“Es raudāju, bet daktere teica, ka nepalīdzēs!” - pusaudze Līga pēc slimnīcas apmeklējuma nonāk ratiņkrēslā
“Es ļoti sapņoju, ka varēšu staigāt un dejot. Bija grūti redzēt, kā citi tavā vietā dejo, kad tu zini, ka tu to varēji,” LTV Ziņu Dienesta rubrikā “Dzīvei nav melnraksta” stāsta Līga Laudiņa, jauna meitene, kura pērnā gada jūnijā nonāca ratiņkrēslā, īsi pēc tam, kad tika izrakstīta no slimnīcas.
Meitenei pēc rehabilitācijas laika turpinājās muguras un galvassāpes, kuru dēļ viņa vairs nevarēja paiet.
“Es biju aktīvs bērns, septiņos gados sāku dejot, tā bija mana vislielākā sirdslieta. Savu dzīvi nevarēju iedomāties bez dejošanas. Īsi pēc 14 gadu dzimšanas dienas, 2021. gada janvārī nokļuvu Bērnu [klīniskās universitātes] slimnīcā. Man bija liels klepus, augsta temperatūra, sāpes krūtis un elpošanas traucējumi. Covid neapstiprinājās, tāpēc tika veikta lumbālpunkcija*. Pēc tās sākās milzīgas galvassāpes un attīstījās galvas reiboņi, vairs nevarēju pati paiet bez turēšanās” savu stāstu sāk Līga.
Meitene arī stāsta par problēmām, ar kurām saskārās no medicīnas personāla puses, proti, slikto attieksmi. “Man bija augsta temperatūra, bet ļoti bieži man neticēja. Viņi [medicīnas personāls] nāca pie manis un jautāja, vai esmu uzkratījusi termometru, sēdēja klāt un skatījās, kā mēru [temperatūru], jo domāja, ka es tēloju.”
“Es tiku pazemota. Pēdējo reizi, kad biju Bērnu slimnīcā, gribēju nomazgāties. Visas māsiņas zināja, ka man ir jāpalīdz, bet tās dienas maiņas sanitāre, ejot uz vannas istabu, man teica: “Tev jau visu mūžu pakaļ neskraidīs, es tev nepalīdzēšu!” Es iegāju tur, viņa mani ieslēdza, un es paliku viena. Es sēdēju un raudāju, jo pati nevarēju piecelties.”
Līgas prāt, nelabvēlīgā attieksme izveidojusies tieši pēc neveiksmīgās lumbālpunkcijas.
“Ratiņkrēslā es nonācu 2021. gada jūnija sākumā. Biju rehabilitācijā Vidzemes slimnīcā, ar cerību, ka krišana un reiboņi pāries. Tur man palika sliktāk, un tiku nosūtīta uz uzņemšanas nodaļu, no kuras tiku izmesta laukā. Man ļoti sāpēja mugura, es raudāju, bet pienāca daktere un pateica, ka viņa man nepalīdzēs, ka zāles nedos,” atceras Līga, kura sāpēs aizgājusi no uzņemšanas nodaļas.
Kad Līga kāpj uz labās kājas, sajūtas ir tādas, ka caur kāju iziet elektrība. Šobrīd ģimene gaida atbildi no Vācijas, kur meitene varēs doties ārstēties.
*Lumbālpunkcija – ar speciālu adatu, ko ievada mugurkaula kanālā starp 3. un 4. jostas skriemeli, nosaka smadzeņu šķidruma fizikālās īpašības - spiedienu, krāsu, caurspīdību - un iegūst smadzeņu šķidrumu bioķīmiskai, bakterioloģiskai un citoloģiskai izmeklēšanai.
Pilnu Līgas stāstu vari noskatīties šeit.
