Divas interesantas metodes, kas ļaus atgūt iekšējo mieru

Vasaras naktis ārpus pilsētas dabā ir piemērotākais laiks, lai izmēģinātu divas interesantas metodes, kas ļaus atslābināt mūsdienu dzīves ritma samocīto un pārmēru saspringto garastāvokli, atgūt savu dabisko iekšējo ritmu un uzturēt veselīgu dzīves skatījumu. Un tie pat nav visi ieguvumi no tumsas un zvaigžņu vērošanas terapijām.

Ar tumsu pret depresiju

Tradicionāli iemesli, kāpēc daudzi guļ pie nakts gaismekļa, ir trauksme, depresija, bailes un tamlīdzīgi negatīvi stāvokļi, un tad neliela gaismiņa it kā nomierina un palīdz vieglāk aizmigt. Mūsu tumsas baiļu psiholoģija ne vienmēr ir saistīta ar pārmantoto briesmu sajūtu, ka naktī uzbruks kāds plēsējs, ko juta mūsu senči. Vienkārši tumsa nozīmē nespēju redzēt, kas notiek apkārt, un tas padara mūs nervozākus, trauksmainus, un šis nemiers laupa spēju rīkoties loģiski.

Kas ir tumsas terapija?

Nu jau lielākā daļa miega speciālistu saka – vislabāk gulēt iespējami tumšākā telpā. Piķa melna tumsa (kad nevar saredzēt savu roku acu priekšā) samazina iespējamos traucēkļus un miega traucējumus. Savukārt gulēšana pie ieslēgtas gaismas izjauc miega ciklus un sadrumstalo miegu, un šīs negatīvās puses visvairāk var izpausties beidzamajās stundās pirms pamošanās. Tāpēc, ja patiesi vēlaties nomierināt prātu un sniegt ķermenim vislabāko atpūtu, atbalstot tā dabisko atjaunošanos, nodrošiniet savā guļamistabā piķa melnu tumsu. Daudziem tā noteikti varētu būt unikāla pieredze, lai cik tas neticami izklausītos.

Tomēr jēdzienā “tumsas terapija” speciālisti ietver arī ko vairāk. Modernā izpratnē tumsas terapija kļuva aktuāla 1998. gadā pēc kāda pētījuma, kas liecināja, ka sistemātiska tumsas iedarbība var mainīt cilvēka garastāvokli. Pētījumā pacientiem ar bipolārajiem traucējumiem trīs naktis pēc kārtas lūdza pavadīt 14 stundas tumsā. Šo slimību raksturo izteiktas garastāvokļa svārstības, kad nomāktības posmi mijas ar izteiktu pacilātību un aktivitāti jeb mānijas fāzi. Pēc tumsas terapijas pacientiem tika konstatēta mānijas epizožu samazināšanās. Kopš tā laika veikta dziļāka tumsas terapijas izpēte, un jaunākie pētījumi apstiprina, ka tas var būt efektīvs veids, kā pārvaldīt bipolāro traucējumu simptomus.

No dzintara brillēm līdz Tibetas mūkiem

Pavisam nesen, atklājot iekšēji gaismjutīgas tīklenes ganglija šūnas, tika izvirzīta hipotēze, ka līdzīgus rezultātus bipolāro traucējumu ārstēšanā var sasniegt, ja bloķē zilo gaismu. Tādējādi ir attīstījusies tumsas terapijas forma kā zilo gaismu bloķējošu briļļu izmantošana (tās sauc arī par dzintarkrāsas brillēm).

2021. gadā publicēts sistemātisks pārskats, kurā apkopoti rezultāti par 29 zinātniskajām publikācijām, tostarp 16 randomizēti kontrolētiem pētījumiem, kas aplūkoja zilo gaismu bloķējošo briļļu valkāšanu vakarā, lai uzlabotu miegu un samazinātu garastāvokļa traucējumus. Pārskata autori secināja, ka zilo gaismu bloķējošās brilles patiešām uzlabo miegu, jo nodrošina melatonīna rašanos vājā apgaismojumā un samazina iekšēji gaismjutīgo tīklenes ganglija šūnu aktivāciju, kas ir visjutīgākās pret zilo gaismu un ir galvenais diennakts regulēšanas elements. Garastāvokļa regulēšanas mehānisms gan nav skaidrs, taču tas varētu būt līdzīgs tumsas terapijas mehānismam, ko izmanto bipolāro traucējumu gadījumos, kad pacienti katru nakti ilgāku laiku tiek turēti tumsā.

Naktī un zvaigznēs lūkoties

Vēl viena sena terapija, ko mūsdienās lielākoties uztver kā tīro romantiku, ir skatīšanās zvaigznēs. Mūsu dabiskā zinātkāre par Visumu pat vispraktiskākos pieaugušos var pārvērst par sapņotājiem, kad tie paveras zvaigžņotās debesīs. Turklāt tas sniedz savādi nomierinošu efektu. Zvaigznes debesīs ir spēks, kas atšķiras no visiem citiem.

Gadsimtiem ilgi filozofi ir sprieduši, kā zvaigznes un kosmoss ietekmē mūsu apziņu un domāšanu, taču mūsdienās zinātnieki pievērsuši uzmanību arī jautājumam, kā zvaigžņu vērošana iedarbojas uz cilvēka psihi.

Nesen Ilinoisas Veslija universitātē šajā sakarībā veikts eksperimentāls pētījums. Visi dalībnieki skatījās divas slaidrādes, vienu ar nakts debesu ainām (lai atdarinātu zvaigžņu vērošanu) un otru ar ģeometriskām figūrām (kontroles uzdevums).

Puse dalībnieku pēc nejaušas izvēles skatījās slaidrādes neskartās versijas (tumšu debesu attēlus, krāsainas figūras), bet otra puse – degradētās versijas (gaismas piesārņotas debesis, melnbaltas figūras). Pēc katras slaidrādes dalībnieki aizpildīja anketu par savām emocijām. Autori novēroja, ka pēc nakts debesu ainu vērošanas dalībnieki ziņoja par būtiski mazāku stresu, pozitīvāku noskaņojumu un lielāku bijību nekā pēc ģeometrisku figūru skatīšanās. “Rezultāti atbalsta iepriekšējos pētījumus, kas apstiprina, ka psihosociālā funkcionēšana iegūst no kontakta ar dabu, tostarp no mazāk pētītās, bet potenciāli svarīgās cilvēka pieredzes – zvaigžņu vērošanas.”

Debesu un imūnsistēmas spīdekļi

Pārsteidzošākais, ka zvaigznes var ne tikai pacilāt mūsu garastāvokli un uzlabot radošās spējas, to iedarbība sniedzas pat līdz imūnsistēmas rādītājiem.

2015. gadā Toronto Universitātes pētījumā tika meklēta saistība starp pozitīvām emocijām un citokīniem, īpaši iekaisuma rādītāja interleikīna-6 (IL-6) līmeni. Zinātnieki novērtēja septiņas emocijas: prieku, mīlestību, lepnumu, jautrību, līdzjūtību, apmierinātību un bijību.

Dalībnieki aizpildīja aptauju par to, cik bieži un intensīvi viņi piedzīvo šīs emocijas, un viņu siekalu paraugos tika noteikts IL-6 līmenis. Zinātnieki atklāja, ka cilvēkiem, kuri ziņoja par lielāku bijību, bija zemāks IL-6 līmenis. Autori secināja, ka bijība, kas tika mērīta divos dažādos veidos, ļāva visprecīzāk prognozēt zemāku proiekaisuma citokīnu līmeni. Tas bija pirmais pierādījums, kas apliecināja potenciālo bioloģisko ceļu starp bijību un samazinātu iekaisumu.

Atklāts arī, ka cilvēkiem, kuri biežāk izjūt bijību, ir zemāks stresa līmenis – iespējams, tāpēc, ka bijība ļauj paskatīties uz stresu no veselīgākas perspektīvas. Cilvēkiem ar augstāku stresa līmeni parasti ir arī augstāks imūnsistēmas iekaisuma līmenis.

Jebkuras terapijas spēks, neatkarīgi no tā, vai tā ir kognitīvā, uzvedības vai cita, slēpjas piedāvājumā palūkoties uz pasauli un mūsu dzīvi no cita skatpunkta. Tas liek mums pašreflektēt – novērot un analizēt sevi – un palīdz augt. Un tieši mums priekšā, pareizāk sakot, virs mums, atrodas pati pieejamākā terapijas forma. Zvaigžņu vērošana ir pieejama visiem (lai gan pilsētas gaismas var būt šķērslis), un ir nepieciešams tikai īss pārdomu brīdis, lai ļautos visam tās spēkam.

Zvaigžņu vērošana būtībā ir piedalīšanās senā rituālā. Mūs pārņem mierinoša un pazemīga atziņa, ka visi, kas jebkad ir staigājuši pa Zemi, neatkarīgi no atšķirībām, vienā brīdī ir palūkojušies debesīs un prātojuši – kas gan mēs esam šā visa vidū? Skatīšanās uz naksnīgo debesu gobelēnu mūs savieno ar visu cilvēci – bijušo un esošo –, un tas palīdz pozitīvi mainīt gan mūs pašus, gan pasauli.