Sieviete, kas pieveica Laimas slimību ar badošanos
Mišela Sleitere ir amerikāņu literatūrzinātniece, vada "Mayapple" Mākslas un humanitāro zinātņu centru Stemfordā, Konektikutas štatā. Pagājušogad iznāca viņas grāmata "Starving to Heal in Siberia", kurā viņa apraksta, kā ar badošanos izveseļojusies no Laimas slimības. Iepriekš Mišela bijusi tik vārga, ka nav spējusi pat piecelties no gultas, tagad ir pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi, un slimība nav atgriezusies.
Mišelas stāsts:
2012. gadā man atklāja Laimas slimību, un daudzi speciālisti, pie kuriem vērsos, mani lieliski aprūpēja. Diemžēl labāk tāpēc nekļuva.
Gadu gaitā Laimas slimība no manis izsūca visas kaulu smadzenes un izspļāva atpakaļ bezspēcīgu un novājinātu būtni. Vairs nespēju izturēt Sīsifa kauju un katru rītu mosties pilnībā bez spēka. Knapi varēju tikt galā ar visvienkāršākajām ikdienas lietām un tikai tāpēc, lai nākamajā dienā atkal darītu visu to pašu.
Biju izlasījusi visus pieejamos pētījumus, visas veselības grāmatas un medicīnas žurnālus. Biju eksperimentējusi ar savu ķermeni kā ar tādu laboratorijas dzīvnieku, izmēģinājusi visus zināmos un nezināmos ārstniecības līdzekļus – man vairs nebija atlicis nekas, izņemot vienu metodi.
Biju dzirdējusi par krievu ārstu Sergeju Filonovu un viņa sausās badošanās terapiju, kad noteiktu laiku nedrīkst neko ne ēst, ne dzert – pat ne ūdeni. Viņa mājaslapā bija aprakstīts, kā ar deviņu vai vairāk dienu ilgu šādu badošanos viņš bija izārstējis cilvēkus ar dažādām slimībām. Tur bija aprakstīts arī mēnešiem ilgs sagatavošanās process, kad ir pakāpeniski jāievēro arvien ilgāki badošanās posmi, dzerot tikai ūdeni. Taču man nebija šo mēnešu.
Ar sava vīra Dimitrija palīdzību, kurš ir dzimis Krievijā un brīvi runā krievu valodā, mēs sazinājāmies ar Sergeju Filonovu, un ārsts teica, lai iespējami ātrāk braucu uz viņa klīniku Sibīrijā, kamēr tur vēl ir vasara. Un tā augusta vidū ar vīru devāmies uz Krieviju un tālāk – uz Sibīriju.
Dakteris Filonovs izklausīja manu sirdi, nomurmināja kaut ko apstiprinošu un sāka man veikt “aknu masāžu”. Viņš skaidroja, ka šādas masāžas palīdzēs aknām izturēt ekstrēmo detoksifikācijas procesu, ko badošanās bez ūdens aktivizēs.
Tad man lika bankas, par ko zināju, ka tā ir sena ķīniešu dziedniecības metode (un, izrādās, – arī sibīriešu), kā atslogot šūnas un “iztukšot” limfātisko sistēmu.
Filonovs jau bija noinstruējis Dimitriju, ka man katru dienu jānostaigā desmit kilometri un badošanās laikā jāguļ ārā. Tā kā ķermenis netiek barots ne ar ēdienu, ne arī saņem ūdeni, tas uzņem mitrumu no gaisa. Ideālā variantā pacientam badošanās laikā būtu jāatrodas tīrā kalnu apvidū, kur ir upes.
Sākot sauso badošanos, dakteris Filonovs mani aizveda uz īpašu meditāciju vietu mežā, triju upju satekā, – viņš bija pārliecināts, ka meditācija man dos enerģiju. Pavadīju tur vairākas stundas, iedomājoties, kā ieelpoju dziedējošu baltu gaismu. Kad izelpoju, iztēlojos, kā atbrīvojos no slimajām šūnām. Šo meditāciju atkārtoju katru dienu visā badošanās laikā.
Vēlāk šajā vietā tika uzslieta telts, lai es varētu tajā gulēt. Pārsteidzoši, bet, dienām ritot, enerģija atgriezās. Biju apmulsusi – ne ēdu, ne dzēru, katru dienu nostaigāju desmit kilometru, un enerģijas kļuva vairāk. Kā tas iespējams?
Badošanās tuvojās mītiskajai devītajai dienai, un nebiju piedzīvojusi nevienu pašu krīzes mirkli – nekas nesāpēja, nejutos izslāpusi, un nekas manā fiziskajā ķermenī netraucēja. Es gan biju trenējusies šim maratonam, biju iztīrījusi no ķermeņa gana daudz “gruvešu”, lai spētu paciest šo spēcīgo attīrīšanos.
Astotā diena bija ļoti neparasta. Devos laukā miglainajā, saules pielietajā rītā un jutu vairāk enerģijas nekā jebkad iepriekš.
Filonovs mums vairākkārt atgādināja, ka pati kritiskākā atveseļošanās procesā ir devītā diena, jo šajā dienā šūnas pārvēršas par dedzināšanas iekārtām, – viņš to dēvēja par “acidozes krīzi, kas stimulē šūnu iznīcināšanu”. Slimo šūnu sadedzināšana paātrinās, un pacients burtiski uzmirdz. To piedzīvoju arī es.
Brīdī, kad sasniedzu badošanās maratona finišu, man tika sarūpēta auksta ūdens vanna un bija jāiedzer karsts ūdens. Nākamajā dienā drīkstēju izēst bļodiņu brokoļu, burkānu un kartupeļu zupas. Kamēr tukšoju savu bļodiņu, dakteris mani informēja, ka viņam jādodas prom, un viņš gribēja mani apmācīt, lai, atgriežoties mājās, pati spēju tikt galā un pati varu sev veikt arī aknu masāžu. Viņš solīja, ka pilnīgu badošanās efektu varēs redzēt 21 dienas laikā. Tad es būšot “fenomenālā stāvoklī”.
Divdesmit viena diena… Nav jau nemaz tik ilgi. Tad arī tapšot skaidrs, vai Laimas slimība būs pievārēta…
Pirmo reizi pēc vairākiem gadiem lidojuma laikā mani nemocīja sāpes – es nelocījos, krēslā izliecot muguru. Lidostā piekļāvos savam vīram. Viņš pasmaidīja un pacēla mani gaisā. “Tas nostrādāja! Paskaties uz sevi! Es nespēju tam noticēt! Tā tiešām ir patiesība!”
Filonovs bija mani sagatavojis tālākajam procesam un paskaidrojis, ka arī mājās būs jāatkārto deviņu dienu ilga badošanās bez ūdens. Viņš uzsvēra, ka cilvēki mēdz kļūdaini domāt, ka no gadiem ilgušām slimībām var izārstēties, ja vienu reizi īsteno septiņu vai deviņu dienu ilgu badošanos.
Kad atgriezos mājās Berkšīrā, atkārtoju badošanos. Katru dienu devos pastaigās un nakšņoju guļammaisā verandā, kur logu vietās bija siets. Jo vairāk badojos, jo vieglāks bija process, un es kļuvu arvien stiprāka, tomēr dažkārt tāpat gadījās, ka man nebija dūšas.
Kad badojos, mēles sānus noklāja baltas, putojošas gļotas, bet mēles vidusdaļā tās bija līdzīgas lakai, biezas, zirņu zaļā krāsā. Dzelteni gļotu pikuči bija arī uz priekšzobiem – tā bija arī laikā, kad biju Sibīrijā.
Pārtraucu badošanos piecos no rīta, ieejot ledaini aukstā vannā un iedzerot karstu ūdeni. Dzerot ūdeni, gļotu slānis no mēles lēni pazuda, un pēc vairākām dienām atklājās spīdīga rozā mēle.
Visu stāsta versiju vari izlasīt žurnālā "Ko Ārsti Tev Nestāsta" jūlija/augusta numurā.
Kas ir Laimas slimība?
Laimas slimība, ko izraisa baktērija Borrelia burgdorferi (nosaukta par godu pētniekam Villijam Burgdorferam, kurš pirmais to atklāja), ir visplašāk izplatītā vektoru pārnēsātā slimība ASV. Ja cilvēku sakož mikroskopiska ērce, kas pieder pie Ixodus ģints, kura inficēta ar šo baktēriju, pastāv liela iespēja, ka cilvēks ar šo slimību saslims.
Borēlija ir spirohetu dzimtas baktērija, viena no agresīvākajām baktēriju formām. Tās saritinātā forma ļauj tai spirālveidā pārvietoties pa ķermeni, izmantojot sarežģītus veidus, kā iedzīvoties locītavās, šūnās un orgānos un pat šķērsot asins-smadzeņu barjeru.
Ērces sīkais izmērs, kas kavē to atrast laikus, kad tā piesūkusies ķermenim, kā arī neredzamais karš, ko spirohetas vada no iekšpuses, padara Laimas slimību par grūti diagnosticējamu.
Parastie slimības simptomi ietver drudzi, migrēnu, galvassāpes un nespēku un daudziem liek meklēt palīdzību pie medicīnas speciālistiem, taču tie ir raksturīgi arī citām slimībām. Ja cilvēks nekavējoties nodod analīzes un ārstēšana tiek sākta uzreiz, ir lielāka iespēja, ka Laimas slimība varētu tikt pieveikta ar antibiotikām. Ja to neatklāj laikus un slimība paliek neārstēta, gluži kā manā gadījumā, infekcija kļūst hroniska un var izplatīties locītavās, sirdī, smadzenēs un nervu sistēmā.
