Trīs bērnu mamma piedzīvo klīnisko nāvi un izstāsta par savām sajūtām, 40 minūtes būdama mirusi

Pagājušā gada 29. janvārī Kristiju atrada viņas viesistabā, sēžot uz dīvāna atvērtām acīm bez dzīvības pazīmēm. Mediķi izmisīgi centās glābt sievietes dzīvību 40 minūtes, viņai bija apstājusies elpošana, un mediķi paziņoja, ka izdzīvošanas izredzes ir vien seši procenti. 

Kirstijai apstājās arī sirdsdarbība, un viņa tika ievietota medicīniski izraisītā komā, bet sievietes ģimenei tika teikts, lai "gaida sliktāko".

“Es sapratu, ka nemirstu, tikai mans ķermenis “nedarbojas”, bet mana misija uz Zemes vēl nav galā,” stāsta Kristija. 

“Tajā brīdī tikai mana ģimene zināja, kas noticis, bet ar manu māsu sazinājās viena no manām draudzenēm, un jautājusi, kas noticis. Es biju pie viņas “atnākusi”, sacīdama, ka mans ķermenis vairs nedarbojas un es nezinu, vai spēšu tajā atgriezties,” par piedzīvoto stāsta Kristija. 

Kamēr sieviete atradās komā, viņas līgavainis Sjū darīja visu iespējamo, lai palīdzētu. 2011. gadā Kristija dzīvojusi Spānijā, kur pievērsusies Reiki (japāņu alternatīvās medicīnas veids). Sjū sazinājās ar viņas Reiki pasniedzēju un lūdza, lai par Kristiju aizlūdz. 

“Sjū ticība, ka es dzīvošu, nemazinājās ne sekundi. Iespējams, tieši tas lika man atgriezties,” teic Kristija, kurai izdevās pamosties no komas. 

“Ja viņš nebūtu sēdējis pie manas gultas katru dienu, es šeit vairs nebūtu. Atceros, ka, atgriežoties savā ķermenī, es precīzi zināju, kas man ir jādara. Sajūta bija tāda, it kā kāds man to būtu sarakstījis priekšā uz neredzamas lapas,” saka Kristija. 

"Katru dienu es meditēju un iztēlojos baltu zeltainu gaismu, kas plūst cauri mana ķermeņa šūnām - cilvēki smējās, kad es teicu, ka, iespējams, tikko esmu piedzīvojusi nāvi, bet es zināju, ko daru,” stāsta sieviete. 

Viņa saka, ka, pateicoties savai pieredzei, ir kļuvusi drosmīgāka un sākusi novērtēt to, kas viņai ir. Kirstija piebilda, ka viņa jūtas tā, it kā viņai būtu dota otra iespēja dzīvē.

Kristijas stāsts nav unikāls. Amerikāņu izcelsmes doktors Reimonds Mūdijs, kurš pētījis klīniskās nāves un izdevis grāmatu "Dzīve pēc Dzīves", tajā ietvēris vairāk nekā simts cilvēku stāstus par to, kas piedzīvots, nomirstot. 

Lai gan doktors Mūdijs savā grāmatā raksta, ka ātrās medicīniskās palīdzības vienībām "piekrāpt" nāvi ir kļuvis par ikdienu, no tās saules atgriezušies ļaudis uzskata — ārstiem ar to nav nekāda sakara. Izvēli izdara pats cilvēks, nevis ārsti.

Par norisēm klīniskās nāves laikā ir dzirdējis teju ikviens - tunelis, balta gaisma tā galā, mirušo radinieku sirsnīga satikšana, sava ķermeņa vērošana no palātas griestiem un tā joprojām. Taču ar to nepavisam neaprobežojas nāves brīdī piedzīvotais - sajūtas un redzētais bieži vien esot krietni krāšņāks, turklāt katram cilvēkam pārdzīvojums ir citādāks.

Piemēram, neviens no Mūdija grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem tradicionālo tuneli klīniskās nāves brīdī neredzēja. Vēl kāda kopīga iezīme - visi šie cilvēki uzskata, ka uz zemi atpakaļ atsūtīti, jo vēl nav izpildījuši savu zemes dzīves uzdevumu. Mūdija pētītie cilvēki vienā balsī skandina — šai saulē vēl nav izgudroti vārdi, lai varētu pilnībā aprakstīt viņsaulē piedzīvoto. Un šie stāsti ir elpu aizraujoši.