"Bailes no ļaunākā" - kāpēc meklēt atbildes uz saviem simptomiem Google nav labākais risinājums?

Bailes no ļaunākā

Pie dr. Google pēc medicīniska rakstura informācijas vēršas daudzi. Ģimenes ārste Karīna Vernere, vērojot savus pacientus, viņus iedalījusi trīs grupās. Pirmajā grupā ir tie, kuriem nesen parādījušies simptomi, un viņi nevar saprast to iemeslu. Pirms došanās pie ārsta viņi atbildi jau meklējuši internetā – ieraksta pārlūkā visas savas sūdzības un saņem virkni iespējamo diagnožu, sākot no maznozīmīgām saslimšanām un beidzot ar ļoti nopietnām.

“Izlasot tādus vārdus kā vēzis, onkoloģija, parasti parādās bailes, un cilvēks dodas pie ārsta,” teic Karīna Vernere. Psihiatre Lada Stoligvo piebilst: “Ja radušās neskaidras sūdzības, ir tikai normāli, ka internetā pameklē informāciju, ko tas varētu nozīmēt. Pēc tam ar savām sūdzībām vēršas pie ārsta, jo bez medicīniskas izglītības nav iespējams iegūto informāciju pareizi interpretēt.” Turklāt pastāv iespēja, ka ir ne tikai viena, bet divas vai pat trīs diagnozes. Iespējams, dr. Google piedāvās tās visas, bet tikai speciālists sapratīs, vai un kādus izmeklējumus nepieciešams veikt.

Gribu profilaktisku pārbaudi!

Otra grupa ir tie, kuriem nekas nekaiš, bet viņi paši nolemj profilaktiski veikt analīzes. “Laboratorijas piedāvā jau gatavu analīžu komplektu, kas sastāv no dažādiem rādītājiem, ko visiem šad tad nepieciešams pārbaudīt, piemēram, holesterīna un cukura līmenis asinīs. Un tad seko stāsta otrā sērija – iegūtos rezultātus nepieciešams interpretēt. Reti kad visi analīžu rādītāji ir normas robežās, vienmēr kāds marķieris ir pasvītrots vai arī norādīts, ka rezultāts pārsniedz normu vai ir zem normas robežas. Tad cilvēks ņem talkā internetu, lai interpretētu rezultātus.

Pie manis nāk pacienti, kuri tādā veidā ieguvuši virkni iespējo slimību. Es viņiem saku – mēs neārstējam analīzes, bet gan cilvēku. Analīzes palīdz saprast, kas kaiš, ņemot vērā arī simptomus. Turklāt daļu rādītāju var interpretēt atsevišķi, bet citi jāskatās kontekstā ar pārējiem. Analīžu rezultātus mēdz ietekmēt medikamenti, ko lieto, kā arī fiziskais stāvoklis,” stāsta ģimenes ārste.

Hipohondriķu uznāciens

Visgrūtāk mediķiem ir strādāt ar tiem, kuri paši jau ir izdomājuši, kas viņiem kaiš, vērsušies pie dažādiem ārstiem, veikuši analīzes un izmeklējumus, lai to pierādītu. “Viņi ierodas pie ārsta ar pašu noteikto diagnozi un gaida, ka dakteris piekritīs. Šiem cilvēkiem pat prātā neienāk, ka ārstam kā profesionālim, iespējams, ir pilnīgi cits viedoklis. Nolikt viņus uz pareizā ceļa ir tikpat kā neiespējami, lai gan atsevišķos gadījumos izdodas.

Piemēram, pagājušajā nedēļā man bija paciente, kura bija izdomājusi, ka viņai ir autoimūna saslimšana, veikusi virkni analīžu un izmeklējumu, kas šo diagnozi neapstiprināja, bet viņa tik un tā bija pārliecināta, ka ar to slimo. Es pateicu, ka viņa slimo ar pavisam citu, daudz vieglāk ārstējamu slimību, kamēr viņas izdomātā autoimūnā slimība nākotnē izraisītu invaliditāti.

Sieviete skatījās uz mani pilnīgā neizpratnē. Es jautāju – vai jūs esat vīlusies, ka es neapstiprināju jūsu aizdomas? Viņa atbildēja - man laikam vajadzēja to dzirdēt. Šis bija veiksmes stāsts, jo no sarunas sapratu, ka zemapziņā viņa pieļāva domu, ka problēma varētu būt cita,” pieredzē dalās Karīna Vernere.

Ārste piebilst, ka ir reizes, kad akmens tomēr atrodas arī ārsta dārziņā: “Citi dakteri vienkārši pasaka – nē, jums nav taisnība. Punkts. Īpaši tas attiecas uz šauru specialitāšu ārstiem, kuri izslēdz savas jomas diagnozes. Bet, ja ir sūdzības, jāzina, ko ar tam iesākt. Ja neviens nepalīdz atrast ceļu, palīdzību nākas meklēt internetā. Vislabāk savi pacienti jāpazīst ģimenes ārstam, kurš zina iepriekšējo slimību vēsturi, lietotos medikamentus, alerģijas un daudz ko citu.”

Noliegums nepalīdz

Tie, kuri paši sev izdomā diagnozes, visbiežāk nonāk psihiatra krēslā. “Viņus tur nosūta ģimenes ārss vai citu specialitāšu ārsti, tāpēc ka cilvēks sācis kaitēt pats sev. Tie, kuri pastiprināti meklē informāciju internetā, ātrāk vai vēlāk piedzīvo trauksmi, aizkaitināmību, panikas lēkmes, grūtības komunicēt. Tie nav jauni pacienti, viņi jau ilgstoši ir apmeklējuši ārstus, meklējuši sev saslimšanas, bijuši pārliecināti, ka nav pareizi izmeklēti vai ārstēti. Psihiatriskas saslimšanas  gan viņi sev nemeklē,” atklāj psihiatre Lada Stoligvo.

Ne visi, kam ģimenes ārsts iesaka aiziet pie psihiatra, to dara, bet, ja ir trauksme, panikas lēkmes, miega traucējumi un pat depresija, visbiežāk tomēr piezvana psihiatram, jo šie stāvokļi ir ārkārtīgi mokoši. Nonākot aci pret aci ar psihiatru, neticība ir liela – man psihiatriska diagnoze? Tas nevar būt!

“Bieži dzirdu – neviens man nevar noteikt diagnozi. Bet cilvēks ir atnesis kaudzi slēdzieniu, kuros es diagnozi redzu. Cits jautājums – viņš negrib dzirdēt šo informāciju, īpaši tad, ja ir runa par kādu nervu vai psihiatrisku slimību,” stāsta Lada Stoligvo.

Viņa piebilst, ka daudz bīstamāka ir situācija, ja noliedz nopietnu fizisku saslimšanu. Iedomājies situāciju – ārsts nosūta uz nopietnām manipulācijām, piemēram, vēža operāciju vai ķīmijterapiju, bet slimniekam iestājas noliegums un viņš pārspīlēti sāk internetā meklēt jebko, kas viņu varētu mierināt vai pārliecināt par to, ka ārsti nepareizi interpretē un sabiezina krāsas.

Ar šādu fenomenu savā praksē saskārusies arī Karīna Vernere – daļa pacientu, kuriem dakteris izraksta medikamentus, tos iegādājas, bet nelieto, jo ir izlasījuši iespējamo blakņu sarakstu un tā vietā, lai dzertu zāles, sāk izmantot dažādus netradicionālās medicīnas preparātus. Šādā situācijā nevajag brīnīties, ka dzīves kvalitāte neuzlabojas un kļūst tikai sliktāk. Nopietnu saslimšanu gadījumā netradicionālā pieeja var kalpot tikai kā papildterapija.