Kā izglābt mūsu lielāko orgānu no vēža, un kā to laikus pamanīt

Par saules lomu ādas bojāšanā ir daudz mītu. Arī par ādas uzturēšanu veselu un veselību kopumā. Aplūkosim dažus no izplatītākajiem mītiem un parunāsim par ādas vēža profilaksi un ārstēšanu.

Āda – mūsu lielākais orgāns

Daudzi cilvēki par orgāniem uzskata tikai tos, kas ir ķermenī iekšā – smadzenes, plaušas, sirds utt. –, taču mūsu lielākais orgāns ir āda. Pieaugušajiem tā veido apmēram 15 % no ķermeņa svara, un tās virsmas laukums ir 1,5–2 kvadrātmetri. 

Šis brīnumainais orgāns veic vairākus būtiskus darbus: aizsargā iekšējos orgānus no pārmērīga aukstuma un karstuma, pārāk spēcīgas saules iedarbības un ķīmiskām vielām, ražo aizsargājošo D vitamīnu un pat veido pretmikrobu peptīdus, kuri pasargā organismu no infekcijas. Taču āda arī uzņem triecienus, un ādas aizsardzība, lai vienlaikus saņemtu pietiekami daudz saules gaismas, kas ir vajadzīga labai veselībai, var izrādīties grūts uzdevums. Galu galā mūsu galvenais D vitamīna avots ir saules gaisma, un organisms veido šo būtisko taukos šķīstošo vitamīnu, kad āda ir pakļauta saules stariem.

Pienācīgs D vitamīna daudzums nodrošina veselībai daudz labumu: labāku imunitāti un aizsardzību pret vēzi, zemāku iekaisuma līmeni, labāku kalcija un citu kaulus veidojošo uzturvielu uzsūkšanos, tāpēc svarīgi ir saņemt saules dienas devu – vismaz 20 minūtes atrasties saulē. Taču nedrīkst pārsauļoties, jo tas rada apdegumu, vēzi un citām problēmām.

Uzziežot uz ādas saules aizsarglīdzekli pret kaitīgajiem UVA un UVB stariem, mēs reti kad iedomājamies par iespējami bīstamajām ķīmiskajām vielām, kas no līdzekļa iekļūst ādā. Īpaši problemātisks ir benzols, par kuru zināms, ka tas traucē hormonu darbībai, ko savukārt saista ar vēzi. Sevišķi bīstami ir izsmidzināmie saules aizsarglīdzekļi, kas satur benzolu, un vairāku zīmolu ražojumi pat ir izņemti no tirdzniecības. Žurnālā "Environmental Health" publicēts nozīmīgs pētījums, kurā atklāta īpaša saistība starp benzola ietekmi un paaugstinātu leikēmijas risku. 

Lai saules aizsarglīdzekļa lietošana būtu droša, vajadzētu izmantot tikai līdzekļus, kuru pamatā ir minerāli un kas satur cinka oksīdu. Vēl labāk aizsargāt sevi dabiski, nēsājot cepuri ar platām malām un brīva piegriezuma apģērbu gaišos toņos ar garām piedurknēm.

Laikā no desmitiem rītā līdz četriem pēcpusdienā vēlams neuzturēties tiešā saulē, jo tad UV stari ir visspēcīgākie, turklāt UV stari var izlauzties arī cauri mājas vai automašīnas logiem.

Kā ar ādas vēzi?

Ir divas galvenās ādas vēža kategorijas: melanoma un nemelanoma. Visizplatītākie nemelanomas audzēji ir bazālo šūnu karcinoma un skvamozo šūnu karcinoma jeb plakanšūnu vēzis – šie audzēji ir tā nosaukti, jo parasti sākas bazālajā un skvamozajā ādas slānī.

Bazālo šūnu karcinoma (bazalioma) sastopama daudz biežāk nekā plakanšūnu vēzis, un šie gadījumi reti ir letāli, 6 īpaši, ja diagnoze noteikta agrīni un ārstēšana sākta laikus. No šiem abiem audzējiem plakanšūnu vēzis var augt dziļāk ādā un veidot metastāzes citās ķermeņa vietās.

Melanoma no visām vēža diagnozēm veido 1,7 procentus, un melanoma sākas melanocītos. Tipiski melanomu saista ar pakļautību UV stariem, bet audzējs var veidoties arī ķermeņa vietās, kas ir maz vai nemaz nav atklātas saules gaismai, tostarp uz plaukstām un pēdām, galvas ādā, pirkstu starpās vai uz dzimumorgāniem.

Lai gan lielākā mirstība pēc saslimšanas ar ādas vēzi ir no melanomas, šis audzējs nebūt nenozīmē nāves spriedumu. Ja melanomu agrīni atklāj un ārstē, pirms tā paspēj izplatīties limfmezglos, šo ādas vēža slimnieku piecu gadu dzīvildzes rādītājs ir 99 procenti. Tātad pats galvenais ir audzēja agrīna atklāšana un pacientu tūlītēja aprūpe.

Ādas vēža profilakse

Noteikti būtu jāizvairās no pārsauļošanās un saules apdegumiem, taču starp ādas vēža riska faktoriem sava loma ir arī citiem dzīvesveida apstākļiem. Piemēram, epidemioloģiskie pētījumi vedina domāt, ka melanomai ir saistība ar izjauktu hormonu līdzsvaru, bet hormonu līmeņi ir cieši saistīti ar uzturu, stresu, ķermeņa svaru un noteiktiem medikamentiem.

Lai uzturētu hormonus līdzsvarā un saglabātu labu veselību kopumā, svarīgi ir ievērot veselīgu dzīvesveidu: labi izgulēties, ēst uzturvielām bagātīgu ēdienu, samazināt stresu (piemēram, meditējot) un ikdienā būt fiziski aktīviem.

Pārbaudīšana un novērošana

Ja rodas aizdomas par ādas vēzi (vai jebkuru citu audzēju), varat būt droši, ka jums ir izvēles iespējas attiecībā uz skrīningu un diagnostikas pārbaudēm.

Speciālās asins analīzes

Lai agrīni atklātu vēzi, ļoti efektīvas ir vairākas speciālas asins analīzes. Klasiski onkoloģijā tās maz izmanto, bet mēs savos vēža centros tās lietojam regulāri.

Šeit minētās analīzes var atklāt biomarķierus, kas norāda uz vēža aktivitāti, pirms vēl to atklāj fiziskajās pārbaudēs, ar rutīnas asins analīzēm un diagnostiskās radioloģijas izmeklēšanas metodēm. Tās arī palīdz uzraudzīt terapijas efektivitāti un ievērot gan vispārpieņemtās, gan integratīvās medicīnas protokolus.

Fosfoheksozes izomerāze (PHI), saukta arī par autokrīnās kustības faktoru, ir enzīms, kas iesaistīts anaerobajā vielmaiņā. Tā paaugstināšanās tiek saistīta ar palielinātu audzēja aktivitāti ādas, aknu un citu vēža veidu gadījumā.

Normāls līmenis: 15,6–31,4 U/L

Cirkulējošās vēža šūnas ir vēža šūnas, kas atdalījušās no audzēja un nokļuvušas asinsritē. Slimības atkārtošanās vai metastāzes rodas, kad šīs cirkulējošās šūnas apmetas sākotnējā audzēja vietā vai citos orgānos. Cirkulējošās vēža šūnas var noteikt ar testa RGCC “šķidro biopsiju”.

Normāls līmenis: 0 šūnas/ml

Alfa-N-acetil galaktozaminidāze ir enzīms, kas nomāc Gc makrofāgus aktivējošo faktoru (GcMAF) un traucē makrofāgu ražošanā. Lielākajai daļai vēža slimnieku ir paaugstināts tās līmenis.

Normāls līmenis: zem 0,95 nmol/min/mg

Diagnostiskās radioloģijas izmeklēšanas metodes

Ārstēšanas efektivitātes un vēža stāvokļa uzraudzībā palīdz arī šādi izmeklējumi.

Magnētiskā rezonanse. Izmanto spēcīgu magnētu un radioviļņus, lai atainotu ķermeņa iekšējo uzbūvi. Pacientam bieži jāsaņem kontrastvielas injekcija, un Dr. Konelija iesaka detoksikāciju un helāciju, lai pēc tam to izvadītu.

Datortomogrāfija. Izmanto rentgenstarus un datoru, lai radītu ķermeņa struktūru attēlus šķērsgriezumā.

Pozitronu emisijas tomogrāfija. Lieto speciālu kameru, lai noteiktu radioaktīvas vielas kustību pa ķermeni, koncentrējoties drīzāk uz ķermeņa funkcijām, nevis aplūkojot tā formas, kā to dara abas iepriekšējās metodes.