Veselības kuģa kapteinis Normunds Staņēvičs par paveiktajiem un iecerētajiem darbiem Austrumu slimnīcā

Veselības aprūpe Latvijā ir tik smaga nozare, ka prātīgi cilvēki no tās labāk turas pa gabalu. Tādēļ daudziem droši vien bija diezgan liels pārsteigums, kad par Latvijā lielākās medicīnas iestādes - Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas - valdes priekšsēdētāju pagājušā gada maijā tika apstiprināts cilvēks, kurš līdz šim ar veselības aprūpi nekādi nav bijis saistīts.

Normunda Staņēviča biogrāfijā ir vadoši amati tādos uzņēmumos kā Ventspils nafta, Diena, Rīgas piena kombināts un Food Union Europe, bet tagad viņš ar lielu enerģiju un apņēmību ķēries pie medicīnas sistēmas sakārtošanas.

Līdz šim jūsu darbs nav bijis saistīts ne ar valsts sektoru, ne ar medicīnu, jo esat darbojies citās jomās, sākot ar preses biznesu un beidzot ar pārtikas ražošanu. Kā tad šeit nonācāt? 

Jā, līdz šim vienmēr esmu strādājis privātajā sektorā, tā kaut kā sanācis, ka arī tur visi uzņēmumi ir bijuši lieli, sarežģīti un ar daudzām ieinteresētajām pusēm. Piemēram, vadot Food Union Europe, mēs kopā ar komandu uzbūvējām vienu no lielākajiem saldējuma ražotājiem Eiropā, tātad nācās sastrādāties ar dažādu kultūru pārstāvjiem, bet tepat Latvijā ar zemniekiem, kuri bija mūsu piegādātāji. Vēl agrāk vadīju restrukturizāciju koncernā Diena, kur arī bija daudz ieinteresēto pušu. 
Tās ir kopīgās lietas, taču publiskajam sektoram ir arī savas atšķirības.

Piemēram, ļoti ciešā sadarbība ar ministrijām. Jāņem arī vērā, ka Austrumu slimnīca ir trešais lielākais darba devējs Latvijā ar 5000 cilvēku - lielāki ir tikai Rimi un Maxima. Slimnīcā ir 2000 gultu, un gadā mums ir vairāk nekā miljons pacientu - tas nozīmē, ka gandrīz katrs iedzīvotājs tieši vai netieši nonāk saskarē ar Austrumu slimnīcu. Arī man pašam, aizraujoties ar savu hobiju - velosportu -, pāris reižu ir gadījies krītot gūt nopietnas traumas un te pabūt. Tādēļ nolēmu, ka mana pieredze varētu būt ļoti noderīga, būvējot slimnīcu, ar kuru mēs visi varētu lepoties ne tikai Latvijas, bet visas Ziemeļeiropas mērogā.

Valsts uzņēmumiem parasti raksturīga lielāka birokrātija nekā privātajiem. Vai te to var just?

Es vairākus gadus nostrādāju finanšu konsultācijās Deloitte Eiropas uzņēmumā un tur iemācījos pastāvēt noteiktā vidē, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem. Veselības aprūpē šī spēja ir īpaši svarīga, ko varējām redzēt pandēmijas laikā. Un arī tagad, saskaroties ar izaicinājumiem veselības nozarē un nepieciešamību uzbūvēt jaunu slimnīcu. Mans mērķis ir panākt, lai pacients, aizejot mājās, ģimenei un draugiem stāstītu, ka Austrumu slimnīcā strādā gudri un labi ārsti un pārējais personāls.

Tas nozīmē personāla izcilību zināšanās un arī spēju nodrošināt, lai pacienti te justos labi. Savukārt mediķiem būtu jājūtas novērtētiem ne tikai finansiālajā ziņā, bet arī emocionāli. Tātad mans uzdevums ir radīt vidi, lai ārstniecības un aprūpes personāls justos labi, jo citādi jau nevar cerēt, ka arī pacienti jutīsies labi. Bet, ja lepna ar mūsu paveikto jutīsies gan sabiedrība, gan politiķi, tad ir pamats domāt, ka arī finansiāli veselības aprūpes nozare tiks atbalstīta. Tā es redzu Austrumu slimnīcas veiksmes stāstu.

Par to, ka Latvijā ir ļoti labi mediķi, neviens nešaubās. Taču problēma ir tikt pie šiem mediķiem, jo bieži vien ir jāstāv garās rindās. Ko šajā virzienā varētu iesākt?

Medicīnas nozerē jau nekad naudas nepietiek: gan tādēļ, ka medikamenti kļūst dārgāki, gan arī tādēļ, ka cilvēki dzīvo ilgāk un tātad arī medicīniskā aprūpe viņiem nepieciešama ilgāk. Tomēr domāju, ka veselības aprūpes ziņā var daudz ko darīt, un pirmie soļi šajā virzienā jau ir sperti tās 231 dienas laikā, kopš atrodos šajā amatā. Proti, lai uzlabotu medicīnas sistēmu, ir nepieciešami dati. Tačuu lielākais izaicinājums, tajā skaitā arī man pašam, ir šo datu pieejamība.

Mums ir ar steigu jāizveido visaptveroša informācijas sistēma, jo patlaban liela daļa informācijas par pacientiem glabājas papīra veidā slimnīcas pagrabā. Mūsu ārstiem vienlaikus ir jāstrādā ar septiņām informācijas sistēmām. Ja mēs iegādāsimies un piedāvāsim viņiem vienotu informācijas sistēmu, tas ievērojami samazinās laiku, ko ārsts nelietderīgi pavada, meklējot informāciju par katru pacientu. Un arī pašam pacientam šī informācija būtu viegli pieejama. Tādēļ šis ir viens no jautājumiem, ko esmu aktualizējis gan Veselības ministrijā, gan sarunās ar citu slimnīcu kolēģiem, jo šādu sistēmu mums ar steigu vajag ieviest jau šī gada sākumā.

Līdz šim gan ar informācijas sistēmu ieviešanu veselības sistēmā ir gājis kā pa celmiem - lai atceramies kaut vai E-veselību, par ko daudz šķendējās kā ārsti, tā pacienti. Kāds pamats cerībām, ka jaunā sistēma būs labāka?

Mēs Latvijā vienmēr nez kādēļ cenšamies no jauna izgudrot divriteni. Šādas informācijas sistēmas pasaulē jau sen ir izdomātas un darbojas, vienkārši vajag tādu nopirkt un ieviest. Lielākā aizķeršanās līdz šim, kā gadījumā ar E-veselību, ir tā, ka mēs allaž esam centušies sistēmu izstrādāt paši, kas prasa daudz vairāk laika un arī izmaksā dārgāk, bet beigās tāpat neesam dabūjuši to, ko gribējām. Tādēļ ir nepieciešams vispirms nodefinēt, kāda tieši sistēma ir nepieciešama ārstiem un pacientiem, bet pēc tam ārpusē to nopērkam un ieviešam - sākumā universitātes slimnīcās, bet pēc tam visur citur.

Kādi vēl ir plāni bez informācijas sistēmas ieviešanas?

Kad nācu šeit strādāt, man bija četras prioritātes, ko pats sev biju nodefinējis. Pirmkārt, tā ir slimnīcas finansiālā ilgtspēja, otrkārt, personāla piesaiste, iesaiste un attīstība, treškārt, pacientu un mediķu drošība un labbūtība, ceturtkārt, medicīniskās inovācijas un digitalizācija. Tās ir kritiski svarīgas prioritātes.

Ja runājam par finanšu daļu, tad tas, ko es varu ietekmēt, ir izveidot iekšējo sistēmu,  iesaistot klīniku vadītājus diskusijās par finanšu jautājumiem un piesaistot cilvēkus ar attiecīgu izglītību finanšu vadības posteņos. Visas slimnīcas klīniku vadītāji tagad reizi ceturksnī satiekas un apspriež finansiālos rādītājus. Tālāk jau tad manā ziņā paliek diskusijas ar Veselības ministriju un Nacionālo veselības dienestu par atbilstoša finansējuma saņemšanu. 

Runājot par otro prioritāti - cilvēku iesaisti un piesaisti -, es ļoti lepojos ar to, ka pirmo reizi slimnīcas vēsturē mums izdevās organizēt visaptverošu konferenci ar 200 struktūrvienību vadītāju piedalīšanos. Tās laikā diskutējām par slimnīcas vērtībām un vīziju, arī par to, kā katram kļūt labākam vadītājam. Esam arī ieviesuši apmācību programmas augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem - ārstiem taču augstskolā nemāca vadīšanas zinības, bet gan ārstēt cilvēkus, tādēļ man kā slimnīcas vadītājam ir jānodrošina viņiem vadīšanas zinību apgūšana. Tādēļ patlaban varu būt lepns ar to, ka mums ir izdevies slimnīcā izveidot ļoti labu komandu.

Un kā ar drošību - tā tiešām ir liela problēma?

Jā, it īpaši mēs šo jautājumu esam aktualizējuši pēdējos mēnešos, jo ir jārunā ar likuma sargiem par nepieciešamību mainīt likumus. Patlaban gadās tā, ka uzņemšanas nodaļā notiek uzbrukums ārstam, mēs izsaucam policiju, taču, tā kā nav atbilstoša likumiska regulējuma, tad uzbrucēju vienkārši izved ārā un palaiž vaļā. Vadoties pēc pašreizējās kārtības, lai uzbrucējs saņemtu kaut administratīvo sodu, cietušajam ārstam pašam ir jābrauc uz policijas iecirkni un jāraksta iesniegums, ko ārsti aizņemtības dēļ parasti nedara. Bet tāda nesodāmība izraisa arvien jaunus konfliktus.

Tā ir nopietna problēma, jo ārsti patiešām bieži sūdzas par pacientu tuviniekiem, kuri lamājas, spļauj, sit vai skrāpē. Te gan ir jānodala divas lietas: viena daļa ir tie pacienti, kuru uzvedībai ir klīniski iemesli, un tā jau ir ārsta atbildība, kā nodrošināties; taču ir arī tādi - gan pacienti, gan radinieki - kuri miesas bojājumus nodara ļaunprātības dēļ. 

Ceturtā prioritāte, ko minēju, ir inovācijas un digitalizācija, un šajā ziņā mūsu slimnīca ir paveikusi milzīgu darbu. Šajā ziņā skaidri esmu pateicis, ka vēlos izveidot visu valsti atverošu informācijas sistēmu, kas gan pacientam, gan ārstam ļautu viegli piekļūt visai nepieciešamajai informācijai, gan arī administrācijai un Finanšu ministrijai saprast, cik tad viens pacients īsti izmaksā. Sākuma soļi šajā virzienā jau ir veikti.

Sākot darbu slimnīcā, kas jūs te patīkami pārsteidza un kas - ne pārāk?

Vēl arvien mani patīkami pārsteidz mūsu ārstniecības un aprūpes līmenis. Ja rodas brīži, kad liekas - nu, ko es te sitos kā pret sienu! -, tad pietiek aiziet aprunāties ar ārstiem, lai saņemtu jaunu iedvesmas lādiņu. Kas ne īpaši patīk... Laikam jau tas, cik maz atbalsta līdz šim ārstniecības un aprūpes personāls ir saņēmis no administrācijas. Tādēļ gribu darīt visu, lai palīdzētu viņiem strādāt patīkamā vidē.

Ko ģimene teica, kad uzņēmāties šo darbu? Dullais, nebāz galvu cilpā?

Pirms tam gan biju mājās ar sievu aprunājies, taču citi īsti nezināja, ka gatavojos kļūt par Austrumu slimnīcas vadītāju, tādēļ pārējai ģimenei tas bija pārsteigums. Ņemot vērā manu iepriekšējo darba pieredzi, atbildība un cerības ir ļoti augstas, un visa ģimene apzinās, ka darba dēļ mājās pavadīšu mazāk laika. Tādēļ varu sievai tikai pateikt lielu paldies, ka viņa man ļauj šo darbu veikt. Starp citu, mana māte ir ārste un medicīnas profesore un savulaik gribēja, lai es kļūstu par ķirurgu. Bet tagad vienās vakariņās sacīja - nu, redzi, tagad tu tomēr esi nonācis medicīnā!

Un kādēļ savulaik neizvēlējāties studēt medicīnu?

Tāda doma kādreiz tiešām bija, taču pēc Rīgas 1. ģimnāzijas beigšanas nospriedu, ka gribu mācīties ārpus Latvijas, un pavērās iespēja studēt Konkordijas universitātē Igaunijā. Tur mācījos uzņēmējdarbības vadību, vēlāk sāku strādāt Deloitte kā konsultants uzņēmumu pirkšanā un pārdošanā, un tad jau profesionālā karjera aizgāja tajā virzienā. Tagad beidzot nonācu medicīnas aprūpē un, lai arī esmu ļoti noguris, tomēr vienlaikus arī priecīgs un pagodināts par šo darbu un sniegtajām iespējām.

Riteņbraukšanai laiks vēl atliek?

Tā tiešām ir mana lielā aizraušanās, turklāt braukšana ar velosipēdu man palīdz sakārtot domas. Trīs 
etras ceļā pavadītas stundas - tas ir diezgan meditatīvs process.

Piedalāties arī sacensībās?

Jā, esmu piedalījies vairākās daudzdienu kalnu divriteņu sacensībās gan Eiropā, gan Āfrikā. Tie ir diezgan smagi braucieni, piemēram, vienās astoņu dienu sacensībās kopējais kāpums ir 18 000 metru, tātad būtībā kā divreiz augšā Everestā un pēc tam lejā. Protams, tādas sacensības ir arī bīstamas, tajās notiek daudz negadījumu, taču man patīk pārvarēt grūtības un, kad esi ticis pāri finiša līnijai, prieks ir patiešām piepildošs. 

Papildus visām citām grūtībām Āfrikas sacensībās droši vien ir arī liels karstums?

Bija dienas, kad no rīta bija desmit grādi, bet dienas vidū jau 35 - 38 grādi. Tas tiešām bija ļoti smagi, īpaši jau mums, cilvēkiem, kuri pie tāda karstuma nav pieraduši. Bet pa vidu jau gadās arī kaut kas patīkams - piemēram, kad esi jau pavisam pārguris, pēkšņi pār galvu pārlido pāvs.

Godalgotajās vietās ir izdevies iebraukt?

Āfrikā kopā ar kolēģi, ar kuru kopā braucām, finišējām pirmajā trīsdesmitniekā savā vecuma grupā - ja ņem vērā, ka tur brauca pasaules spēcīgākie braucēji, mēs ar šo rezultātu bijām ļoti apmierināti. Pirms tam augstākie sporta sasniegumi man ir bijuši autosportā, kur kartingā esmu bijis Latvijas un Baltijas vice
empions, kā arī pārstāvējis Latviju Pasaules kausa sacensībās.

Kur bezkalnu Latvijā vispār iespējams trenēties kalnu sacensībām?

Viens no variantiem ir Siguldas serpentīns - to var izbraukt kādas 15 reizes pēc kārtas. Taču, ja gribi nopietni braukt, ir jādodas uz ārzemēm, lai pierastu pie turienes apstākļiem un ceļu seguma. Tomēr arī tepat Latvijā ir vietas, kas ir brīnišķīgi piemērotas amatieru līmeņa braukšanai, piemēram, Zilie kalni, kur var arī baudīt dabu.

Visu interviju lasi žurnāla "Jauns Ok" februāra numurā.