Ne visas "vecuma kaites" izpaužas tikai cienījamos gados. Neiroloģe atklāti par simptomiem un slimībām, kas skar arī jaunus

Kad cilvēkam ir vajadzīgs neirologs?

Ir tāds priekšstats, ka daudzas slimības nāk no nerviem, un tad pirmais ir neirologs. Bet noteikti ir daudzas lietas, ar kurām nevajadzētu uzreiz skriet pie neirologa, muguras sāpes, piemēram. Īstenībā sākt vajag ar ģimenes ārstu. Ir lietas, ko ģimenes ārsts var izmēģināt, un pie neirologa jāiet, kad ģimenes ārsts netiek galā, kad ir kaut kas specifiskāks.

Bet noteikti pie neirologa jāiet cilvēkiem, kuriem ir kādas problēmas sajūtās, kā pārvaldīt savu ķermeni. Neiroloģija nav tikai bīstamas, dzīvību apdraudošas slimības, kad brauc ar ātro palīdzību uz slimnīcu, – insults, epilepsijas lēkmes, pēc kurām noteikti atvedīs uz uzņemšanas nodaļu. Bieži vien var parādīties, piemēram, nesaprotami notirpumi noteiktās ķermeņa daļās: vienā rokā, vienā kājā. Tas liecina, ka iesaistās nervu sistēma. Tad jāiet pie neirologa un jāskatās, vai tas ir kaut kas vienkārši atrisināms vai sarežģītāks. Vai, ja parādās vājums – nevis vispārējs vājums, ko mēdz izjust pie pārslodzēm vai sirds problēmām –, bet, piemēram, ir grūtāk darbināt vienu roku. Viss kārtībā, bet viena roka līdz galam neklausa – tas liecina par to, ka iesaistās nervu sistēma, ir bojājums ļoti specifiskā sadaļā, un tad ir jāskatās, kas to varētu izraisīt.

Daudzas lietas, kas saistītas ar nervu pārvaldīšanu, – tā ir nervu sistēma. Mums, neirologiem universitātes slimnīcās, ir privilēģija subspecializēties noteiktā neiroloģijas tēmā, jo nozare ir ļoooti plaša. Mana subspecializācija, ar kuru man patīk strādāt, kurā vairāk iedziļinos, ir tā sauktie kustību traucējumi.

Divas lielās grupas, ko atpazīst cilvēki, ir – viena tā sauktie lēnīgākie pacienti, kuriem kādu iemeslu dēļ ir kļuvis grūtāk veikt kustības, sākt kustības, un tās parasti ir Pārkinsona tipa saslimšanas. Otra grupa – tie pacienti, kuriem parādās liekas kustības. Cilvēks pats nespēj to kontrolēt, nesaprot, no kurienes tas. Viena no tādām ir distonija – cilvēka gribai nepakļauti veidojas kustības. Ļoti bieži tādas ir kakla daļā, piemēram, galva griežas uz vienu pusi, kaut gan cilvēks pats to negrib, un to bieži pavada arī galvas rauste. Vai spontānas, neparedzamas kustības ar rokām, kā tas varētu būt horejas gadījumā. Lūk, tās jau ir daudz specifiskākās lietas, kur noteikti tikai neirologs var palīdzēt.

Sāpes un citas vispārējas lietas nebūtu primārais, ar ko steigties pie neirologa. Muguras sāpēm, piemēram, bāzes lietas var darīt ģimenes ārsti. Daudz ko var atrisināt fizioterapeiti. Ja fizioterapija nepalīdz vai pievienojas kādas tirpšanas, tad gan jāmeklē neirologs.

Bieži vien sāpju gadījumos palīdz algologi, kas ir sāpju speciālisti un veic daudz specifiskākas manipulācijas. Daļa neirologu papildus specializējas algoloģijā, bet kopumā tas tiek nodalīts.

Cilvēkiem, kuri kustas lēnāk, tas ne vienmēr tā notiek sāpju dēļ?

Nē. Sāpes dažreiz var būt pavadošas, bet kopumā ne. Cilvēki kļūst lēnīgāki un ļoti bieži paši saka – tas jau vecuma dēļ. Protams, ar gadiem zināms lēnīgums parādās, tas ir normāli, bet, ja, teiksim, gada laikā cilvēks pēkšņi konstatē, ka savu darbu vai ikdienas darbības veic divreiz, trīsreiz lēnāk, tā nav normāla novecošana. Jāskatās, vai nav Pārkinsona slimība vai citi parkinsonisma veidi, kuru dēļ cilvēks kļūst lēnāks.

Vēl viena svarīga lieta – novecojot kļūstam lēnāki, bet tāpēc mums nav grūtības veikt kādus sīkās motorikas darbus. Cilvēkiem, kam parādās parkinsonisma izpausmes, mainās, piemēram, rokraksts, ir grūti veikt sīkās kustības ar rokām – ir grūtāk sapogāt pogas, visi muskuļi ir kā savilkti un nespēj sākt šīs kustības.

Starp tiem, kuriem kustību par daudz un tās ir liekas, var būt arī jaunieši? Nesen tieši skatījos filmu par slaveno dziedātāju Billiju Ailišu, un viņa runājot pēkšņi izdarīja liekas kustības ar galvu uz sāniem tā, ka intervētājs apjuka, kas notiek.

Viņai ir Tureta sindroms.

Mēs noteikti neārstējam cilvēkus, kuri paliek lēnīgāki vecuma dēļ. Bet tas pats parkinsonisms – tas ir populārs mīts, ka šī slimība skar tikai vecus cilvēkus. Tā nav. Visi zina filmu “Atpakaļ nākotnē” – Maikls Džei Fokss, filmā jaunais vīrietis, kurš ceļoja pie saviem vecākiem uz pagātni. Viņš ap 28 vai 29 gadiem sāka ievērot periodisku trīci un savilkumu vienā ķermeņa pusē. Trīsdesmit gadu vecumā viņam diagnosticēja agrīnu parkinsonisma slimību, un viņš ir zināmākais gados jaunais Pārkinsona slimības pacients. Vēl ir bokseris Muhameds Ali, bet tas ir cits gadījums – daudz galvas traumu. Bet šim jaunajam aktierim, kam visa dzīve bija vēl priekšā, sākumā, protams, to bija grūti pārdzīvot, toties tagad viņš ir viens no zināmākajiem Pārkinsona pacietiem, ir Amerikā izveidojis milzīgu fondu. Un viņš ar šo slimību dzīvo jau 30 gadus. Tas nav viegls ceļš, bet ir izdarāms.

Protams, lielāka iespēja ir neirodeģeneratīvās saslimšanas dabūt lielākā vecumā, bet tas “lielāks” arī ir nosacīti, jo tie ir 50–60 gadi, pirmspensijas vecums. Un tie ir darbspējīga vecuma cilvēki, kuri kustību ierobežojumu dēļ nespēj tikt galā ar darbu.

Otra grupa – ar liekajām kustībām vai ar distonijām. Tipiskais vecums fokālajai distonijai sākuma stadijā ir 30–40 gadi.

Tureta sindroms – tiki, kādi ir pieminētajai dziedātājai Billijai Ailišai, – tas parasti sākas bērnībā. Daļai pieaugušo no bērnības iet līdzi. Gan distonija, gan Turets – tās nav dzīvību apdraudošas slimības. Bet, strādājot ar šiem cilvēkiem, varu teikt – sabiedrība ir ļoti aizspriedumaina. Ja cilvēkam ir vizuāls defekts, viņus ļoti bieži izstumj no sabiedrības. Tā pati Billija Ailiša, esmu vairākkārt lasījusi par viņu – viņa ilgi slēpa faktu, ka viņai ir Turets. Sākusi runāt par to tikai tagad, bet dzīvo ar to visu mūžu. Viņa arī noteikti izjuta spriedzi – kāds par to runās, aizrādīs, smiesies. Jo no malas tas dažreiz var izskatīties muļķīgi.

Katrs gadījums ir atsevišķs, izpausmes ir dažādas, arī acu mirkšķināšana var būt viena no pazīmēm, arī galvas kustības, rokas kustības, arī skaņas, ko cilvēki mēdz izdot. Tas, protams, rada diskomfortu.

Billijai Ailišai varbūt nav visas pasaules naudas, taču viņai naudas ir daudz. Un vienalga ir neizārstēts Tureta sindroms. Cik lielas cerības ir no kā tāda atbrīvoties?

Par ārstu strādājot, esmu sapratusi interesantu lietu – par naudu veselību nenopirksi. Var būt visas pasaules nauda, sakari – “es pazīstu to un to” utt., bet slimībai ir, godīgi sakot, vienalga, ko tu pazīsti. Kas attiecas uz kustību traucējumiem – gan parkinsonisms, gan horeja, gan tiki –, bieži vien tos nevar izārstēt. Pārkinsona slimību nevar izārstēt, distoniju nevar izārstēt, bet ir lietas, ko varam darīt, lai mēģinātu menedžēt simptomus. Pārkinsona slimības gadījumā tie ir dažādi medikamenti, advancēta terapija, teiksim, dziļā smadzeņu stimulācija, bet nekas neaptur slimību. Tā tik un tā progresē. Arī Maiklam Džei Foksam ir “visa pasaules nauda”, iespēja to ieguldīt pētījumos, bet slimība ir un progresē. Taču ir laika periods, kurā ar medikamentiem varam uzlabot dzīves kvalitāti.

Arī par Turetu – ir medikamenti, arī psihoterapija un vēl viss kas, ar ko varam mēģināt palīdzēt pacientam tikt galā, padarīt simptomus vieglākus. Bet ne viss strādā visiem. Kādam palīdz vairāk, kādam mazāk, un ir jāsadzīvo ar šiem simptomiem daļēji vai pilnībā.

Fokālās distonijas, ko jau pieminēju, ir tas, kad notiek patvaļīgas kustības ar kaklu vai ar acīm, piemēram, cilvēkam ļoti spēcīgi veras ciet acis, viņš pats nevar tās noturēt vaļā. Tas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti, jo cilvēkam, braucot pie stūres, var aizvērties acis ciet, un viņš neko neredz. Tādā gadījumā mēs arī nevaram izārstēt, bet varam simptomus samazināt, piemēram, veicot botulīna toksīna injekcijas.

Tā ka iespējas ir dažādas. Bet ir daļa pacientu, kuriem diemžēl nepalīdz nekas. Un vēl ir tas, kā mūsu sabiedrība izturas pret pacientiem. Varu pateikt, ka daudzi mani pacienti baidās iet ārā. Jo, lietojot medikamentus, mājās viss ir kārtībā – parkinsonisma pacients lieliski tiek ar visu galā, viņam nekas netrīc, viņš darbojas, terapija strādā labi. Bet, tiklīdz jāiet ārā, viņš sāk satraukties, ka kāds ieraudzīs, ka viņam periodiski patrīc roka, uz viņu skatīsies, par viņu runās, un attiecīgi visi simptomi kļūst spēcīgāki, jo ir panika. Tas pats ir ar distonijas pacientiem – viņiem bieži ir galvas pozicionēšanās, kuru mēdz pavadīt galvas trīce. Un viņi baidās strādāt, pacients, kurš ir pārdevējs, saka, ka nevar iet uz darbu, jo klienti skatās, kaut ko sāk runāt, rakstīt sūdzības, pat to, vai šī darbiniece spēj veikt savu darbu… Jā, viņa spēj veikt darbu!

Tas ir ļoti smags jautājums. Kad viss ir labi, tev liekas, ka tas, kā cits cilvēks izskatās, par to var smieties vai aizrādīt. Bet mums nevienam nav tiesības uz to. Jo, pirmkārt, tu nezini, kas tevi pašu var piemeklēt. Otrkārt, ir daudzas neiroloģiskas saslimšanas, kas neietekmē cilvēka spriestspēju, domāšanu, un viņš ar prātu var ļoti labi strādāt. Jā, viņam ir fiziski kāds ierobežojums, bet viņš var strādāt! Tā ir lieta, par kuru ir jārunā, jo mēs paši, līdzcilvēki, padarām šos pacientus vēl slimākus, izolējam no sabiedrības. Ja tā vietā nodrošinām viņiem labu aprūpi, regulāru piekļuvi medikamentiem vai pieminētajām botulīna toksīna injekcijām, viņi lieliski spēj strādāt, menedžēt savu dzīvi, un viņiem ir daudz labāk.

Neiroloģijas pacientu skaits pieaug?

Kā kurā neiroloģijas subspecialitātē. Neiroloģija noteikti ir viena no zinātnēm, kurā pēdējos simts gados daudz kas kļuvis skaidrāks.

Kas attiecas uz asinsvadiem – cerebrovaskulārajām saslimšanām, kas ir, piemēram, insults, te skaits būtībā nemainās. Asinsvadu slimības ir un diemžēl nemazinās, neskatoties uz to, cik plašas ir sirds veselības kampaņas. Insultu jau varētu novērst, ja mēs nopietnāk attiektos pret spiediena korekciju. Bieži, ja ir augsts spiediens, ārsti dzird tekstu: “Es jau nejūtos slikti, kāpēc man jālieto zāles?” “Nejūtos slikti” ar spiedienu 170?! Un tad nonāk uzņemšanas nodaļā, jo nekustas puse ķermeņa, ir noticis insults. Tās ir sekas šīm neārstētajām lietām.

Kas attiecas uz neirodeģeneratīvajām saslimšanām, piemēram, Pārkinsona slimību, ir tendence, ka tās pieaug. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo tās ir izplatītākas, un principā tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam šo pacientu skaits var pat trīskāršoties, jo sabiedrība noveco. Tas savukārt ir slogs ekonomikai. Tie ir darbspējīgi cilvēki, kaut arī otrajā dzīves pusē, un viņi vairs nevar strādāt. Īpaši, ja mēs viņiem nenodrošinām piekļuvi ārstēšanai, ārstiem, lai varētu piemeklēt medikamentus, katram individuālu shēmu. Tas prasa laiku – biežāk ir jāiet pie neirologa, lai sakārtotu šo režīmu, lai var turpināt strādāt, dzīvot.

Tāpat pie visām neiroloģiskajām saslimšanām ir ļoti svarīgi būt fiziski aktīviem – sports un rehabilitācija, protams, neizārstē slimību, bet ļoti labi palīdz menedžēt simptomus. Vai pēc insulta uzlabot kustības. Tas arī pie mums ir ierobežotā pieejamībā. Pieprasījums ir daudz lielāks, nekā finansiāli spējam nodrošināt.

Kuras neiroloģiskās saslimšanas cilvēks nekādi nevar novērst, kas ir iedzimts? Un kuras var novērst ar dzīvesveidu?

Ar dzīvesveidu noteikti var novērst tā sauktās cerebrovaskulārās vai kardiovaskulārās, kas saistītas ar sirds asinsvadiem, – tie ir insulti. Novērst, samazināt riskus, mainot savu dzīvesstilu, pievēršot uzmanību asinsspiedienam, sirdsdarbībai.

Pārējās tīri neiroloģiskās saslimšanas – demielinizējošās saslimšanas, neirodeģeneratīvās, neiromuskulārās – tās mēs īsti nevaram paredzēt, līdz ar to nevaram ietekmēt. Tā diemžēl ir veiksmes loze.

Nav pat iedzimtība?

Jā. Vai nu būs, vai nebūs. Neiroloģijā ir daudz autoimūno saslimšanu. Protams, varam diskutēt, kāpēc vienam cilvēkam parādās, piemēram, miastēnija, citam neparādās. Tur ir daļa ģenētikas, bet ne visi gadījumi. Daudzi vienkārši parādās dzīves laikā. Ja ir viena autoimūnā saslimšana, ir liela iespēja, ka būs cita. Ir jautājums, kāpēc tās vienam cilvēkam ir vispār sākušās, bet citam ne. To nevar atbildēt.

Tas pats ir ar neirodeģeneratīvajām saslimšanām, šīs saslimšanas tiek uzskatītas par multifaktoriālām. Loma ir arī ģenētiskajai daļai, kas tiek nodota, bet kaut kāda daļa ir vides un dzīves faktori, kas ietekmē, bet kurus mēs īsti nezinām, kas tie ir. Cilvēkiem dzīvojot it kā vienādos apstākļos, vienam attīstās, piemēram, Pārkinsona slimība, citam neattīstās.

Tagad daudzās medicīnas nozarēs, ne tikai neiroloģijā ir ļoti populāri pētīt zarnu mikrofloru. Tā ir ļoti liela karaļvalsts cilvēka organismā, un skaidrs, ka kaut kam tik milzīgam ir ietekme uz mūsu organismu. Un neiroloģijā ir daudzas saslimšanas, kur ir skaidrs, ka šo slimību grupu pacientiem ir noteiktas izmaiņas zarnu mikroflorā, kas atšķiras no veselajiem kontroles grupas cilvēkiem. Tāpēc noteikti ir skaidrs, ka zarnu mikroflora ir iesaistīta, bet atvērts ir jautājums, kas ir pirmais. Vai mainās zarnu mikroflora, un tas veicina noteiktas neiroloģiskās saslimšanas attīstību, vai tomēr kaut kas cits rada izmaiņas organismā, kas izraisa šo neiroloģisko saslimšanu, un tas savukārt ietekmē zarnu mikrofloru. Ja uz šo jautājumu kāds atbildēs, tad varbūt mums būs iespēja – izvēloties, ko ēdam, mēs izvēlēsimies zarnu mikrofloru tādu, ka tā savukārt novērsīs to, ka attīstās kāda saslimšana. Tā ir ļoti plaša un vismaz pēdējos 10 gados populāra lieta, ko pēta dažādās medicīnas nozarēs.

Jūs esot īstais cilvēks, ar kuru runāt par galvassāpēm un botulīna toksīna injekcijām, kas šīs sāpes novērš.

Tā īsti nav. Es veicu botulīna toksīna injekcijas un veicu tās daudz, bet primāri – cilvēkiem ar fokālām distonijām. Noteikti daudziem maniem pacientiem, kuriem ir cervikālā distonija – kakla muskuļu savilkšanās –, sekundāri ir galvassāpes šā muskuļu saspringuma dēļ. Tad, veicot botulīna toksīna injekcijas, sekundārās galvassāpes viņiem pāriet. Ir pāris pacienti, kuri man saka: es īsti neredzu vizuālas izmaiņas, bet man vairs nesāp galva. Jā, jo nav muskuļu saspringuma.

Bet neirologi nodarbojas arī ar tā sauktajām primārajām galvassāpēm. Visbiežākās primārās galvassāpes, par ko noteikti ir dzirdēts, ir migrēna. Diemžēl ir cilvēki, kuriem migrēna ļoti ietekmē dzīves kvalitāti. Ja, piemēram, ir viena migrēnas lēkme pusgadā, ar to var sadzīvot. Bet ir cilvēki, kam ir 20 migrēnas lēkmes mēnesī, un tur arī var veikt botulīna toksīna injekcijas, taču ar to vairāk nodarbojas galvassāpju speciālisti. Bet ir nianse – distonijas gadījumā botulīna toksīna injekcijas ir apmaksātas, pacientam tas absolūti neko neizmaksā, bet migrēnas gadījumā tas ir maksas pakalpojums.

Vai ārstam tas nav grūti – apzināties, ka to pašu Pārkinsonu nemaz nevar izārstēt?

Daudzas saslimšanas nevar izārstēt, ne tikai neiroloģijā. Jā, piemēram, urīnceļu iekaisumu vai pneimoniju var izārstēt, izdzerot antibiotiku kursu, un aizmirst. Bet ir daudzas saslimšanas, ar kurām cilvēkam jādzīvo visu dzīvi. Vienkārši lietojot medikamentus – pareizi tos lietojot –, mēs varam ļoti daudzas problēmas atvieglot. Un tas ir ļoti patīkami – spēt to izdarīt, uzlabot dzīves kvalitāti. Ne vienmēr mērķis ir izārstēt – galvenais, lai tas netraucē cilvēkam. Arī gadījumos, kad diemžēl vairs neko nevaram palīdzēt, jo tādu saslimšanu arī ir ļoti daudz neiroloģijā un manā specialitātē. Man patīk runāt godīgu valodu ar pacientiem. Ir pacienti, kuri saka: “Paldies, dakter, ka jūs izskaidrojāt!” Šī saruna par to, kas notiek, ir svarīga. Ir smagi, bet nav tāda izmisuma – tu esi izdarījis visu, ko tu vari, un izskaidrojis pacientam, ka diemžēl dzīve ir dzīve. Ka ir slimības, kurās nevar palīdzēt. Un tas dažreiz sniedz pacientam tādu mieru!

Dažreiz ir svarīgi sniegt palīdzīgu roku, lai cilvēks pieņemtu kaut ko. Man patīk izglītot savus pacientus par viņu slimību, lai viņi saprot, kas ar viņiem notiek. Jo ar daudzām lietām viņi paši var tikt daudz labāk galā, ja viņi to izprot. Ar to pašu Tureta sindromu – cilvēkam ir vieglāk, ja viņš izprot, kas ar viņu notiek. Viņš saprot, ka varbūt no tā nekad netiks vaļā, bet, ja viņš to izprot, viņam ir vieglāk sevi pasniegt sabiedrībai. Dzīvot tālāk un plānot savu dzīvi. Ļoti svarīgs aspekts medicīnā ir savstarpējā komunikācija.

Vai ir kaut kas, ko jūs kā neiroloģe savā dzīvē ievērojat, lai kāda no neiroloģiskajām kaitēm nepiemetas?

Ko es noteikti daru – regulāra mērena fiziskā slodze, lai izvairītos no tām pašām muguras sāpēm, jo no tām izvairīties var, tikai un vienīgi ar vingrošanu nostiprinot muguru.

Kas ir mērena slodze jūsu gadījumā?

Nu, labi, es varbūt daru vairāk nekā “mēreni”, eju arī uz sporta zāli (smejas). Man ir ļoti saspringts darba grafiks, bet es atrodu to stundiņu, kad aiziet uz zāli. Ja to nevar atrast, tad mājās 10–15 minūtes viegliem elementārākajiem vingrinājumiem jau nu gan var atrast – no rīta vai pirms miega. Teikt, ka nav laika… Patiesībā jau nav vēlmes. Un teikt, ka tas ir bezjēdzīgi, – nē, tas nav bezjēdzīgi. Daudziem cilvēkiem ar sēdošu darbu ir tipiskais saspringums kakla daļā – no tā varētu izvairīties, veicot šos vingrinājumus. Vai saspringums jostas daļā, kas ir otra biežākā sūdzība.

Man nav kaitīgu ieradumu – es nesmēķēju, jo smēķēšana veicina asinsvadu aterosklerozes veidošanos un sīko asinsvadu bojājumus, kā rezultātā ir lielāka iespēja, ka ar gadiem attīstīsies kognitīvie traucējumi. To smēķētāji neapzinās un neatpazīst, bet tas tā ir gandrīz visiem.

Tas tad arī viss, neko citu jau nevar izdarīt.

Vai ir noderīgas pazīmes, pēc kurām var pateikt, ka kāda nelāga lieta tuvojas? Kas jāpamana cilvēkiem pašiem, radiniekiem?

Ja runājam par neirodeģeneratīvajām saslimšanām, tur īsti neko nevar nokavēt, bet, ja kaut kas sāk traucēt, ir jāiet pie neirologa. Ja runājam par akūtajām saslimšanām, kur ļoti svarīgs ir laiks, tas, protams, ir insults. Insultu pie mums var ārstēt, un tas tiek ārstēts ļoti kvalitatīvi, pasaules līmenī. Un te svarīgs ir laiks – mēs varam ārstēt tikai noteiktā laika sprīdī. Ja cilvēks nokavē šo brīdi, insulta izraisītas izmaiņas smadzenēs ir neatgriezeniskas. Tāpēc ir svarīgi atpazīt to sev un līdzcilvēkiem.

Pārējās slimības attīstīsies lēni – kad cilvēks jutīs, ka kaut kas traucē, viņš noteikti ies pie ārsta. Vismaz es gribu tā domāt. Insulta izmaiņas ir pēkšņas – pēkšņs vājums vienā pusē, notirpums vienā pusē, pēkšņi parādās runas traucējumi. Tad nevajag gaidīt, ir jāsauc neatliekamā palīdzība! ”Pagaidīšu, paskatīšos, vai pāries” – diemžēl šī attieksme var maksāt to, ka neko vairs nevarēs izdarīt. Jānonāk slimnīcā, lai var vai nu šķidrināt trombu, vai, ja tas ir liels trombs, vilkt ārā. Tad attiecīgi varam novērst bojājumu galvas smadzenēs išēmiskā insulta gadījumā, un veiksmīgajos gadījumos tās būs bez defekta vai ar minimālu defektu.

Kas jūsu darba pieredzē bijis pats, pats priecīgākais gadījums?

Man vienmēr ir prieks, kad smaidīdami nāk mani distoniju pacienti ar blefarospazmām, kad plakstiņi žmiedzas, vai ar cervikālo distoniju, un saka: ak Dievs, kā es priecājos jūs redzēt, man bija tik labi pēc botulīna injekcijām! Cilvēks priecājas, izjūt efektu, un tas man rada ļoti lielu gandarījumu.

Cik ilgi injekciju efekts turas?

Tas ir individuāli, bet vidēji trīs mēnešus.

Starp citu, kā šo distoniju var atšķirt no kaut kā cita, kas ir sprandā?

No muskuļu savilkuma, kas ir katram otrajam biroja darbiniekam?

Pirmkārt, ja ir galvas trīce. Vai tā ir visu laiku vai periodiski, vai pie noteiktas galvas pozas. “Man kaut kā noliecoties galva patrīc,” saka pacients. Tad jau ir jāskatās, vai tur nav distonija.

Mēs ļoti rūpīgi apskatām pacientu, jo ir daži cilvēki, kam ir ne tikai sajūta, ka ir savilkts, bet to redz vizuāli – galva pati spontāni tā velkas, līdz var pagriezties 90 grādos. Cilvēks galvu pagriež taisni, tā atkal pagriežas, un tad atkal – visu laiku ir konstantā kustībā. Tie ir spilgtākie gadījumi.

Vai arī ir kāda galvas poza, ko cilvēki paši var nepamanīt, bet, kad es pajautāju, saka: jā, jums taisnība, es fotogrāfijās vienmēr kaut kā šķībi skatos… Nedaudz saliekta uz sānu, nedaudz pagriezta, nedaudz uz priekšu.

Cilvēki, kuriem ir vienkārša muskuļu pārslodze, mēdz apmeklēt masierus. Ja tas ir vienkāršs saspringums, masieris ļoti labi palīdzēs – noņems saspringumu. Distonijas gadījumā masāža vai nu nepalīdz ilgtermiņā, vai no tās kļūst pat sliktāk. Pret savilktiem muskuļiem palīdz arī pavingrošana vai iedzert pretsāpju medikamentu, ja ir stipras sāpes. Pret distoniju nekas no tā visa nepalīdzēs – pacients visu laiku var izjust diskomfortu, sāpes, kustības, trīci. Tāpēc ir specializētā ārstēšana – botulīna toksīna injekcija –, kas noņems šo muskuļa hiperaktīvo patvaļīgo savilkšanos.

Cik bieži jums kā neiroloģei jāizraksta pretsāpju līdzekļi?

Bieži. Man ir distonijas pacienti, kuriem bieži ir tās izraisītas sekundārās galvassāpes, un ir arī dažādas citas problēmas. Pretsāpju līdzekļi mūsdienās ir ļoti izplatīti.

Cik ilgstoši pretsāpju zāles var dzert?

Skatoties – kādas. Ir cilvēki, kuri dzer gadiem. Ir saslimšanas, kuras pieprasa ilgstošu lietošanu. Jebkuram medikamentam, protams, ir blaknes, un, ilgstoši lietojot, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, kuri iet caur nierēm, var atstāt iespaidu uz tām. Tādēļ medikamentiem ir dažādi stiprumi: ir tādi, kurus var lietot tiešām ilgstoši, un ir tādi, kurus nevajadzētu, jo tie ir agresīvāki pret nierēm vai aknām, var bojāt šos orgānus.

Tas ir jautājums, kas vienmēr jāizrunā ar ārstu. Otrkārt, periodiski vajag pārbaudīt aknu un nieru funkcijas. Protams, ir cilvēki, kuri gadiem lieto pretsāpju medikaments, jo sāpes – tā mūsdienās ir tāda izplatīta lieta. Un sāpes ir ļoti kompleksa lieta, jo dažreiz problēma ir tajā, ka nervu sistēma – smadzenes kā tādas – var ieiet tādā burvju aplī. Ja kāda iemesla dēļ sāpes ir bijušas ilgstoši, tad nervu sistēma izdara paradoksālu lietu – pierod pie sāpēm un pati sev sūta impulsus, ka sāp. Arī tad, ja sākotnējais sāpju iemesls jau ir pārgājis. Tad problēma prasa jau daudz kompleksāku pieeju – gan no medikamentiem, jo vienkārši pretsāpju līdzekļi nelīdzēs. Tur bieži vien jālieto antidepresanti ar pretsāpju efektu, dažādi neiropātiski, pretepileptiski medikamenti, kas ietekmē nervu šūnu, lai to mainītu. Un dažreiz arī psihoterapija ir nepieciešama, lai palīdzētu cilvēkam tikt ārā no tā.

Neirologu ir tik daudz – kā cilvēkam, kuru ģimenes ārsts nosūta pie neirologa, atrast, kurš tieši viņam vajadzīgs?

(Smejas.) Jā, lai notiktu veiksmīga ārstēšana, pašam ir jābūt nelielai izpratnei par neiroloģiju.

Pirmkārt, var ievadīt Google meklētājā. Visbiežāk, tālāk meklējot pa nozarēm, “izlec” kāds konkrēts uzvārds.

Bet, ierakstot, piemēram “galvassāpju ārsts”, tur parādīsies arī algologi. Pie kā tad iet?

Ar galvu drīzāk vispirms pie neirologa, ar muguras sāpēm – uzreiz pie algologa, kuri arī daļa ir neirologi.

Otra lieta, mēs ar kolēģiem veidojam sadarbību, tas ir normāli. Mums gan joprojām velkas līdzi tāds postpadomju stils medicīnā, ka nav pieņemts pateikt: “Ziniet, es nezinu, bet es jūs aizsūtīšu pie kāda, kurš zina!” Stažējoties ārzemēs, es sapratu, ka tas ir normāli.

Un nu arī pie mums sāk pakāpeniski veidoties šis process. Ja pie manis atnāks cilvēks, es viņu apskatīšu, bet tālāk nosūtīšu pie kolēģa, kas dziļāk specializējas tieši šajā problēmā. Nevis tāda mētāšanās: ziniet, es nezinu, ejiet kaut kur citur… Tas pacientiem rada trauksmi, neuzticēšanos un iekšēju nepatiku, jo viņš pats meklē, staigā pa septiņiem ārstiem…

Kā tad īsti ir – parkinsonisms nes līdzi arī prāta izmaiņas?

Daudzas deģeneratīvas saslimšanas tās nes, bet ne visiem. Tā kombinācija var būt ļoti dažāda. Daudzi cilvēki baidās no tā – ja viņam uzstāda diagnozi, tad būs arī prāta stāvokļa pasliktināšanās. Jā, tāda iespēja pastāv, bet tas nenozīmē, ka tā notiks tūlīt un uzreiz, – tas var būt pēc 30 gadiem, bet diemžēl var būt arī pēc diviem… Paredzēt, kā slimība progresēs, mēs iepriekš nevaram.

Cik bieži jums jāsastopas ar izdomātām slimībām? Jūs redzat, ka nevar sāpēt, bet pacients saka: man sāp!

Tas ir bieži. Redziet, mēs reizēm tās saucam par izdomātām, bet cilvēks jau to neizdomā apzināti. Nervu sistēma, kas ir ļoti unikāla, ir savērpta ar mūsu emocijām, mūsu sajūtām, un dažreiz, ļoti ilgstoši apspiežot kādas emocijas, sajūtas – savu iekšējo mentālo veselību apspiežot –, pienāk laiks, kad diskomfortam ir jāizpaužas uz āru. Ja neatrisinām emocionālo konfliktu, tas var izpausties ar sāpēm, ar liekām kustībām, kas nav neiroloģiskas slimības dēļ. Tā arī ir slimība, tas nav izdomājums, taču tā nav slimība parastā izpratnē – kā insults, kas ir smadzeņu bojājums. Tā ir emociju ietekme uz mūsu nervu sistēmu.

Bet tas nenozīmē, ka ar to ir vieglāk tikt galā. Šīs saslimšanas ir tieši tikpat komplicētas, pat komplicētākas.

No kā var trīcēt rokas, izņemot parkinsonismu un paģiras?

No ļoti daudz kā (smejas). No medikamentiem, kafijas, paģirām, jā. Ir tā sauktais apstiprinātais fizioloģiskais tremors no satraukuma. Viena lieta, ko noteikti vajag pārbaudīt, ir vairogdziedzeris: ja ir vairogdziedzera disfunkcija, var sākt trīcēt rokas, un tā ir ārstējama lieta.

Visbeidzot – kāda būs parkinsonisma pirmā pazīme?

Katram būs citāda. Vienas nav.