Aizdomās par vēzi sieviete nesaņem nekādu palīdzību un atbalstu no sava ārsta
Onkoloģijas pacientu ārstēšanas sistēmā vajadzīgi vairāki būtiski uzlabojumi. Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" vadītāja Olga Valciņa intervijā portālam Jauns.lv minēja vairākus aspektus, kas būtu maināmi, piemēram, nevajadzētu būt situācijām, kad valsts apmaksāts ārsts savu pacienti ar aizdomām par dzemdes kakla vēzi aizsūta uz dārgu privātu klīniku, nevis informē viņu par valsts apmaksātu “zaļo koridoru”.
Lūgta ieskicēt Latvijas onkoloģijas pacientu raksturīgāko noskaņojumu, viņa teica: “Pacients nejūt to, ka viņš ir veselības aprūpes sistēmas centrā.”
Ko tas nozīmē? “Tas nozīmē to, ka tajā brīdī, kad cilvēkam ir pirmās aizdomas par slimību, pacientam nav pārliecības un sajūtas, ka visi visu zina, kas ar viņu jādara. Turklāt tiem pacientiem, kuri zina par savu slimību, nav sajūtas, ka ar viņiem tiks darīts viss visaugstākajā līmenī tieši tāpat, kā to dara citur.
Tieši atšķirības starp to, ka viens ārsts dara tā, bet otrs citādāk (tas ne vienmēr ir slikti), vēža gadījumā lielākoties liecina par sistēmiskas pieejas trūkumu, par vienotu pamatprincipu ievērošanas trūkumu, par izpratnes trūkumu starp procesiem.
Nav runa par [mediķu] profesionālajām zināšanām, ļoti ceram, ka tās visiem ārstiem piemīt vienādā mērā.
Ejiet uz privātu klīniku!
Zinu reālu gadījumu. Sieviete. Skrīnings. Aizdomas par dzemdes kakla vēzi. Valsts apmaksāta vizīte parastā valsts apmaksātā poliklīnikā. Viņa nav bagāta, arī ģērbusies nav ļoti bagāti. Viņai saka: “Par valsts naudu jūs diez vai ātri tiksiet uz operāciju. Ejiet uz privātu klīniku!”
Tur viņai sarēķināja, ka to var izdarīt ļoti labā līmenī un eleganti. Pusotra mēneša laikā viņai veiks operāciju par naudu, sākot no 1500 eiro.
Bet šajā situācijā pie valsts apmaksāta ginekologa viņai bija jāsaņem informācija par to, kurā vietā to dara par valsts naudu. Iespējams, viņai bija jāsaņem arī informācija par šo maksas iespēju. Tas būtu bijis pareizi.
Ne vienmēr pacienti ir paši vainīgi
Bet viņa nesaņēma nekādu informāciju! Viņai teica: “Meklē, kur tu vari ātrāk tikt!” Paciente ir atstāta viena pati. Viņai pašai ir jāmeklē, pašai jāzvana.
Dažkārt tajā brīdī mēs pastāstām pacientiem, ka viņi paši ir vainīgi. Ļoti bieži ārsti kāpj uz skatuves un saka: “Pacienti ir paši vainīgi! Paši ielaida! Paši nezināja!”
Pacientam pašam jāsaprot, kurš dakteris viņu labāk ārstēs…
Bet tajā brīdī, kad lauku cilvēkam, kuram komunikācija nav ikdienas pamata tēma, ir pašam jāmeklē ārsts, pie kura varētu aiziet, un jāsaprot, kurš ārsts ir labāks vai sliktāks…
Mums pat ir bijusi viena ministre, kura kameru priekšā teica, ka pacientiem ir jāizvērtē, kurš ārsts viņu labāk ārstēs. Tajā brīdī daļa pacientu atmet ar roku un saka: “Labi, kaut kur iešu, kad varēšu.”
Vajadzīga visiem vienāda pieeja
Mēs sagaidām, ka tajā brīdī, kad cilvēkam ir pozitīvs skrīninga tests vai aizdomas [par onkoloģisku saslimšanu], sistēma viņus satver un aizved tur, kur viņiem ir jāiet, un pasaka to.
Turklāt sagaidām, ka puisim no Rēzeknes novada, rīdziniekam un citā Latvijas galā dzīvojošajam cilvēkam pieeja ir vienāda. Sagaidām: ja cilvēkam ir krūts vēzis, viņš nonāks vislabākajā krūts vēža komandā, kas izlems, ko darīt.
Visi sagaida zvaigžņu ārstus
Sagaidām, ka visus pacientus redzēs, kā mēs gribam teikt, “krutākie” zvaigžņu ārsti, kas tajā jomā ir specializējušies. Mēs sagaidām diezgan šauru specializāciju no ārstiem tā, lai viņi ir visus gadījumus redzējuši, jo tieši lielā pieredze palielina pacientu iespējas iedzīvot.”
Ārstu specializācija, īpaši onkoloģijas ķirurģijas jomā, kas tagad Eiropā atdzimst un par ko daudz runā, ir ļoti svarīga, Valciņa teica.
Ideāli, ja daudz kas notiktu aiz pacienta muguras
Viņa turpināja: “Mēs ļoti, ļoti ceram, ka nevis pacients būs spiests meklēt [sev piemērotāko ārstu], bet no tā brīža, kad ir aizdomas, viss notiks faktiski pacientam aiz muguras. Ideālā gadījumā sieviete ar pozitīvu skrīninga testu saņemtu uzaicinājumu doties vizītē pie ārsta konkrētā datumā un laikā.
Vizītes laikā viņai izskaidrotu, kas tagad būs, un viņa saņemtu ceļa karti ar sākotnējo plānu un pieteiktām vizītēm. Cilvēkam pašam nebūtu jāzvana un nekas jāmeklē.”
Taču ir pašam jāzvana un jāmeklē
Taču tā, kā šādas sistēmas Latvijā nav, bieži vien pacientiem rodas sajūta, ka viņi nav veselības aprūpes sistēmas centrā. “Ja tev jādara viss pašam, jārunā, jāzvanās… Kā es varu zināt, kurš ārsts ir labāks?”
Nav pareizi, ja pacientam, kuram ir aizdomas par ļaundabīgu audzēju, ārsts pasaka: “Kaut kur piesakies.” Parasts iedzīvotājs nevar zināt, kurš ārsts viņa situācijā] ir labāks.
Turklāt jāņem vērā, ka cilvēki, kuri dzīvo attālākos Latvijas reģionos, tik labi neorientējas Rīgā, tās ārstniecības iestādēs, nodaļās un garajos ārstu sarakstos.
Pacientei nepastāstīja par “zaļo koridoru”
Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības vadītāja atzina, ka teorētiski “zaļais koridors” strādā.
“Praktiski ir tā, kā mēs runājām. Minēju par pacienti, kurai valsts klīnikā ieteica vērsties pie maksas ārsta. Viņai neviens neizstāstīja, ka [šādās situācijās] pienākas “zaļais koridors”. Cilvēkam vienkārši neviens neko nepateica!”
Ilgi jāgaida magnētiskā rezonanse
“Turklāt nav labi, ka “zaļajā koridorā” joprojām ir ļoti ilgi jāgaida uz magnētisko rezonansi. Bet vispār “zaļā koridora” doma ir ļoti, ļoti pareiza. To varbūt nevajadzēja pasniegt kā milzu sasniegumu. Tam bija jābūt izdarītam jau pirms 15 gadiem. Labi, tas ir izdarīts tagad.
Tāda pati laba lieta ir “dzeltenais koridors”. Tas vajadzīgs tad, ja vēzis atgriežas. “Zaļais koridors” garantē ātru diagnozi un ārstēšanas uzsākšanu, bet ir otra pacientu kategorija, kuriem vēzis atgriežas. Ko viņiem darīt?
Izārstēja vienu vēzi, bet pēc tam saslima ar citu
Kādai vēža pacientei bija vēl trakāk – viņai pēc vairākiem gadiem bija cits vēža veids. Viņai nebija “zaļā koridora”, jo kaut kur bija ierakstīts, ka tas pienākas tikai vienu reizi cilvēka mūžā. Bet pirmo vēzi taču novērsa!
Ja vēzis atgriežas, arī tagad ir iespēja saņemt paātrinātā veidā visus vajadzīgos izmeklējumus. Bet ideāli viss vēl nav. Mums bija viena paciente, kurai vēzis bija progresējis ārstēšanas laikā. Viņai bija ilgi jāgaida magnētiskā rezonanse, lai pārliecinātos, vai tas ir progresējis vai nē. Bija dažādas atrunas. Mēs saprotam, ka ir grūti, bet ir lietas, no kā atkarīgas dzīvības,” Valciņa teica.
Tik daudz laika pacientiem vairs nav
Diemžēl konkrētajai pacientei uz valsts apmaksāto magnētisko rezonansi bija jāgaida rindā vairāki mēneši. “Viņa augusta sākumā mēģināja pierakstīties uz magnētisko rezonansi, jo parādījās aizdomas par metastāzēm aknās. Tā viņai bija ieteicis ārsts. Viņai pateica, ka visas vietas pilnas, lai meklē informāciju janvārī…”
Ko šāda ārstniecības iestādes atbilde nozīmē onkoloģijas pacientam? “Tas nozīmē, ka tam cilvēkam tik daudz laika nav. Ja no tā ir atkarīgs, vai jānomaina zāles… Tas var nozīmēt to, ka cilvēks nomirst.
Melanomas gadījumā 4.stadijas diagnoze, ja neko nedara, nozīmē 5-9 mēnešu dzīvildzi. Viss. Pēc tam varat kādu brīdi pavilkt, bet, ja vēzis ir pārņēmis visu, tad pat “krutās” zāles nepalīdz,” apvienības "Onkoalianse" vadītāja sacīja.
Ja tev nepaveiksies, tad tu nomirsi
Patlaban var teikt, ka atbildība par onkoloģijas pacienta veselību ir pārlikta tikai uz paša pacienta pleciem. “Ir sajūta, ka tu nevienam nerūpi. Ja tev vajag, ej, cīnies, meklē ārstu, kurš tevi ārstēs. Ja tev nepaveiksies, tad tu nomirsi. Aptuveni tā. Būsim godīgi, nevienam neinteresē.”
Var zust pamats zem kājām
Kā šāda sajūta ietekmē onkoloģijas pacientu? Ja viņš uzzina par onkoloģisku saslimšanu un vienlaikus saprot, ka neviens par to neinteresējas, tad var zust pamats zem kājām. “Tā arī ir.”
Viena daļa trauksmes saistīta ar pacienta bailēm par savu diagnozi un veselību, bet otra daļa ir par atklāsmi, ka viņam nav atbalsta un vienam pašam jāspēj orientēties milzīgajā informācijas daudzumā.
“Tad cilvēki samierinās vai cīnās, kā māk,” Valciņa raksturoja iedzīvotāju rīcību. Viņai nebija datu par to, cik liela ir to pacientu daļa, kas pilnībā atmet ar roku savai veselībai, saprotot, ka nespēs iziet cauri milzīgajam informācijas meklēšanas procesam. “Es domāju, ka tā nav milzīga daļa.”
Ja pat nepazīst savu ģimenes ārstu…
“Ir arī tādi pacienti, kas iet parasto ceļu. Liela daļa saprot, ka jāaiziet pie ģimenes ārsta, ja neko citu nezina.
Bet ir arī daudz tādu cilvēku, kuri savu ģimenes ārstu nemaz nepazīst vai arī gadiem nav pie viņa bijuši. Tad viņi sāk meklēt, domāt. Ģimenes ārsta loma nav līdz galam atstrādāta.”
Tomēr pozitīvi, ka vairums Latvijas iedzīvotāju saprot: pie ģimenes ārsta ir jāaiziet, onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" vadītāja vērtēja.
