Pirms sāls pirkšanas to ir vērts izpētīt
Pārāk daudz sāls uzturā paaugstina asinsspiedienu un veicina insulta risku – to zina visi. Bet ir arī mazāk dzirdētas svarīgas lietas, kas būtu jāzina. Intervijā žurnāla "100 Labi Padomi Par Veselību" jaunākajā numurā par to stāsta farmaceite provizore Anželika Kuzņecova.
Pēdējā laikā mediķi to vien skandē, ka sāls jālieto pēc iespējas mazāk… Vai tiešām sāls ir tik kaitīgs?
Sākšu ar to, ka visi pētījumi ir veikti ar parasto galda sāli, ko var nopirkt gandrīz jebkurā pārtikas veikalā, – balto jeb balināto, irdināto, kas ir daļēji ķīmisks. Tas neatbilst tam, kāds sāls cilvēka organismam nepieciešams, jo nav dabīgs – bez mikroelementiem, paredzēts tikai konservēšanai. Otrkārt, cilvēku organismi ir dažādi. Vieniem pietiek ar sāli, kas atrodas dārzeņos, bet citi nevar “izņemt” sāli no augiem, un, ja viņi pārtrauks to lietot papildus, pirmām kārtām sāksies kuņģa atrofija, tad asinsvadu un sirds problēmas, tūska, problēmas ar atmiņu un domāšanu. Un tur neko nevar mainīt – tā ir ģenētika! Tāpēc tie, kuri manifestē, ka, nelietojot sāli, dzīvo pareizāk par tiem, kas to ēd, rīkojas nekorekti.
Sāls ir ļoti svarīgs, lai kuņģī veidotos sālsskābe, kas sašķeļ barību. Ir dzirdēts, ka pēc maltītes cilvēki saka: es nevaru ēst gaļu, man kļūst slikti! No sālsskābes trūkuma var sākties gan nelabums, gan dedzināšana, gan smagums un spiediens kuņģī, var vilkt uz vemšanu un pat ģīboni. Cilvēkiem ir izveidojies uzskats, ka kuņģa sāpes un atraugas pēc ēšanas nozīmē paaugstinātu sālsskābes daudzumu kuņģī, taču dedzināšanu var izraisīt arī tās trūkums. Ja pēc ēšanas ir sajūta, ka kuņģis netiek galā, pirmā palīdzība atrodama turpat uz galda – jāpaņem daži sāls kristāliņi, jāuzliek dziļāk uz mēles un jāizsūkā. Labāk, ja šie kristāliņi ir no dabīgā sāls, jo mākslīgais slikti šķeļ olbaltumvielas. Otra lieta, kas palīdz, ja kuņģī maz sālsskābes, ir betaīna kapsulas. Betaīns ir sālsskābes komponents. Tas jālieto īsi pirms ēšanas vai ēšanas laikā. Tas ir palīdzējis visiem, kam esmu to ieteikusi, arī pati lietoju.
Vēl sālsskābe ir svarīgs komponents asins sastāvā, jo, kā zināms, asinis ir sāļas. Tā uztur normālu pH līmeni asinīs.
Baltais smalkais vai rupjais sāls, ko cilvēki pārsvarā lieto, ir sintētisks?
Pamatā gan vienam, gan otram ir dabīgs akmeņsāls, ko iegūst karjeros, šahtās, iežos, taču iegūšanas procesus ne vienmēr var saukt par dabiskiem, jo gan sāls vākšanā, gan filtrēšanā, gan attīrīšanā lieto ķīmiju. Otrreiz tā tiek lietota, pirms sāls nonāk fasēšanā. Mainās sāls kristālu proporcijas, tāpēc dabīgais akmeņsāls pārtop daļēji sintezētā sālī. Piemēram, nātrija ferocianīdu jeb pārtikas piedevu E535 un E536 izmanto kā sāls pretsalipes vielu – ar to sāli irdina. Būtībā tā ir sintētiska viela no toksisko cianīdu grupas, taču vielas aprakstā teikts, ka tā “atzīta par nekaitīgu lietošanai uzturā”. Jā, tīrā veidā nekaitīga, bet kur ir pētījumi, kā šis ferocianīds uzvedas, to vārot, cepot, savienojot ar dažādiem produktiem, kā tas uzvedas kopā ar kuņģa sālsskābi? Ir zināms, ka asinīs tas oksidē dzelzi, un var veidoties methemoglobīns – viela, kas traucē šūnām skābekļa piegādi un var bojāt aknas, žultspūsli, izraisīt ādas problēmas. Arī sāls balināšanā izmanto dažādas tehnoloģijas, un, ja tas netiek perfekti attīrīts, tajā var saglabāties formaldehīda paliekas. No otras puses, arī pilnīgi attīrīts sāls nav daudz labāks – tāpat kā destilēts ūdens. Tie abi ir pilnīgi nedzīvi produkti. Daba ir paredzējusi, ka sāls kristāliem jābūt specifiskai formai, lai tie varētu ienākt mūsu šūnās un strādāt elektrisko impulsu pārvadē, regulēt šķidrumus un veikt citus pienākumus.
Tad kādu sāli labāk lietot? Jūras un Himalaju sāls ir dabīgāki?
Tagad populārs ir rozā Himalaju sāls, tas arī ir akmeņsāls. Atšķirībā no pussintētiskā akmeņsāls tas satur mikroelementus, taču arī Himalaju sālim var būt pievienoti irdinātāji vai pretsalipes vielas. Rozā un rūsganais tonis liecina par dzelzs oksīda piemaisījumu, taču tik niecīgs daudzums nevar ietekmēt hemoglobīnu, turklāt tas ir formā, kādu organisms gandrīz nevar uzsūkt.
Ne visu veikalos nopērkamo Himalaju sāli var uzskatīt par labāko izvēli, jo tas kļuvis ļoti komerciāls. Piemēram, tas var būt netīrs. Ne jau ķīmiski, bet no ieguves vietas, ieguves veida, glabāšanas un transportēšanas. To var vākt gan saudzīgi ar rokām, gan ar mašīnām, un pirmais variants vienmēr būs tīrāks un arī dārgāks. Visnegodīgākie ražotāji, izmantojot šā sāls popularitāti, balto sāli iekrāso rozā… Starp citu, dažiem cilvēkiem, pārtikā lietojot tikai Himalaju sāli, var rasties galvassāpes.
Baltā sāls cienītājiem es ieteiktu jūras sāli, bet kvalitatīvam produktam uz iepakojuma jābūt rakstītam, no kurienes tas nācis un kādā veidā vākts – ar rokām vai tehniku. Šis sāls nav jābalina. Runājot par jūras sāli, kas veidojas krastā vai ieplakās, ūdenim saulē izžūstot, pie šīs grupas pieder viens no visvērtīgākajiem un tīrākajiem sāļiem pasaulē – ķeltu sāls, ko iegūst aizsargājamā teritorijā Francijā un kuru atļauts vākt tikai ar koka lāpstām, jo nav pieļaujama saskare ar metālu. To drīkst glabāt tikai stikla tarā. Tas nav sniegbalts, bet mazliet pelēcīgs un plēkšņains, toties pilnīgi tīrs un dabīgs, satur vairākas minerālvielas, bet visvairāk magniju, kas īpaši vēlams sirds un asinsvadu slimniekiem. Ķeltu sāli iegūst arī citās vietās, taču tur nenotiek tik punktuāla “auklēšanās” ar koka lāpstām, turklāt sāls atradņu tuvumā ir ostas un kuģi, pa krastu ļauts staigāt cilvēkiem. Šāds sāls arī maksā piecreiz lētāk.
Vēl no īpašajiem un dabīgajiem sāļiem gribu minēt Āfrikas melno vulkānisko sāli. Tas satur dažādas vulkāniskās minerālvielas, bet katrā atradnes vietā kādas konkrētas minerālvielas būs vairāk par pārējām, piemēram, sērs, kas, savienojoties ar ēdienu, liek uzvirmot puvušu olu aromātam. Vulkāniskais sāls nav paredzēts ikdienas lietošanai. Tas mēdz būt dažādās krāsās – gan sarkanbrūns, gan melni zaļš; tas atkarīgs no dominējošās minerālvielas. Un to nedrīkst karsēt, bet var pievienot salātiem vai sāļajiem sulu kokteiļiem. Drīkst izmantot detoksa vannām, bet tas sanāk ārkārtīgi dārgi. Latvijā, šķiet, šādu sāli nevar nopirkt, bet, to pasūtot internetā, ļoti jāuzmanās no viltojumiem.
Līdzīgu melno sāli ražo arī Indijā, tas arī nav slikts. Un arī to mēdz viltot, baltajam sālim pieberot melnus krikumiņus.
Visu interviju un citus noderīgus padomu rakstus par veselību lasi žurnālā “100 labi padomi Par Veselību”.