Ārsts, kurš zina, kur Latvijā visvairāk slimo ar elpceļu saslimšanām un kāpēc. Intervija ar pulmunologu Viesturu Šiliņu

Sacījāt, ka esat mediķis jau trešajā paaudzē un arī meita ir ārste.

Jā, pavisam mūsu dzimtā ir ap divdesmit ārstu. Zināmā mērā var teikt, ka man nebija cita ceļa. Mana mamma bija veterinārārste, tēvs bija ārsts, vectēvs, kurš man bija ļoti mīļš, arī bija ārsts. Viņš savulaik bija studējis Kijivā, jo Latvijas Universitātes vēl nebija. Ārstes ir arī mana māsa un māsīca, brālēns arī ir ārsts, savukārt sieva ir medmāsa, visu mūžu bija pasniedzēja 5. māsu skolā – tagad tā ir koledža pie Gaiļezera slimnīcas.

Intervijās reiz stāstījāt, ka esat rīdzinieks, kurš ļoti labi pazīst lauku dzīvi.

Kādā intervijā sacīju, ka esmu rīdzinieks, bet protu sienu grābt no abām pusēm, un reiz viens pacients man teica, ka gribot redzēt ārstu, kurš prot grābt sienu no abām pusēm. Nu, tas nozīmē, ka grābeklis ir jāmāk turēt, tā visa tā gudrība, un tas ir tādēļ, ka vecvecmātes dzimtai no tēva puses ir piederējis īpašums Veselavas pagastā – nu jau 130 gadus. Visas savas dzīves vasaras esmu pavadījis tur. Bērnībā palīdzēju darbos ar kolhoza aitām, bet vēlāk, daudz ko atjaunojot un sakārtojot. Tagad varu baudīt dzīvi. Visus nekustamos īpašumus esmu atdevis bērniem, arī Veselavu. Pirmo gadu varu baudīt rudeni un ceru, ka nākamgad Veselavā varēšu baudīt arī pavasari un jūniju. Aptuveni pusgadu dzīvoju Veselavā, pusgadu – Rīgā. Protams, bieži braucu no vienas vietas uz otru, bet tā aptuveni, saskaitot laiku kopā, sanāk.

No aktīvas darbošanās medicīnā aizgājāt pirms desmit gadiem?

Patiesībā jau esmu strādājis arī šos pēdējos desmit gadus, bet vairāk ambulatorā medicīnā manis paša dibinātajā Latvijas Universitātes Medicīnas pēcdiploma institūtā, kurā sākumā nodarbojās ar daudzām izglītības problēmām, bet 2006./2007. gadā izveidoju ārstu praksi. Kopš tā laika pamatā esmu visu laiku attīstījis šo praksi, kurā strādā 14 ārsti, arī mana meita. Mēs esam viena no lielākajām ambulatorajām pulmunoloģijas iestādēm, kurā ir pieci plaušu ārsti, pieci endokrinologi, kardiologs un reimatologs.

Kādēļ praksē ir tik dažādu specialitāšu ārsti?

Tas tāpēc, lai mēs racionāli izmantotu telpas un, protams, tādēļ, lai pacientiem būtu izvēles iespējas. Divi pulmunologi esam no vecākās, divi no vidējās un viens ārsts no jaunākās paaudzes.

Pirms gadiem desmit sacījāt, ka būtu labi, ja praksēs būtu dažādu specialitāšu ārsti, lai pacientam nav jāstaigā pa dažādām medicīnas iestādēm.

Jā, kā jau sacīju, bez pulmunologiem, kas ir saistīti ar izglītības sadaļu, mums ir arī reimatologs, kardiologs un gastroenterologs. Pēdējo trīs specialitāšu ārstu pakalpojumi gan nav valsts pasūtījumā un pieņem pacientus vai nu ar apdrošināšanu, vai par maksu. Es pats esmu nolēmis tagad vairs nenodarboties ar gluži praktisko medicīnu, esmu domājis, ko varētu darīt ziemā, un tā arī darīšu. Manuprāt, dzīve pēdējā laikā ir ļoti mainījusies, jo medicīnā daudz cīnās ar simptomiem. Ja ir temperatūra, tad cīnāmies ar to, ja klepus, tad ar klepu. Es gribētu atgriezties pie būtības: kāpēc tā notiek un kā šos procesus var labāk, savlaicīgāk ietekmēt?

Pretējā gadījumā kļūstam tikai par pakalpojuma sniedzējiem, par internetmedicīnas atkārtojumu. Tas mani neapmierina, un domāju, ka ziemās vēl kādus gadus pastrādāšu, lai risinātu šos jautājumus. Privātpraksē mēs abi ar meitu esam valdes locekļi, institūts ir SIA jeb sabiedrība ar ierobežotu atbildību, ar darbu arī pētniecībā un izglītības norisēs. Mēs mācām rezidentus, ir kursi un vairāki pētījumi. Pētījumi pēdējā laikā galvenokārt saistās ar farmācijas firmu jaunajiem medikamentiem, bet tas mani vairs tik ļoti neinteresē. Mani vairāk interesē slimību patoģenēze jeb slimības rašanās un attīstība organismā un iespēja ietekmēt šos procesus tā, lai nebūtu tik daudz nāves gadījumu kā pēdējos gados saistībā ar kovida infekciju.

Kā izvēlējāties pulmunoloģiju?

Protams, man netrūka padomdevēju. Mūsu dzimtā bija gan kardiologi, gan gastroenterologi, endokrinologi, bet tēvs man kādreiz teica, ka varbūt nevajag iet to pašu ceļu, ko gājušas iepriekšējās paaudzes, un to atcerējos kā iespējamu padomu.

Otra lieta – man dzīvē ir veicies ar izciliem skolotājiem. Viens no tādiem bija docents Gaitis Brežinskis, kurš ir alergoloģijas pamatlicējs Latvijā. Jāsaka, savā mūžā neesmu nolasījis nevienu lekciju, nepieminot viņu. Alergoloģija tolaik bija neskaidra nozare, mani tas aizrāva, ieinteresēja. Ārsta darbu sāku kā alergologs, bet pulmunoloģija un alergoloģija ir ļoti saistītas lietas. Disertācija man bija par imunoloģiju, kas arī ar tām ir saistīta, par organisma reaktivitāti, tās izmaiņām un iespējām to mainīt.

Grūtākajā mūsu valsts ekonomiskajā periodā, no astoņdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem, nekas jau īsti nenotika, ekonomiskā situācija tikai kļuva sliktāka, izdomāju, ka varētu palīdzēt astmas pacientiem ar kalnu terapiju. Par to biju šo to lasījis, par fizioloģiskajiem procesiem saistībā ar sporta medicīnu un astmas pētniecību. Gadus septiņus, astoņus braukāju ar pacientu grupām, arī ar ļoti smagiem pacientiem pa kalniem. Redzēju kalnu terapijas efektu, un tas mani novirzīja uz pulmunoloģiju. Protams, 1988. gads jau nāca ar izmaiņām, ar steroīdu terapiju, aerosolu terapiju, un tas situāciju būtiski mainīja, bet līdz galam astmas problēmu nekad neatrisināja.

Vai astma ir alerģiska slimība, un vai ir taisnība, ka astmu nevar izārstēt? Alerģija ir iedzimta vai iegūta organisma reakcija uz kaut kādiem faktoriem, šo reakciju var mazināt, slāpēt, bet no tās pavisam atbrīvoties nevar. Vai tā tiešām ir?

Pirms piecdesmit gadiem diezgan daudz tika izmantota specifiskā desensibilizācija jeb alergēnu vakcinācija – ļoti mazās devās, pamazām tās palielinot, ievadot alergēnu jeb organisma pieradināšana pie tā. Zināmā mērā šī vakcinācija ir atjaunojusies. Protams, jautājums ir, kurš alergēns ir vainīgs, vai alergēns ir viens vai to ir daudz? Ja alergēnu ir daudz, tad šī pieradināšana ir izdarāma grūtāk. Iespējams, aerosolu terapija ir vajadzīga ilgstoši, varbūt pat visu mūžu, bet gribu uzsvērt, ka mūsu uzdevums ir panākt, lai tā būtu vismazākajā efektīvajā devā un lai cilvēks darītu visu vēl arī papildus, lai aerosola terapija neradītu blakusparādības un komplikācijas. To nav daudz, bet nepārtraukta ārstēšana cilvēku ar laiku nogurdina, viņš pierod, ar laiku sāk šo to aizmirst, par sāk protestēt, ka visu laiku jālieto zāles.

Kā astmas slimnieki var iet kalnos? Pie jebkuras slodzes viņi aizelšas, jau pa kāpnēm ir grūti uzkāpt. Kalnos turklāt ir retināts gaiss, tātad arī skābekļa mazāk un pat iet pa tūristu takām ir liela slodze.

Tas bija ļoti sarežģīti. Pirms tam gan es runāju ar izciliem fiziologiem, piemēram, ar profesoru Andri Mertenu un pētījām sporta medicīnu. Bija atklāts, ka augstkalnu nometnēs steroīdu izdale organismā ir lielāka, un tas bija viens no mūsu pamatojumiem braucieniem uz kalniem.

Otra lieta – Vidusāzijas kalnos, uz kuriem mēs devāmies, starpība starp nakts un dienas temperatūru ir ļoti liela: dienā ir 30–35 grādu karsts, bet naktī tikai nedaudz virs nulles. Tas cilvēku norūda. Kalnos gan es labāk sapratu astmas slimniekus, gan pacienti saprata, ko mēs gribam, varētu teikt – aptvēra, kāpēc viņus moka. Es biju ļoti uzmanīgs, naktīs modos, tikko blakus teltī kāds smagāk sāka elpot, mani nevajadzēja raustīt aiz rokas, jo vajadzīga palīdzība.

Daudzi no tiem, ar kuriem kopā gājām kalnos, man joprojām ir labi pazīstami, ir mani draugi. Viena no manām tā laika pacientēm, tagad strādā pie manis. Starp citu, es atceros, ka sākumā bija diezgan lielas bailes no steroīdu tabletēm blakņu un komplikāciju dēļ. Mēs centāmies pierādīt, ka, ejot kalnos, pacienti var nelietot šos steroīdus. Nesaku, ka atgriežoties tos dažkārt nevajadzēja atsākt. Vajadzēja. Bija adaptācijas periods, dodoties kalnos, tāds bija arī pēc tam, to visu vajadzēja apgūt. Bet šie cilvēki sāka saprast, kad un kādā veidā ir jāreaģē uz slimības pasliktināšanos. Pirmais palīgs parasti ir pats sev.

Vai, atgriežoties mājās, nesākās astmas saasinājums? Mums gaiss ir samērā mitrs, kalnos – sausāks. Nereti tos, kuri slimo ar astmu, brīdina, ka pēc atgriešanās no dienvidiem, kur gaiss ir sauss un karsts, Latvijā astmas slimniekiem var sākties paasinājums, jo te gaiss mitrāks.

Jā, jau minēju adaptāciju un readaptāciju atgriežoties. Mēs vienmēr cilvēkus brīdinājām, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, un ir jau grūti, kad atgriezies un jūti, ka zāles atkal vajag. Bet, ja runā par klimatu, tad esmu kādreiz pētījis, kur Latvijā visvairāk ir elpceļu saslimšanu. Pārsteigums ir tas, ka uz simt strādājošajiem visvairāk slimības lapu ar elpceļu saslimšanām ir Jūrmalā, tad Rīgā, vismazāk – Madonā.

Tiek uzskatīts, ka priežu gaiss ir veselīgs, bet Jūrmalā tas ir mitrs. Ar dažādiem vīrusiem cilvēki slimo bieži – ar laringītu, rinītu, vīrusa bronhītu. Jājautā – cik cilvēku diendienā paskalo degunu kaut ar to pašu jūras ūdeni, ar listerīnu izskalo muti un kārtīgi izvēdina telpas? It sevišķi vecākā paaudze telpas nevēdina. Pirms diviem gadiem, kad vakcīnas pret kovidu vēl nebija, nonācu ne visai patīkamā situācijā, daudzi sāka uzskatīt, ka esmu pret vakcīnām, jo biju uzrakstījis vienu lapu ar padomiem, ko cilvēkam vajadzētu darīt, lai nesaslimtu, lai izvairītos no slimībām, no jebkuras vīrusa infekcijas. Piemēram – ej uz veikalu, bet neuzturies tur ilgāk par 20 minūtēm! Nāc ārā un piecas, sešas reizes dziļi ieelpo un izelpo! Jebkurš vīruss ir kā mākonītis, tas nav ods. Izpūt to ārā, samazini tā apjomu, ar pārējo organisms pats tiek galā.

Nereti nākas dzirdēt apgalvojumu, ka zāļu tējas, protams, ir laba lieta, bet, ja lieto antibiotikas vai steroīdus, zāļu tējām vairs nav nozīmes. Vai tā tiešām ir?

Tās ir muļķības. Zāļu tējām, kas ir domātas atkrēpošanai vai krēpu šķīdināšanai, ir nozīme. Cita citu papildina. Visvieglāk ar roku aizsniedzamais elpošanas orgāns ir deguns, ar to viss sākās. Un tam ir jābūt brīvam un vienmēr iztīrītam. Bez elpošanas sistēmas elpo arī āda. Un man tad ir jautājums: vai tiešām esam aizmirsuši, ka cilvēku, kurš ir slims ar plaušu karsoni vai bronhītu, pēc tam, kad temperatūra pazeminājusies, vajag norīvēt, ka āda ir jāsakopj? Tad slimnieks jūtas labāk, viņam vieglāk elpot, viņš saņemas. Slimības laikā nav tik svarīgi ēst, bet ir svarīgi dzert. Tie ir mazi sīkumi, kam kompleksā ārstēšanā ir liela nozīme. Mēs runājam par tehnoloģijām, kas ir laba lieta, bet aizmirstam par vienkāršajām un noderīgajām lietām.

Pilnu interviju lasi "Tautas Veselības Avīzē". 

Izdevumu iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.