otrs svarīgs moments, kas būtu jāņem vērā katram – un tas neattiecas tikai uz kardiovaskulārām slimībām, bet arī uz onkoloģiju, – lai nebūtu tā saukto viscerālo tauku (tauki, kas ieskauj iekšējos orgānus – red. piez.).

Tālāk par kaitīgajiem ieradumiem. Uzsvēršu atkal un atkal, ka kaitīgākais no visiem ir smēķēšana. Liela nozīme ir ritmiskam pulsam. Pulsa frekvencei nevajadzētu pārsniegt 70, un to mēs varam panākt ar regulāru staigāšanu vai skriešanu visa mūža garumā. Vispār fiziskajām aktivitātēm kā tādām ir nepārvērtējama nozīme. Piebildīšu – ir pierādīts, ka aptaukošanās ir tieši saistīta ar demences un Alcheimera slimības rašanos. Ļoti svarīgi ir vairāk lasīt un vairāk domāt. Jo vairāk jūs nodarbināsiet savu prātu, jo labāka būs veselība! Tad, protams, jārunā par ēšanas paradumiem. Veģetāro dzīvesveidu es nerekomendētu, cita lieta, ka gaļu nevajadzētu ēst vairāk kā divas reizes nedēļā. Ja to visu ievēro, var izvairīties no ļoti daudzām problēmām, un, ja arī kaut kas gadās, to var laikus atklāt un izārstēt.

Vēl kāds aspekts – pasaulē ir notikusi zāļu revolūcija, un tas nav viegls process. To varētu salīdzināt ar Imanta Ziedoņa Taureņu uzbrukumu – šodien ir tik daudz taureņu, ka mēs viņus visus nepagūstam tik ātri aprobēt.

Ja esat vecumā ap trīsdesmit pieci, jums vajadzētu regulāri pārbaudīties. Nodot asinsanalīzes, uztaisīt ehokardiogrāfiju, veikt slodzes testus. Vēlākos gados, kad pieaug onkoloģisko saslimstību risks, būtu biežāk jāpievēršas diagnostikai.

Mēs ironizējam par amerikāņiem, kā viņi rij hamburgerus un pieņemas resnumā, bet nesen izskanēja ziņas par pētījumu, kas atklāj, ka bērni Latvijā sāk aptaukoties.

Tagad arī McDonald’s cenšas ieturēt kursu uz drusciņ veselīgāku pārtiku. Tomēr tā ātrā ēdināšana, tas junk food nekas labs nav! Ja to dara paretam, nekas ļauns nenotiks. Mani bērni maniem mazbērniem to atļauj reizi mēnesī. Taču to nedrīkst padarīt par normu.

Un atkal jāpiemin mazkustīgums. Tā ir traģēdija! Mūsu skolās būtu jāievieš daudz vairāk sporta nodarbību. Amerikāņi tagad taisa lielu skolu reformu. Pirmajā vietā nebūs meklējumi pēc tuvākās skolas, galvenā ideja – kura mācību iestāde vairāk atbilst konkrēta bērna interesēm. Un tad tur klāt pie visa pārējā vēl nāk tā dēvētais sporta kults. To gan nebūtu pareizi dēvēt par kultu, jo pirmais, ko mācīja senajiem grieķiem un romiešiem, bija fiziskā kultūra. Jāatceras, ka sports arī ir kultūras sastāvdaļa. Ja mēs to ievērotu, tas palīdzētu novērst bērnu aptaukošanos.

Mūsdienu bērni sēž un spēlē dažādas datorspēles un tamlīdzīgi. Arī šai parādībai ir divas puses. Šodien dators ir viena no medicīnas sastāvdaļām, arī operācijās. Mēs jau tagad strādājam pie daudzām tādām līnijām, kas būs vēl tikai pēc pieciem vai desmit gadiem; vesela rinda tehnoloģiju ir tik smalkas, ka jūs nemaz tā vienkārši nevarat to apgūt. Tad jūs paskatāties, ka viens čalītis ar datoru māk dabūt gatavu pašu velnu, tātad viņš būs tas, kas jums nākotnē palīdzēs operēt un radīt superdatorus, kuri savukārt jums iemācīs izprast vēnu attiecības ar ārējo vidi un tamlīdzīgi. 

Par padarīto un vēl darāmo

Man ir plašāks jautājums – vai varat rezumēt, kas pagājušajā gadā ir paveikts?

Tās galvenās lietas saistās ar slimnīcas darbību un sirds kardiovaskulāro veselību. Labā ziņa ir tāda, ka atguvām kovida laikā iekavēto. To jūs varat redzēt arī mīlestības līknē – pērn esam atgriezušies tajā pašā līmenī, kādā atradāmies 2019. gadā. Un 2019. gads bija labākais Latvijas vēsturē!

Ko nozīmē mīlestības līkne, un kādā ziņā 2019. gads bija labākais?

Mīlestība – es teiktu cilvēkmīlestība – noteikti ir atkarīga arī no medicīnas. To ietekmē arī stāvoklis valstī, jo Krievijas neģēlīgā iebrukuma Ukrainā dēļ visas Eiropas attīstība pašlaik atrodas zem kara zīmes. Cilvēki to stipri izjūt un emocionāli visu laiku piedalās; šī situācija raisa bailes, trauksmi un citus pārdzīvojumus. Uz šī fona esmu priecīgs, ka medicīnu esam noturējuši, savā ziņā pat uzlabojuši; tas vairāk attiecas uz medicīnas prevenciju, operācijām. Ir panākti uzlabojumi arī slimnīcas celtniecībā. Tagad tā drusciņ izskatās ar mīnusa zīmi, bet, manuprāt, mīnuss var pāriet plusā.

Protams, manu interešu lokā ir arī universitātes attīstība, par to esam sākuši dialogu gan ar valdību, gan ar Saeimu; universitātē ir notikusi konsolidācija.

Arī ģimenē ir piedzīvoti dažādi notikumi, esmu trešo reizi kļuvis par vectētiņu. Vispār es jau vairs nezinu, kas ir labi, kas – slikti. (Smejas.) Labā ziņa ir tā, ka varu turpināt strādāt, ka visi tuvinieki ir veseli un darbi virzās uz priekšu.

 Vai arī mazbērni kļūs par mediķiem?

Es nezinu, kas mums tai dzimtā ir – vēlējums, lāsts vai laime. (Smejas.) Neesmu to speciāli pētījis, bet laikam tā iznāk, ka ietekme sākās jau kopš pašas bērnības. Skaidri zinu, ka nekādu spiedienu uz mazbērniem neizdarīšu, bet domāju, ka nebūtu slikti, ja kāds no viņiem kļūtu par mediķi. Jāsaprot, ka ir ļoti mainījušās medicīnas un indivīda attiecības. Šis bija iecerēts kā cilvēka veselības un dzīves kvalitātes nodrošināšanas gadsimts, un tā arī varētu notikt, jo bāzes zinātnes tiešām ir ievērojami attīstījušās. Taču mums jāsāk vairāk runāt par garīgajām zinātnēm, par literatūru un mākslu, jāatrod ceļš, kā cilvēkos vairot empātiju. Tāpat mums jāgūst dziļāka izpratne pat to, kas cilvēku padara par domājošu un jūtīgu būtni.

Kādi mērķi ir izvirzīti šogad?

Mērķis ir pats ceļš. Tas ir raksturīgi budismam – katram ir jāiet savs ceļš. Ja jums ir ceļš, tad darāmo piespēlē dzīve pati. Viens no maniem mērķiem – līdz mūža beigām gribētos redzēt uzceltu to jauno slimnīcu. (Smejas.) Vēl gribu turpināt domāt par tautas veselību.

Dzimta un mediķu būšana

Vai tas, ka kļuvāt par mediķi, bija nenovēršami? Kas jūs būtu, ja nebūtu ārsts?

Kā naglai uz galvas – tas bija nenovēršami. Lai gan es darīju visu, lai nenonāktu medicīnā. Bija divas līnijas, kuras vēlējos attīstīt, – tolaik interesējos gan par mākslu, gan dzeju. Gāju Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Mani saistīja kino režija, bija doma stāties Kinematogrāfijas institūtā Maskavā. Runājot par Maskavu, jāpiebilst, ka mans brālēns Pauls Stradiņš, fiziķis (medicīnā fizikas ir ļoti daudz) studēja Maskavas Fizikas un tehnoloģijas institūtā, kas tajā laikā bija viena no prestižākajām mācību iestādēm. Arī es par to tiku domājis.

Otra joma, kas mani aizrāva, bija arhitektūra. Tomēr es nenovēršami nonācu medicīnā (Smejas.) Jāuzsver, ka milzīgs pamudinājums šajā ceļā man bija māsīcas vīrs Uldis Kalniņš, mans pirmais skolotājs medicīnā un kardioloģijā. Šodien viņa loma kardioloģijā ir nedaudz piemirsta. Viena no viņa kaislībām bija angļu valoda un medicīnas literatūra angļu valodā. Uldis man iemācīju zinātnisku pieeju medicīnai. Mums tajā laikā bija diezgan grūti izsisties, bet mēs ļoti agri sākām pētīt, kas notiek ārzemēs – Šveicē un citur.

Par režiju un Kinematogrāfijas institūtu domājāt tā nopietni?

Jā, diezgan nopietni. Esmu audzis bohēmā, mūsu dzimtā gan no tēta, gan no mammas puses visi bija brīvdomātāji, runāja, ko gribēja. Mana mamma Asja bija Imanta Ziedoņa dižkoku grupā, arī tur valdīja brīvdomība. Ar mani bērnībā ļoti daudz nodarbojās vecmāmiņa Daina Ērgle. Pateicoties viņai, es trīs gadu vecumā sāku lasīt, piecu sešu gadu vecumā jau biju noskatījies visas operas izrādes, katrā ziņā vēl pirms skolas laika. Mēs bieži gājām uz koncertiem konservatorijā – vecmāmiņa dzīvoja Barona ielā. Tētim Andrejam Ērglim bija vēl divi brāļi. Mans vectētiņš Pauls Ērglis bija skolu inspektors, savukārt viņa brālēns – par ko mamma mani vienmēr apsmej – Otto Šmits. Tas Otto bija PSRS Zinātņu akadēmijas viceprezidents, kosmogonijas teorijas autors un polārpētnieka Čeļuskina ekspedīcijas vadītājs.

Abi vectētiņi – Pauls Stradiņš un Pauls Ērglis – bija interesanti cilvēki, un ģimenē visiem bija pietiekami lielas ambīcijas. Mūs ciltsmāte bija Ņina Stradiņa. Manā laikā jau vectētiņš Pauls Stradiņš bija miris. Dzīvojām visi kopā – Maija Sosāre (viņa ir filoloģe, bet saistīta arī ar medicīnu) ar meitām, manām māsīcām. Irēna Stradiņa, māksliniece. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa ģimene ar dēliem Paulu un Pēteri. Mūsu ģimenes draugu vidū bija daudz mākslinieku, aktieru un mūziķu. Mans jaunības laiks bija diezgan interesants.

Kā ģimenes brīvdomība ietekmēja jūs?

Pateicoties tai, man tagad daudzas problēmas šķiet jocīgas. Visu var izrunāt, bet dažreiz es pat nevaru saprast, kas vispār tiek apspriests.

Vai nav bijusi doma dzimtas stāstu apkopot grāmatā?

To tiešām vajadzētu izdarīt, tā vide bija ļoti interesanta. Man patika Anšlava Eglīša Homo novus – mazāk tie personāži, vairāk vide, kas tur attēlota. Svarīgākās ir laikmeta liecības, tās droši vien būtu ļoti interesantas. Raimonds Pauls, runājot par jaunību, nekad neizceļ sevi. Par sevi viņš pastāsta tikai to, ka ir pabijis psihenē un kā pārtraucis dzeršanu; tur laikam stipri savu roku pielika Lana. Arī viņa stāstos interesantākais ir vide, kuru viņš apraksta. Protams, arī personāži – Leo Kokle un citi.

Varbūt sanāktu memuāru grāmata?

Nu, memuāri… Es tā kā vēl gribu drusku padzīvot. Bet par to vidi – kā Smiļģis bija teicis, mums nav jābūt ellē, lai zinātu, kā tur izskatās. Tāpēc man tā režija patika – teātris man ir svarīgs kā pasaule. Mūsdienās teātris bieži risina pseidoproblēmas, turklāt risinājums nav pietiekami māksliniecisks, teatrāls. Tam, protams, ir jābūt mazliet didaktiskam, ar savu kārtību un ritmu. Teātrim nav jāraksturo cilvēks, bet laikmets vai kāda ideja. Mūsdienu teātrī man dažreiz tā pietrūkst.

Jūs kā ārsts redzat arī nepatīkamo – kā cilvēks sabrūk, arī mirst. Tas nav psiholoģiski viegli, tam vajag enerģiju. Kā sevi uzturat formā gan psiholoģiski, gan fiziski? Kā izlādējat negatīvo, harmonizējaties?

Dzīvē ir dažādi etapi. Arī ārsta dzīvē ir dažādi etapi. Mani skolotāji bija arī Kristaps Zariņš Amerikā un Andris Saltups Austrālijā, kurš tūlīt svinēs 90 gadu jubileju. Viņi man ir daudz palīdzējuši. Tagad gribu atvainoties, ka viņiem pārāk reti piezvanu, to vajadzētu darīt biežāk. Austrālijā pavadīju aptuveni gadu, ārkārtīgi daudz mācījos, apguvu arī ārsta darba psiholoģisko pusi.

Ļoti daudzi ārsti nodarbojas ar sportu. Sliktā ziņa ir tāda, ka jaunībā daudzi ārsti stipri dzer. Tā ir visas pasaules problēma, jo tas ir visātrākais veids, kā jūs varat iztīrīt smadzenes un aizmirsties. Kad jūs tā īsti strādājat medicīnā – un te nevajadzētu ironizēt –, jūs nevienu mirkli nevarat atslābināties un būt no medicīnas prom. Jūs izoperējat cilvēku un pēc darba par to vēl domājat. Tad jums jau zvana par nākamo.

Arī Andris Saltups mācīja – medicīna ļoti daudz ņem, bet arī ļoti daudz dod.  Vislabākā aizmiršanās, protams, ir sports. Vēl es braucu uz mežu. Varu ļoti ilgi atrasties mežā, tur neviens ar mani nerunā,  īpaši jau nakts laikā. Tā ir sava veida meditācija. Katrs atrod kaut ko savu, bet kaut kas obligāti ir jādara. Man vakar viens cilvēks jautāja – ko tu tur kompensē, kad spēlē tenisu un basketbolu? Tā nav kompensācija, tā vairāk ir atlūgšanās. Tenisā tu esi viens, basketbolā tu jau esi komandā, par citām lietām nav laika domāt. Bet visdzelžainākais ir hokejs, tur tu pilnīgi aizmirsties – gluži kā mežā. Tā ir tā prāta higiēna, kas jāiemācās. Tas brīžiem nav viegli, pat riebīgi, jo tev jāsaņemas, kad esi noguris. Tāpat es rīta dušu pabeidzu ar ledainu ūdeni, un arī tas ir riebīgi, bet, kā man reiz teica Rēzija Kalniņa – tā var nosist tos mērkaķus, kas tev ir iekšā.

Man ir, ar ko salīdzināt!

Tas varbūt būtu jautājums veselības ministram Hosamam Abu Meri, bet arī jums ir pārskats par medicīnu Latvijā. Kas būtu jāmaina medicīnas sistēmā, kādi soļi jāsper?

Man ir, ar ko salīdzināt. Mēs redzam, ka Latvijā miokarda infarkta gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju ir mazāks nekā Zviedrijā, kas skaitās ļoti smalka valsts. Kāpēc es to saku? Ja runājam par mūsu izglītības sistēmu, esmu pārliecināts, ka tā ir apmierinoša. Mēs tomēr esam izglītota tauta. Tas biežāk uzdotais jautājums mediķiem skan tā – jums dod tik daudz naudas, kāpēc jūs nevarat to sakārtot ideāli? Atbilde ir vienkārša – 1989. gadā es beidzu institūtu un jau pirms tam strādāju. Toreiz koronārās angiogrāfijas, sirds asinsvadu pārbaudes, mēs taisījām aptuveni 280 gadā, tagad mēs taisām padsmit tūkstošu gadā. Pieprasījums pēc medicīnas kvalitātes ir audzis ārkārtīgi! Mūs dzīves ilgums ir audzis, sieviešu vidējais dzīves ilgums pagājušā gadā ir pieaudzis līdz 80 gadiem. Vakar izoperējām divas sievietes, kurām ir 90 plus gadu. Kopš 2001. gada mums ir divkāršojies astoņdesmitgadnieku skaits. Tā ir grupa, kas prasa visvairāk medicīniskās palīdzības.

Karš Ukrainā ir pierādījis, ka cilvēka dzīve ir mazāk vērta par nulli. Stāsts ir par to, ka Latvija var lepoties, ka pieprasījums ir lielāks nekā pašreizējais piedāvājums. Cits jautājums, kā mēs dabūjam to piedāvājumu. Tur ir daudzas profesionālas lietas, kuras es negribētu klāstīt populārzinātniskās lekcijās vai interneta intervijās. Tie ir jautājumi, par kuriem jāvienojas akadēmiskajiem spēkiem, nevis kādam, kam tas ienāk prātā. Tā ir viena no lielākajām problēmām, ja kāds, kuram ienāk prātā, var piedalīties ļoti sarežģītu jautājumu risināšanā.

Uz sarežģītiem jautājumiem nav vienkāršas atbildes. Zināšanas nav tikai izglītība, bet būšana sistēmā un pētīšana. Ir jāaudzē kompetence un jāizpilda tas, ko paši esam nolēmuši. Un, ja mēs to paveiktu valstiskā līmenī… Vektors ir labs, un virziens ir labs, taču mums nemitīgi ir jāmaina veselības aprūpes taktika. Nevis stratēģija, bet taktika. Tad mēs panākam labu rezultātu.

Man šķiet jocīgi, kad mediķiem saka – jā, bet mēs jums iedevām naudu. Mīļie draugi! Jūs iedevāt naudu, bet jūs nevarat rīt gaidīt rezultātu līdzīgi Karlsonam, kurš katru dienu ņēma ārā no poda persika kauliņu un skatījās, cik tas ir paaudzies. Tas rezultāts nāk piecu, desmit gadu laikā, un tā īsti to var redzēt pēc divdesmit gadiem. Kā jau teicu, paskatieties uz 2001. gadu, tad – uz 2023. gadu, un jūs redzēsiet, ka mums astoņdesmitgadnieku skaits ir dubultojies. Tas nozīmē, ka medicīnas situācija ir kļuvusi labāka. Tas pats attiecas uz dzimstību. Ja paskatāmies uz 2008. gadu, redzam, ka šajā gadā ir piedzimis visvairāk bērnu. Tad nāca milzīgs kritums. Tagad sievietes dzemdē vēlu, jo viņas ir vēl jaunas četrdesmit gadu vecumā un vēlāk. Līdz ar to runas par Latvijas izmiršanu ir klaja muldēšana. Pēc būtības, ja jūs nezināt riska faktorus, tad nevarat prognozēt pat mirstību. Ir cilvēki, kuri izgudro, ka mums ir augstāks asinsspiediens nekā citur Eiropā. Tās ir muļķības, arī holesterīna rādītāji mums ir labāki nekā, piemēram, Holandē.

Ko jūs gribētu novēlēt lasītājiem?

Es varētu pabeigt sarunu ar Nila Bora teicienu, ka lielai patiesībai pretī ir vēl viena cita liela patiesība. Ka nekas nav absolūts. Man ir tā laime atrasties labā vidē, universitātē, slimnīcā, intelektuālā pasaulē, man ir daudz brīnišķīgu draugu visos Latvijas novados – gan Kurzemē, gan Vidzemē, gan Zemgalē, gan Sēlijā, gan Latgalē. Mani pārsteidz Daugavpils slimnīcas sasniegumi, tas, kā tur viss veidojas. Man ir arī daudz draugu, kuri nav mediķi, bet dažādu citu profesiju pārstāvji. Man ar viņiem ir ļoti interesanti, un es daudz no viņiem mācos. Tā ir mana lielākā laime, ka ir tik daudz cilvēku, no kuriem es varu mācīties. Negribētu būt pārāk didaktisks, bet visiem novēlu nemitīgi apgūt kaut ko jaunu. Un, ja jūs gribat kādam kaut ko mācīt, jums pašiem ir nepārtraukti jāmācās. Tas ir tas, ko es pašlaik daru. Vēl es visiem novēlu būt atbildīgiem. Kā teica Sent-Ekziperī, tu esi atbildīgs par tiem, kurus esi pieradinājis. Piebildīšu – arī par tiem, kurus tu māci.