Zobārste Ligita Brēde: "Mani pārņem drausmīgs izmisums, kad redzu cilvēku spēka gados ar tukšām zobu spraugām"

Par to, ka daļa sabiedrības visos laikos rūpējusies par zobu veselību, liecina jau 4000 gadu p.m.ē. atrastās mūmijas ar zobu ārstēšanas pazīmēm. Atrasti arī senos apbedījumos guldīti cilvēki ar zobu kroņiem, turklāt tādi bijuši ne vien dižciltīgajiem, bet arī vienkāršiem ļaudīm. Tomēr senlaikos ārstēt zobus bija privilēģija. Tagad var teikt, ka ikviens varētu izbaudīt privileģētas personas statusu, ja vien to vēlētos, un ne jau naudas trūkums ir galvenais šķērslis ceļā uz veseliem zobiem, bet gan lielas sabiedrības daļas nevērīgā attieksme – gan jau kaut kā...

Mūsdienu zobārsti spēj pacienta mutē radīt zilus brīnumus (tiesa, par baltu naudu), taču vislabāk, ja izdodas saglabāt veselus pašiem savus zobus. Kāds ir noslēpums? “Tikai viens, bet ļoti pārliecinošs – regulāri un rūpīgi tīrīt zobus jau no zīdaiņa vecuma,” smaidot saka zobārste Ligita Brēde, kura strādā šajā profesijā jau kopš Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas 1988. gadā un ne brīdi nav nožēlojusi savu izvēli. Vērot, kā cilvēki iziet no zobārsta kabineta ar sakoptu muti un smaidīgi, esot īsta ir bauda. Kādas vērtīgas atziņas un vērojumi sakrāti dakteres vēl aizvien aktīvajos darba gados?

No lellēm līdz īstiem pacientiem

Vai atceraties savu pirmo vizīti pie zobārsta? Ar kādām sajūtām turp devāties?

Manā bērnībā nebija visai populāri tīrīt bērnam zobus divreiz dienā – par sekām neviens īsti neaizdomājās. Mani vecāki bija tik atbildīgi, ka veda mani pie zobārsta. Tā nebija gluži pirmā reize, bet mazliet vēlāki laiki. Man bija ļoti burvīga zobārste, daktere Važe, pie kuras gāju labprāt, ar prieku.

Bail nemaz nebija?

Varbūt nedaudz bija, bet tās noteikti nebija paniskas bailes, jo daktere tiešām bija ļoti jauka, viņa mācēja apieties ar bērniem, nesabaidīt. Tā kā mana pieredze nekad nav bijusi slikta.

Tad gandrīz vai sanāk, ka tās dakteres dēļ, kura prata atrast īsto pieeju bērniem, jums vēlāk radās iespaids, ka zobu ārstēšana ir ļoti aizraujoša – gandrīz vai kā spēle. Šo spēli droši vien turpinājāt arī mājās, ar lellēm.

Jā, man ļoti patika spēlēt zobārstos. Samaisīju miltus ar ūdeni, aizsmērēju lellēm ciet mutes un iztēlojos, ka esmu salikusi viņām plombas. Vismaz manām lellēm zobi ļoti bieži bojājās, tā ka vajadzēja tos plombēt un plombēt – bez gala.

Vai jūsu pacienti ir arī bērni?

Viena no manām pirmajām darbavietām bija laukos, Vecumnieku bērnudārzā. Tie bija tādi laiki, kad mājās bērniem zobus nemācīja tīrīt, un tie bija briesmīgi nolaisti. Godīgi sakot, redzot tās šausmas bērnu mutēs, biju izmisumā, sākumā nesapratu, ko iesākt. Tomēr biju vienīgā zobārste Vecumniekos un apzinājos, ka ne jau velti esmu nolīgta bērnudārzā, jo bērniem bija akūti nepieciešama palīdzība. Tad nu darīju, ko spēju. Paralēli strādāju arī Vecumnieku ambulancē.

Tagad ikdienā strādāju ar pieaugušajiem, tomēr pa reizei gadās arī bērni. Pārsvarā tās ir manu pacientu atvases. Svarīgi, lai bērns nebūtu ar varu jāvelk zobārsta krēslā. Es noteikti negribu būt sliktā daktere, kura ar varu lauž bērnam vaļā muti, kad viņam sāp un viņš ar vecākiem nav vienojies, ka, atnākot pie zobārsta, taisīs muti vaļā, un viņam visu salabos. Uzskatu, ka mazi bērni pie zobārsta var nākt tikai tad, ja mājās ir sagatavoti, ja vecāki ir parūpējušies, lai bērns atnāk pie zobārsta mierīgs un drošs. Tad mēs visu varam sarunāt un izdarīt – bez liekiem stresiem, netraumējot nedz bērnu, nedz savu psihi.

Viss sākas zīdaiņa vecumā. Vai ir kādi īpaši nosacījumi, kas jāievēro, kad tikko sāk līst ārā zobi?

Bērna zobi jātīra, tiklīdz tie parādās. Ir mazas un ļoti mīkstas zobu birstītes, ir īpašs uzpirkstenītis zobu tīrīšanai, ko mamma uzliek uz pirksta un var izmantot jau no paša pirmā zoba parādīšanās. Jo bērns, tikko piedzimstot, uzturā lieto pienu, un arī tajā ir ogļhidrāti, kas ir cukurs. Tas sašķeļas līdz skābēm un bojā bērna zobus. Ja bērnam jau trīs gados ir cauri zobi, tā ir tikai vecāku atbildība. Zobi jātīra divas reizes dienā, tad nebūs jāstāv rindās pie zobārsta, un galvenais – bērna zobi būs veseli. Man ir kolēģes, kuras strādā lauku rajonos, un viņas teic, ka nekad mūžā nav redzējušas tik sliktus zobus. Bērni lieto ļoti daudz produktu, kuros ir vienkāršie ogļhidrāti, cukurs, un bērniem zobi ir tādi, ka tos var vienkārši ar instrumentu nokasīt no smaganām.

Vai taisnība, ka bērns jau pēc pirmā zoba izdīgšanas ir jāved pie zobārsta?

Iespējams, ka bērns ir jāparāda zīdīšanas konsultantam vai zobārstam, jo ir arī tādas lietas kā saitītes mutē – zemmēles un lūpu saitīte. Tas viss ietekmē to, kā bērns ēd, vai viņš var pietiekami labi zīst, vai mēlīte un lūpas ir kustīgas.

Tas nozīmē, ka zobārsts redz tādas lietas un var ieteikt, kas darāms?

Jā. Sarežģītākos gadījumos var vērsties arī Pirmajā miofunkcionālajā klīnikā, kur risina bērna sejas un žokļu attīstības problēmas, arī to, kā augšžoklis ir attīstīts attiecībā pret apakšžokli, vai saitītes ir tādas, kādām tām jābūt. Ja bērns guļot elpo caur muti un tā ir vaļā, viņam nepareizi attīstās žokļi, nepareizi guļ mēle, un vēlāk var veidoties smagas sejas kaulu deformācijas. Tas ietekmē arī stāju, jo cilvēkam, kuram apakšžoklis ir uz iekšu, ļoti bieži stāja ir nepareiza, kakls savelkas. Un tas viss tikai tāpēc, ka bērns ir gulējis ar vaļēju muti.

Un kāpēc daļai cilvēku augšējā zobu rinda karas pāri apakšējai?

Tas nozīmē, ka bērns ir sūkājis pirkstiņu vai segas stūri, vai arī māneklītis ir dots par ilgu. Tā ir mammas atbildība, un, ja radīsies problēmas, jārēķinās ar tēriņiem. Ortodonts, kas pārbauda žokļa izvietojumu un koriģē bērniem zobu sakodienu, ir tikai maksas pakalpojums.

Viens mērķis – veseli zobi

Bieži vien gadās, ka ģimenes nāk veselām paaudzēm, īpaši, ja gadiem ilgi ārstējas pie viena zobārsta. Bērni izaug, viņiem atkal ir bērni, un tā tas skaisti turpinās.

Parasti ir tā, ka zobārsts noveco reizē ar saviem pacientiem. Mums jau veidojas tāda kā kopiena – tās nav bezpersoniskas pacienta un ārsta attiecības, bet kas daudz vairāk.

Cik nopietna savulaik bija jūsu vēlme kļūt par zobārsti? Vai tas bija vienīgais medicīnas virziens, ko gribējāt studēt, vai bija arī citas alternatīvas?

Var teikt, ka pēdējos vidusskolas gados tā tiešām bija mana vienīgā izvēle. Manī bija cieši iesakņojusies doma, ka jāiestājas Rīgas Medicīnas institūtā, un, lai gan tur bija pamatīgs konkurss, man tomēr izdevās. Toreiz aktuāla bija iespēja palielināt uzņemšanas izredzes, ja topošajiem studentiem bija vismaz divu gadu darba stāžs. Tā nu es divus pēdējos vidusskolas gadus pa naktīm gāju strādāt par sanitāri Rīgas 1. slimnīcā. Izturēju un iestājos.

Un nekad neesat nožēlojusi savu profesijas izvēli?

Nē, nekādā gadījumā. Tiesa, dažkārt pacienti ir jāaudzina. Ja kāds atnāk ar netīrītiem zobiem, gribas...

...gāzt?

Nē, bet lamāties gan.

Jums ir labas zināšanas arī zobu higiēnā. Kādas tur ir jaunākās tendences?

Īsti neesmu zobu higiēniste, bet varu darīt arī to. Tendences? Tādas, ka zobi ir jātīra! Nekas cits nav izdomāts. Tiesa, tagad vairāk nekā agrāk paļaujas uz elektriskajām zobu birstēm, jo ar tām var daudz kvalitatīvāk notīrīt aplikumu un visas virsmas.

Jāatceras, ka zobi paši par sevi nebojājas – tos bojā cukurs un tas, ko mēs ēdam, tāpēc arī veidojas aplikums. Vēl būtu jālieto starpzobu birstītes un zobu diegs – tie ir dažāda resnuma, jāizvēlas atkarībā no zobu spraugu lieluma. Ir uzbriestoši, vaskoti, nevaskoti zobu diegi, variāciju ir pietiekami daudz, bet katram jāatrod sev piemērotākais. Dīvaini izklausās, bet ne katrs cilvēks prot iztīrīt zobus, tāpēc ir jārunā ar savu higiēnistu. Viens tīra ar parasto birstīti, un viss kārtībā, bet citam pat  ar elektrisko birstīti neizdodas labi iztīrīt. Tas, protams, ir atkarīgs arī no tā, ko pacients ēd, vai lieto daudz ogļhidrātu, vai našķojas starp ēdienreizēm.

Ar zobu higiēnu saistītas arī smaganu problēmas.

Tās tiešām ir ļoti aktuālas, un ar smaganu kaitēm nodarbojas periodontologs. Svarīgi saprast, ka smaganas visu mūžu nav vienādas – tās noveco tāpat kā mēs. Tāpēc pacienta labākais draugs ir higiēnists, kurš tīra zobakmeni. Jaunībā zobakmens veidojas mazāk nekā vecumdienās. Tas ir tā kā akmens kurpē – tas ieaug starp zobu un smaganu, atrauj smaganu nost no zoba un spiež arī uz kaulu, kas ir ap zobu. Šis kauls ar laiku rezorbējas, zobi sāk kustēties.

Tāpēc periodontologs ir viens no speciālistiem, kurš ne tikai noņem zobakmeni, bet ārstē arī smaganas. Pacientam būtu jāsadarbojas ar periodontologu, ja viņam ir problēmas ar zemsmaganu zobakmeni. Tas ir vienīgais veids, kā zobiem radīt labākus apstākļus, lai tie ilgāk dzīvotu kopā ar mums. Te laikam jāpaskaidro, ka  higiēnists noņem  zobakmeni, kas ir līdz smaganām, bet zem smaganām – tikai periodontologs. Visvairāk šie speciālisti būtu vajadzīgi cilvēkiem pusmūžā, jo smaganas kļūst švakākas. Šādu speciālistu ir diezgan maz, tāpēc viņi pārsvarā pieejami Dzirciema ielā un vēl dažās klīnikās, kur piestrādā.

Ar vai bez anestēzijas

Domāju, zobārstam jābūt ne vien labam speciālistam, bet arī labam psihologam, kad jātiek galā ar sarežģītiem gadījumiem. Bieži vien, īpaši agrākos laikos, cilvēki atnāca pie zobārsta pēdējā brīdī, un tad nereti bija tik akūtas sāpes, ka zobam nevarēja ne pieskarties. Īpaši tādēļ, ka tolaik nelietoja nekādus atsāpināšanas līdzekļus. Ja vēl tādu zobu bakstīja un urba, tas jau līdzinājās teju vai inkvizīcijai.

Atsāpināšanas līdzekļi bijuši vienmēr, bet es nezinu, kāda iemesla pēc tos padomju laikos nelietoja. Vienīgi, raujot zobu, lietoja anestēziju – izmantoja lidokaīnu vai novokaīnu. Novokaīns ir mazāk efektīvs līdzeklis, bet tik un tā tas bija.

Katram pacientam drīkstēja atvēlēt ne vairāk par 15 minūtēm. Tolaik nebija vienreizlietojamo injekciju adatu. Domāju, ka dūriens ar neaso adatu ar atliektu galu (kā tamboradatai) būtu, varētu teikt, nāvējošs. Bet vispār uzskatīja, ka padomju cilvēks izturēs visu. Karu izturēja, vai nu zobārstu neizturēs!

Izturēja arī indi, jo tolaik zoba nerva nomērdēšanai lietoja arsēnu. Kā ir tagad?

To jau sen vairs neizmanto, tas ir aizliegts. Bet agrāk lietoja, jo tas ātri nomērdēja nervu. Pēc divām dienām bija atkal jānāk pie zobārsta, lai nervu izņemtu. Zinu arī tādu gadījumu, ka cilvēkam bija ļoti bail no zobārsta, viņam pēc nerva nomērdēšanas nekas nesāpēja, un tā nu viņš staigāja ar arsēnu mutē, kamēr sākās arsēna apdegumi, kaulu nekrozes un citas šausmas.

Tagad pietiek ar anestēziju, zobs kļūst nejutīgs, un tad arī izņem nervu, ja vajag. Smagākos gadījumos pacients var vērsties pie endodontista. Tas ir diezgan unikāls speciālists, kurš ārstē zobu kanālus ar mikroskopa palīdzību – izņem laukā nervus, iztīra un izpreparē kanālus, aizpilda ciet. Bet šis pasākums, protams, nav lēts, var maksāt pat vairākus simtus. Tomēr jāsaprot, ka tas ir vislabākais un visdrošākais, ko mēs varam izdarīt sava zoba labā. Endodontists izdarīs visu, kā tas ir vajadzīgs, ar mikroskopu, sterilos apstākļos. Tāpat šie speciālisti ir ļoti ieteicami, ja kādreiz ir jāpārārstē reiz jau ārstēts zobs, kuram ir daļēji sapildīti kanāli. To arī dara endodontists ar mikroskopu. Tad ir jāpārdomā – vai labāk zobu saārstēt, vai arī raut laukā un investēt implantā.

Kādi tagad ir atsāpināšanas līdzekļi? Vai ir pietiekami plašs spektrs, lai varētu izvēlēties katram pacientam vispiemērotāko?

Visi atsāpināšanas līdzekļi ir reģistrēti Zāļu reģistrā. Faktiski tie ir divi ražotāji, un viņiem ir pieejamas dažādas zobārstniecības anestēzijas koncentrācijas, arī spēcīgāki un mazāk spēcīgi līdzekļi. Ja ir epinefrīna piedeva, jādomā, kā to vispareizāk un visdrošāk izmantot, lai pacients neciestu, tāpēc jāpārzina savu pacientu slimības vēsture, ne tikai zobi. Ja pacientam ir jutīga veģetatīvā sistēma, alerģija pret adrenalīnu un epinefrīnu vai sirds problēmas, rūpīgi jāizvēlas vispiemērotākā anestēzija. Grūtniecēm un dažām citām grupām ieteicams lidokaīns. Vārdu sakot, izvēle ir, tikai jāizvēlas pareizi.

Arī plombējot zobu, īpaši, ja caurums ir tuvu nervam, drošāk tomēr lietot atsāpināšanas līdzekli.

Anestēziju lieto, ja pacients to vēlas. Nav jautājuma par to, vai dakteris uzskata, ka to vajag. Noteicošā ir pacienta vēlme.

Vai no savas pieredzes varat minēt arī kādu īpaši sarežģītu gadījumu? Varbūt jums pārsvarā ir apzinīgi pacienti, kas rūpējas par zobiem?

Ir visādi. Pēdējā laikā gan ir mazāk tādu cilvēku, kas ļoti ielaiduši zobus, bet ir dažādas situācijas. Cilvēku, kas regulāri labo zobus, ir vairāk, bet ir arī tādi, kas izkāpj no skapja un saka, ka nav bijis pie zobārsta 30 gadu. Vienkārši ļoti pacietīgs cilvēks, kas tik ilgi izturējis visas zobu sāpes.

Pēdējās desmitgadēs diezgan attīstīts ir medicīnas tūrisms, kad cilvēki no ārzemēm brauc ārstēt zobus uz Latviju – gan cenu, gan profesionālo speciālistu dēļ. Vai jums arī ir tādi klienti?

Jā, bet tie pārsvarā ir Latvijas iedzīvotāji, kuri ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Es pati neesmu bijusi ārzemēs pie zobārsta, bet esmu dzirdējusi, ka tas ir dārgāk, bezpersoniskāk, tur nevar tik vienkārši pieteikties. Tagad gan cenas arī Latvijā ir lielākas. Esmu dzirdējusi, ka brauc uz Rumāniju, tur esot lētāk.

Ko varat teikt par Latvijas zobārstniecību kvalitātes ziņā? Un kā privātās prakses atšķiras no lielajiem uzņēmumiem?

Domāju, Latvijā zobārstniecība ir labā līmenī, jo apmācība ir laba. Jā, ir ļoti daudz dažādu privātprakšu – arī tādas, kurās ir tikai viens zobārsts (mikrouzņēmums). Pēdējā laikā ir tendence, ka tiek atvērtas jaunas, lielas prakses, kurās ir daudz zobārstu ar plašu pakalpojumu klāstu: sākot no vienkāršas zobu labošanas un beidzot ar implantēšanu. Tur ir vismodernākā aparatūra un dizains. Bet pats galvenais – katram ir jāatrod savs zobārsts.

Esmu dzirdējusi, ka lauku rajonos ir sarežģīti tikt pie zobārsta. Piemēram, Līvānos esot tikai viena zobārste.

Jā, Līvānos brīžiem pat neesot neviena zobārsta, Latgalē to vispār ir par maz, toties Kuldīgā ir fantastiska, liela zobārstniecība, kur ir viss modernākais, ko vien var iedomāties – ar elektroniskajām kartītēm, lāzeriem un trīsdimensiju rentgeniem, ar implantēšanu un tamlīdzīgi. Kurzemes reģionā – Ventspilī, Liepājā, Kuldīgā – ir ļoti attīstīta zobārstniecība augstā līmenī. Latgalē, īpaši Daugavpilī, cik esmu dzirdējusi, ir tāds kā postpadomju piesitiens. Tur vēl aizvien liek tādus kroņus (štancētus bleķa kroņus, zelta gan ne), kādus citur vairs nelieto.

Protēzes vai implantus?

Jūsu pakalpojumu klāstā ir labošana, raušana un protezēšana. Pie protezēšanas pieder ieliekamas protēzes?

Ieliekamas, neizņemamas, ieskrūvējamas. Arī protezēšana uz implantiem.

Kā ir ar zobu implantiem? Vai arī tos liekat?

Nē, es pati neskrūvēju implantus. Es aizsūtu pacientu uz Stomatoloģijas institūtu Dzirciema ielā pie ķirurga, kurš ar to nodarbojas katru dienu. Tur visvairāk ir koncentrēti speciālisti. Tur ir zobārstniecības kabinets, kurā  veic tikai zobu implantācijas operācijas. Nedomāju, ka zobārsts var labi salabot zobu un pēc tam arī tikpat labi ieskrūvēt implanta skrūvi žokļa kaulā. Iespējams, ka tādi dakteri ir, bet, manuprāt, labāk ir specializēties.

Vai ir jaunas tendences arī zobu protezēšanā?

Vienīgā jaunā tendence – ja ir zaudēts zobs, tad iesaka to risināt ar neizņemamām protēzēm, proti, ielikt implantu un neslīpēt blakus zobus. Kad implanti ir ieauguši, uzskrūvē virsū protēzi, kas tur dzīvos. Bet ir jāņem vērā, ka ar gadiem kaula apjoms samazinās, arī smaganas tajā vietā mainās. Tāpēc, lai varētu šo procedūru īstenot, implants ir jāieskrūvē laikus, jo ne vienmēr to pēc tam var izdarīt. Implants faktiski ir dībelis kaulā. Ir jābūt pietiekamam kaula biezumam, lai implants ieaugtu. Ir tāds pakalpojums kā trīsdimensiju rentgena uzņēmums, kur parādās kaula biezums, kaula blīvums un redzams veids, kā implantu var vislabāk ievietot.

Protams, daudzus baida cenas. Tagad gan tās ir diezgan līdzīgas.

Jā, puslīdz vienādas, jo pats implants maksā tik, cik tas maksā, ķirurgu ir tik, cik ir, bet, ja man būtu jāizvēlas ķirurgs, es tomēr neietu pie pirmā, ko man piedāvā. Parunātos, padomātu, paskatītos. Vispirms ieurbj dībeli kaulā, tad jāpagaida 3–6 mēneši, kā ir noteicis ārsts, kamēr ieaugas, un tad var skrūvēt virsū kroni. Varētu jau skrūvēt uzreiz pēc raušanas, bet latviešu cilvēks ir tāds, kam patīk, lai viss ir kārtīgi, lai nav steigas, lai viss ir pragmatiski. Parasti pēc raušanas jāpaiet vismaz trim mēnešiem. Var zobus noslogot (uzliekot pagaidu kroni) uzreiz pēc tam, kad tiek ieskrūvēts implants. Kamēr ir tikai skrūves, parasti virsū uzliek pagaidu protēzi, lai vizuāli izskatītos labi un nespiestu uz smaganu.

Kādi kroņu materiāli tagad ir pieejami? Vai var gadīties, ka kroņa materiālam nav saderības ar pacienta žokļa kaulu?

Var būt metāla keramikas, keramikas, presētās keramikas, cirkonija vai lieti metālu sakausējuma kroņi. Neesmu dzirdējusi, ka nebūtu saderības ar kroni. Var būt tā, ka implants izkrīt, bet tad tur ir problēma no pacienta puses, kas nav ņemta vērā: pirmkārt, slikta mutes higiēna, otrkārt, cukura diabēts, treškārt, smēķētājs. Un vēl – savulaik tik ļoti skrupulozi nepētīja, kāda ir smagana ap implantu. Tai ir jābūt cietai un fiksētai. Ja smagana ap implantu nav pietiekami kvalitatīva, tad implanta eksistence, protams, ir apdraudēta. Tādos šaubīgos gadījumos dažreiz pirms implantēšanas pārstāda smaganu – paņem gabaliņu no aukslējām, uzšuj virsū tai vietai, kur būs implants, un pēc kāda laika tur skrūvē implantu.

Izklausās šausmīgi sarežģīti. Pacients var pārbīties un pat atteikties no šīs procedūras, ja viņam tā sīki visu izstāsta.

Jā, bet tāpēc jau ir jārunā ar cilvēkiem un jāstāsta, ka zobi ir ļoti rūpīgi jātīra, ja gribat dzīvot ar saviem zobiem – bez nekādiem implantiem.

Lūdzu, man Holivudas smaidu!

Vai jūs kā profesionāla zobārste, sastopot kādu cilvēku, gluži nevilšus un pat automātiski pievēršat uzmanību viņa zobiem?

Protams!

Kā izskatās no malas? Kādi ir Latvijas cilvēku zobi?

Latvijā cilvēkiem ir slikti zobi, un ļoti daudziem ir žokļa kaulu deformācija. Tas pēc tam apgrūtina protezēšanu, rodas gan runas, gan ēšanas traucējumi. Jaunajai paaudzei tas ir mazāk izteikti. Viņi tomēr ir izauguši ar domu, ka zobi ir jātīra, un rūpējas par tiem. Es gan vairāk redzu tos, kas nāk pie manis. Bet gadās arī sastapt cilvēkus, kuru zobus redzot, nodomāju – kā viņi vispār dzīvo!

Faktiski var teikt, ka vecākajai paaudzei – ar retiem izņēmumiem – ir slikti zobi.

Jā, tā diemžēl ir. Bet tagad arī gadās redzēt jaunākus cilvēkus ar sliktiem zobiem. Un es pat nezinu, vai tie ir lauku rajoni, kur pakalpojumi grūtāk pieejami, vai vienkārši cilvēki ir tik nabadzīgi, ka nevar atļauties laikus salabot zobus, vai ir kāds cits iemesls. Bet mani pārņem drausmīgs izmisums, kad redzu cilvēku spēka gados ar tukšām zobu spraugām un melniem, nopuvušiem zobiem.

Tas laikam nozīmē, ka viņu tas netraucē, ja jau līdz šim brīdim ir izticis bez zobārsta. Protams, es redzu arī cilvēkus ar skaistiem zobiem, un tad mana sirds priecājas. Bet mieru tik un tā neliek arī tie gadījumi, kas uzdzen šermuļus. Man žēl to cilvēku, kuri nemeklē un necenšas attīrīt aizaugušo taciņu pie zobārsta, man žēl, ka viņi nesaprot, ka veseli un sakopti zobi nenozīmē tikai skaistu smaidu, bet visa organisma veselību un pat izdzīvošanu. Jo ļoti daudzas veselības problēmas sākas tieši no infekcijas mutē.

Ko jūs sakāt par tā saucamo Holivudas smaidu – vai tā Latvijai nav mazliet pārspīlēta ārišķība?

Ir jau smuki! Lai rāda tos žilbinoši baltos zobus, ja ir, ko rādīt. Kaut vai Holivudas aktieri – tāpēc jau arī viņi atrodas publikas uzmanības centrā, ka viņi ne tikai labi spēlē savas lomas, bet arī labi izskatās. Un man gribētos teikt, ka skaistam smaidam tiešām ir liela nozīme. Kāpēc gan ne?! Un nemaz jau nav jābūt aktierim, arī biznesā labāk veicas cilvēkiem, kas rūpējas par savu izskatu un to, kādu iespaidu viņi atstāj uz cilvēkiem.

Vai nav tā, ka pārmērīgi balināti zobi var sabojāt emalju?

Ja par daudz balina, tad gan zobi kļūst jutīgāki, bet, ja to dara mēreni, ar apdomu, tad viss kārtībā. Starp citu, Latvijā cilvēki nemaz nevar izbalināt zilganbaltus zobus kā Amerikā, jo mums ir cita kaulu struktūra, par maz saules, mums ir plānāki kauli un plānāki zobi. Ja cilvēks ir sakrājis naudu un uzlīmējis uz zobiem porcelāna plāksnītes jeb venīrus un viņš grib tos baltus – kāpēc ne?

Lūdzu, mazliet plašāk par venīriem!

Venīri ir plānas porcelāna plāksnītes, ko piestiprina nedaudz apstrādātiem zobiem. Pirms tam noskenē vai paņem nospiedumu, tad aizsūta uz laboratoriju, kur izgatavo šīs plāksnītes tieši konkrētajam pacientam. Ar tām var mainīt ne tikai zobu krāsu, bet arī zobu formu, biezumu, platumu, var aizpildīt pārāk lielas spraugas starp zobiem, izlīdzināt zobu garumu, ja nepieciešams, var nogriezt kādu gabaliņu no smaganām. Var pat izlabot šķību smaidu! Vienīgi jāuzmanās, lai nebūtu disharmonijas ar seju. Starp citu, zobiem jābūt apmēram vienā baltumā ar acu baltumiem, jo tad baltie zobi sejā nedisonē.

Un kā ar pašu dakterīti? Ir taču tik nogurdinoši visu dienu turēt rokas paceltas un precīzi nomērķēt katru kustību, lai izdarītu darbu visaugstākajā kvalitātē!

Jā, tā ir. Tāpēc jau mums dažkārt gadās profesionālas traumas tieši rokām. Nezinu kā citi, bet vismaz es kompensēju sasprindzinājumu darbā ar azartisku un priecīgu rušināšanos piemājas dārziņā, kur stādu un audzēju visdažādākās puķes. Visintensīvākās ziedēšanas laikā tur ir īsta krāsu, formu un smaržu eksplozija! Pati esmu gan dārzniece, gan kopēja, un man ļoti patīk, ka varu tur justies brīvi. Labprāt atslogoju nervus, arī dodoties kādā pārgājienā vai ceļojumā. Varu teikt, ka manā dzīvē viss ir līdzsvarā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".