Latvijas asinsdonori apzinās misiju, ka dzīvību glābšana bez viņiem nebūtu iespējama

Cik Latvijā ir donoru?

Latvijā 2022. gadā bija pēdējos gados lielākais donācijas reižu skaits – vairāk nekā 57 tūkstoši. Tas ir labākais rezultāts kopš 2010. gada, kad donoru skaits katru gadu sāka samazināties. Esam priecīgi, ka neskatoties uz pandēmiju, kas bija izaicinošs laiks, donori ir atgriezušies un to skaits ir lielākais pēdējo gadu laikā. 2022. gadā asinis tika nodotas 57 650 reižu un kopējais donoru skaits bija 32 741.

Tas nozīmē, ka vidēji viens donors gada laikā asinis nodod divas reizes?

Vidēji visvairāk cilvēki asinis ziedo reizi gadā, bet ir arī donori, kas asinis ziedo trīs un vairāk reizes gadā. Pagājušajā gadā 23 cilvēki asinis ir ziedojuši sešas reizes, kas ir maksimāli iespējamais, ko vīrieši donori var gada laikā ziedot. 423 cilvēki ir ziedojuši piecas reizes gada laikā. Vairāk nekā 17 tūkstoši donoru asinis ziedo reizi gadā, bet apmēram astoņi tūkstoši – divas reizes gadā.

Cik cilvēki vidēji dienā nodod asinis?

Dienā vidēji tie ir 100 – 200 cilvēki. Tas ir atkarīgs no tā, vai VADC ir lielie izbraukumi.

Kāds VADC bija Covid pandēmijas laiks?

Pandēmijas laikā, pēc pirmā šoka, mēs smagi strādājam ne tikai ar donoriem, bet arī publiskajām vietām, kur dodamies Donoru dienas izbraukumos. Mums nācās aktīvi stāstīt, ka izbraukums pie donoriem uz skolām, pašvaldībām, bibliotēkām neizskaitās publiskas pulcēšanās vietas un uz donoru pieņemšanās vietām neattiecas pulcēšanās ierobežojumi. Mums nācās skaidrot pašvaldībām, kultūras iestādēm un saņemt arī Veselības ministrijas skaidrojošo vēstuli, ka Donoru dienas ir absolūti nepieciešamas, lai veselības aprūpes sistēma varētu funkcionēt un to nevar uzskatīt par pulcēšanos, ja tiek ievēroti visi nepieciešamie piesardzības pasākumi. Tas bija kopīgs darbs un izpratnes veicināšana.

Uzrunājot donorus ar īsziņu palīdzību, sociālos medijos, radio un televīzijā, arī konkrētu asinsgrupu donorus, mēs uzreiz novērojam konkrētās asinsgrupas donoru pieplūdumu. Donori Latvijā ir atsaucīgi. Jāsaka, ka visā pasaulē uz to arī balstās donoru kustība, ka donori saprot, ka bez viņu palīdzības cilvēku dzīvības mēs neizglābtu. Tā ir apziņa, kas pamatu pamatos uztur donoru kustību.

Ja būtu jāraksturo, kāds ir Latvijas vidējā donora portrets?

Statistiski pēdējos gados nedaudz vairāk nāk sievietes, bet kopumā dzimumu ziņā tas ir līdzīgs skaitlis – apmēram 45% vīriešu un 55% sieviešu. Vidējais donora vecums ir 37,5 gadi. Ir liels gandarījums, ka pēdējo divu gadu laikā ir izdevies par vienu gadu samazināt vidējā donora vecumu. Visa Eiropa pie tās strādā, ka sabiedrība noveco un demogrāfiskā līkne nav iepriecinoša. Tas ir liels izaicinājums un mēs priecājamies, ka mums izdodas kaut nedaudz samazināt vidējo donora vecumu. Donori ir vairāk pilsētu iedzīvotāju, jo arī statistiski vairāk cilvēku Latvijā dzīvo pilsētās. Savukārt attiecibā uz profesijām un nodarbinātību, šādu statistiku mēs neapkopojam un nevaram iezīmēt kādu vidējo profilu. Jāsaka gan, ka donori ir visdažādāko profesiju pārstāvji un es pat teiktu, ka tas ir visu profesiju spektrs.

Vai nav tā, ka tomēr ārstniecības nozarē strādājošie vai tai pietuvināti cilvēki vairāk saprot donoru lomas nozīmīgumu?

Īsti tā nevarētu teikt. Protams, ka mēs rīkojam izbraukumus uz veselības iestādēm un mediķu atsaucība ir, bet kopumā īpašu mediķu pārsvaru donoru vidū es nevarētu atzīmēt. Piemēram, mums par pārsteigumu, kad rīkojām jauniešu kampaņu un izaicinājumu donoriem studentiem “Donoru ceļojošais kauss”, tajā uzvarēja Rīgas Tehniskā universitāte un mazo augstskolu grupā “Turība”.

Nevis Stradiņi?

Stradiņi bija trešajā vietā. Kopumā, protams, mediķi ir atsaucīgi, bet tā, ka šī profesija donoru vidū būtu pārsvarā, tā šobrīd nevarētu teikt.

Vai reģionāli ir jūtamas atšķirības, kuru reģionu cilvēki ir atsaucīgāki?

Arī tā nevarētu teikt. Mēs sadarbojamies ar Latvijas Sarkano krustu un šīs organizācijas cilvēki ir tie, kas organizē donoru dienas reģionos. Tur, kur ir aktīvs cilvēks donoru dienas organizēšanā, iesaistās ar dažādiem bonusiem, kā piemēram, ērtākas vietas atrašana, plakātu izlīmēšana un informācijas izvietošana vietējos medijos, tad novērojam lielāku atsaucību.

Vai daudz potenciālo donoru nākas atraidīt? Kādi ir biežākie iemesli?

Visbiežāk cilvēkus nākas atraidīt, ja asinīs hemoglobīns ir par zemu jeb tā sauktā mazasinība. Hemoglobīna mērījumus kopīgi nosakām ar ārstu un tas pirmkārt jau ir pašu donoru drošībai, ja hemoglobīna līmenis ir zems, tad asinis šajā brīdī ir vajadzīgas pašam potenciālajam donoram. Tad aicinām mainīt ēšanas paradumos, ēst vairāk dzelzi saturošus produktus, iespējams dažkārt ir vajadzīgs kāds vitamīnu papildinājums. Cilvēks tad var atgriezties pēc kāda laika un, ja ar hemoglobīna līmeni viss ir kārtībā, kļūt par donoru.

Tāpat potenciālos donorus var nākties atraidīt veselības stāvokļa dēļ, dažādu medikamentu lietošanas dēļ. Pēc sarunas ar potenciālo donoru ārsts var izlemt, ka cilvēkam ir nedaudz jāuzgaida un šobrīd asinis nodot nevar. Dažkārt, īpaši jauniem cilvēkiem, ir arī vēnu neatbilstība. Reizēm cilvēki tādēļ ir sarūgtināti, ka nododot asinis analīzēm, viss ir bijis kārtībā, taču, ja mums rodas aizdomas, ka nebūs iespējams veikt asinis noņemšanas procedūru, tad nākas atteikt. Jāsaprot, ka, lai arī asins ziedošanas process nav sāpīgs, tas ir ilgāks un vēnai ir jāiztur adata 10-15 minūtes un tas nav kā ar asins analīzēm, kas ir dažu sekunžu jautājums. Tas dažkārt rada sarūgtinājumu. Tāpat pēc tetovējumiem, pīrsingiem un jebkādām manipulācijām ādā, kas var radīt inficēšanās risku, kas tiek pārnesta ar asinīm, piemēram B, C hepatīts vai HIV infekcija, ir četru mēnešu nogaidīšanas periods, pēc četriem mēnešiem var kļūt par donoru. Tā ir piesardzība, kas jāievēro, bet citādi cilvēkiem ar tetovējumiem un pīrisingiem nav ierobežojumu nodot asinis.

Cik bieži nodotajos asins paraugos atklājat šīs infekcijas?

Jā, tās tiek atklātas, bet tie ir apmēram 2% no visām donācijām gadā. Protams, tieši tādēļ, lai arī parūpētos par pacienta drošību, pirms izplatīt sagatavotās asinis no donora, mēs tās pārbaudām uz trīs vīrusiem un vienu baktēriju, kas ir jau pieminētie hepatīta vīrusi, HIV vīruss un sifiliss, kas ir bakteriāla infekcija. Kamēr nav laboratorija devusi atbildi, ka šis paraugs nekādus pozitīvus rezultātus neuzrāda, asins komponents nekur netiek izplatīts. Tikai tad, kad saņemam negatīvus rezultātus. Ja rezultāti ir pozitīvi, tad arī tas nav uzreiz iemesls satraukumam, jo mēs pozitīvos rezultātus sūtam pārtestēt uz references laboratoriju Infektoloģijas centrā. Ja arī tur šis rezultāts ir bijis pozitīvs, tad sūtam pašam donoram vai viņa ģimenes ārstam, atkarībā ko donors anketā ir norādījis, testēšanas pārskatu un aicinājumu papildus izmeklēties. Mēs neesam diagnosticējoša iestāde, var būt daudz un dažādi iemesli, kāpēc tieši šis paraugs ir uzrādījis medicīniski reaktīvu rezultātu un ir pozitīvs. Tāpēc mēs sūtam informāciju pacientam vai ģimenes ārstam ar aicinājumu pārbaudīties, visbiežāk pēc pārbaudes rezultāti ir negatīvi un nekādas inficēšanās netiek atklātas. Mēs diemžēl šo donoru tālāk noraidām, jo nezinām, kādi ir bijuši iemesli pozitīvas rezultātam, kādu organisma reakciju rezultātā paraugs ir uzrādījies pozitīvs.

Vai pandēmijas laikā pārbaudījāt asinis arī uz Covid vīrusu?

Nē, mēs to nepārbaudījām, jo Covid ir gaisa pilienu infekcija, kas nenododas asins transmisijas ceļā. Galvenais kritērijs, kā jebkuram donoram, kas grib ziedot asinis, ir jājūtas veselam. Mēs mērījām temperatūru, bija visi piesardzības pasākumi kā maskas un dezinfekcijas pasākumi. Ja cilvēks bija ar temperatūru vai nejutās vesels, tad asinis ziedot nevarēja. Ja cilvēks pats nejūtas vesels, tad nevar būt donors ne savas veselības dēļ un arī tādēļ, lai pasargātu pacientu, kuram pārlies asinis.

Tāpat piesardzības nolūkos mēs aicinām donorus paziņot un informēt mūs, ja pēc ziedošanas 24 stundu laikā parādās kādas saslimšanas pazīmes. Šīs asinis tad piesardzības nolūkos tālāk neizplatām.

Vai un kā donoru aktivitāte atšķiras sezonāli?

Protams, vasarā, atvaļinājuma laikā, arī pēc svētku un pirms svētku laikā janvārī, donoru aktivitāte samazinās. Arī karsts laiks diemžēl ietekmē donorus, mēs gan cenšamies autobusā nodrošināt kondicionieri, bet ja ārā ir 30 grādi, tad cilvēks jau tā jūtas slikti un kur vēl domāt par asins nodošanu. Mēs tomēr aicinām drosmīgākos nākt un palīdzēt, jo diemžēl, saslimšanas un nepieciešamā palīdzība ir visu gadu un tā nešķiro vai ir atvaļinājums vai pirms svētku laiks.

Kā tiek veidotas rezerves un cik ilgi var uzglabāt asinis?

Nododot asinis, mēs saņemam tā saucamās pilnasinis, kas tiek sadalītas trīs komponentos – eritrocītu masā, trombocītu masā un asins plazmā. To katru pārlej pie dažādām indikācijām. Visbiežāk pārlej eritrocītu masu, kas ir mūsu dzīvības uzturētāji un skābekļa transportētāji, kas visvairāk zūd dažādu asiņošanu rezultātā, bez tiem nevar iztikt. Eritrocītu masas derīguma termiņš ir 35 dienas. Ar trombocītiem ir vēl smagāk – tie ir derīgi tikai piecas līdz septiņas dienas. Plazma savukārt pēc garantijas perioda, kas ir četri mēneši, pēc tam sasaldēta ir derīga trīs gadus.

Attiecībā uz eritrocītiem un trombocītiem, tā arī ir atbilde, kāpēc mēs nevaram rīkot milzīgas kampaņas, kur atnāk ļoti daudz donoru un pēc tam dzīvot mierīgi. Mums asins krājumi ir jāpapildina patstāvīgi un nevaram veidot lielus krājumus, ja tie nav tik daudz nepieciešami, tad krājumiem vienkārši beidzas derīguma termiņš. Eritrocīts kā jebkura šūna mirst, tā dzīves cikls ir 120 dienas un arī mūsu organismā rodas jauni eritrocīti. Arī sagatavotajā maisiņā eritrocīts savu dzīvotspēju samazina, tad pastāv iespēja, ka nevaram tik daudz palīdzēt, jo nepārlejam dzīvotspējīgus eritrocītus, kas spēj veikt galveno funkciju, kas ir skābekļa transportēšana organismā.

Tas nozīmē, ka plazmas krājumi vienmēr ir lieli, bet eritrocīti un trombocīti ir regulāri jāpapildina.

Jā, turklāt plazmu retāk pārlej, jo ir iespējas to aizvietot ar sintētiskiem šķidrumiem. Plazmas galvenās lietas ir tecēšanas, recēšanas faktori, olbaltumvielas, ko var aizvietot ar sintētiski izstrādātiem šķīdumiem, bet eritrocītu un trombocītu gadījumā - pasaules zinātne nav gājusi tik tālu un nav arī indikāciju, ka tuvākā laikā radīsies iespēja, ka varēsim pielietot mākslīgās asinis. Tādēļ bez asins donoriem mēs nevaram iztikt, līdzīgi kā orgānu donoriem. Arī asins pārliešanu var saukt par transplantācijas procesu.

Vai zinātne kādreiz var attīstīties tik tālu, ka spējam radīt mākslīgās asinis?

Mēs uz to ceram. Zinātne strauji attīstās, ir mākslīgais intelekts, lidojam uz Mēnesi, bet šajā jomā progress nav sekmējies. Vienā ziņā tas arī ir labi, jo parāda cik cilvēks ir unikāls pēc savas būtības, ka visu mēs mākslīgi uzražot nevaram. Pat lielos orgānus mēs varam sākt mākslīgi sintezēt, bet attiecība uz asinīm un eritrocītiem tas nav tik vienkārši. Tāpēc arī pastāv donoru kustības, jo donori apzinās, ka šī ir tā joma, kur cilvēks var reāli palīdzēt ar tik vienkāršu lietu, ja viņa veselības stāvoklis to atļauj.

Kas ir lielākie asins ņēmēji un kā šos resursus jūs sadalāt?

Lielākie asins komponentu patērētāji ir mūsu lielākās slimnīcas – Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca un Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, kā arī Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Visbiežāk asinis pārlej pie dažādiem apdegumiem, pie lielām orgānu transplantācijas operācijām – sirds, aknas, nieres. Protams, ārstu kompetence un tehnoloģijas uzlabojas un daudzviet operāciju laikā izmanto paša pacienta asinis, kuras attīra un atgriež pacientam atpakaļ. Lai arī tehnoloģijas attīstās, bieži tomēr pēcoperāciju periodā ir nepieciešamas asinis pārliešanas. Traumas, avārijas ir otra lielā grupa, kad ir straujš asins zudums un asinis ir jāpārlej. Dzemdniecībā, diemžēl, ir situācijas, kad notiek placentas atslāņošanās un strauji zūd liels asins daudzums. Tāpēc dzemdību nodaļās vienmēr ir jābūt svaigām asins komponenšu rezervēm pieejamām. Tas ir minūšu jautājums, lai mēs izglabātu gan māti, gan mazuli. Arī onkohematoloģija, pie asins vēža saslimšanām, onkoloģiskām saslimšanām, kas ir hroniskas un audzēju izplatīšanās dēļ ir asins zudums, tad asins pārliešana spēj uzlabot cilvēka veselības stāvokli un cilvēks spēj labāk cīnīties ar saslimšanu.

Kā mēs to sadalām? Katrā slimnīcā, kurā vispār notiek kāda ķirurģiska aktivitāte, ir asins kabinets. Valstī šobrīd ir 53 asins kabineti un tam ir vadītājs, kurš plāno darbību un asins krājumu rezerves. Šī plānošana notiek sadarbībā ar ārstiem, plānojot operācijas. Asins kabinetu vadītāji tad arī ir tie, kuri pasūta Asinsdonoru centrā krājumus un organizē slimnīcas apgādi ar asins komponentēm. Mēs esam centrālā banka.

Ja runājam par asins ņemšanas vietām, tad Rīgā tas notiek mūsu centrālajā birojā Sēlpils ielā 9, Iļģuciemā, kā arī Saktas filiālē un mūsu filiālē Gaiļezera slimnīcā. Reģionos pastāvīgas asins ziedošanas vietas ir Daugavpils, Rēzeknes, Jelgavas, Valmieras un Liepājas slimnīcās. Tur donori var doties un nodot asinis. Mēs braucam arī uz citām slimnīcām, uz Jēkabpili, Ventspili, bet tās ir atsevišķas asins ziedošanas dienas, kas iepriekš ir izziņotas. Tāpat mums ir izbraukumi – mums ir lielais autobuss, kas brauc par Rīgu, piemēram, uz stāvvlaukumiem pie lielveikaliem. Tāpat VADC rīko iekštelpu izbraukumus, kur dodamies ar savu aprīkojumu un brigādi. Iekštelpu izbraukumi visbiežāk notiek dažādos kopstrādes birojos, kultūras namos, bibliotēkās utt. Esam priecīgās gaidās, jo tuvāko nedēļu laikā mums piegadās jauno mobilo donoru autobusu, kas būs mazāks nekā esošais un pilnībā elektroauto. Ar jauno mobilo autobusu varēsim, piemēram, iebraukt arī Vecrīgā, kur ar lielo autobusu ir grūti izgrozīties. Daudzi uzņēmumi telpas šobrīd samazina, ekonomē un izmanto mazākus birojus, tādēļ iekštelpu izbraukumi mums daudzviet kļūst problemātiski, bet uzņēmumi labprāt saka, lai braucam, ar mobilo autobusu. Tas nozīmē, ka šobrīd varēsim paplašināt pieejamības zonu. Mēs aicinām nākt pie mums, bet, ja cilvēkam nav savs transports, nav laika atbraukt, tad cenšamies ar mobilajiem izbraukumiem nokļūt pēc iespējas tuvāk donoriem. Izbraukumos pagājušajā gadā asins ziedojuši 49,7% donoru. Tas nozīmē, ka pusi no visiem asins krājumiem mēs iegūtam izbraukumos. Arī mūsu Latgales filiāle, kas ir Rēzeknē dodas izbraukumos, viņiem ir autobuss pa Latgales reģionu, savukārt no centrālā biroja mēs cenšamies nosegt Rīgas reģionu, Vidzemi un Kurzemi.

Vai asins krājumu papildināšanai/nodrošināšanai ir sadarbība ar citām valstīm, piemēram, Baltijas līmenī? Tas laikam likumā nemaz nav atļauts, bet vai par to tiek domāts?

Tas šobrīd pēc Latvijas likumdošanas nav atļauts, bet par sadarbību starp valstīm tiek runāts. Dažkārt sadarbība ir nepieciešama, ja ir nepieciešamas ļoti, ļoti retas asinsgrupas asinis. Mums līdz šim nav bijusi tāda situācija un mūsu likumdošanā ir noteikts, ka asins komponentes mūsu valstī neieved un neizved. Savukārt Ukrainas kara sakumā, lai būtu tādas iespējas, tika mainīti Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka, ka ar valdības īpašu atļauju var atļaut šo procesu. Ukrainas gadījumā cilvēki bija gatavi ziedot, bet jāsaka, ka Ukraina ir pārāk tālu un asins komponenti nebija nepieciešami. Tas ir transportēšanas jautājums. Mēs konsultējāmies arī ar Poliju un viņi teica, ka ukraiņiem pašiem aktivitāte bija liela, donoru pietika, bet nebija resursu, tādēļ mēs palīdzējām ar asins maisiem, krēsliem, svariem. Mēs palīdzējām ar mobilo aprīkojumu asins savākšanai, bet ne ar pašiem asins komponentiem, jo mums to ir tik daudz, cik pašiem nepieciešams. Protams, ja mēs aicinātu, donori atsauktos, bet ir transportēšanas jautājumi - asins derīguma termiņš, transportēšanas temperatūra, jo katram komponentam ir sava temperatūra, kādā tā jātransportē, kādam ir sasaldētā formā, kādam istabas temperatūrā, ledusskapja temperatūra, ļoti dažādi. Nodrošināt transporta kastes, somas un pārliecināties, ka visu šo garo ceļu asins komponenti ir pareizi transportēti un galā ir vēl aizvien tādā pašā stāvoklī, lai varētu glābt dzīvības, tas ir ļoti sarežģīti. Jebkurā gadījumā valdība mainīja šo regulējumu, un, ja ir nepieciešams, tad ar Ministru kabineta lēmumu, mēs varam palīdzēt starpvalstu līmenī.

Attiecībā uz retajām asinis grupām mums palīdzība no citām valstīm nav bijusi nepieciešama un, iespējams, tas tādēļ, ka mums etniskā dažādība Latvijā nav tik liela, lai mums būtu ļoti reti asins apakštipi. Asins piemeklē ne tikai pēc grupām, bet ar sarežģītākiem fenotipiem, ne vienmēr viss der donoram, pat ja grupa atbilst. Tie ir sarežģīti procesi, kuriem seko līdzi mūsu ārsti, kuri ir specializējušies imūnhematoloģijas jomā.

Kuras grupas asins Latvijas donoriem ir izplatītākās un kuras grupas donorus jūs vienmēr gaidāt pie sevis?

Ir četras asins grupas: 0, A, B, un AB grupa. Katrai no šīm grupām ir rēzus pozitīvs un rēzus negatīvs, tas nozīmē, ka kopumā ir astoņi dažādu grupu veidi un katram ir nosacījumi, kuru grupu pacientiem var kādas grupas pārliet. Visuniversālākā ir 0 grupa rēzus negatīvs, tā ir asins grupa, kuru var pārliet visām citām asins grupām, bet tajā pašā laikā šīs asinis grupas pacients var saņemt tikai 0 rēzus negatīvo asins grupu. Viņam der tikai viņa grupa, bet viņa asinis der pilnīgi visām citām grupām. Visbiežāk Latvijā sastopama ir A grupa rēzus pozitīvs un 0 grupa rēzus pozitīvs, retākā ir AB grupa rēzus negatīvs un arī pasaulē AB grupa ir retākā.

Taču jāsaka, ka tajā brīdī, kad smagā situācijā ir konkrētās grupas pacients un viņam vajag daudz asinis, tad krājumi strauji tukšojas un vajag tieši šo grupu. Tas ir ļoti mainīgi. It kā, ja konkrētās asins grupas ir vairāk, tad to arī vairāk vajag, bet, ja ir pacients ar retu asins grupu, tad vajag to, bet donoru ar šādu asins grupu ir mazāk. Realitātē mēs dažkārt neaicinām visus donorus, bet aicinām jau konkrētu grupu donorus, nosūtot īsziņu, ja donors to ir atļāvis. Kopumā situācija ir ļoti mainīga - ja šodien ir tā, tad rīt var būt pilnīgi pretēji. Tādēļ es arī vienmēr aicinu, pirms doties ziedot asinis, aplūkot mājas lapu donors.lv, kur ir informācija kādas asins grupas “stabiņš” ir tukšāks. Ja tieši šodien, jūsu grupas “stabiņš” ir pilns, tad vērtīgāk būtu nākt kādu citu dienu.

Kas cilvēkus motivē ziedot asinis? Vai "labumi" (brīvdiena, simboliska samaksa), ko cilvēki saņem pēc asins ziedošanas ir pietiekami?

Mēs to negribētu saukt par samaksu, bet transporta kompensāciju. Jāsaka, ka mēs esam viena no retajām Eiropas valstīm, kur šāda veida kompensācija vispār pastāv. Pasaules veselības organizācijas sauklis un motīvs ir, ka par donora asinīm nevar samaksāt un dzīvības cena nav aprēķināma. Asins ziedošanai ir jābūt no sirds, apziņai, ka esmu gatavs palīdzēt no sirds, neprasot, kas man par to būs. Donoru kustība nekādā gadījumā nevar pārvērsties par iespēju nopelnīt, jo tad tam zūd jēga. Tad arī var rasties situācija, ka donori ne vienmēr ir ar labāko veselības stāvokli, kas var kaitēt pacientam. Mums ir transporta kompensācija, kas ir 4,27 eiro, ir vēl pašvaldība, kas kaut ko papildus piemaksā, piemēram, Rīgas, Daugavpils pašvaldība un citas. Tas vairāk ir papildus bonuss, un no tās donors var arī atteikties. Mēs negribētu, ka tas būtu galvenais motivējošais faktors, jo tā tam nevajadzētu būtu. Latvijā šī kompensācija ir vēsturiski iesakņojusies, bet, piemēram, Lietuvā un Igaunijā tādas kompensācijas nav.

Būtisks motivējošs faktors nenoliedzami ir brīvdiena, kas ir noteikta Darba likumā. Tas arī ir papildus bonuss, lai uzturētu donoru kustību, bet arī šādi bonusi nav daudzās citās valstīs un Latvija pat varētu teikt, ka ir vienīgā. Asins ziedošana ir brīvprātīgs ziedošanas žests.

Protams, mēs mēģinām arī sagādāt donoriem dažādus pārsteigumus, daudziem uzņēmumiem atbalstīt VADC ir viens no korporatīvās sociālās atbildības veidiem un esam par to ļoti priecīgi un pateicīgi. Tas nozīmē, ka varam ar dažādiem suvenīriem iepriecināt donorus, piemēram, tie var būt vitamīni, bezmaksas kafija vai roku krēms. Tās ir sīkas lietas, bet tomēr rada prieku un to mēs noteikti negribētu uzskatīt par pievilināšanas faktoru vai galveno motivāciju. Donoru kustība tomēr ir apziņa, ka cilvēks var īsā laikā izdarīt labu darbu un izglābt dzīvības, mēs to nekad nevaram nenovērtēt vai par to jebkādā veidā samaksāt.

Katru gadu rīkojat arī kampaņas jauniešu piesaistīšanai donoru kustībai? Vai atsaucība pieaug? Kāda ir šo kampaņu ilgtermiņa ietekme - cik daudz jauniešu kļūst par regulārajiem ziedotājiem?

Jaunieši vecumā no 18-25 gadiem no kopējā donoru skaita ir 14%. Pēdējo gadu laikā šis procents par vienu procentu ir pieaudzis. Mēs par to ļoti priecājāmies un secinām, ka tas varētu būt mūsu rīkoto kampaņu rezultāts. Mūsu populācija līdzīgi kā visur Eiropā noveco un mums ir jādomā, kā piesaistīt jaunus cilvēkus donoru kustībai. Jauniem cilvēki ir nedaudz atšķirīgs pasaules redzējums, iepriekšējā pieredze un zināšanas. Ir jāmeklē un jāatrod veidi, kā uzrunāt jauniešus un stāstīt par donoru kustību, piemēram, caur sociāliem medijiem, influenceriem, atraktīvām kampaņām, Mēs nevaram uzskatīt, ka visi jaunieši par to zina. Dažkārt nezina pat pamata lietas, ka asinis vispār var pārliet, asinis var nodot, ka ir asins grupas. Tie ir pamata jautājumi, kas jāskaidro, kad asinis var nodot, cik bieži, kā var nodot, kāpēc nevar nodot. Mums ir jāmēģina uzrunāt ar pozitīviem influenceru piemēriem, un redzam, ka tas strādā. Tādēļ arī rīkojām kampaņu “Asins draugi”, kad asinis var nākt nodot kopā ar draugu, lai varētu viens otru atbalstīt un iedrošināt. Nereti jaunieši arī baidās, kas ir tikai dabiski. Liekas, ka tas ir sāpīgi un sarežģīti, bet, vienreiz atnākot, īpaši draugu kompānijā, izrādās, ka pati procedūra ir ļoti vienkārša, nav sāpīga un aizņem mazāk nekā 15 minūtes. Mums galvenais uzdevums ir iedrošināt jauniešus spert pirmo soli.

Mēs vēl nevaram īsti novērtēt statistiku, bet redzam, ka donori, kas pirmo reizi atnākuši pirms diviem gadiem, ir kļuvuši par regulāriem donoriem. Par to esam ļoti priecīgi.

Kā VADC veidojas sadarbība ar uzņēmumiem - cik atsaucīgi ir uzņēmumi, iesaistoties kampaņās? Vai jūs paši uzņēmumus uzrunājat?

Mēs, protams, arī paši uzrunājam uzņēmumus un esam ļoti pateicīgi tiem, kuri atsaucas un sadarbojas. Ja runājam par uzņēmumu atsaucību, tad tā ir arī ļoti svarīga, lai organizētu donoru izbraukuma dienas. Mēs braucam uz bankām, lielajiem uzņēmumiem. Mēs esam priecīgi, ja sadarbības izdodas. Jāsaka, ka dažkārt tomēr neizdodas un pie tā mums ir jāpiestrādā. Ir atsevišķas situācijas, kad uzņēmuma vadītājam liekas, ka uzņēmuma darbs tad ir traucēts. Tie ir atsevišķi gadījumi, par kuriem ir ļoti skumji, ja tādi ir. Pie tā ir papildus jāmēģina strādāt ar izskaidrojošo darbu, ka tas tiešām ir ļoti būtisks sociālās korporatīvās atbildības solis uzņēmumiem iesaistīties donoru dienās un palīdzēt nedomājot par to, ka darbiniekiem būs brīvdienas. Novērojumi arī liecina, ka uzņēmumos, kur vadātāji paši ir donori, atsaucība ir liela un tur viss notiek. Tā arī rodas izpratne par donoru kustību, ja cilvēkam pašam vai kādam tuviniekam ir nācies saņemt atbalstu un asins pārliešanu vai ir redzēts, ka tas ir glābis dzīvības. Tad parasti nav jautājumu un cilvēks aktīvi iesaistās donoru kustībā un palīdz to organizēt.