Bīstama provokācija: cilvēku, kurš cīnās ar alkoholismu, apsēdina pie viesību galda, kur visi lieto alkoholu
Dati liecina, ka Latvija pēc alkohola patēriņa vidēji uz vienu cilvēku gadā ierindojas pirmajā vietā pasaulē! Narkologs Mārtiņš Ennītis intervijā portālam Jauns.lv norādīja, ka cilvēku ar alkohola atkarību ir ārkārtīgi bīstami provocēt, jokoties ar viņu par alkoholu un piedāvāt viņam to. Ir ļoti nepareizi, ja cilvēku, kurš cietis no alkohola atkarības, nosēdina pie viesību galda, kur visi lieto alkoholu. Tas ir viens no faktoriem, kas provocē atsākšanu.
Vaicāts par risinājumiem alkoholisma mazināšanā un Latvijas iespējām atstāt antitopa pirmo vietu, viņš teica: “Ja runājam par narkoloģiskās ārstēšanas iespējām Latvijā tieši alkohola atkarības jomā, tad mums ir trīs veidu narkoloģiskās ārstēšanas.
Pirmais solis ceļā uz atveseļošanos
Viens ir detoksikācija, kas ir pirmais solis uz atveseļošanos. Tas notiek stacionārā. Ir jāsaprot, ka līdz ar pieaugošu alkohola toleranci strauji pārstāt lietot laika gaitā var būt bīstami veselībai.”
Ir svarīgi sākt ārstēšanu ar detoksikāciju. Protams, tā nav pašas atkarības slimības ārstēšana, bet gan pirmais solis, kas ir ļoti svarīgs. “Detoksikācija ir akūta stāvokļa ārstēšana nevis atkarības ārstēšana.”
Detoksikācija ir pakāpeniska, atvieglota alkohola abstinences jeb paģiru sindroma noņemšana, kas samazina bīstamību attīstīties komplikācijām, strauji pārtraucot lietot alkoholu.
Otrs lielais pīlārs
“Vēl viens ārstēšanas pīlārs ir ambulatorā ārstēšana, kas pamatā nozīmē vizītes pie ārsta. Tā nenotiek stacionāra apstākļos. Tā ietver palīdzību ar medikamentiem, izglītošanos par slimību, kaut kādā mērā attiecību veidošanu ar ārstu un krīžu intervenci.
Svarīgā Minesotas programma
Trešais pīlārs no narkoloģijas metodoloģijas ir Minesotas programma jeb stacionāra psihoterapijas programma.
Tā nozīmē, ka pacients 28 dienas pavada stacionāra psihoterapijā, tostarp ir izglītošana par slimību, tās norisēm, niansēm, kā arī nolieguma mazināšana, treniņš būt cilvēcīgās un cieņpilnās attiecībās gan ar grupas biedriem, gan speciālistiem, kā arī sava rakstura defektu un resursu izprašana.”
Individuāla psihoterapija
Ārsts piebilda: “Bez šīm valsts pieejamajām ārstēšanas manipulācijām svarīgi piebilst par individuālu psihoterapiju, kas arī var būt ļoti palīdzoša.
No nemedicīniskajām atveseļošanās iespējām ir anonīmo alkoholiķu, narkomānu, azartspēlmaņu, kā arī līdzatkarīgo atbalsta grupas.”
Nokļūšana antitopa 1.vietā mobilizē valsts iesaisti
Vai ar šo trīs pīlāru, kā arī citu metožu īstenošanu ir gana, lai Latvija atstātu pirmo vietu pasaulē pēc alkohola patēriņa uz vienu cilvēku un ierindotos daudz zemākā pozīcijā? “No vienas puses, es kā speciālists, narkologs nedaudz priecājos par uzmanību šim antitopam, jo tas mobilizē arī valsts iesaisti šajā jautājumā.
Latvija vienmēr ir bijusi absolūtā alkohola patēriņa topa augšgalā. Atgādināšu biopsihosociālo atkarību modeli, kur ar narkoloģijas pakalpojumiem var ietekmēt un palīdzēt uzlabot bioloģisko un psiholoģisko sadaļu, bet svarīgs faktors ir arī sociālā sadaļa.
Jau tagad redzam iesaisti no valsts puses topošos projektos par reklāmu ierobežošanu, nodokļu izmaiņām un veidu, kā tiek prezentēts alkohols [veikalu] plauktos. Tas noteikti arī būs palīdzoši.
Jāattīsta arī sociālā palīdzība
No mana skatu punkta būtu svarīgi veicināt finansējumu arī atkarību ārstēšanas jomā ne tikai medicīniskajā palīdzībā, bet arī sociālajā jomā, kas ietver pacientu atbalstu pēc ārstēšanās, atgriežoties sabiedrībā, darba meklējumos, kultūras jomā.”
Ārsts norādīja, ka Jelgavā pieejama gadu ilga sociālās rehabilitācijas programma smagākiem pacientiem. Tā palīdz integrēties sabiedrībā, ņemot vērā grūtības, kurām pacienti gājuši cauri, un vidi, kurā viņi auguši.
Liels narkologu trūkums
“Latvijā ir ļoti liels speciālistu, narkologu trūkums, it īpaši perifērijā. Turklāt pieejamās ārstniecības metodes ir ierobežotas, jo lielie centri ar manipulāciju iespējām ir tikai Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī un Liepājā. Ja runājam par psihoterapeitisku ārstēšanu, tad Latvijā ir tikai divas valsts ārstēšanas programmas, kamēr mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā to ir daudz reižu vairāk.”
Lietuvā esot piecas valsts finansētas programmas, turklāt pastāvot ļoti daudz daļēji valsts finansētu un privātu organizāciju.
Savukārt Latvijā valsts finansētas programmas darbojas tikai Rīgā un Jelgavā. Bet daļējs valsts finansējums ir privātai ārstniecības programmai “Akrona”, kurā ārstēšanu apmaksā bezdarbniekiem. Tā saņem Nodarbinātības valsts aģentūras atbalstu.
Nekas nebeidzas pēc 28 dienu ārstēšanas
Pēc speciālista domām, ir vajadzīgs plašāks valsts atbalsts alkohola atkarības ārstēšanā. Nepietiek ar to, ka pacienti apmeklē narkologu, viņiem ir vajadzīgs arī papildu psiholoģiskais un sociālais atbalsts.
Piemēram, 28 dienu psihoterapeitiskā ārstēšanas programma ir ļoti vērtīga un tai ir labi rezultāti. “Bet, zinot slimības hroniskumu un recividējošo gaitu, ir svarīgi saprast, ka attiecības un sadarbība [ar ārstu] ir jāturpina un jāuztur.
Nevajag provocēt, jokoties un piedāvāt alkoholu
Tas ir sistēmas jautājums. Vai pacienti var turpināt kaut kādu sadarbību pēc ārstēšanas? Tas ir sabiedrības jautājums, jo slimības noliegums ir arī pašā sabiedrībā. Sabiedrībai jāsaprot, ka cilvēku ar atkarību ir bīstami provocēt, jokoties [par alkoholu un tā atkarību] un piedāvāt alkoholu.
Ļoti bieži piederīgo gaidas ir absolūti neadekvātas tam, kam ir izgājis cauri pacients. Bieži piederīgie pārmet, ka pacients ir uzturējis 3, 4 vai 5 gadu remisiju [nav dzēris alkoholu], bet pēc tam atkal atsācis lietot. Dažkārt viņi pat nesaredz lielos panākumus.
Neizprotam atkarību kā slimību
Sabiedrībā valda noliegums, ka tā ir hroniska slimība. Tā nav izārstējama, bet ir ārstējama. Ar ārstniecības palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem ir iespējams uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti.”
Piemēram, ja tuvinieks ir cietis no alkohola atkarības, viņu nevajadzētu sēdināt pie viesību galda, kur visi lieto alkoholu. Arī pārējiem mājiniekiem tad būtu jāierobežo alkohola patēriņš. Tāpat nepalīdzoši būtu mājās turēt alkoholu. Visticamāk, tad atkarībā nonākušais tuvinieks var atsākt lietošanu.
Salīdzina ar alerģiju pret riekstiem
“Es kā salīdzinājumu minu to, ka vienam ģimenes loceklim ir ļoti spēcīga alerģija pret riekstiem, bet visi pārējie svētkos ēd riekstu kūku, neievērojot piesardzības pasākumus. Šis fakts, objekta tuvums, protams, nevar neietekmēt pacientu.
Būtu ļoti augstprātīgi domāt, ka cilvēkam, kurš īstenojis ārstēšanos un gājis cauri dažādām ciešanām, nekad mūžā nebūs tieksme un grūtības [emocionālas]. Tādas situācijas to ļoti provocē,” ārsts minēja spēcīgu salīdzinājumu.
