Noteikta secība ar lietām, ko cilvēki izjūt, tuvojoties nāves brīdim
Kādā jaunā pētījumā atklāts, ka nāves tuvuma pieredze nav mirstošu smadzeņu izraisītas halucinācijas, – tā, visticamāk, ir īsta un liek domāt, ka kāda daļiņa no mums izdzīvo arī pēc nāves.
Cilvēki, kas piedzīvojuši nāves klātbūtni, pirms tiek atdzīvināti, dalās līdzīgā pieredzē par piedzīvoto, aprakstot izjusto līdzīgi, un pētnieki no ASV un Lielbritānijas uzskata, ka tam nav nekāda sakara ar halucinācijām vai ilūziju.
Nāves tuvuma pieredze ietver noteiktu secību, kādā cilvēki to izjutuši. Piemēram, tajā ir iekļauta atdalīšanās no ķermeņa, pastiprināta apziņas izjūta pirms aizceļošanas uz vietu, kur atrodams jēgpilns dzīves pārskats, un, visbeidzot, nonākšana vietā, kas ir kā “mājas”.
EEG smadzeņu izmeklējumi mirstošajam vai jau mirušajam pacientam uzrāda augstu gammas aktivitāti un elektrisko lādiņu, kas norāda uz apziņas pastiprināšanos, lai gan sagaidāms būtu tieši pretējais.
Pierādījumi liecina, ka psiholoģiskais un izziņas process nebeidzas līdz ar nāves iestāšanos, un pētnieki skaidro, ka pētījumi nav varējuši atspēkot nāves tuvuma pieredzi reanimētajiem pacientiem.
Šo pacientu skatījums, kas veido zinātnisko rakstu pamatu nāves tuvuma pieredzes pētījumos, kuri saveduši kopā dažādu jomu akadēmiķus, tostarp intensīvās aprūpes, neirozinātnes un psihiatrijas, gūts pasaulē prestižākajās iestādēs, piemēram, Hārvarda, Ņujorkas universitātē un Karaļa koledžā Londonā.
