"Topogrāfiskais idiots", slikts autovadītājs - kas smadzenēs trūkst cilvēkiem, kuriem nepadodas daudz ikdienišķu lietu?
Šķiet, ikviens pazīst kādu cilvēku, par kuru var teikt – viņš spēj apmaldīties trīs priedēs. Un, iespējams, starp paziņām ir arī tāds, kam labāk nesēsties pie auto stūres. Kas ir šīs īpatnības – novirze smadzeņu darbībā, dotumu trūkums, varbūt slimība?
Topogrāfiskais kretīnisms jeb neaicini mani sēņot!
Topogrāfiskais jeb ģeogrāfiskais kretīnisms, saukts arī par telpisko dezorientāciju un topografagnoziju, nav slimība vai patoloģija (tiesa, to var izraisīt slimība, piemēram, smadzeņu satricinājums vai audzējs) – tie ir viegli neiroloģiski traucējumi, kad cilvēks dažādu (galvenokārt neizskaidrojamu) iemeslu dēļ nespēj orientēties vidē un bieži apmaldās. Tas nav slinkums vai nevēlēšanās iegaumēt ainavu vai maršrutu, tēlaini izsakoties – cilvēkam nestrādā “iekšējais GPS”, viņš nesasaista sevi ar savu atrašanos trīsdimensiju telpā – ejot kādā virzienā, pagriezienus pa kreisi vai labi nesaliek vienā “kartē” un var aiziet pat uz otru pusi.
Topogrāfiskajam kretīnismam ir divas formas: vieglākā – grūti orientēties tikai nepazīstamā teritorijā, smagākā – grūti iegaumēt pat daudzkārt izmantotus maršrutus. Parasti savu maldīšanos cilvēks sāk apzināties jau agrā jaunībā, bet vēl nav izpētīts, vai ar to jau piedzimst (vien zināms, ka vecāki šo īpatnību var ģenētiski nodot saviem bērniem).
Nereti to izraisa spēcīgs bērnības pārdzīvojums, bērnam apmaldoties, un šīs paniskās atmiņas var saglabāties visu mūžu.
Ar topogrāfisko kretīnismu galvenokārt “sirgst” sievietes. Zinātnieki uzskata, ka skaidrojums jāmeklē cilvēces attīstības šūpulī – akmens laikmetā, kad vīri gāja medībās un viņiem vajadzēja orientēties savvaļā, bet sievietes palika pieskatīt saimniecību.
Iemesls, kāpēc sievietes nomaldās, ir diezgan ticams, bet kas neļauj pilnvērtīgi strādāt stiprā dzimuma bioloģiskajam kompasam? Populārākais skaidrojums – abiem dzimumiem pie vainas varētu būt nepilnīgi attīstīta (dzīves laikā nenoslogota) labā smadzeņu puslode, kas atbild par iztēli un telpisko domāšanu (kreisā atbild par loģiku).
Lai to trenētu, neirofiziologi ir izstrādājuši vairākas vizualizācijas treniņu metodes. Bet kā izskaidrot to, ka no “maldīšanās trīs priedēs” cieš arī tēlotājmākslas vai, piemēram, kino pārstāvji, kam labā puslode parasti ir augsti attīstīta? Par vaininieci tiek uzskatīta arī slikta redzes atmiņa, bet arī tas neattiecas uz mākslas cilvēkiem, jo, izkopjot savu talantu, tiek attīstīta arī vizuālā atmiņa. Pagaidām viennozīmīgas atbildes nav un, iespējams, vēl ilgi nebūs, jo smadzenes ir ļoti sarežģīta “pasaule”.
Kāds risinājums?
Ja vainīgs bērnības pārdzīvojums, jāaprunājas ar psihoterapeitu. Ja vaina telpas izjūtā vai sliktā redzes atmiņā, tās jātrenē. Ja nekas nelīdz, pat psihoterapeiti ieska līdzi nēsāt vai tālrunī uzstādīt GPS. Galu galā – “maldīšanās trīs priedēs” nav slimība, un ar to ir spējuši sadzīvot tik vēsturiski izcili “navigatori” kā Kristofers Kolumbs un Napoleons.
Slikta autovadītāja gēns jeb tev nebūs braukt!
Ir cilvēki, kuri nekad (vai ārkārtīgi reti) iekuļas auto negadījumos. Viņi brauc viegli, perfekti, it kā jau būtu piedzimuši ar autovadīšanas spējām. Un eksistē radikāli pretēja cilvēku grupa, kas nemitīgi iekuļas dažādās ķibelēs uz ceļa, viņiem arī grūti nokārtot autovadīšanas eksāmenus. Par laimi, daļa no potenciāli sliktajiem autovadītājiem pat neizrāda interesi par savas mašīnas un autovadītāja tiesību iegūšanu (iespējams, intuitīvi jūt, ka nav radīti šim “pasākumam”). Kā to izskaidrot?
2009. gadā amerikāņu zinātnieks Stīvens Krāmers no Kalifornijas Universitātes cilvēka smadzenēs atklāja BDNF (brain-derived neurotrophic factor) gēna mutāciju, kas bremzē smadzeņu šūnu reģenerāciju, traucē neironu saziņu un ietekmē cilvēka koordināciju un atmiņu.
Pats BDNF gēns ir tas, kas tieši palīdz cilvēkam koncentrēties, aktivizē smadzeņu funkcijas, saglabā asu prātu (kognitīvās spējas), taču jaunatklātais “radinieks” (ar mutāciju) rīkojas pretēji. Tāpēc autovadītāji ar “mutētajiem gēniem” (atklāts, ka viņu smadzenēs ir arī mazāk “īsto” BDNF gēnu) ir haotiskāki, nekoordinētāki, ar lēnāku reakciju. Diemžēl pagaidām nav iespēju analīžu formā noteikt “mutētā” gēna esamību.
Otra sliktā ziņa – “slikto autovadītāju” bērni, visticamāk, mantos šo defektu.
Bet ir arī laba ziņa – šī gēnu mutācija nav pārāk izplatīta (vismaz nebija pirms 23 gadiem un ASV), Krāmera rīkotajos eksperimentos to atklāja tikai 30 % dalībnieku. Diemžēl nav noskaidrots, vai šie dalībnieki patiešām bieži iekuļas ceļu negadījumos. Galu galā – arī izklaidīgs cilvēks var saņemties un braukt nevainojami, un otrādi – pat labākajam autobraucējam mēdz būt melnās dienas.
